Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
***
Stīvam Makārtijam un Todam Breisijam
Esmu tevi pazinis, daudzos vārdos sauktu,
bet šodien tu esi Larijs Levans,
tava roka uz plates dūmakainā telpā
Garāžas pastāvīgā apmeklētāja atmiņā.
Tu noturi When Doves Cry
ritmā, šūpodams gurnus,
un sviedri pil no taviem matiem
Džeimsa Brauna kliedziena krāsā.
Kingstrītas karali, mēs joprojām kustamies
pie tās pašas skaņas, lai gan daži
no mums nezina, ka tas ir tavs kaps,
uz kura dejojam, griezdami figūras,
ko mačisms zaudējis bītam, —
katrs pašpuika kļūst par saldo puisi,
kad dīdžejs spēlē Heartbroken
īstajā brīdī šīm gurušajām kājām.
Iemāci mums mainīt veidolu, Legba,
tu taču zini, ka atpazīšu tavu ierasto
viltību, šo fantomklibumu, jebkur;
ka es redzu tavu roku pārīša
