Ja kāds valdonīgās rokās vijoli šo reiz ir tvēris,
Bezrūpīgā gaisma skatos tam uz mūžiem apdzisīs.
Dzirdot karaliskās skaņas, pekles gariem acis zvēro
Un pa vijolnieku ceļu traki vilki bariem klīst.
Nikolajs Gumiļovs. Burvju vijole
Pāri iedzimtai bailībai nāks
Jaunā darba un mistiķu rase...
Pīšļos sadedzis visums — un sāk
Dzimstot valstības zeltaini lāsot.
Aleksejs Širjajevs. Oktobris
Viss sākās ar viņa e-pastu. Man ne prātā nebija nācis to uzlauzt. Pie visa vainīgi dīvainie cilvēki no sapņa. Viņi teica, lai apskatos, ar ko viņš sarakstās. Viktoram es ticēju kā sev pašai. Viņš visu laiku atkārtoja: saistību izpilde, komandējumi, sesijas. Ekstremālās situācijās viņš vadīja nodarbības pārrunu dalībniekiem. Idejas no Viktora plūst straumēm. Pēc aiziešanas no iesēdētās programmētāja vietas supermārketā viņš pamatīgi izmainījās. Kļuva it kā garāks augumā, spēcīgāks, spēja redzēt tālāk un domāt plašāk. Sāka zināt vairāk. Vienīgā nelaime, tā vismaz man šķiet, — ka visu to viņš paveica bez manis. Zināju, ka viņš sasniedzis kaut kādus augstākus mērķus, ka priekšā viņu gaida dižas virsotnes (tā taču laikam mēdz teikt — dižas virsotnes, nu kā tad), bet es vēl skaidrāk nojautu, ka mēs ar Miroslavu viņam atkāpsimies otrajā plānā, lēnām izzudīsim un ka nemaz jau tik daudz par viņu es nezinu.
