Līdzās tukšajam laukam Renāte Prancāne dzīvo jau ilgāku laiku: «Man ir būtiski eksperimentēt un noskaidrot, ko var iesākt ar šāda veida teritorijām starpposmos, kad tajās nenotiek būvniecība. Paskatīties, vai šādi varētu apdzīvot arī citus Rīgas tukšos plačus.» Foto — Reinis Inkēns.
Sporta pils teritorijā vēl klaiņo kaķi, un tukši afišu režģi ierāmē skatu uz brikšņiem, kas spraucas laukā no nojauktās ēkas būvbedres. Taču nākamajā vasarā te būs 150 pagaidu dārziņi un ziedoša pļava
Renāte Prancāne noteikti nav vienīgā apkaimes iedzīvotāja, kas prātā virpinājusi domu, ko iesākt ar aizaugušo kvartālu. Tomēr tieši viņa aiz šiem pilsētas džungļiem saredzēja iespēju kopienas attīstībai.
Pavasarī pandēmija pāršķēla Renātes plānus un ātrāk, nekā plānots, lika atgriezties no Ņujorkas, kur viņa kā Fulbraita stipendiāte gandrīz divus gadus studēja mākslas vēsturi. «Bija izvēle — iestrēgt tur uz nenoteiktu laiku vai marta beigās atgriezties mājās ar kādu no repatriācijas reisiem.» 28. martā viņa bija atpakaļ Latvijā.
