Kadrs no filmas — pie Raudu mūra Jeruzālemē.
Baiļu robeža - izcilā dokumentālista pēdējā filma
Varētu mērīt neizmērāmo un rēķināt, par cik minūtēm (vai gadiem) esam kļuvuši vecāki, skatoties šā 2013.gadā mūžībā aizgājušā kinomeistara filmas. Franka filmogrāfijā ir daudz darbu, pēc kuru redzēšanas kaut kur «dvēseles apvidū» notiek klikšķis un rodas neaprakstāmā sajūta, ka esi kļuvis par kādu pieredzi bagātāks, jā, arī vecāks. Pēc Baiļu robežas šis klikšķis vēl nav atskanējis, taču ne jau tāpēc, ka filma būtu slikta. Tā, tieši otrādi, ir ļoti spēcīga un, līdzīgi citām Franka kinolentēm, uzdod tik daudz lielu, eksistenciālu, brīžam pārpasaulīgu jautājumu, ka «apstrāde» nenotiek acumirklī, tas ir garš un laikietilpīgs process.
Apprec slepkavu
Par meistaru krietni vien jaunākās režisores Marijas Kravčenko līdzveidotā un samontētā Baiļu robeža, kuras pabeigšanu 2014.gadā Hercs Franks vairs nepiedzīvoja, ir monumentāls vēstījums, kas jautājumam «par ko ir filma?» liek izskatīties triviāli. Lentes centrā ir Igals Amīrs, izraēliešu kvēli nīstais premjerministra Ichāka Rabīna slepkava, un viņa, jau ieslodzījumā atrodoties, apņemtā sieva un bērna māte Larisa Trembovlere, krievu emigrante no intelektuāļu aprindām. Abiem par savu kopā būšanu, laulību, arī bērna ieņemšanu ir nācies nemitīgi cīnīties, un katrs solis ir bijis indīgi un skrupulozi izķidāts medijos.
