Ilustrācija — Anita Rupeika.
Es skatos uz savām rokām, pētu tās. Gluži kā mēdzam grozīt pirkstos kādu priekšmetu, es grozu savas plaukstas. Vēlu vakarā lasot, es tās piepeši ieraugu lampas gaismā, tās ir kaut kas atsevišķs, ne man piederīgs, es paņemu rokā aifonu un mēģinu vienu no tām pa īstam izprast.
Sarežģītas formas, vīles, krokas, asinsvadi, ēnas. Tās ir kas cits — ja vien pastāv tāda varbūtība —, bet tajā pašā laikā tās visvairāk esmu es pats.
Nav nevienas citas ķermeņa daļas (izņemot, protams, seju), kuru uzlūkojot, es sev saku — «tas esmu es». Varbūt tāpēc, ka rokas ne tikai darbojas neskaitāmos veidos, bet arī pauž. Rolāns Barts vai cits franču teorētiķis varētu sacīt, ka tām piemīt «repertuārs». Gadu laikā šīs rokas papletušās izbrīnā, dusmās sistas pa galdu, sakrustojušas pirkstus māņticīgā cerībā, mierinot spiestas pie pieres vai vaiga; tās situšas knipjus, sasaucoties ar dažnedažādiem ritmiem, pasniegušās pēc cita cilvēka pleca, noglaudījušas galvu maniem bērniem, sastapušas sievas roku, kad sēžam un skatāmies filmu… Gulēdamas uz krēsla roku balstiem, tās atslīgst iespējamībā, bet tajā pašā laikā satur savu daudzveidīgo darbību vēsturi, tas ir, manu dzīvi.
