Vasaras saule šķita salta, un Rīgas ielas tai otrdienā bija tukšas. Parasti es izlaidu rīta satikšanos ar pārējiem tūristiem. Vairums no viņiem bija pensionāri, izņemot vienu vīrieti un sievieti, kuri, tāpat kā es, ceļoja vienatnē. Viņi bija vismaz divreiz vecāki par mani, pārkāpuši četrdesmit gadu slieksnim. Vīrietis, uz mani skatīdamies, pārāk uzkrītoši smaidīja, bet sieviete atraidīja manus un arī visu citu mēģinājumus ar viņu runāt. Mani piesaistīja viņas savrupība, lūpas, kas nesmaidīja. Kādu vakaru dzirdēju viņu blakus numurā kliedzam. Nav brīnums. Šo braucienu uz padomju laika Latviju varēja pielīdzināt atvaļinājumam policijas pavadībā un saslēgtam rokudzelžos. Toreiz, septiņdesmitajos jeb PSRS «stagnācijas» gados, izciesto grūti dēvēt par tūrismu.
