Rutai Štelmaherei arī dzejā svarīgi ir vietu stāsti: «Abgunstes muiža dzīvē izrādījās brīnišķīga, ar septiņiem kaķiem kā mājas patroniem, skaisti atjaunota.» Foto — Mētra Štelmahere
Ar Rutu Štelmaheri sarunājas Ingmāra Balode
Ruta Štelmahere ir Jēkabpils Mākslas skolas skolotāja, gleznotāja un četru dzejoļu krājumu autore: Ieskaties sēklai acīs (1998), Klēpis (2011), Krekls (2016), Kalps (2021).
Ingmāra Balode dzimusi Aucē, ir Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēks, tulko galvenokārt poļu literatūru un mēdz iekulties dažādos ar literatūru saistītos projektos. Pagājušā gada nogalē klajā laists autores trešais dzejoļu krājums Dzejoļi pēc mūsu ēras.
Pirms gandrīz desmit gadiem Rutas Štelmaheres godalgoto krājumu Klēpis un tā īpaši harmonisko pasaules skatījumu, kas turklāt nav garlaicīgs, neatražo shēmas un tradīcijas, intervijā uzteica dzejniece Iveta Ratinīka1. Šogad klajā laists Štelmaheres jaunais krājums Kalps, un gan tā monolīti strukturētajās lappusēs, gan pašas Rutas personībā joprojām jaušama uzticība gaismai. Tā rodas no kāda nesatricināma avota un pašā dzejniecē pārtop atkal citos avotos, mierīga spēka zīmēs. Tā nav pasīvas ļaušanās, bet meklējumu, jautājumu gaisma. Arī no dzejoļiem, pat tad, kad tie šķietami tikai vizualizē un (at)stāsta, tomēr uznirst šaubas, vaicājumi un atklāsmes, kas turpina urdīt.
