Publicitātes foto
Jaunā Latvijas animācijas filma Laimīgie — piedzīvojums ar sirsnības oderīti
Cauri skolas vārtu arkai, saceļot vēju, izbrāžas neliela lidmašīna — animācijas filmas Laimīgie galvenās varones Elizabetes mamma ir ieradusies pakaļ meitai. Ir sācies skolas brīvlaiks, un deviņus gadus vecajai Elizabetei ir jādodas mājup — atpakaļ uz lietusmežiem, kur mīt viņas ģimene. Lai arī skatītājiem, iespējams, ekscentriskā mammas ierašanās, par ko lielākā daļa no mums bērnībā varētu tikai sapņot, liecina par visu citu, izņemot garlaicību, meitenei tas nozīmē laiku prom no draugiem. Vecāki, ticams, ļoti labi atpazīs brīdi, kad, tuvojoties pusaudzībai, bērns priekšroku dod kopā ar draugiem pavadītam laikam, nevis ar vecākiem.
Šī attiecīgajam vecumam raksturīgā uztveres maiņa ir arī Edmunda Jansona režisētās pilnmetrāžas animācijas filmas Laimīgie pamatā. Kāpēc pieminu lietusmežus? Tālab, ka filmas vēstījuma ideju uzšķīlis latviešu ceļotāja Aleksandra Laimes (1911—1994) dzīves gājums — viņš Venecuēlā mitinājies kopš pagājušā gadsimta 40. gadiem. Kinodarbu iedvesmojis arī Luīzes Pastores sarakstītais darbs Laimes bērni, kurā apspēlēti dažādi ceļotāja dzīves pieturas punkti. Filmas 72 minūtēs redzam bērnus, kas nonākuši fantāzijas piepildītā piedzīvojumā gleznainā vidē un demonstrē lielāku atbildības sajūtu nekā dažs labs pieaugušais.
