Vaira Vīķe-Freiberga. Foto — Jānis Deinats
Kad globālās politikas pārmaiņas rada nedrošību, ir vērts ieklausīties Vairas Vīķes-Freibergas pieredzējušajā, saprātīgajā balsī
Karš Ukrainā turpinās un ASV prezidenta Donalda Trampa nostāšanās Krievijas pusē šokē līdzšinējos sabiedrotos. Arī Latvijas sabiedrībā pieaug bažas par Rietumu pasaules vienotību un NATO nākotni — tātad par mūsu nākotni.
Kā saglabāt skaidru domāšanu un mērķtiecīgu rīcību šajā juceklī? To vaicājām bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura savulaik ieguldījusi milzu pūles, lai Latvija kļūtu par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. 88 gadu vecumā prezidentes rokasspiediens aizvien ir stiprs, balss suģestējoša.
Ceļš pie Freibergiem ir tāls. Vaira ar vīru Imantu mīt nomaļā viensētā Kuldīgas novadā. Aiz muguras paliek pilsētas, ciemi un asfalts. Pavasara šļūdonī pašķīduši ceļi ved cauri bieziem Kurzemes mežiem.
Māja atrodas pašā ceļa galā. Te valda klusums. Dīķī bučojas gulbju pāris. Freibergu kaķis, asti lepni gaisā pacēlis, dodas medībās, vēl nenojaušot, ka viņa animētais sugasbrālis Latvijai atnesīs pirmo Oskara trofeju. Freibergas kundze stāsta, ka pēdējā laikā dzīvo vilku ielenkumā — tie vakaros gaudojot visās malās. Vai nav biedējoši? Nē, viņa pasmaida. Jo drīz atlidos dzērves un pārkliegs vilkus. Nāks gaisma, vilki kopā ar tumsu ieraus astes kājstarpē.
Pašlaik Vaira Vīķe-Freiberga raksta autobiogrāfisku grāmatu par savu bērnību un jaunību, kuru izmainīja Otrais pasaules karš, bēgļu gaitas un grūtības, ko mūsdienu latviešu jaunās paaudzes nepazīst. Padomā arī nākamā grāmata, ja veselība ļaus tai pieķerties.
Drīzumā viņa dosies divās ārvalstu vizītēs, uzstāsies ar runām un lekcijām. Bet mūsu intervija nav iepriekš sagatavota lekcija. Tā ir spēcinoša un dzīva saruna. Tiekamies piektdienā vēl pirms diplomātiskās katastrofas Baltajā namā, taču par aktualitātēm vēlreiz sazvanāmies otrdienā pirms žurnāla nodošanas tipogrāfijā.
Kāda ir sajūta, dzīvojot maza lauku ceļa galā, tālu no civilizācijas trokšņa un ērtībām?
Laba. Man patīk tas ceļa gals un lielais klusums. Šai mājai ir logi uz visām četrām debespusēm. Aiz logiem — tikai daba.
Protams, nav viegli. Mēs ar vīru novecojam, ikdienas dzīve kļūst arvien grūtāka. Mūsu ierastais pastaigu ceļš kļūst īsāks. Ir tādas takas, kuras vairs nestaigājam... Mūsu dzīve sarūk. Bet nedrīkstam tam ļauties.
Uzrunāju jūs intervijai tāpēc, ka cilvēki ir noraizējušies par globālajām pārmaiņām. Tām ir vārds — Donalds Tramps. Vai paredzējāt, ka viņš tik strauji sagriezīs ASV ārpolitikas stūri, uzgriezīs muguru sabiedrotajiem un pavērsīs Krievijas virzienā?
Viņš mūs jau bija brīdinājis pirmās prezidentūras laikā — bija izteikumi un rīcība, kas liecināja par šīm pārmaiņām, bet toreiz neviens tam nerunāja pretī, nereaģēja.
Tagad sākam reaģēt. Cik tālu Tramps ies savā ārpolitikas «revolūcijā»?
Viņš ir… Kā lai to izskaidro? Angļiem ir jēdziens loose canon on the deck (vaļīgs lielgabals uz kuģa klāja). Senos laikos buriniekiem bija kārtīgi jāpiestiprina lielgabali, lai kauju laikā tie nešļūkātu — neapgāztu kuģi un neiešautu savējiem. Tramps ir nenostiprināts lielgabals. Viņš var šaut nepareizā virzienā, arī nogremdēt savu kuģi. Viņš ir pašiem amerikāņiem bīstams.
Tramps nesen ir nofilmēts sakām — nez, kurš idiots ir parakstījis šo šausmīgi netaisnīgo naftas tirdzniecības līgumu ar Kanādu un Meksiku, kas Amerikai dara pāri? Izrādās, pirmās prezidentūras laikā pats Tramps ar gaisā paceltu īkšķi rādīja savu parakstu uz šī līguma, kuru nupat noslēdzis kā labāko iespējamo, un visiem lielījās! Tātad viņš pats sevi sauc tagad par idiotu.
Bet viņš var atļauties jebkādu absurdu retoriku, jo vēršas pie ASV plašajiem nabadzīgo, neizglītoto slāņiem. Modina viņos bailes, nedrošību un pāridarījuma sajūtu, kas ir absolūti neveselīgas jūtas un nepiedien tik varenai valstij. Taču viņš sola šo nedrošību un netaisnību novērst. Elektorāts ir ļoti liels, cilvēki savā infantilajā atkarības sajūtā tic, ka Tramps viņu dzīvi sakārtos. Tas ir radījis biedējošu un negatīvu atmosfēru Amerikā.
Tramps kā miljonārs, kurš atbalsta miljardierus, būtībā grib ieviest absolūtu oligarhiju Amerikā — līdzīgu tai, ko Putins ieviesis Krievijā. Tramps patlaban iznīcina kopš ASV konstitūcijas pieņemto varas līdzsvaru un grib nodibināt prezidentālu diktatūru ar oligarhu varu.
Cik bīstami tas ir Eiropai un citiem ASV sabiedrotajiem?
Domāju, šis process ir bīstamāks pašām Savienotajām Valstīm. Mums jāpaciešas četrus gadus un jādara viss, lai diplomātiski uzturētu senās partnerības saites. Jācer, ka pēc diviem gadiem, kad ASV būs starpvēlēšanas, kongress iegūs jaunu elpu un pretspēku. Jo patlaban amerikāņu likumdevēji ir pilnā izpildvaras pakļautībā. Tas ir nenormāli. Konkrēti sakot — tautas neievēlēta oligarha Īlona Maska rokās iedota neierobežota vara, kāda nav paredzēta nevienā likumā un ASV konstitūcijā.
Mūs šokēja Zelenska un Trampa tikšanās Baltajā namā, kas izvērtās diplomātiskā katastrofā. Vai tas uzskatāms par pēdējo brīdinājuma signālu globālās politikas pārmaiņās?
Tas bija diplomātijas lielākais zaudējums un kauna traips ASV prestižam uz visiem laikiem. Kauslīgs uzbrukums Zelenskim, kurš trešo gadu vada valsti kara apstākļos! Tas bija Trampa bērnišķīgs, tomēr jauns pagrimuma paraugs. Tramps skaidri parāda, ka viņam patīk diktatori un viņš vēlas iegūt viņu cieņu. Tramps manās acīs ir kā mazs, mentāli slims bērns, kurš alkst pēc uzmanības par katru cenu. Viņš grib «miera prēmiju» un īpašu vietu vēsturē. Un šī mērķa labā gatavs Putinam dot visu, ko tas vēlas — arī uzstāt uz varas maiņu Kijivā, izsūkt Ukrainas asinis.
Vai piekrītat viedoklim, ka šis uzbrukums Zelenskim bija iepriekš plānots?
Jā. Un mani šokēja NATO ģenerālsekretāra Marka Rutes paziņojums, ka Zelenskim jāsalabo attiecības ar Trampu.
Vai un kā karš Ukrainā šogad varētu beigties?
Ja ASV vairs nepalīdzēs ukraiņiem, tas būs smags trieciens. Situācija šobrīd ir tik sarežģīta, ka pat pašas iesaistītās puses nebūtu gatavas jums prognozēt iznākumu. Miera līgumu uzskatu par mazu iespējamību. Gan Putins, gan viņa propagandisti ir vīlušies par armijas lēno un dārgi maksājošo progresu frontē. Viņi kā mērķi ir deklarējuši ne tikai Ukrainas zemes iekarošanu, bet arī tautas genocīdu — gatavību iznīcināt pēdējo ukraini. Tas ir ļoti nopietni. Un to nav iespējams ar vienu knipi apturēt, kā iedomājies Tramps. Skaidrs, ka miera pārrunu aizsegā Krievija gribētu iegūt pauzi, lai atgūtos un konsolidētu savus spēkus, jo viņi frontē burtiski lien uz priekšu, dzenot tur ēzeļus, mūļus un kamieļus.
Kā vērtējat Eiropas politisko atmošanos, apjaušot, ka vairs nevar paļauties uz ASV kā līdz šim? Vai atmošanās ir pietiekami mundra?
No bērnības bēgļu gaitām atceros, ka kopīgajā dzīvoklī, ko dalījām ar vairākām ģimenēm, reiz bija iemaldījies iereibis cilvēks, kurš aizmiga mūsu vannā. Kad no rīta viņu uzmodināja viena no mitekļa sievietēm, viņš iesaucās: «Ak, kundzīt, es redzu, ka jūs savas actiņas esat atvērusi! Es jau arī grasos celties augšā!» Diemžēl tas man nāk prātā, runājot par Eiropu. Gribas teikt — dārgie kolēģi, mēs priecājamies, ka jūs arī savas actiņas esat atvēruši! Ceram, ka būsit moži un spirgti!
Esmu piedalījusies trīs ES darba grupās kopā ar NATO ģenerāļiem un nozīmīgākajiem politiķiem. Jau 2009. gadā mēs ziņojām, ka Eiropai vairāk jāiegulda savā drošībā. Ka nevar būt 15 dažādi tanku modeļi un šāviņu kalibri — tas, kas tiek ražots Eiropā, neiet kopā. Arī vācu un franču ģenerāļi, kas beiguši kalpot valstij un var atklāti runāt, ir atzinuši, ka viņu valstis gandrīz vai noziedzīgi ir novērsušās no ieguldījumiem drošībā, paļaudamies uz ASV.
Vissliktākais ir tas, ka daudzi Eiropas politiķi guvuši lētu popularitāti, solot novirzīt naudu citām lietām, tikai ne drošībai. Apgalvojuši, ka šī nauda tūliņ strauji uzlabos tautas dzīvi. Bet nauda kaut kur izkūst. Un nevienai tautai, arī pārticīgākajai, nekad nav diezgan — visi ir kā bērni, kas pēc pirmās konfektes grib dabūt visu kārbu. Bet drošība ir primāra dzīves nepieciešamība. Ar traģiskām sekām, ja tajā nav pietiekami ieguldīts.
Mani pārsteidz arī attiecību krīze starp ASV un Kanādu, Trampa uzbrukumi nav saprotami. Šī valsts bija jūsu mītnes zeme lielā dzīves nogrieznī.
Tramps Eiropai vēl nav uzbrucis tik neiedomājami kā Kanādai. Tas tiešām ir neadekvāti. Bet tas ir brīnumaini saliedējis kanādiešus un atmodinājis patriotismu — visas partijas no labējā līdz kreisajam spārnam un visas provinces no Klusā līdz Atlantijas okeānam ir vienotas kā vēl nekad. Nostiprinājusies spēcīga valstiskuma pašapziņa. Viņi tagad joko, ka varētu piedāvāt ASV ziemeļu štatiem pievienoties Kanādai, nevis otrādi. Jo Kanādā ir bezmaksas veselības aprūpe un izglītības sistēma, par kādu Amerikā cilvēki pat nesapņo. Kanādā var redzēt, kā ārējais uzbrukums vieno valsti. Es ceru to redzēt arī Eiropā.
Pašlaik vērojam vairāku Eiropas un pasaules valstu mēģinājumus izlaipot dialogā ar Trampu, pat pieglaimoties. Bet šķiet, tas tikai pastiprina viņa paralēlās realitātes sajūtu, kurā sevi redz kā jauno «pasaules valdnieku».
Trampam ir smaga psihiska diagnoze, šaubu nav. Par viņu interesanti rakstīja Džons Boltons, bijušais Trampa padomnieks drošības jautājumos un bijušais ASV augstais pārstāvis ANO. Viņš atceras, kā Trampam sakārojās vēsturisku tikšanos ar Ziemeļkorejas diktatoru, tāpat kā tagad kārojas tikties ar Putinu. Tikšanās laikā Boltons bija satriekts, cik viegli diktators Kims Čenuns aptina Trampu ap pirkstu, sacīdams: jūs esat izcils vadītājs un darījumu cilvēks, es jūs augsti novērtēju, kamēr citi pasaulē nav sapratuši, cik dižs līderis esat! Boltonam palika mute vaļā, saprotot, cik trausla ir Trampa spriestspēja — pakļauta viņa narcismam. Kā viņu var ietekmēt ar primitīviem glaimiem! Diemžēl tas nav mainījies.
Latviešus patlaban visvairāk biedē iespējamā NATO un visas Rietumu pasaules šķelšanās, kas mūs var apdraudēt.
Ar baidīšanos neviens nekur nav ticis. Baiļu kultivēšanu es noraidu kā neveselīgu un bīstamu dvēseles stāvokli. Mēs dzīvojam postpatiesības laikmetā, kas parasti raksturīgs totalitārām sistēmām, kā bijusī PSRS. Pēc Otrā pasaules kara un īpaši pēc PSRS sabrukuma mēs domājām, ka tagad būs cita, patiesa un labāka pasaule. Bet izrādās, ka Putins drīkst izlemt, kura valsts var eksistēt, kura ne. Jo viņam ir kodolieroči. Viņam ir tiesības izdzēst tautu valodas un kultūras, izvērst genocīdu. Kas ir satriecoši — nesen redzētais Minhenes drošības konferencē.
Jā, tā zināmā mērā izvērtās par nedrošības konferenci.
Pat ļaunākajos murgos nebiju iztēlojusies šādu ASV pārstāvju uzvedību, kad Eiropai tiek pārmests demokrātijas trūkums. Kamēr pats Tramps ir izraidījis no Baltā nama brīvo presi, kas atļaujas viņam iebilst vai atsakās Meksikas līci saukt par Amerikas līci!
Trampa pārstāvji nicīgi izteikušies par Rietumu vērtībām — ar tām nevar ne šaut, ne nopelnīt. Viņi dzied no tās pašas «dziesmu grāmatas» kā Putins un pārējie pasaules diktatori. Šī retorika liecina par nicinājumu pret visiem principiem, kas pēc Otrā pasaules kara ielikti ANO un citās starptautisko organizāciju hartās un daudzpusējos valstu līgumos. Ir taču rakstiski apstiprināti līgumi, kuros Krievija uz visiem laikiem atsakās no teritoriālām pretenzijām pret Ukrainu. Arī mums, Baltijas valstīm, tādi ir.
Tagad ir brīdis, kad katrai valstij jāpozicionē sevi — kur mēs stāvam šajā putrā? Vai uzskatām, ka vajadzīgas likumiskas attiecības starp valstīm, ka jāvalda likuma varai gan katras valsts iekšienē, gan starptautiskās attiecībās? Ka lielām valstīm nepienākas īpaša vara, jo ANO hartā rakstīts, ka katrai valstij ir viena balss neatkarīgi no lieluma. Pašlaik lielās valstis uzvedas kā gangsteri. Un Tramps, pieprasot Ukrainas derīgos izrakteņus, ir lielceļa laupītājs.
Nesenais ANO balsojums Ukrainas un Krievijas jautājumā nospēlēja Krievijas interesēs. Vai vēl varam rēķināties ar ANO kā taisnīguma barometru?
Es tomēr teiktu, ka jā. Pirmajā balsojumā bija liels balsu skaits, kas nosodīja iebrukumu Ukrainā, un tikai saujiņa to nenosodīja, tajā skaitā pati Krievija, Ķīna, Izraēla un ASV. Daudziem amerikāņiem, pat republikāņiem, tas šķiet liels kauna traips un nodevība pret iepriekšējo amerikāņu paaudžu centieniem. Domāju, ka Amerikai atgūt savu prestižu kā brīvās pasaules līderei nez vai būs iespējams vienas paaudzes laikā.
Kā vērtējat Baltijas un ziemeļvalstu aktīvo sadarbību NB8 kopienā un ar Poliju?
Tas ir būtisks solis uz priekšu. Tie, kas saskata kopējas intereses, sāk saliedēties. Bet mums jāsaprot arī citi Eiropas partneri, kuriem šodien lielākā problēma ir [patvēruma meklētāju] laivas, kas nāk uz viņu salām. Šai savstarpējai sapratnei jābūt mūsu uzmanības centrā.
Eiropas solidaritāte jābūvē katru dienu gan kultūras, gan aizsardzības jomā. Amerikāņiem grūti saprast, ka ES veido tik dažādas valstis ar atšķirīgām valodām, kultūru un vēsturi, un katrai valstij ir sava identitāte. Bet mums jāpierāda, ka tiešām varam sadarboties. Kopš vairs neesmu prezidentes amatā, esmu nemitīgi ap to rosījusies.
Nupat Londonā notika Eiropas līderu tikšanās, taču trīs Baltijas valstis nebija uzaicinātas. Vai tas nozīmē, ka Eiropas partneri mūs neņem vērā?
Diemžēl jāatzīst, ka arī Lielbritānija slimo ar bijušās impērijas lielummāniju — iedomu, ka nav vērts runāt ar mazākām, ne tik varenām valstīm. Skumji, ka nav tikuši pāri impērijas kompleksiem.
Eiropa šobrīd spēlē uz lielām likmēm. Un tas jādara arī mums. Jāturpina skaidrot Eiropai, ka mūsu drošība ir viņu drošība. Mums jāsadarbojas ar Vāciju, Franciju un saviem tiešajiem reģiona kaimiņiem. Latvijai jācenšas ierotēt ANO svarīgākajās padomēs, lai mums būtu stiprāka balss.
Vai pašlaik ir pamats šaubām par NATO vienotību? Vai 5. pants joprojām ir spēkā?
Mēs jau varam šaubīties un bažīties, bet ko tas dos? Ja Tramps saka — es Eiropu vairs neaizsargāšu un jūs man esat pie vienas vietas, tad ar to jārēķinās. Steigšus jāķeras pie savas aizsardzības stiprināšanas un uzticamu partneru meklēšanas.
Latvijai kardināli svarīgs būs lēmums palielināt aizsardzības izdevumus. Kad stājos amatā [1999. gadā], secināju, ka iepriekšējās valdības bija centušās pēc iespējas izšlīherēties aizsardzībā un neko neieguldīt. Jo Krievija tām nebija drauds, un valsts līdzekļi «cīši glīši» noderēja kur citur.
Kad stājāmies NATO… Ak dies, es jums varētu ilgi dziedāt to dziesmu, ko dzirdēju no pārējām dalībvalstīm, kam bija jāpieņem politisks lēmums par mūsu uzņemšanu: tika vērtēta gatavība reāli ieguldīties, mūsu vērtības, politika, pārliecības un ētika!
Šodien Tramps netiktu NATO iekšā.
Bet mēs tikām!
Jā. Un mums tagad ir svarīgi ne tikai iegādāties kaujas dronus un apmācīt to operatorus. Nopietni jāpievēršas iekšējai drošībai, lai valsti nevar sagraut no iekšpuses. Tātad — jācīnās ar korupciju! Šodien lielākais Latvijas iekšējās drošības drauds joprojām ir korupcija un oligarhu vara. Kāpēc nevaram uzbūvēt kādu slimnīcu, tiltu, koncertzāli vai Rail Baltica dzelzceļu? Mēs taču neesam ģenētiski stulbāki par citām tautām. Tātad runa ir par cilvēka dabas ļaunumu — mantkārību un negodīgumu, varbūt arī slinkumu un nekompetenci. Bet domāju, ka pēdējie divi Latvijas politikā ir mazākumā. Diemžēl joprojām notiek apzināta savu interešu lobēšana pretī valsts interesēm. Tā ir bīstama parādība!
Vai jums šķiet ticami, ka mēs kā NATO dalībvalsts aizsardzībai varētu atvēlēt 5% no iekšzemes kopprodukta, kā to prasa ASV?
Klau, tie 5% ir skaitlis, ko Tramps kā trusīti izvilcis no cepures! Tāds skaitlis nekur nav rakstīts, un nav bijusi objektīva kalkulācija, ka tieši tik katrai NATO dalībvalstij jāiegulda. Ir skaidrs, ka jāpaceļ līmenis pēc iespējas ātrāk un augstāk. Bet svarīgākais ir princips, apņemšanās un progress no gada uz gadu, nevis konkrēti procenti.
Bērnībā esat pieredzējusi karu, bēgļu gaitas, zaudējumus un bailes. Šķiet, daļa sabiedrības šodien bīstas no vēstures atkārtošanās. Ko jūs atbildētu šīm bailēm?
Ko lai saku? Mani vecāki piedzīvoja Baigo gadu. Bet patlaban mums nekas nav noticis! Ja esat ticīgi, aizejiet uz baznīcu iedegt svecīti pateicībā Dievam, ka jums nekas, nekas nav noticis!
Es zinu, kā jūtas bēgļi, arī šodienas ukraiņu bēgļi. Kā tas ir — atstāt mājas, dzimteni, arī savu sunīti… Esmu tam gājusi cauri. Bet cilvēkam, kam šobrīd ir normāla dzīve un iespējas darīt valsti stiprāku un drošāku, varu teikt — nāc ar savu devumu ekonomikā, inovācijās, sportā, mākslā! Ja tev ir administratīvs talants, izkop to ierēdniecībā, biznesa pārvaldē! Ir tūkstošiem lietu, ko katrs cilvēks var darīt, lai viņa personīgā dzīve un valsts būtu pēc iespējas veiksmīgāka, plaukstoša, drošāka. Nevis brēkt par savām bailēm un nelaimi, kamēr tepat kaimiņos ir īsta nelaime. Tas ir kauns — vaidēt par savu nedrošību, kamēr Ukrainā cilvēki tiek sarauti gabalos un aprakti zem savas mājas drupām!
Stājies ierēdniecībā, politikā, biznesā! Mācies, studē, dari! Tikai rīcība rada drošību.
Vai tie būtu jūsu uzrunas vārdi tautai, ja šodien būtu Valsts prezidente?
Jā. Es jau varētu laikus iegulties zārkā un vairs neteikt neko. Bet, kamēr esi dzīvs, tā ir liela privilēģija — būt dzīvam brīvā, neatkarīgā valstī. Runāt un darīt, ko gribi. Un, ja kādam gribas ciest un vaimanāt, lai viņš uzraksta labu operu vai dzejas opusu par ciešanām un bailēm. Vismaz būs kāda jēga…
Bet nacionālā līmenī mēs dzīvojam labākajos iespējamajos laikos, kādi vien latviešiem ir bijuši, — nav nevienu tuvu vai tālu senču, kas būtu dzīvojuši labāk par mums.
Tomēr dzīvojam nedrošos laikos, kad diezgan neveikli notiek arī mūsu valdības restarts. Kā vērtējat šo procesu?
Daudzās demokrātiskās, parlamentārās iekārtās tā notiek: ja kāds ministrs buksē, premjers viņu atlaiž un meklē vietā citu. Tā ir daļa no politiskā procesa. Nekā ārkārtēja.
Paskatieties uz Kanādas premjeru Džastinu Trudo — viņš bija spiests atkāpties no partijas un valsts vadītāja amata, bet viņam nebija pienācīga aizvietotāja. Kanāda aizvien tādu meklē, un Trudo tikmēr turpina darbu.
Manas prezidentūras laikā atceros gadījumu, kad Beļģijā pēc vēlēšanām 18 mēnešus nevarēja sastādīt valdību. Un nekas traks nenotika! Tas, kas šobrīd noris Latvijas valdībā ar ministru maiņu, ir normāla demokrātija.
Vai jums pašai ir bail par Latvijas nākotni?
Man ir bail ne tik daudz no mūsu kaimiņa Krievijā kā no notikumiem Amerikā. Tur notiek tas, kas nekad, nekad nedrīkstētu notikt. Tātad viss, ko līdz šim esam sasnieguši Rietumu demokrātijā, izrādās trausls un aizstāvams katru dienu, augu dienu. Mēs nevaram gulēt ne uz kādiem lauriem.
Mums jāpadomā par to, kā izturamies pret cilvēkiem, kuri uzņemas atbildību un iesaistās Latvijas politikā. Vai mūsu attieksme mudina kādu iesaistīties politikā?
Ja redzam, ka Saeimā visi nestrādā valsts labākajās interesēs, ka daži nav pietiekami kompetenti, tad mums visiem jārosās, lai atbalstītu labākus kandidātus nākamajās vēlēšanās. Ļaudīm jau šodien laiks sākt domāt, ko viņi pazīst kā krietnus, godīgus un kompetentus cilvēkus, kam viņi uzticētu varu un būtu gatavi vēlēšanu sarakstos likt plusiņus. Mēs taču deleģējam politiķiem savu varu. Demokrātija darbojas, kamēr katrs esam gatavs tajā iesaistīties.
