Kopienas dārziņu Augnīca Andrejostā par savām otrajām mājām dēvē arī vides zinātniece Elīna Logina. Foto – Deivids Midegs
Komunālie dārziņi sētās, pagalmos un pat uz jumtiem. Līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Latvijā šopavasar arvien vairāk rodas kopienas dārzi
opienas, urbānais vai komunālais dārzs — pastāv vairāki veidi, kā saukt vietu, kurā kāda domubiedru grupa uzņemas kopīgi saimniekot viena dārza teritorijā. Kopienas dārzkopības princips ir vienkāršs — dalībnieki sanāk kopā un savstarpēji sadala pienākumus, audzē pārtiku, ziedus un arī attiecības. Tam ir daudz priekšrocību, no paaugstinātas uztura kvalitātes un naudas taupīšanas līdz pilsētas teritorijas un tās zaļo zonu uzlabošanai.
Lai gan urbānie dārzi kļuvuši īpaši populāri pēdējās desmitgadēs, tiem ir sena vēsture, tikpat sena, cik pilsētnieku vēlmei pēc individuāliem dārziņiem. Ne velti jau pirms simts gadiem dzejnieks Aleksandrs Čaks rakstījis: «Man dzīves vieta pašos centra mūros, kur dārzs viens puķu pods uz ķebļa istabā.» Šķiet, šai ziņā nekas daudz nav mainījies, jo par īstu dārziņu pilsētas centrā daudzi joprojām var tikai sapņot. Tomēr netrūkst arī entuziastu, kuri sapni par kopienas dārzu īsteno.
