Ilze Ķuzule-Skrastiņa studentu zinātniskās fantastikas darbā Viņu sauca Haoss Bērziņš. Publicitātes foto
No studentiem līdz klasiķiem — Lielā Kristapa pieturas punkti
Kvalitāte, nevis kvantitāte — šogad nacionālajai kino balvai ir pieteikts mazāk filmu (58) nekā citus gadus. Iepriekšējos trijos gados šis skaitlis, galvenokārt uz īsfilmu un televīzijas filmu rēķina, bija lielāks — 66 (2017); ap 70 (2016) un 94 (2015). Taču šogad, pateicoties simtgades filmu programmai, konkurence saasinās tieši vadošajās kategorijās — pilnmetrāžas dokumentālo filmu un spēlfilmu kategorijās. Šis fakts šāgada Lielo Kristapu padara par vienu no labākajiem neatkarīgās Latvijas laikā.
Īpaši spēcīgi pieteikumi ir pilnmetrāžas dokumentālo filmu kategorijā, kas no jauna apstiprina — Latvijas tradīcijām bagātais dokumentālais kino savā noslīpētībā un tematiskajā aktualitātē bieži vien ir galvastiesu pārāks par spēlfilmām. Šajā kategorijā par Kristapa statueti sacenšas gan Ivara Selecka kolosālais pirmklasnieku vērojums Turpinājums, gan Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa veltījums Baltijas poētiskajam dokumentālismam Laika tilti, gan Dāvja Sīmaņa sociopolitiski aktuālā lente Mūris.
