«Gribējām izaicinājumus un iespaidus, un mēs tos ieguvām. Bija vieglas un grūtas dienas, taču ne tādas kā mājās, kur pilns ledusskapis,» par 41 dienu ilgo velobraucienu saka Edgars Stabulnieks un Raitis Bērziņš. Foto no privāta arhīva
Gribējās ceļot. Izrauties no ikdienas. Edgars ieminējās Raitim, ka varētu ar riteņiem aizbraukt līdz kādam tālam Eiropas punktam. Vai, piemēram, iziet Santjago ceļu. Raitis piekrita, taču, nedaudz padomājis, piedāvāja aizmīties ar riteņiem līdz Gibraltāram. Nakšņotu teltī vai pie latviešiem, kuri pieteiktos dot naktsmājas. Ideja radās tāpēc, ka abu kontā jau bija velobrauciens Liepāja—Rīga. Raitis ir RTU elektronikas maģistrs un vada nelielu ārvalstu kompānijas filiāli Latvijā. Edgaram ir koledžas izglītība, un viņš strādā loģistikas uzņēmuma Omniva biznesa klientu nodaļā. Abi ir draugi 12 gadus, iepazinās tautas deju kolektīvā.
Braucienu puiši sāka 11. maijā. Uz Lietuvas—Latvijas robežas negatīvu Covid-19 testu neviens nevaicāja, cauri Lietuvai abi izminās entuziasma pilni. «Mēs esam tranzītā, un tajā nav jāievēro izolācija. Somās mums bija ātrie testi — ja kāds vaicātu, uztaisītu,» skaidro Raitis. Pirms iebraukšanas Polijā radās bažas, ka varbūt tur ir prasīgi robežsargi un tāpēc jāmet līkums pa meža ceļiem. Tomēr nolēma mīties pakaļ fūrēm pa šoseju. «Uz robežas bija divi militārie busiņi. Viens robežsargs no tā vērās tālskatī. Mēs nopietnām sejām braucām garām. Neapstādināja,» atceras Edgars.
