Helga Dancberga un Imants Kalniņš kāzu dienā. Foto no personīgā arhīva
Komponistam Imantam Kalniņam nupat apritēja 70, šajās dienās iznāk viņa latviskotais Korāns, gaidāmi jauni koncerti. Imanta dzīvē vienmēr ir bijušas sievietes, arī īpaši pietuvinātas - sievas un meitas. Un tikai viņas var atbildēt, ko sievietei nozīmē būt ar vīrieti mākslinieku, mīlēt viņu ne tikai kā elku
Viņas - visas, kuras piekrīt stāstīt par Imantu, - ir kā žubītes: skaistas, krāsainas, rosīgas un čivina, čivina, čivina. Komponista vārds tiek izdziedāts visdažādākajās intonācijās - no papuķīša līdz tētim, no Imanta līdz Imītim un Imkiņam. Viņas smaida, smejas, iekarst, miedz ar aci, nemanāmi nopūšas un teju ikvienai ir kāds vai pat vairāki stāsti, pirms kuru izpaušanas viņas sazvērnieciski nosaka: «Tā, tagad tu izslēdz diktofonu, un es tev ko tāāādu pastāstīšu!» Turklāt katras pirmais jautājums man ir: «Nu, nu? Ar ko tu jau runāji? Ja? Un ko viņas teica?» Tīrs sievišķības koncentrāts - lai nu kas, bet sievišķība it visām Kalniņa sievietēm ir kopēja un plūst pāri malām. Un vēl kāda aizkustinoša detaļa - pēc sarunas viņas piebilst: «Ui, nu par šito gan es no pārējām dabūšu pa mici.»
