Rudeņos igauņi, līdzīgi kā latvieši, labprāt dodas uz mežu. «Sēnes ir svarīgas! Gan Igaunijā, gan Latvijā.» Foto no personīgā arhīva
Skābi kāposti, rupjmaize, kartupeļi un biezpiens — igauniete Tīna Roze uzskaita kulināros stūrakmeņus latviešu un igauņu virtuvē. Atšķirīgā ir maz, tomēr mūsu košo auksto zupu kaimiņos nezina
Esmu lasījusi, ka Igaunijas virtuvē arī bijusi aukstā zupa, bet pati nebiju ēdusi, stāsta igauniete Tīna. Viņas vīra ģimenē, tāpat kā daudzās citās latviešu mājās, vasarās aukstā biešu zupa ir iecienīts ēdiens. «Nevaru teikt, ka esmu lielā sajūsmā, bet ir labi, ir garšīgi,» viņa godīgi atzīstas, kad pavaicāju, vai aukstā zupa iet pie sirds. Kopumā atšķirību latviešu un igauņu ēšanas kultūrā, viņasprāt, nav daudz. «Valoda man bija jāiemācās, bet kultūra bija zināma,» saka igauniete, kura uz Latviju pārcēlās 2004. gadā.
Tīna nāk no Tartu. Dienvidigaunija un Ziemeļvidzeme arī vēsturiski bijuši cieši saistīti reģioni. Tāpat padomju kulinārais mantojums ir iespiedies abās valstīs, un rasolu igauņi pazīst tikpat labi kā latvieši. Atšķirīgo Tartu apkaimē veido Peipusa tuvums. Tā apkārtni dēvē par Igaunijas pieliekamo kambari — no turienes nāk gan dažādas zivis, gan meža veltes un arī īpaša sīpolu šķirne. Peipusa sīpoli ir sena, savulaik vecticībnieku no Krievijas ievesta šķirne. «Tie ir īpaši, to Igaunijā katrs zina,» saka Tīna. Igaunijā tiem piešķirta īpaša preču zīme. «Rūgtāki,» Tīna salīdzina Peipusa sīpolus ar citiem, bet tie ir labi uzglabājami. Līdz pat nākamajai sezonai. Eiropas ceturtā lielākā ezera piekrastes ciemi, kopumā to ir vairāk nekā trīs simti, savijušies Sīpolu ceļā, kas arī daudziem tūristiem ir svarīgs apskates objekts.
