Festivāla radošā komanda: Reinis Suhanovs (no kreisās), Ilze Znotiņa, Lija Lauze, Jānis Znotiņš, Madara Lopenova, Alma Kušķe un Rihards Gulbis. Foto — Lita Millere
Valmieras Vasaras teātra festivāls ir kļuvis par notikumu, kas mudina raudzīties uz skatuves mākslu caur īpašām brillēm
Kad vēl uz izrādes varoņa pret debesīm raidītu lāstu atbilde ir pērkona grāviens? Kad vēl primitīva cilts organizējas un top par homo sapiens īstos lauka apstākļos, nošķiedusies ar dubļiem līdz acīm? Kur vēl teātris tiek spēlēts pļavās un gravās, ugunsdzēsēju depo un diskoklubā, kapos, patiltē un pilsētas domē? Protams, Valmieras Vasaras teātra festivālā (VVTF), kurš šogad notiks desmito reizi. Turklāt vismaz kopš pandēmijas laikiem tas ir faktiski kļuvis par jaunās teātra sezonas sākumu un jaunizveidotās Spēlmaņu nakts žūrijas pirmo saspringta darba posmu.
Saknes un zari
«Tas notika pirms daudziem gadiem, kad arī tu vēl strādāji teātrī,» kā tāds sendienu dziesminieks man savu stāstu sāk VVTF radītājs un vadītājs, režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Valmieras teātris tolaik regulāri rīkoja Blaumaņa festivālu, taču tam bija aptrūcies izrāžu — pirms gadiem desmit Latvijas teātru repertuārā nekas vairāk par Skroderdienām Silmačos pirmsjāņu laikā nebija.
