Jaunajā romānā Murakami atgriežas pie sena stāsta, parādot tā noslēpumaino pilsētu no jauna skatpunkta
Japāņu rakstnieka Haruki Murakami faniem jau daudzus gadus ir savs bingo laukums, kurā viņi puspajokam atzīmē autora grāmatās regulāri sastopamās detaļas — sarunas ar kaķiem, naksnīgās Tokijas ainas, paralēlās pasaules utt. Daudzus no lauciņiem var atķeksēt arī viņa jaunajam romānam Pilsēta un tās nedrošie mūri. Tajā ieskanas džeza mūzika, parādās kaķi (tiesa, neviens ar tiem nerunā), tiek aprakstītas ausis un savam vecumam ļoti pieaugusi pusaugu meitene. Vienvārdsakot, pieredzējušiem Murakami lasītājiem nenāksies vilties — te ir gandrīz viss, kas no viņa tiek gaidīts.
Tomēr šis romāns ar viņa agrākajiem darbiem sabalsojas vēl daudz tiešākā veidā. Ne tikai tāpēc, ka Pilsētas un tās nedrošo mūru pamatā ir 1980. gadā žurnālā Bungakukai publicēts garstāsts ar tādu pašu nosaukumu, ko rakstnieks līdz šim atteicies izdot kā atsevišķu darbu vai iekļaut krājumos, bet arī tāpēc, ka stāstu viņš ir mēģinājis pārrakstīt arī iepriekš, radot romānu Skarbā brīnumzeme un pasaules gals. Abos romānos viens no stāstiem ir par noslēpumainu pilsētu, kuras iedzīvotāji ir atteikušies no ēnām un arī brīvās gribas, un romāna galvenais varonis tās bibliotēkā nodarbojas ar sapņu lasīšanu.
