Kategorijas: Komentārs

Zīmes

NEPLP nedrīkst būt neatkarīga no likuma un no veselā saprāta

Monēta apsūbēja. Stārķis aizlaidās. Saule norietēja. Einārs Giels nekļuva par Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētāju. Tā ir zīme.

Giels nesarkdams stāstīja, ka zemē nomesta nauda, no siltām zemēm atlidojuši putni un paši debesu spīdekļi solījuši viņam laimi Zaķusalā, bet viņam nācās vilties.

Savukārt Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes konkursa uz divām brīvajām LTV valdes locekļa vietām skaļā izgāšanās nav kāds mistisks signāls no nākotnes, taču tajā saredzama cerība — uz spēcīgāku mediju vidi, uz labāku sabiedrisko mediju pārvaldību un varbūt pat uz slēptu politisku ietekmju iegrožošanu.

Giela nepiemērotība LTV vadītāja amatam bija ne tikai acīmredzama, tā bija kliedzoša. Viņam ne tikai nav pieredzes uzņēmuma vadīšanā un mediju jomā, bet trūkst pat elementārāko zināšanu par mediju, jo sevišķi sabiedrisko mediju sūtību demokrātiskā sabiedrībā. Kad intervijā TV24 viņam vaicāja, kā viņš saredz mediju kā demokrātijas sargsuņa lomu, Giels vispirms pārjautāja, kas ar to ir domāts, un tad atbildēja, ka «es neteiktu, ka tam ir jābūt kaut kādam sunim, kā jūs tagad pagriežat».

Ja Giels līdz šim nezināja, kas ir mediju sargsuņa loma, tad pēdējās divās nedēļās viņš to noteikti ir iemācījies. Jau drīz pēc konkursa rezultāta paziņošanas Latvijas Žurnālistu asociācija aicināja NEPLP to atcelt un rīkot atkārtotu konkursu, jo gan process, gan rezultāts neatbilst likumam. Pēc tam LŽA vērsās prokuratūrā ar lūgumu izvērtēt iespējamos pārkāpumus Giela izvēlēšanā, jo viņš neatbilst Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteiktajām prasībām — «vismaz piecus gadus ilga profesionāla pieredze plašsaziņas līdzekļu jomā vai uzņēmuma vadībā».

Nākamajā otrdienā LTV žurnālists Gundars Rēders noslēdza interviju raidījumu 1:1 ar vēršanos pie skatītājiem par noderīga idiotisma izpausmēm NEPLP darbībā un aicinājumu atcelt konkursa rezultātus. Viņu steidza atbalstīt virkne kolēģu gan no pašas Latvijas Televīzijas, gan no Latvijas Radio, gan no konkurentiem TV3 raidījumā Nekā personīga. Gielam vairs nebija, kur sprukt, un viņš no amata pirmdien atteicās.

Bieži dzirdam sūdzības, ka Latvijas medijos trūkstot «pozitīvu ziņu». Te nu tāda ir. Žurnālisti mēdz būt ķildīga tauta, tāpēc plašā solidaritāte un gatavība aizstāvēt LTV ir reta parādība, toties sevišķi nozīmīga ne tikai pašai mediju cunftei, bet jo sevišķi plašākai sabiedrībai. Tā parāda, ka ticība un gatavība iestāties par redakcionālo neatkarību ir dziļi iesakņojusies Latvijas žurnālistu vidē, un tā ir laba ziņa Latvijas demokrātijai.

Bet vai tikai žurnālisti nav pārāk aizdomīgi un piekasīgi? Diemžēl rūgtas pagātnes mācības liek tādiem būt. Žurnāls Ir radās tāpēc, ka 2009.gadā laikrakstā Diena uzradās jauns «īpašnieks», aiz kura slēpās Šlesera, Lemberga un Šķēles intereses. Nekā personīga komandu ar oligarhiem uzticīgu vadītāju gadīgām rokām 2007. gadā izstūma no LTV pēc sižeta pārraidīšanas par Šķēles un Šlesera saistību ar Jūrmalgeitas kukuļošanas prāvu. Tas bija skandāls, kurš bagātināja Latvijas politisko folkloru ar jaunu tēlu — Šķēles piesaukto «lielāko kretīnu», cilvēku bez kvalifikācijas un bez kauna sajūtas, kuru politikas aizkulišu spēlētāji izmanto, lai sagrautu sev nevēlamas institūcijas. KNAB tādi ir bijuši vairāki — Vilnītis un Streļčenoks —, tagad varēja domāt, ka laiks pienācis arī LTV. Kas tieši varētu likt cerības uz Gielu, grūti spriest, bet labāk to neuzzināt, nekā noskaidrot par vēlu. Katrā ziņā žurnālistu protestu dēļ tādus plānus realizēt nebūs iespējams. Tā ir vēl viena laba ziņa — diedziņu raustītāju bezkaunībai tomēr ir iespējams stāties pretī.

Taču nevajadzētu katram konkursam par atbildīgu valsts amatu kļūt par izmisīgu cīņu pret nekompetenci un slēptām politiskām interesēm. NEPLP izgāšanās ar Gielu nesīs ilgtermiņa labumu, ja tās rezultātā tiks sperti soļi, lai sakārtotu gan vadītāju atlases sistēmu, gan sabiedrisko mediju pārvaldību. Tik nepiemērotu kandidātu NEPLP varēja izvēlēties, ar apšaubāmu juridisku ekvilibristiku izveidojot konkursa nolikumu, kas visu lemšanu atstāj viņu pašu šaurajā lokā. Acīmredzot ir likumā pavisam skaidri jāpasaka, ka šādos konkursos starp vērtētājiem noteicošai balsij ir jābūt neatkarīgiem profesionāļiem.

Jau 2010. gadā valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija konstatēja, ka nav pareizi, ka NEPLP ir vienlaikus gan visa elektronisko mediju tirgus uzraugs, gan arī valsts pilnvarnieks sabiedriskajos medijos. Beidzot ir jāpieņem likums par sabiedriskajiem medijiem, kas sakārtos to pārvaldības struktūru un garantēs gan redakcionālo, gan finansiālo neatkarību. Visbeidzot — prokuratūrai ir nopietni jāizmeklē, vai NEPLP konkursa gaitā pārkāpa likumu. Padomes vadītāja Ķezbere bieži sūdzas, ka kāds vēlas ierobežot NEPLP neatkarību, taču neviena valsts iestāde, lai cik tā vēlētos būs svabada, nedrīkst būt neatkarīga no likuma un veselā saprāta.

Neatkarība šīm iestādēm tiek dota, lai tās aizstāvētu sabiedrības intereses, nevis tām kaitētu. Ja kāds to nesaprot, tad tam šo atbildību nedrīkst uzticēt.

Komentārs 140 zīmēs

Nedrīkst melot slimiem cilvēkiem. No Rigvir īpašnieka prasa 1,7 miljonus nekvalitatīvo zāļu kompensēšanā izlietotās valsts naudas.

Nebūs vairs jānēsā dolāri koferos. No 1. maija būs aizliegts veikt nekustamā īpašuma darījumus skaidrā naudā.

Principiāla uzvara. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzlikusi Krievijai 23 000 eiro sodu par opozīcijas līdera Navaļņija politiski motivētu arestēšanu.

Ušakovs paceļ kepku

Saskaņa zaudē gan līderi, gan Kremļa atbalstu

Pašvaldību ministra Jura Pūces rīkojums par Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atstādināšanu no amata nemaina politisko spēku izkārtojumu Rīgā. Taču tas ir vērā ņemams Latvijas politiskajā ainavā gaidāmo pārmaiņu simptoms.

Pūce paguva izdot rīkojumu par Ušakova atstādināšanu, pirms viņš bija paguvis pats aizlaisties uz Briseli pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām 25. maijā. Tam nav tūlītējas praktiskas nozīmes. Koalīcija Rīgas domē paliek tā pati, tikai dokumentus turpmāk parakstīs Oļegs Burovs (GKR) un Vadims Baraņņiks (Saskaņa), kurš jau pirms «Ušakova atlaišanas» pārņēma pašvaldības uzņēmumu kapitāldaļu turētāja negodu, pateicoties KNAB arestiem un kratīšanām, nevis ministru rīkojumiem.

Īstermiņa politiski ieguvumi no Pūces rīkojuma ir, pirmkārt, viņam pašam. Sak, nacionālistu mīkstais ministrs Gerhards nespēja, bet es varu ātri un cieti, un reitings augšā! Otrkārt, arī Ušakovam. Pūce ar šo rīkojumu ir paaugstinājis viņu no korupcijas perēkļa galvenā tarakāna, kurš mēģina aizbēgt no atbildības, par politiski represēto, kuru trenkā «nacionālisti».

Tiesa, terminoloģiskas grūtības radušās Maskavas propagandistiem, kuriem nu nākas pie «nacionālistiem» likt arī pilsonības piešķiršanas nepilsoņu bērniem atbalstītājus. Laikam vēl smagāka trauma uzmestajam Saskaņas EP vēlēšanu saraksta bijušajam līderim Vjačeslavam Dombrovskim, kuram jumts aizbraucis tiktāl, ka viņš salīdzina rīkojumu par Ušakova atstādināšanu ar «Staļina represijām». Savulaik «liberālais» pēcāk «sociāldemokrāts» nu pašdefinējies par prastu jampampiņu. Taču diezin vai tas ir zaudējums pat Saskaņai.

Tomēr ilgākā laikposmā bilde Ušakovam nav laba. Pirmkārt, lai kāds sākotnējais sašutums atbalstītāju kodolā, Saskaņas vēlētājiem nepatīk zaudētāji, bet Briselē diezin vai gaidāmas uzvaras, kuras noņemtu «atlaistā» stigmu. Pazemojums paliks. Otrkārt, Pūces rīkojuma pārsūdzēšana tiesā tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet solām Ušakovam platformu ilgtermiņa politiskai cīņai. Pat Maskavas presē izskan brīdinājumi, ka Ušakova vēršanās tiesā būs iespēja oponentiem celt gaismā «kompromatu» par Rīgā desmit gados sastrādāto. Var piebilst, ka arī paša partijā netrūkst gribētāju iecirst zobus Ušakova turētajā naudas makā, tāpēc viņš nevar paļauties pat uz Saskaņas vienotu aizmuguri.

Treškārt un svarīgākais — Ušakovam un Saskaņai acīmredzot zūd arī Kremļa aizmugure. Jau viņa atbalstam organizētā piketa laikā februārī Saskaņai agrāk lojālie Krievijas mediji vēstīja ne tikai par ļaunajiem «nacionālistiem», bet gari un plaši arī par reālu korupciju Rīgas domē. Tagad reakcija Krievijā uz viņa «atlaišanu» parāda, ka Ušakovu tur uzskata labākajā gadījumā par kādreiz vēl noderīgu un izmantojamu, taču kā Krievu pasaules seja Latvijā viņš ir norakstīts.

Kremļa propagandas rupori ziņoja, protams, par nacionālistu vajāto Uzvaras pieminekļa sargātāju, kura loma korupcijas noziegumos nav pierādīta. Taču augstākā valsts amatpersona, kas to publiski komentēja, bija Krievijas domes Ārlietu komitejas vadītājs Leonīds Sluckis, kurš pateica tikai, ka Ušakova atlaišanai «var būt politiski iemesli» un ka viņš droši vien «nebeigs savu ceļu politikā». Toties virkne politikas vērtētāju prognozē «Ušakova laikmeta beigas». Viņam pārmet gan «valodas lietas» nodošanu, gan vienreiz un sen pateikto vārdu «okupācija», gan kaut kur bilsto, ka Krima ir Ukraina, gan pat amerikāņu konsultantu nolīgšanu Saskaņas vēlēšanu kampaņai.

Ar Ušakovu notiekošā vērtējumi Krievijā svārstās amplitūdā starp līdzjūtību viņa piekusumam «no savu kolēģu liekulības» līdz tādiem, kādus tikai pirms dažiem mēnešiem nevarēja iedomāties. Piemēram, «Ušakovs un viņa partija Saskaņa atrodas uz pilnīga politiska kraha robežas»; «sabrūk sapnis par krievu politisku izdošanos Piebaltijā, kura iemiesojums bija «Rīgas krievu mērs»»; «Nila Ušakova laikmets beidzas ar traģisku noti»; «tas, nav šaubu, negatīvi ietekmēs Latvijas politisko ainavu» — Baltija «kļūst par vienu no galvenajiem pretkrieviskas politikas priekšposteņiem». Bet pēc diviem gadiem Saskaņa pazaudēšot Rīgu: «Pasliktināt vairs nav, ko (..). Uzlabojums var notikt tikai ar vienu priekšnoteikumu — ka uz pilsētas galvas amatu kandidēs Latvijas Krievu savienība.»

Pirms 14 gadiem Kremļa «polittehnologi» ielika ITAR—TASS Latvijas biroja vadītāju par sava jaunā politiskā projekta seju. Viņam bija uzdevums iedabūt šo projektu Latvijas valdībā. Otrdien Ušakovs Delfos pie Dombura atzina: «Saskaņai nav izdevies kļūt par daļu no valdības.» Paldies, nākamais, lūdzu!

Var piekrist ekspertiem Krievijā, ka «partiju Saskaņa gaida nopietnas pārmaiņas». Taču šīs pārmaiņas ietekmēs arī citas partijas. Saskaņas noriets būtu eksistenciāla krīze Nacionālajai apvienībai, kuras cietā klints vienmēr bijusi vēlētāju pārliecība, ka, lai arī kādi tur blēži, tie vismaz nekad nebūs valdībā ar Saskaņu. Arī citām partijām būs jāveic korekcijas, ja «eiropeisku sociāldemokrātu» vietā Kremlis par savas politikas galvenajiem aģentiem šeit izraudzīsies atkal radikāļus, kā bija pirms Latvijas iestāšanās ES un NATO. Taču Ušakovam pašam šajās norisēs būs vairs tikai otrā plāna loma.

Komentārs 140 zīmēs

Vismaz būs debates. Latvijas Zaļā partija Valsts prezidenta amatam atkārtoti virzīs Raimondu Vējoni. 

Par Zilupi viss skaidrs? Pašvaldības vadītājs Agafonovs amatpersonas deklarācijā uzrādījis, ka ir uzkrājis 187 tūkstošus eiro skaidrā naudā.

Asinskārie aiz restēm. Tiesa Francijā diviem vegāniem piesprieda cietumsodu par uzbrukumiem gaļas tirgotājiem.

Atradums

NEPLP izvēlējās LTV valdes priekšsēdētāju informatīvā kara apstākļos

Atšķirībā no vairākuma Latvijas sabiedrības jaunais Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Einārs Giels neesot bijis izbrīnīts par viņa apstiprināšanu amatā. Esot nākuši daudzi signāli: «Tautas ticējumi — ieraudzīt monētu, ieraudzīt stārķi, ieraudzīt saullēktu — dažādās kombinācijās man paziņoja par to, ka jau es esmu apstiprināts.» Tātad LTV vadīs cilvēks bez pieredzes medijos un uzņēmumu vadīšanā, toties ar maģisku domāšanu un paļāvību uz savām zīmju tulka spējām.

Sabiedriskajiem medijiem jāstrādā sabiedrības interesēs. Pašlaik Krievijas īstenotā informatīvā kara apstākļos tiem ir īpaša loma arī valsts kopējā drošībā. LTV jaunā vadītāja runātais nevieš aizdomas, ka viņam būtu nojauta par šādiem pienākumiem. Tāpēc būtu svarīgi saprast, kādi signāli un zīmes Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei lika izraudzīties viņu no daudziem citiem šim amatam nepiemērotiem kandidātiem, kuri bija pieteikušies konkursā.

NEPLP publicēto lēmuma pamatojumu arī var raksturot kā maģiskās domāšanas izpausmi, tikai, atšķirībā no Giela laikam taču godīgās, sabiedrisko mediju pārraugiem tā ir neslēpti ciniska. «E. Gielam ir nepieciešamās vadības kompetences, stratēģiskās plānošanas prasmes, izpratne par sabiedrisko mediju darbības pamatprincipiem un redzējums par attīstību,» NEPLP paziņo pretēji acīmredzamajam. «Atlases procesā E. Giels ir spējis pārliecināt par savu profesionālo pieredzi un kompetencēm uzņēmuma vadībā, pārvaldībā. E. Giela spēcīgās puses ir stratēģiskā domāšana, analītika, spēja strādāt ar datiem, spēja vadīt un pieņemt lēmumus.»

NEPLP jūsma par krievisko «analītiku» laikam tāpēc, ka zīmju datu apstrādātājs Giels ir Olainfarm «mārketinga tirgus datu analītiķis». Taču nevienu uzņēmumu nav vadījis, bet «profesionālā pieredze» medijos viņam ir «speciālista amats kvalitātes jautājumos» Preses namā pirms 13 gadiem. Tādu pašu tekstu NEPLP droši vien būtu uzcepusi arī par ceļmalas stabu vai kraukli tā galiņā, vai pat par Kremļa zīli Rīgas tornī, tikai tie nebija starp konkursa 38 kandidātiem. Padome kārtējo reizi pavēsta, ka tās apgalvojumi sabiedrībai jāpieņem kā patiesi tāpēc vien, ka tā ir «neatkarīga». Padomes neatkarību tās locekļi acīmredzot uzskata par neatkarību arī no atbildības.

NEPLP priekšsēdētāja Dace Ķezbere padomes lēmumus mēdz pamatot, vai nu padomiskas birokrātes stilā uzskaitīdama likumu pantus, ar kuriem tie nav pretrunā, vai nu piesaukdama «demokrātiju un tiesiskumu», kā dara arī Kremļa propagandisti, kad to diversijas Rietumos mēģina ierobežot. Toties viņas vietnieks Ivars Āboliņš labprāt ielaižas sazvērestību šķetināšanā. Piemēram, Latvijas Žurnālistu asociācijas aicinājums pārtraukt konkursu uz LTV valdes amatiem, viņaprāt, bijis «komercinterešu lobija» mēģinājums ietekmēt procesu. Interese to ietekmēt esot bijusi gan lielākajiem Lietuvas enerģētikas un telekomunikāciju uzņēmumiem, gan Latvijas uzņēmumiem Olainfarm, airBaltic un «ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu saistītajai Gazprom un Itera Latvija un tai piederošajai Latvijas Gāzei», viņš skaidroja.

Kad jau Āboliņš uzstāj, ka tik lielas intereses, tad jau der atgādināt, ka Krievijas oficiālajā informācijas doktrīnā pasludināts mērķis «ārvalstīs radīt apstākļus dezinformācijas par Krievijas ārpolitiku neitralizācijas darbam». Latvija ir viens no informācijas kara placdarmiem, kur Kremlis cenšas radīt sev labvēlīgus apstākļus. Tāpēc ap LTV notiekošo Āboliņš, ja pats nebūtu padomē, bez pūlēm varētu izskaidrot kā mērķtiecīgu Latvijas sabiedriskā medija vājināšanu, kam der arī uzmanības novēršanas manevri.

Nudien, vai tad neizskatās pēc plānotas operācijas? Vispirms NEPLP pagājušā gada pēdējā darbdienā piepeši atlaida LTV valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti un par programmu attīstību atbildīgo valdes locekli Sergeju Ņesterovu. Pamatojums tik radikālam lēmumam bija birokrātiski formāls, bet kritika un iebildumi, kā vienmēr, atsitās pret kategorisku NEPLP «neatkarību». Tad janvāra beigās NEPLP aizliedza Latvijā Krievijas propagandas kanālu Rossija RTR, taču nezin kāpēc tikai uz trim mēnešiem. Tad sarīkoja konkursu, kurā par vienīgo lēmēju iecēla sevi. Bet neilgi pirms jaunā LTV vadītāja paziņošanas cits Kremļa ierocis Russia Today sarīkoja informatīvu sprādzienu Latvijas televīzijā, tās studijā uztaisīdams interviju ar Jāni Jurkānu. NEPLP secināja, ka pie vainas «cilvēka faktors» (klasisks Kremļa termins), nopīkstēja, ka tas neesot pieņemami, un… iecēla valsts informatīvajai drošībai svarīgajā LTV vadītāja amatā netīšu garāmgājēju ar vīzijām par stārķi un monētu.

Vēl Āboliņš varētu norādīt, ka neilgi pirms tam Nacionālā apvienība, kurā viņam daudz draugu, atsāka Saeimā cīnīties par Uzvaras laukuma dzelzsbetona sarkanarmiešu uzspridzināšanu, lai Krievijas propagandistiem un arī šejieniešiem ir, par ko trokšņot, tā vietā, lai uzdotu jautājumus par NEPLP politiku. Jautājumi būtu vismaz divi. Kurš vadīs LTV, ja nominālais vadītājs izvēlēts pēc oligarhu kadru politikas «lielākā kretīna» principiem? Un kurš dancina padomes locekļus, kuri, kā paši apgalvo, esot neatkarīgi, nevis kretīni?

Komentārs 140 zīmēs

Un politiskās akcijas? Ušakova turētās pašvaldības uzņēmumu akcijas pārņēmis Baraņņiks.

Dūklava logs «zaļo» mājā. Bijušā ZZS deputāta Ulmes Vides aizsardzības klubs uzskata, ka pudeļu depozīta sistēmu nevajag. 

Turcijas pašvaldību vēlēšanās prezidenta partija zaudējusi galvaspilsētu Ankaru un prasa pārskaitīt balsis Stambulā, kur uzvaru pasludinājušas abas puses.

NATO — 100?

Pasaules sekmīgākā militārā alianse svin 70 gadus un atkal ir krustcelēs

Seši burti definē Lat-vijas ārpolitiku — ES NATO.

Eiropas Savienība — pasaules lielākais kopējais tirgus — veido mūsu ikdienu, tajā pērkam un pārdodam, strādājam, sadarbojamies un sapņojam.

Ziemeļatlantijas līguma organizācija — pasaules vēsturē sekmīgākā militārā alianse — ir apdrošināšanas polise. Ceram, ka tā nekad nebūs jāliek lietā, bet krīzes gadījumā bez tās iztikt nevar. Nav stingrāku drošības garantiju par NATO līguma 5. pantu — uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām.

Šajā pavasarī aprit 15 gadu, kopš Latvijā iestājās NATO (2004. gada 29. martā) un ES (2004. gada 1. maijā), un šo ceturtdien, 4. aprīlī, pati NATO svin savu 70. jubileju.

Tas ir apbrīnojams skaitlis. Alianses parasti ir īslaicīgas, jo tās tiek veidotas pret konkrētiem draudiem. Kad apstākļi mainās, zūd iemesli sadarbībai. Arī NATO tika dibināta kā vairogs pret konkrētu draudu — Padomju Savienības vēlmi sev pakļaut visu Eiropu. Tomēr šī alianse izrādījās daudz noturīgāka, jo atspoguļoja ne tikai dalībvalstu īstermiņa intereses, bet arī ilgtermiņa vērtības. Tāpēc PSRS sabrukums nekļuva par ieganstu NATO demontāžai. Tā vietā alianse ir izrādījusies neparasti spējīga pielāgoties jauniem apstākļiem, lai nodrošinātu kolektīvo aizsardzību Rietumu demokrātijām.

Pēc padomju impērijas sabrukuma NATO palīdzēja nodrošināt mieru un demokrātijas izplatīšanos lielākajā daļā Eiropas, uzņemot aliansē septiņas bijušās Varšavas pakta un trīs neatkarību atguvušās Baltijas valstis.

NATO spēki piedalījās dažādu krīžu risināšanā, gan palīdzot izbeigt karus bijušajā Dienvidslāvijā, gan cīnoties pret pirātiem pie Somālijas krastiem, gan karojot pret Taliban Afganistānā pēc uzbrukumiem ASV 2001. gada 11. septembrī.

Pirms pieciem gadiem, 2014. gada februārī, sākās Krievijas militārā agresija pret Ukrainu. NATO atkal spēja mobilizēties. Kopš 2017. gada jūnija Ādažos atrodas sabiedroto kaujas grupa. Kanādas vadībā tur dien arī Albānijas, Čehijas, Itālijas, Melnkalnes, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un Spānijas vienības, kopā ap 1400 karavīru, un arī ASV bruņoto spēku pārstāvji pastāvīgi uzturas un piedalās mācībās Latvijā. Analogas kaujas grupas izvietotas arī Igaunijā, Lietuvā un Polijā.

Par spīti cienījamajam vecumam, NATO turpina būt pievilcīga. 1949. gadā to dibināja 12 valstis, bet 2017. gadā tai pievienojās jau 29. dalībvalsts — Melnkalne — un drīz pievienosies trīsdesmitā — Ziemeļmaķedonija. Taču process nav noslēdzies. 25. martā NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs Tbilisi apmeklējuma laikā apliecināja, ka kaut kad nākotnē iestāsies arī Gruzija. Citas valstis ar NATO oficiāli atzītām cerībām pievienoties aliansei ir Ukraina un Bosnija un Hercegovina.

Tātad viss ir lieliski?

Nebūt ne. Savā garajā vēsturē NATO piedzīvojusi ne vienu vien krīzi — ASV veto Lielbritānijas un Francijas rīcībai Suecas krīzes laikā 1956. gadā, Francijas aiziešanu no kopējās militārās komandstruktūras 1966. gadā, asās domstarpības par Irākas karu 2003. gadā.

Trampa nonākšana Baltajā namā uzjundījusi kārtējās bažas par alianses nākotni. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņš nosauca NATO par novecojušu, privātās sarunās ne reizi vien izmetis domu, ka ASV varētu no tās izstāties, publiski ļoti agresīvi kritizējis sabiedrotos. Bažas par Trampa kārtējo neprognozējamo publisko izvirdumu ir iemesls, kāpēc NATO jubileju Vašingtonā oficiāli atzīmēs nevis sabiedroto valstu vadītāji, kā tas notika 2009. gadā, bet gan ārlietu ministri.

Vai tas apdraud aliansi? Gan Eiropā, gan ASV daudzi raizējas — pat ja NATO pārdzīvo Trampa prezidentūru, briesmas nebūs garām, jo ASV par savu galveno oponentu uzskata Ķīnu un interese par Eiropu un NATO līdz ar to mazinās.

Taču ir arī piesardzīgie optimisti, kuri norāda — tieši Trampa administrācijas laikā nozīmīgi pieauguši ASV ieguldījumi Eiropas aizsardzībā, Kongress ar milzīgu balsu pārsvaru pieņēmis NATO atbalstošus lēmumus, un ASV iedzīvotāju atbalsts aliansei ir augstākajā līmenī kopš 70. gadiem.

Tomēr pasaule mainās, un NATO kārtējo reizi būs jāpielāgojas. Tramps varbūt to pasaka krietni nepieklājīgāk, bet arī viņa priekšgājēji ir prasījuši Eiropai palielināt ieguldījumus bruņotajos spēkos, un tas nepārprotami būs jādara. Latvija šobrīd ir viena no tikai septiņām NATO valstīm, kuras velta vismaz 2% IKP aizsardzībai, tomēr ne velti pēdējās nedēļās gan Saeimas priekšsēdētāja Mūrniece, gan aizsardzības ministrs Pabriks iezīmējuši iespēju, ka šie tēriņi varētu būt vēl lielāki.

Ķīnas augošais svars pasaulē liks Rietumu demokrātijām nopietni domāt par savām stratēģiskajām prioritātēm, tāpat kā Krievijas aizvien aktīvākie centieni paplašināt savu ietekmi pa visu pasauli, sūtot kareivjus uz Sīriju, Āfriku un pat Venecuēlu.

Pagājušie 70 gadi nebija viegli, nākamie arī nebūs bez sarežģījumiem, tomēr NATO līdz šim vienmēr pierādījusi savas spējas mainīties laikiem līdzi. Jāstrādā, lai pienāktu diena, kad svinēsim NATO 100.

Komentārs 140 zīmēs

#vissirlabi. Latvijas iedzīvotāju laimes indekss sasniedzis vēsturiski augstāko līmeni, liecina jaunākās aptaujas.

Varēs ierobežot patvaļu. Grozījumi Konkurences likumā ļaus sodīt valsts un pašvaldību uzņēmumus par konkurences kropļošanu.

Vai prasīs arī nelikt atzīmes skolēniem? Skolu direktoru asociācija lūdz nepubliskot konkrētu skolu centralizēto eksāmenu rezultātus.

Skaidrāk par naudu

JKP un NA izgāž Finanšu ministrijas ieceri ierobežot skaidras naudas darījumus

Skaidra nauda ir ēnu ekonomikas un korupcijas smērviela. Tāpēc šķita esam loģiska tiesiskuma un atklātības principus deklarējušās Krišjāņa Kariņa valdības vēlme ierobežot skaidras naudas lietošanu darījumos. Taču mēģinājums to izdarīt kļuva par pirmo nopietno valdības politisko neveiksmi un draudīgu signālu tās pasludinātajām prioritātēm.

Februārī valdība atbalstīja Finanšu ministrijas ieceri samazināt skaidras naudas darījumos atļauto maksimālo summu no 7200 līdz 3000 eiro, transportlīdzekļu tirdzniecības darījumos līdz 1500 eiro, bet nekustamo īpašumu darījumos aizliegt to izmantot vispār. Tas šķita «tiesiskuma koalīcijas» loģisks solis ēnu ekonomikas, korupcijas un nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanas iespēju logu aizvēršanai. Saeima 20. martā pirmajā lasījumā atbalstīja šādus grozījums likumā «Par nodokļiem un nodevām».

Tad attapās skaidras naudas darījumu biznesmeņi. Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera nevarēja atrast «pietiekamus argumentus» skaidras naudas izmantošanas griestu noteikšanai un vēlējās «detalizētu informāciju», kāpēc paredzēts noteikt atšķirīgus griestus dažādiem darījumiem. Lietotu auto tirgotājiem, saprotams, arī radās lieli iebildumi. Vēl lielāki noteikti bija kukuļņēmējiem un netīras naudas atmazgātājiem, taču tos viņi paturēja pie sevis un ļāva politiķiem publiski žonglēt ar piedienīgākiem.

Ierobežojumi biznesam vienmēr kādiem nepatiks, tāpēc jābūt pārliecībai, ka kopējā bilancē ieguvumu būs ievērojami vairāk nekā zaudējumu. Šajā gadījumā samērs acīmredzami būtu par labu lielum lielajam vairākumam sabiedrības, kura diezin vai ikdienā kārto darījumus skaidrā naudā vairāku tūkstošu eiro apmērā. Tomēr finanšu ministrs Jānis Reirs un valdība piekāpās tiem, kuri kārto. Saeimas Budžeta un finanšu komisija 26. martā izskatīšanai galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus, kuri aizliedz nekustamo īpašumu darījumus skaidrā naudā, taču izslēdza no likumprojekta ierobežojumus skaidras naudas lietošanai, tajā skaitā darījumos ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem.

Nomaļus vērotājam varētu šķist dīvaini, ka šo ēnu ekonomikas un korupcijas ierobežošanas pasākumu torpedēja Jaunā konservatīvā partija, kura vienmēr nikni uzstājusies pret korupciju un negodīgu uzņēmējdarbību. JKP paziņoja, ka valdības iecerētie likuma grozījumi radīšot Latvijas iedzīvotājiem «būtiskus ierobežojumus, tiesību aizskārumus un milzu neērtības», «ja viņi nedrīkstētu veikt skaidras naudas darījumu vairāk par 3000 eiro». Tiešām? Tiem, kuri raduši čaukstināt banknošu tūkstošus, neērtības nudien varētu rasties. Tomēr jāšaubās, vai daudzi Latvijas iedzīvotāji tāpēc justos aizskarti.

Jaunajiem konservatīvajiem piebiedrojās maksātnespējas un citās shēmās rūdītie vecie konservatīvie (jeb «vecie blēži» JKP terminoloģijā) no Nacionālās apvienības. Kā parasti gadījumos, kad patiesos argumentus pateikt nevar, publiski aizbildinājumi ir treju veidu — no lielo principu plaukta, iz vienkāršā cilvēka ikdienas un par citiem darbiem, kurus vajadzētu izdarīt tā vietā, lai darītu šo.

Pirmos divus vislabāk izklāja Aleksandrs Kiršteins no NA. «Ir tāda lieta kā individuālā cilvēka brīvība,» atgādināja vadonisma karsēju un nepareizi domājošo apkarotāju partijas veterāns un pastāstīja, ka esot frizētavā redzējis, ka sieviete nokrāso matus, taču nevar par to samaksāt, jo nestrādā bankas karte. «Tas ir pilnīgi nevajadzīgi.»

Trešo ilustrēja Juta Strīķe no «bezkompromisa tiesiskuma» JKP. Viņa aizrādīja, ka «efektīvai ēnu ekonomikas apkarošanas veicināšanai» pašlaik Saeimas Juridiskā komisija gatavojot izmaiņas Kriminālprocesa likumā, lai noteiktu prasības naudas īpašniekam pamatot tās izcelsmi. Ļoti labi, ka gatavo! Bet kāpēc nevajag ierobežot skaidras naudas darījumus?

Tāpēc, ka tad Latvijas zemniekiem būšot grūtāk nopirkt vecus traktorus, paskaidroja viņas partijas biedrs Gatis Eglītis. Radīšoties nevienlīdzīga konkurence ar Lietuvu un Igauniju, turklāt arī Slovēnijā skaidras naudas ierobežojumi esot citādi nekā Latvijā iecerētie. Šādi argumenti acīmredzot bija tik graujoši, ka Reirs padevās.

Šo likuma grozījumu izgāšana pati par sevi nav katastrofa. Valsts budžets nesabruks, valdība arī ne. Taču, ja pat šādi samērā nelieli ierobežojumi korumpantiem un shēmotājiem izraisīja tik nopietnu JKP pretdarbību, tad ir jāvaicā, kāda būs Kariņa paziņotajai prioritātei attīrīt finanšu sistēmu no netīrās naudas un nepieļaut Latvijas nonākšanu pelēkajā zonā, kas mums draud, ja neizpildīsim Moneyval rekomendācijas. Saeimas apakškomisiju, kurai jāuzrauga šis darbs, vada JKP ekonomikas guru Eglītis. Viņš ir lobējis ne tikai vecus traktorus, bet arī likvidējamās ABLV bankas kreditoru intereses un iestājies par Latviju kā nerezidentu naudas centru.

Premjerministra Kariņa metode būt par neitrālu arbitru partneru savstarpējos strīdos un atstāt partiju pašu ziņā to iekšējās problēmas labi nostrādāja valdības izveidošanai. Bet kas notiek, ja vienā no koalīcijas partijām visus «tiesiskos» lēmumus pieņem trīs cilvēki, kuri «ekonomiskos» lēmumus atstājuši divu citu ziņā? Tad valdība kļūst par ļoti šauras cilvēku grupas interešu ķīlnieci.

Komentārs 140 zīmēs

Nils cerībās. Ministrs Pūce varbūt jau šonedēļ mainīs Ušakova tēlu no kleptokrātu krusttēva uz politiski represēto.

Vainīgais vai grēkāzis? Latvijas televīzija atlaidusi darbinieku, kurš esot ļāvis Kremļa propagandas ruporam Russia Today raidīt no LTV studijas.

Migla viņpus Lamanša. ES šonedēļ pabeigusi gatavošanos arī bezvienošanās Brexit scenārijam, bet Londonā arvien nezina, kā un vai vispār izstāsies.

13. pants

Skaties YouTube​? Meklē ziņas Google? Pievērs uzmanību Eiroparlamentam

Vācijā 45 pilsētās desmitiem tūkstošu izgāja ielās protestos.

Vikipēdija uz vienu dienu atslēdza savu mājaslapu Vācijā, Dānijā, Slovākijā un Čehijā.

Vietnē Change.org tika savākti vairāk nekā pieci miljoni parakstu.

Tas viss saistībā ar Eiropas Parlamenta balsojumu.

Bieži vien dzirdam, ka EP lēmumi uz mums neattiecas un Latvijas pārstāvji tur neko nevarot ietekmēt.

Otrdien EP lēma par direktīvu, kuras sekas varētu pamanīt gandrīz visi šā raksta lasītāji un kuras pieņemšanā arī Latvijas astoņām balsīm bija nozīme.

Runa ir par jauno ES autortiesību direktīvu, kuru pēc vairāk nekā divarpus gadus garām debatēm, milzīgas lobēšanas kampaņām un pēdējā mirkļa kompromisiem 26. martā pieņēma Eiropas Parlaments.

Direktīvas mērķis ir regulēt autortiesības interneta vidē, un tas izrādījies reti strīdīgs.

Tā mērķis ir radīt iespēju satura radītājiem un īpašniekiem saņemt daļu no milzīgajiem ienākumiem, kurus Google, YouTube un citi interneta milži pelna no reklāmām, ar kurām apaudzē savās platformās ievietotos video, mūziku un tekstus. Šīm lielajām platformām tagad būs pienākums slēgt līgumus ar satura ražotājiem un īpašniekiem, lai iegūtu atļauju rādīt viņu darbus.

Eiropas Komisijas izstrādāto noteikumu kritiķi kaismīgi iebilst, ka jaunais regulējums nenesīšot autortiesību īpašniekiem nekādu labumu, bet nopietni kaitēšot informācijas plūsmai digitālajā vidē.

Vislielākos iebildumus izsauc direktīvas 13. pants, kurš noteic, ka turpmāk digitālās platformas nesīs atbildību, ja tajās parādīsies saturs bez autortiesību turētāja piekrišanas. Līdz šim par autortiesību pārkāpumu bija atbildīgs tikai cilvēks, kurš saturu augšupielādēja, un YouTube pienākums bija to izņemt gadījumā, ja satura īpašnieks par to sūdzējās.

Tagad komerciālajām platformām būs jāslēdz līgumi ar autortiesību īpašniekiem un tad jāpārbauda viss augšupielādētais materiāls, un tas jābloķē, ja platformas rīcībā būs informācija, ka tā parādīšanās varētu pārkāpt satura īpašnieka tiesības.

Direktīva sarunu gaitā tika nedaudz mīkstināta, piemēram, to neattiecinās uz mazākiem uzņēmumiem to pirmajos darbības gados. Tomēr pēc būtības jaunās prasības nozīmē, ka visām satura izrādīšanas platformām būs daudz rūpīgāk jāfiltrē, kas tur parādās.

Jau tagad YouTube un citi izmanto filtrus, lai ierobežotu dažādu veidu nevēlama satura parādīšanos, un jau tagad šajos filtros ik pa brīdim aizķeras saturs, kurš faktiski nepārkāpj autortiesības vai kādus citus noteikumus. Kā ziņo žurnāls Wired, pirms dažiem gadiem YouTube filtrs bloķēja kādu Hārvarda Universitātes profesora radīto video tāpēc, ka tajā bija daži īsi Džimija Hendriksa dziesmu fragmenti. Direktīvā it kā iestrādāti noteikumi, kuri šādu saturu pasargā, tomēr oponentu protestus dzen bažas, ka šie programmētāju radītie filtri tagad pārtaps par virtuāliem cenzoriem, kuri nobloķēs ne tikai pirātiskas jaunāko Holivudas filmu kopijas, bet arī jebkuru fragmentu, parodiju vai atsauci uz aizsargātu saturu. Kas notiks ar mēmēm, satraukti prasa interneta lietotāji, un atbilde patlaban ir miglā tīta.

Oponentus arī satrauc fakts, ka direktīvas prasībām nebūs pakļauts tikai ļoti mazs skaits nelielu uzņēmumu. Tās ievērošana varētu kļūt visiem pārējiem par tik smagu slogu, ka tie vienkārši atteiksies no potenciāli riskanta satura rādīšanas, tādējādi būtiski ierobežojot informācijas plūsmu internetā un potenciāli liekot daudzām vērtīgām interneta lapām pārtraukt darbu. Šo iemeslu dēļ pret 13. pantu iebilst ne tikai interneta giganti, kuriem nepatīk jebkuri ierobežojumi viņu biznesa modelim, bet arī interneta tēvs Tims Berners-Lī, lielā atvērtā koda platforma Mozilla un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Mediju laboratorija. 13. panta galvenie atbalstītāji ir lielās kino un audioierakstu studijas un autortiesību aģentūras, kuras satura ražotāju vārdā iekasē naudu par viņu darbu izmantošanu.

Konflikts par 13. pantu izraisīja ilgstošas, karstas debates un radīja šķelšanos visās galvenajās Eiropas Parlamenta politiskajās grupās. To līderi direktīvu atbalstīja, bet katras partijas rindās atradās arī daudzi pretinieki. Otrdien izšķirošais balsojums bija par priekšlikumu ļaut deputātiem balsot par katru direktīvas pantu atsevišķi. Ja tas būtu atbalstīts, nav izslēgts, ka vairākums EP deputātu būtu nobalsojuši pret 13. pantu. Tomēr rosinājums tika noraidīts — ar tikai piecu balsu pārsvaru. Te vietā atgādināt, ka Latviju EP pārstāv astoņi deputāti. Katra no šīm balsīm otrdien bija svarīga.

Direktīva tagad vēl jāapstiprina ES ministriem un tad divu gadu laikā jāievieš dalībvalstu nacionālajā likumdošanā. Tikai tad redzēsim, vai tiešām sekas mūsu spējām redzēt un dalīties ar saturu būs tik drausmīgas, kā daži iztēlojas.

Tomēr pats balsojums ne tikai parāda, kā Eiropas Parlamentā notiekošais var ietekmēt mūsu dzīvi, bet arī liecina, ka pat vairāk nekā 700 deputātu lielajā likumdevējā astoņām balsīm var būt nozīme.

Komentārs 140 zīmēs

Kur palika drausmīgās ordas? Mucenieku bēgļu centrs praktiski tukšs, šobrīd aizņemti mazāk nekā 10% vietu — 44 no 450.

Solis uz finanšu nozares «kapitālo remontu». Valdība atbalstījusi likumprojektu, kura rezultātā līdz 1. oktobrim tiktu
pārvēlēta FKTK padome.

Daudzi vīlušies. Ilgi gaidītajā prokurora Millera ziņojumā nav pierādījumu, ka Trampa kampaņa sadarbojās ar Krieviju 2016. gada vēlēšanu laikā.

Brexit trakonams

Lielbritānijai vai nu jāizstājas no ES, vai maija beigās jāpiedalās EP vēlēšanās

Mēdz teikt, ka nepārprotama vājprāta pazīme ir atkal un atkal darīt vienu un to pašu, katru reizi cerot uz atšķirīgu rezultātu.

Pēc šīs definīcijas, Lielbritānijas premjerministrei Terēzai Mejai būtu jādodas nevis uz Dauningstrītu 10, bet gan taisnā ceļā pie psihiatra.

Pēc ilgstošas minstināšanās Meja 15. janvārī deva parlamentam iespēju balsot par pašas panākto vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības un piedzīvoja nepieredzētu zaudējumu — 432 «pret» un tikai 202 «par». Valsts vēsturē neviens valdības vadītājs nebija cietis tik smagu sakāvi.

Tas nekas, nodomāja Meja. Aptīšu līgumam citu bantīti, varbūt tad deputātiem patiks. ES valstu nostāja jau no paša sākuma bija pilnīgi skaidra — līguma teksts nav vairs maināms. Tomēr Mejas valdība pavadīja gandrīz divus mēnešus sarunās ar Briseli, cenšoties panākt kādas kosmētiskas izmaiņas strīdīgajos noteikumos par Ziemeļīrijas robežu, lai radītu šķitumu, ka ir ieklausījusies deputātu iebildumos un panākusi kādas nozīmīgas izmaiņas izstāšanās noteikumos. Parlamentārieši atteicās noticēt šai izrādei, un, lai gan arī otrais, februāra beigās plānotais balsojums tika atlikts, 12. martā Meja atkal nostājās likumdevēja priekšā ar savu līgumu un atkal smagi zaudēja. Tiesa, «pret» pārsvars bija mazāks — nevis 230, bet «tikai» 149 deputāti.

Vai Mejai tas licis mainīt stratēģiju? Nebūt ne. Līdz 29. martam, kad ar vai bez līguma būtu jānotiek Apvienotās Karalistes aiziešanai no Eiropas Savienības, palicis tikai nedaudz vairāk par nedēļu, bet Meja tajā laikā ir gatava jau trešo reizi prasīt parlamentam balsot par savu līgumu.

Viņas plāns patiesībā ir pavisam vienkāršs. Meja cer nostādīt deputātus neapskaužamas izvēles priekšā — vai nu mans līgums, vai arī katastrofa. Viņa cenšas vienlaikus iebiedēt divas pilnīgi atšķirīgas deputātu grupas ar diviem diametrāli pretējiem šausmu scenārijiem. Lai gan parlamenta saprātīgais vairākums nevar vienoties par vēlamo nākotnes attiecību modeli ar ES, tam vismaz ir skaidrs, no kā būtu jāizvairās — no izstāšanās 29. martā bez vienošanās. Tādā scenārijā tiktu krasi ierobežota preču plūsma pāri robežai, varētu rasties nopietnas problēmas aviosatiksmei, un tās ir tikai šobrīd apzinātās negatīvās sekas. Pēc Mejas līguma otrās sakāves parlaments ar manāmu vairākumu — 321 pret 278 — nobalsoja, ka Lielbritānija nedrīkst izstāties no ES bez līguma, un pēc tam ar lielu pārsvaru — 412 pret 202 —, ka valdībai jālūdz no ES izstāšanās laika pagarinājums.

Taču, lai ko par šiem jautājumiem lemtu britu parlaments, galavārds pieder ES. Tā jau tagad prasa — kāpēc jums šis pagarinājums ir vajadzīgs? Šobrīd atbildes uz šo jautājumu nav.

Ja tikai viena dalībvalsts iebilst, ES noraidīs Lielbritānijas pagarinājuma lūgumu. Meja cer, ka tiem, kurus visvairāk baida haotiska izstāšanās, šāds drauds varētu likt atbalstīt viņas līgumu kā vismazāk slikto iznākumu.

Ideoloģiskos Brexit atbalstītājus biedē nevis izstāšanās bez vienošanās, bet gan tieši pretējais — garš sarunu termiņa pagarinājums, kura laikā var pieaugt spiediens rīkot otru referendumu un sapnis par ES pamešanu var izgaist pavisam.

Meja pieķērusies pie salmiņa — cerības, ka tik neskaidrā situācijā, kurā visiem ir iemesls baidīties, ka viņu visļaunākie murgi piepildīsies, viņas līgums beigās izrādīsies vienīgais risinājums, kas gan nodrošinās fanātisko Brexit atbalstītāju kāroto izstāšanos, gan pasargās valsti no pēkšņu attiecību pārrāvuma traumas.

Tā ir ļoti riskanta stratēģija. Lai tā izdotos, nozīmīgam skaitam opozīcijas partijas deputātu, kā arī gandrīz visiem «cietā Brexit» atbalstītājiem un Ziemeļīrijas nelokāmajiem protestantiem būtu jāmaina sava nostāja. Šobrīd nav liela pamata uz to cerēt. Turklāt Mejai būs jāpārvar parlamenta spīkera pretestība, jo viņš ir paziņojis, ka Lielbritānijas parlamenta prakse nepieļauj šajā likumdevēja sesijā atkal balsot par to pašu likumprojektu.

Ja tomēr balsojums notiks un atkal izgāzīsies, ES līderi, visticamāk, būs gatavi piešķirt Lielbritānijai īsu termiņa pagarinājumu. Tomēr Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir absolūta robežšķirtne. Vai nu Lielbritānija izstājas līdz jūlijam, kad sanāks jaunais Eiroparlaments, vai arī piedalās EP vēlēšanās maija beigās. Ja Lielbritānija pieprasa garāku termiņu, bet nepiedalās EP vēlēšanās, tad būtu pamats apšaubīt Eiropas Parlamenta leģitimitāti, jo desmitiem miljonu britu aizvien būtu ES pilsoņi, taču nebūtu pārstāvēti EP.

Protams, ja tiks piešķirts pagarinājums, premjerministrei risinājums būs rokā — balsojam atkal par manu līgumu!

Daži cer uz jau irstošās britu partiju sistēmas būtisku pārkārtošanos, kas radītu vairākumu kādam alternatīvam plānam. Citi gatavojas gāzt Meju un viņu nomainīt ar «cietā Brexit» atbalstītāju, kas izvestu valsti no ES, lai lūst vai plīst.

Taču skaidrs ceļš ārā no šī haosa vēl nav iezīmējies, un Mejas vājprātīgā stratēģija pakāpeniski pārvērš Lielbritāniju par trakonamu.

Komentārs 140 zīmēs

Moneyval liek ķerties pie darba. Policija aizturējusi piecus cilvēkus par 627 tūkstošu eiro noziedzīgi iegūtas naudas legalizāciju.

Pret populisma straumi. Slovākijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā 40% saņēma proeiropeiskā juriste un pretkorupcijas aktīviste Čaputova.

Piemin varoņus. Svētdien atzīmēja 75 gadus, kopš nacistu okupācijas laikā Latvijas Centrālā padome pieprasīja atjaunot demokrātisku Latviju.

Rasisms nogalina

Masu slepkavība Jaunzēlandē bija cilvēknīdēja sabiedrisko attiecību kampaņa

Jaunzēlande varēja šķist esam droša zeme kaut kur tālu pasaules otrā malā. Pagājušogad šajā 4,8 miljonu iedzīvotāju valstī bija reģistrētas 27 slepkavības. Pagājušo piektdien tur Kraistčērčas pilsētā (nepilni 400 tūkstoši iedzīvotāju) viens no Austrālijas atbraucis, «civilizāciju kara» ideju pārņemts fitnesa treneris aukstasinīgi apšāva dievlūdzējus divās mošejās — nogalināja 50 un ievainoja vēl vairākus desmitus cilvēku. Musulmaņi ir mazāk nekā viens procents no Jaunzēlandes iedzīvotājiem, taču šī zeme viņam acīmredzot šķita droša ne tikai dzīvošanai, bet arī «ideoloģiskai» masu slepkavībai.

Šis noziegums vēlreiz atgādināja, ka neviena valsts nav pasargāta no mazvērtības kompleksu nomāktiem un sazvērestības teoriju pārņemtiem kretīniem, ja tiem ir iespējas tikt pie ieročiem.

Arī Norvēģija ir droša zeme, taču 2011. gadā tur viens cits pašpasludināts «baltās rases karotājs» Anderss Breivīks «visu eiropiešu vārdā» un «monokulturālas kristīgas Eiropas bez musulmaņiem» labad, kā pats deklarēja savā «manifestā», vispirms uzspridzināja astoņus cilvēkus Oslo, pēc tam apšāva 69 jauniešus — tādus pašus norvēģus jeb «āriešus» kā viņš pats — vasaras nometnē Ūteijas salā.

Būtu bīstama kļūda skaidrot šos un līdzīgus noziegumus ar tikai atsevišķu indivīdu garīgām novirzēm. Katrā ziņa slepkavu pašu ieskatā viņu noziegumiem ir ideoloģisks pamats, un, lai kā to dēvētu, tā vienmēr ir totalitāra ideoloģija. Vai tie būtu «baltās rases» vai radikāla islāma, vai vēl kādu ideju «karotāji», kopīgais viņiem ir domāšana, kurā cilvēka dzīvībai nieka vērtība, salīdzinot ar viņu nesto «vēsti».

Masu slepkavas tik tiešām ir izņēmums, taču viņu domubiedrus var viegli pazīt, kad tie stājas vienas idejas vadītus slepkavas aizbildināt ar citas idejas apsēstu slepkavu noziegumiem. Vai arī pārmetumus par šādiem noziegumiem pāradresē tiem, kuriem citāda domāšana nekā viņu totalitārā. Šādas kategorijas kretīni ir jebkurā zemē, arī Latvijā. Mūsmāju Jānis Iesalnieks no Nacionālās apvienības pēc masu slepkavības Norvēģijā paziņoja, ka Breivīka upuri «ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas», no kuru politikas šim «vienkārši aizbraucis širmis».

Iesalnieks, kurš apgalvo, ka vairs neesot Mein Kampf cienītājs, pašlaik izvēlējies neteikt, vai tie paši multikulturālisti, viņaprāt, tagad būtu atbildīgi arī par austrālieša Brenta Taranta Jaunzēlandē pastrādātajām slepkavībām. (Varbūt tāpēc, ka par viņa pirmītējiem murgojumiem bija izrādījusi interesi Drošības policija.) Toties slepkava pats gan piesauca Breivīku kā paraugu un iedvesmotāju.

Pirms sākt aukstasinīgi apšaut cilvēkus, Tarants kārtīgi pacentās, lai tas top zināms iespējami plaši. Dažas minūtes pirms nozieguma izsūtīja vēstījumu ar virsrakstu Lielā aizvietošana. Šī sazvērestības teorija ir plaši izplatīta šaurās balto rasistu aprindās un ir par Eiropas iedzīvotāju it kā mērķtiecīgu aizvietošanu ar neeiropiešiem, ko esot izplānojusi un īstenojot «globālā liberālā elite».

Taranta 74 lappuses garais «manifests» ir ekstrēmu saukļu un klišeju kompilējums par imigrantiem, musulmaņiem un ebrejiem un var būt palīglīdzeklis potenciāli bīstamu indivīdu pamanīšanai. Viņš dēvē sevi par «rasistu», bet ASV prezidentu Trampu par «atjaunotās baltās identitātes simbolu», sūkstās, ka baltie eiropieši nespējot sevi atražot, un pasludina, ka izšķirīgs pavērsiens viņa uzskatos bijusi Emanuela Makrona uzvara pār Marinu Lepēnu prezidenta vēlēšanās Francijā 2017. gadā, kas iedzinusi viņu «izmisumā». Un turpat atsaucas uz datorspēļu tēlu Drakonu Spiro, kurš viņam iemācījis «etnonacionālismu», un videospēli Fortnite, no kuras mācījies, kā dejot uz upuru līķiem. Un paziņo, ka cerot saņemt Nobela miera prēmiju kā Nelsons Mandela.

Tarants bija rūpīgi gatavojis noziegumu vismaz divus gadus. Iedvesmas meklējumos bija daudz ceļojis Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āzijā, piemēram, uz Franciju, Serbiju, Horvātiju, Bosniju un Hercegovinu, Ungāriju, Turciju, Pakistānu un pat Ziemeļkoreju. Taču viņa ideoloģiskās tapšanas īstā vieta bija internetā, ko savā «manifestā» pats arī slavē par palīdzību savā «izglītošanā», un turpat bija arī viņa nozieguma vēstījuma auditorija. Savu noziegumu viņš «dzīvajā» translēja Facebook, un šai mediju platformai vajadzēja laiku, lai attaptu to pārtraukt.

Iespēja īstenot slepkavību kā sabiedrisko attiecību kampaņu acīmredzot bija viens no galvenajiem pamudinājumiem to darīt. Iespēja brīvi iegādāties šaujamieročus bija vēl viens. (Uzreiz pēc baismīgā nozieguma Jaunzēlandes valdība nolēma būtiski pastiprināt šaujamieroču kontroli.) Taču ekstrēmistus pirmām kārtām iedrošina politiķi, un ne jau tikai Tramps vien, kuru baltie rasisti acīmredzami uzskata par savējo.

Līdzko dzirdam politiķus karinām «multikulturālistu», «sorosītu», «kultūrmarksistu», «totalitāro liberāļu» birkas saviem idejiskajiem pretiniekiem, varam tikai cerēt, ka kādam «širmis» neaizbrauks līdz domai visus citādos ne tikai nolikt stingrā ierindā, kā gribētu šo birku karinātāji, bet arī pie sienas. Cik daudziem cilvēkiem vēl būs jāiet bojā no citādo nīdēju rokas, lai politiķi atjēgtos, ka viņu runātajam vienmēr ir sekas?

Komentārs 140 zīmēs

Specoperācija? LTV un Ziņu redakcijas vadībai neko nezinot, Jānis Jurkāns pagājušonedēļ LTV studijā sniedza interviju Krievijas Russia Today kanālam.

Daļa ir mūsu māsa! Lietuvas prezidente Grībauskaite nodēvēja par starptautiski apkaunojošu premjerministra Skverneļa teikto, ka latvieši esot konkurenti, nevis brāļi.

Paraugs Putinam. Nazarbajevs bija Kazahstānas prezidents kopš 1991. gada, bet nu atkāpsies no amata un turpmāk būšot vienkārši Nācijas līderis.

Slepenības sardzē

Valdībai jāatjauno iestāžu pienākums publicēt ziņas par darbinieku atalgojumu

Šķietami iestājoties par labu pārvaldību un personas datu aizsardzību, Satversmes tiesa pagājušajā nedēļā faktiski samazināja savu autoritāti un bez skaidra pamatojuma ierobežoja sabiedrības iespējas uzzināt par valsts budžeta izlietojumu.

Latvijā valsts amatpersonu un darbinieku atalgojuma apmērs vienmēr ir bijis starp visaktīvāk izsekotajiem un viskarstāk apspriestajiem jautājumiem. Cik saņem ministri? Cik deputāti? Cik lielas algas noteiktas dažādu iestāžu vadītājiem, cik iebirst kabatās dažam labam ierēdnim — gandrīz vai katru nedēļu par to medijos atrodama kāda ziņa.

Šī interese nerodas tikai no skaudības vai vēlmes «skaitīt naudu svešā kabatā», kā daždien pavaimanā amatpersonas. Budžets ir visai sabiedrībai piederoša nauda, un sabiedrībai ir tiesības detalizēti iepazīties ar šo līdzekļu izlietojumu, ja vien tas neapdraud valsts drošību. Turklāt, tā kā tiesībsargātāji ļoti neefektīvi pārbauda tiem pieejamo informāciju par amatpersonu ienākumiem, tikai maksimāla atklātība dod iespēju žurnālistiem un citiem sabiedrības pārstāvjiem celt gaismā aizdomīgus gadījumus.

Jau daudzus gadus Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā ir iespēja apskatīties amatpersonu ikgadējās ienākumu deklarācijas. Solis pretī vēl lielākai atklātībai šajā sabiedrībai tik svarīgajā jautājumā tika sperts 2010. gadā. Sašutums par lielo atalgojumu, kuru daudzas amatpersonas turpināja saņemt, par spīti krīzes laikā pasludinātajai «jostu savilkšanai», lika valdībai noteikt, ka visām valsts un pašvaldību iestādēm reizi mēnesī jāpublicē amatpersonām izmaksātā atalgojuma saraksts.

Šo kārtību noteica Ministru kabineta noteikumi, un tie attiecās tikai uz valsts amatpersonām. 2017. gadā Saeima nolēma iet soli tālāk. Tika veiktas izmaiņas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, un no 2018. gada 1. janvāra visām šā likuma regulētajām iestādēm, to skaitā arī augstskolām, bija katru mēnesi jāpublicē pilnīgi visu darbinieku saņemtais atalgojums.

Tas būtiski paplašināja atklātības robežas. Piemēram, Baldones novada publiskotajā sarakstā par 2017. gada decembri atrodami 77 vārdi — deputāti, direktori, priekšnieki —, bet 2018. gada janvāra sarakstā jau ir gandrīz 400, to skaitā sētnieces un apkopējas.

Tā kā viņi visi saņem algu no budžeta, grūti saprast, kāpēc viņu atalgojuma lielums būtu jātur noslēpumā, taču ar jauno kārtību daudzi bija neapmierināti. Daži vienkārši informāciju nepublicēja. Piemēram, Baldones iedzīvotāji varēja uzzināt, cik saņem skolotāji, bet Apes novada sarakstos pedagogu algas nav iekļautas. Rīgas Stradiņa universitāte vispār neko nepublicēja.

Savukārt 32 Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes darbinieki iesniedza ST sūdzību, ka ir pārkāptas viņu tiesības uz privāto dzīvi, jo viņi nav amatpersonas, nepieņemot lēmumus, kas ietekmē sabiedrību, nav pakļauti interešu konflikta vai korupcijas riskam, un līdz ar to viņu atalgojuma publiskošanai neesot leģitīma mērķa.

Tos pašus argumentus varētu minēt arī Apes novada kurinātājs, kura alga visiem redzama, tomēr korupcijas riski nav vienīgais iemesls, kāpēc sabiedrībai būtu leģitīma interese iepazīties ar visu darbinieku saņemto samaksu. Ar nepamatoti palielinātu atalgojumu var bagātināt radus, draugus un partijas biedrus, tāpēc sabiedrībai noteikti ir leģitīma interese iepazīties ar visām valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem izmaksātajām summām.

Diemžēl lēmumā atcelt apstrīdētos likuma pantus ST principiāli izvairījās šo jautājumu skatīt pēc būtības. Tā vietā tiek plaši iztirzāti dažādi, tiesasprāt, procedurāli pārkāpumi, kuri neliecinot par labu pārvaldības praksi. Smagākais pārmetums — Saeima nav izvērtējusi potenciālos iebildumus pret likuma grozījumiem. Taču par lietas būtību — vai sabiedrībai ir vai nav leģitīmas intereses iepazīties ar darbinieku atalgojumu un vai tiešām šāds regulējums ir pretrunā ar ES Datu regulu, kā daži apgalvo, — ST uzkrītoši klusē.

Tas rada nelāgu precedentu. Katram likumam atradīsies pretarguments, kurš kādam varētu šķist pieņemšanas laikā nepietiekami izvērtēts, taču likuma satversmība nevar būt atkarīga no tā, cik garas ir debates plenārsēdē.

Lēmums kaitē arī pašas Satversmes tiesas autoritātei. Tagad iestādēm nebūs jāpublicē nekas — ne jau astoņus gadus pieejamais amatpersonu, ne pārējo darbinieku atalgojums. Turklāt, kā var no sprieduma secināt, agrāk publicētā informācija jādzēš. Ar tik plašu atvēzienu, uz tik apšaubāmiem pamatiem un bez jautājuma izvērtēšanas pēc būtības atceļot likumu, kas plašākai sabiedrībai liekas gan vajadzīgs, gan leģitīms, Satversmes tiesa rada iespaidu, ka tā apzināti iestājas pret informācijas atklātību un sabiedrības tiesībām zināt, kā tiek izlietota budžeta nauda.

Tā nedrīkst palikt. Likums vēl aizvien dod Ministru kabinetam tiesības noteikt, kādā apjomā informācija par atalgojumu ir pieejama iestāžu mājaslapās. Uz šī pamata valdībai steidzami jāatjauno iestāžu pienākums šo informāciju publicēt.

Komentārs 140 zīmēs

Zelta slieces. Martins Dukurs jau sesto reizi pasaules čempions skeletonā. Sacensībās Kanādā sasniedza arī trases rekordu.

Kļūst grūtāk slēpt bagātību. VID pērn veicis nodokļu auditu 140 cilvēkiem un piedzinis 2,7 miljonus par nesamaksātiem nodokļiem.

Paveicās. Trampa palīgam Manafortam par finanšu noziegumiem piesprieda četrus gadus. Atbilstoši ASV tiesu praksei viņam pienāktos no 19 līdz 24.

Rokudzelžu kandidāti

Valdībai nevajadzētu palīdzēt Rīgas domes vadītājiem izvairīties no atbildības

Pašvaldību ministrs Juris Pūce (A/P!) pagājušonedēļ pateica, ka pēc trim nedēļām varētu atstādināt Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu, ja ministrija pārbaudē atklās, ka pašvaldības vadītājs ir būtiski pārkāpis likumu un tas radījis smagas sekas. Kaut gan Ušakova komandas saimniekošanas sekas redzam arī bez VARAM pārbaudēm, trīs nedēļas diezin vai ir pietiekams laiks, lai juridiski korekti konstatētu viņa paša izdarītus būtiskus likumpārkāpumus. KNAB turpina izmeklēšanu Rīgas satiksmes korupcijas lietā, un apsūdzības Ušakovam pagaidām nav izvirzītas.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās Ušakovs kandidēs Saskaņas saraksta priekšgalā, notiks 25. maijā. Pašlaik Saskaņas pūliņi iztēlot kriminālprocesu RS lietā par «politisku pasūtījumu» izklausās pēc noziegumā pieķertu blēžu šļupstiem. Toties viņa atstādināšana no amata īsi pirms vēlēšanām kļūtu par Saskaņas vēlēšanu kampaņas galveno tematu.

Ušakovu droši vien ievēlēs, vai viņš maijā vēl būs vai vairs nebūs domes priekšsēdētājs. Tai elektorāta daļai, kura bučotu rokas arī Putinam un Staļinam, viņa atstādināšana tikai nostiprinātu pārliecību, ka «svētais Nils» ir moceklis. Taču arī saprātīgākiem Saskaņas vēlētājiem tas varētu būt kaut arī cinisks, tomēr pašaizbildinājums balsot par «savējiem neliešiem».

Bet Ušakovam pašam viņa atstādināšana no amata pirms vēlēšanām sniegtu iespēju, jau esot EP deputātam, ar sūdzībām un tiesvedībām par it kā politiski motivētu vajāšanu mēģināt novilcināt deputāta imunitātes atņemšanu, ja Latvijas tiesībsargātāji to kādreiz lūgtu darīt. Pašlaik viņš var tikai cerēt, ka EP vēlēšanas pienāks ātrāk, nekā KNAB izmeklētāji atnāks «sadarbības vizītē».

Pūce uzstāj, ka pārbaude nekādā gadījumā neesot politiska. Taču Ušakova atstādināšanas sekas gan būtu politiskas. Ne tikai tāpēc, ka Saskaņai būs izdevīgi uzdot savu līderi par politiski represēto. Arī tāpēc, ka opozīcijai Rīgas domē nāktos meklēt iespējas izveidot koalīciju ar tur valdošo vairākumu, tātad uzņemties līdzatbildību par šo korupcijas midzeni.

Teorētiski labākais risinājums būtu divus mēnešus nespēt izveidot šādu vairākumu un ievēlēt priekšsēdētāju. Tad VARAM atbilstoši likumam atlaistu pašreizējo Rīgas domi, un notiktu jaunas vēlēšanas. Taču tas nav vienīgais iespējamais iznākums. Itin daudziem arī opozīcijas partijās būtu kārdinājums tikt beidzot klāt pie rīdzinieku naudas satiksmes regulēšanas. Bet tad nākamajam Saskaņas priekšniekam, droši vien Vjačeslavam Dombrovskim, pavērtos iespēja pašvaldību vēlēšanās 2021. gadā uzmesties par rīdzinieku glābēju no Rīgas domi pārņēmušās korupcijas sērgas, par kuras apmēriem līdz tam laikam būsim uzzinājuši vēl vairāk.

Iedarbīgākais līdzeklis pret korupciju ir rokudzelži, daudz efektīvāks nekā koalīcija ar noziedzniekiem.

«Manuprāt, Ušakova vieta ir cietumā, nevis Eiropas Parlamentā,» saka opozīcijas deputāts Vilnis Ķirsis (Vienotība) un paskaidro, ka «Ušakovam ir jāatbild ne tikai politiski, bet arī likuma priekšā». Der precizēt, ka vieta EP nav alternatīva vietai cietumā, un piebilst, ka tur vieta atrastos ne tikai Ušakovam, bet arī «misteram 20 procenti» un visādu departamentu, komiteju, pašvaldības rūpalu un tiem piezīdušos parazītu bodīšu bosiņiem.

Tāpēc jānovēl tiesībsargātājiem šķetināt tālāk Rīgas satiksmē sākto. Rindā gaida arī citi pašvaldības uzņēmumi — Rīgas nami, Rīgas namu pārvaldnieks, Rīgas pilsētbūvnieks, Rīgas ūdens, Rīgas meži, Rīgas Centrāltirgus (kur arī bijuši tādi «konsultanti» kā, piemēram, Saskaņas vēlēšanu kampaņas rīkotājs Jurģis Liepnieks) un citi. Un katram aplipuši savējo privāti kantori, kādi RS ir, piemēram, ar KNAB svaigāko klientu Aleksandru Brandavu saistītā Rīgas mikroautobusu satiksme un Rīgas karte vai dārgākas nekā benzīntankos nopērkamās degvielas tirgotāji ar ārzonās slēptiem īpašniekiem. Šādu shēmu izgaismošanai palīdzētu Rīgas pašvaldības finanšu situācijas kopējs audits, ko ministrs Pūce diemžēl tikai apsver veikt varbūt kādreiz nākotnē.

Šāds audits būtu īpaši aktuāls pēc Satversmes tiesas sprieduma par amatpersonu atalgojuma nepublicēšanu. Piemēram, Rīgas vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Juris Kokins, izrādās, bijis viens no 46 RS apmaksātajiem «konsultantiem» un par to saņēmis 3000 eiro mēnesī. Līdz šim nebija iemesla apšaubīt vēlēšanu godīgumu, taču nu uzreiz ir pat ļoti nopietns. Tas ir nopietnāk nekā ar fizkultūras skolotāju, kurš 3000 mēnesī saņēmis par RS konsultēšanu «par alternatīvās degvielas ieviešanu», vai kādu, kuram maksāts «par sporta aktivitāšu piemērošanu darbiniekiem».

Rīgas vadoņiem laikam tik tiešām nepatikšanas, ja jau sākuši pat runāt ar žurnālistiem. Tiesa, viņu vēstījums rīdziniekiem paliek tas pats vecais arī tad, kad dažas minūtes izturējuši diktofona vai televīzijas kameras priekšā: «nekomentēšu» jeb — nav jūsu darīšana, ko mēs darām ar jūsu naudu. Ušakova atlaišana ar ministra rīkojumu to nemainīs. Savs darbs jāizdara tiesībsargātājiem, savs politiķiem, bet galavārdu par korumpētās politiskās vadības nomaiņu tik un tā teiks vēlētāji.

Komentārs 140 zīmēs

Kalendāra pasākums. Atkal 16. martā «naciķi» tusēs ar «antifašistiem».

Konvulsīvas kustības. Lielbritānijas parlaments šonedēļ trīs reizes balso par Brexit, bet strupceļš paliks.

Parastā prognoze. Arī Kremļa iecerētajam «suverēnajam internetam» paredzēto naudu vienkāršāk ir nozagt.