Nīderlandietis Makss Zvartjess. Foto — Edmunds Brencis
Kopš nīderlandietis Makss dzīvo Latvijā, ierasto pusdienu sviestmaizi tagad aizstāj kārtīgs pusdienu šķīvis
Makss Zvartjess Latvijā ieradās 2014. gadā, lai studētu medicīnu. Patlaban rit viņa pirmspēdējais semestris. Jau sešus gadus puisim ir draudzene latviete Nora, un viņš ieguvis labu priekšstatu par mūsu ēšanas paradumiem. Makss dzimis un uzaudzis Hārlemā, nelielā pilsētā netālu no Amsterdamas. Tradicionālā Nīderlandes virtuve ir vienkārša un saprotama, kā vērtē Makss, tā ir līdzīga latviešu — kartupeļi, cūkgaļa, sakņu dārzeņi. Plašie līdzenumi un mitrais klimats ir pateicīgs lauksaimniecībai. Maksam šķiet, ka, salīdzinot ar Nīderlandi, Latvijā gandrīz nekad tā īsti nelīst.
Līdzīgi mūsējiem, arī nīderlandiešu ēdieni lielākoties ir sātīgi, tāpēc vairāk tiek celti galdā aukstajos mēnešos. Sens un populārs Nīderlandes vakariņu ēdiens ir stamppot — vārīti, sastampāti kartupeļi kopā ar citiem dārzeņiem, teiksim, lapu kāpostiem vai spinātiem, ko parasti pasniedz ar ceptu desiņu. Tomēr jau no bērna kājas Makss jutis citu tautu virtuves ietekmi. Vakariņās, kuras Nīderlandē pieņemts ēst precīzi sešos, puiša ģimene bieži gatavojusi itāļu un Āzijas ēdienus, it īpaši no Nīderlandes kādreizējās kolonijas Indonēzijas virtuves. Tādi indonēziešu ēdieni kā Nasi goreng (cepti rīsi ar olu) un Mie Goreng (ceptas nūdeles) iekarojušas stabilu vietu ģimenes ēdienkartē. Kaut gan visiem, kas reiz bijuši Nīderlandē vai redzējuši filmu Lubene, labi zināms, ka tur frī kartupeļus ēd ar majonēzi, indonēziešu virtuves iedvesmotais patat pinda jeb frī kartupeļi ar zemesriekstu mērci arī ir visai iecienīti. Taču Makss nespēj iedomāties, ka reiz varētu ēst frī ar kečupu. Katrā Nīderlandes pilsētā ir kioski, kur pārdod frī, un prāva tūta ar eļļā vārītiem kartupeļiem bieži vien ir vakariņu tiesa.
