Kārlis Padegs 20.gadsimta 30.gadu sākumā. Heinriha Bauera foto tapis Lūcijas Kreicbergas fotosalonā
Kārļa Padega simtgadei veltītās izstādes Nacionālajā mākslas muzejā iedvesmo Kristapu Ģelzi paskatīties uz Padega darbiem ar mūsdienu dendija acīm
Čau, simt gadu neredzēts! Tāda noteikti būtu reakcija, rīt nejauši satiekot Kārli Padegu (1911 -1940) Valdemāra un Elizabetes ielas krustojumā. Mans sveiciens būtu spontāns un stereotipisks. Mākslinieks, kurš ir nesaraujami apvīts ar pašdarinātām un citu jau veselu simtgadi kāri tiražētām klišejām, mūsu apziņā liekas tik tuvs un spilgti atmiņā iesūcies līdz pēdējam sīkumam. Mūsu banālāko sapņu un vienlaikus ikdienas realitātes murgu zīmētājs. Kurš vīrietis nav sapņojis par seksu ar trīs dāmām vienlaikus? Kuram garāmgājējam nav saskrējis kamols pakrūtē, paskrienot garām ubagu pārim pie Reval hoteļa Brīvības ielā un ar acu kaktiņu aši nopētot bomžvecenes ar avīzēm notītās sapuvušās kājas un «pilnīgā pālī» dēla līdzjūtīgo čubināšanos? Kurš iekšēji nav pie sevis pavīpsnājis par plikajiem britiem, kas mēģina nakts tumsā izdrāzt mūsu koka zirdziņu pie Pēterbaznīcas.
