Māris Bērziņš. Nākotnes kalējs. Dienas Grāmata, 2021.
Nupat jau sāk pietrūkt to literatūrvēsturnieku alternatīvo darbu, kas solīti biogrāfisko romānu sērijā Es esmu… Vēsturnieki, sagaidījuši kārtējo romānu, to recenzē1, un dažs labs rakstnieks brīnās, kā var būt tā, ka, neraugoties uz ikreizējo piekodinājumu, ka literārā versija uz vēsturisko patiesīgumu nepretendē, lasītājs tomēr izdomu spītīgi grib samērot ar pašam zināmiem faktiem.
Mārim Bērziņam zināmā mērā laimējies — rakstot par Vili Lāci, nepaliksi iesprostots šaurā auditorijā. Tomēr pasākums ir ļoti riskants — šodien gandrīz katram ir sava Lāča pieredze un atmiņas, kaut kas lasīts, dzirdēts, filmās redzēts un ne vienmēr saskanīgs. Lācis, protams, ir ne tikai rakstnieks, bet arī vīrs, tēvs, biedrs un amatpersona tajos laikos, kādos viņam trāpījās būt, un te piesaucama lielā tēma — mākslas un ētikas savstarpējās attiecības. Vai lielisks rakstnieks pēc definīcijas ir arī labs cilvēks? Vai no viņa drīkst ko tādu prasīt? Līdzīgi — vai skolotājs, kurš labi zina, kā ko iemācīt un dod krietnus padomus, pats visu labi pieprot dabūt gatavu? Reti.
