Kategorijas: Komentārs

«Apkaunojošs joks»

Facebook saņem 5 miljardu sodu, uzņēmuma vērtība pieaug par 6 miljardiem

Pieci miljardi dolāru. 99,9% pasaules iedzīvotāju tā ir neiedomājami liela nauda. Facebook tas ir spļāviens okeānā.

Pagājušajā piektdienā mediji ziņoja, ka sociālo tīklu milzis ir vienojies ar ASV Federālo tirdzniecības komisiju samaksāt piecu miljardu dolāru soda naudu par savu lietotāju privāto datu izpaušanu Cambridge Analytica skandālā. FTK, kas aizsargā patērētāju tiesības un novērš konkurences pārkāpumus, sāka izmeklēšanu pēc britu laikraksta The Guardian atklājumiem, kā datu analīzes uzņēmums Donalda Trampa kampaņas interesēs ieguva no Facebook privāto informāciju par vairāk nekā 50 miljoniem lietotāju, lai varētu manipulēt ar internetā viņiem redzamo informāciju 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu laikā. Kā ziņo The Guardian, Facebook būs arī jāizvērtē apiešanās ar lietotāju datiem, taču vienošanās neierobežos uzņēmuma tiesības pārdot šos datus citiem. Līdz šim lielākais FTK sods bija no Google iekasētie 22 miljoni dolāru 2012. gadā — 227 reizes mazāks nekā tagad Facebook piespriestais.

Lasot virsrakstu, ka Facebook uzlikts piecu miljardu liels sods, dažs labs varētu nodomāt — beidzot kāds tam «feisītim» riktīgi sadevis pa ģīmi!

Tā gan nedomāja investori, kurus vada nevis nekonkrētas emocijas, bet gan peļņas un zaudējumu aprēķins. Pēc ziņas par soda naudu parādīšanās 15 minūšu laikā Facebook tirgus vērtība pieauga par vairāk nekā pieciem miljardiem dolāru, un tajā piektdienā uzņēmuma akciju cena pieauga par gandrīz 2% jeb sešiem miljardiem. Tehnoloģijām veltītais interneta žurnāls The Verge soda naudu nosauca par «apkaunojošu joku» un norādīja, ka «lielākais FTK sods Amerikas Savienoto Valstu vēsturē padarīja Marku Zakerbergu bagātāku».

Facebook tagad ir tik liels, ka pat piecu miljardu zaudējums tam var šķist tikai neliels traucēklis. Uzņēmuma rīcībā ir 45 miljardi dolāru brīvu līdzekļu, pagājušajā gadā tas nopelnīja 22 miljardus, tā apgrozījums šā gada pirmajā ceturksnī bija 15 miljardi. Naudas sods, kas būtiski neietekmē FB biznesa modeli, tam nerada nekādas problēmas. Varbūt pat tieši otrādi. «Šis ir nevis sods, bet gan labvēlības izrādīšana Facebook,» saka Open Markets Institute pētnieks Mets Stollers (Matt Stoller). «Tas ir kā administratīvais sods par auto atstāšanu aizliegtā vietā, kas ļaus viņiem turpināt nodarboties ar pretlikumīgu un privātumu pārkāpjošu lietotāju novērošanu.»

Ko darīt ar uzņēmumiem, kuriem pieci miljardi dolāru ir sīkums? Kā pasargāt daudzos mazos patērētājus no šiem milžiem?

Sāk iezīmēties divas atbildes uz šo jautājumu. Viena, mērenākā, cer savaldīt Facebook, Google, Amazon un Microsoft, dodot patērētājiem lielāku kontroli pār savu datu izmantošanu. Šī informācija ļauj izveidot ļoti precīzus patērētāju profilus un ir interneta milžu biznesa modeļu pamats, iemesls, kāpēc Facebook pērn ar digitālajām reklāmām nopelnīja 55 miljardus, bet Google — 116 miljardus dolāru. Taču šobrīd šī informācija lielā mērā tiek pārdota jebkuram interesentam bez jebkādas kontroles. Ieviešot Vispārīgo datu aizsardzības regulu, Eiropas Savienība cerēja dot patērētājiem lielāku teikšanu, kādiem nolūkiem drīkst ievākt viņu personisko informāciju. ES cerēja, ka šāda pieeja, no vienas puses, ierobežotu privātuma pārkāpumus, bet, no otras puses, saglabātu esošās sistēmas ērtības brīvpieeju dažādiem digitāliem pakalpojumiem — un ērtības, kuras arī patērētājam nodrošina tieši viņam domātas reklāmas.

Diemžēl pagaidām nepavisam nav skaidrs, vai praksē šī pieeja kaut ko nozīmīgi izmainījusi. Interneta lietotāji tagad katrā mājaslapā sastopas ar aicinājumu vai nu piekrist, vai noraidīt tās privātuma vai sīkdatņu (angliski — cookie) izmantošanas politiku. Bet kurš ar šiem noteikumiem faktiski iepazīstas? Gandrīz neviens. Turklāt tajos var slēpties gandrīz neierobežotas pilnvaras. Piemēram, piekrišana lietot Facebook nozīmē dot atļauju uzņēmumam vākt un apstrādāt informāciju par lietotāju arī tam piederošos Instagram un WhatsApp un milzīgā skaitā citu mājaslapu, kuras izmanto Facebook Like vai Share pogas. Ja nepiekrīti, tad vispār Facebook izmantot nevarēsi.

Šāda necaurspīdība un monopola vara liek citiem izvirzīt radikālāku risinājumu — iniciatīva jāuzņemas valstīm, un lielie interneta milži ir jāsadala mazākos uzņēmumos. Tas ne tikai ļautu šo tirgu efektīvāk regulēt, bet arī veicinātu konkurenci un inovācijas. Tās šobrīd iznīdē lielāko spēlētāju gandrīz neierobežotā rocība, kura ļauj jaunus sāncenšus vai nu pārpirkt, vai nevienlīdzīgā cīņā iedzīt bankrotā.

Facebook sadalīšanu atbalsta pat viens no uzņēmuma līdzdibinātājiem Kriss Hjūzs (Chris Hughes), kurš brīdina — ja Facebook neiegrožos tagad, tā «monopols kļūs aizvien spēcīgāks».

Nesamērīgi vareni uzņēmumi ir drauds gan politiskajai, gan ekonomiskajai brīvībai. Kad piecu miljardu sods pārvēršas apkaunojošā jokā, tad gan ASV, gan Eiropas regulatoriem un valdībām jāsaprot — ir pēdējais laiks atrast asākus ieročus gan patērētāju, gan citu tirgus dalībnieku aizsardzībai.

Komentārs 140 zīmēs

Atlase. Nemiro uz brīdi ieceltais Latvenergo padomes loceklis Degro saņēmis FKTK brīdinājumu par naudas atmazgāšanas kontroles pārkāpumiem.

Atklāj Ameriku. Nacionālās apvienības Rīgas domes frakcija iesaistījusies sarunās par koalīciju ar Gods kalpot Rīgai, ziņo LTV.

Spodrības mēnesis. Pagarināts Moneyval naudas atmazgāšanas apkarošanas ieteikumu ieviešanas izpildes termiņš no jūlija līdz augusta beigām.

Negaiss nāk!

Diskusijas par budžetu sākušās neparasti agri un sola smagus satricinājumus

Valdības lēmums šonedēļ doties atvaļinājumā līdz augusta vidum izskatās pēc draudīgu negaisa mākoni pamanījuša zemnieka mēģinājuma nomukt pagrabā un cerēt, ka stihija aizies garām. Taču arī politiskās dabas spēkiem ir sava dinamika un loģika, un Krišjāņa Kariņa valdību nenovēršami ķers līdz šim lielākais pārbaudījums — nākamā gada budžets.

Nelabvēļi jau sen prognozē, ka tas būšot valdības gals. Taču arī labvēļi nešaubās, ka budžeta pieņemšana būs smags pārbaudījums valdības dzīvotspējai.

Jāatgādina, ka šā gada budžetu aprīļa sākumā pieņēma kā daļu no valdības veidošanas kompromisu paketes. Pēc trīsarpus mēnešu mokām valdība bija tapusi tikai janvāra beigās, un premjerministram izdevās pierunāt koalīcijas partnerus atlikt pirmsvēlēšanu solījumus līdz nākamajam budžetam. Iespējams, tagad Kariņš cerēja ar valdības atvaļinājumu novilcināt neizbēgamo, sak, jo īsāks būs negaiss, jo mazāk ūdens nolīs, un plūdu varbūt nebūs. Taču politiskā klimata prognoze nav labvēlīga, un nelaimi vēstoši krusas graudi jau sitas pret valdības jumtu.

«Diskusijas par nākamā gada budžetu sāksies tikai augustā!» finanšu ministrs Reirs jau pirms mēneša atgaiņājās no Izglītības ministrijas aplēsēm, ka skolotāju algu palielināšanai nākamgad vajadzēs 23 miljonus. Kariņš piebalsoja, ka par to runās «2020. gada budžeta kontekstā». Tik un tā ministrija bija «pārliecināta», ka naudu izdošoties atrast, kaut gan ministre Šuplinska «atzina, ka viņa patlaban nevar nosaukt precīzu avotu, kur iegūt finansējumu skolotāju algu celšanai».

Tas ir tikai viens, nebūt ne smagākais gaidāmo diskusiju paraugs, kas labi raksturo budžeta dalīšanas sarunu modeli: dodiet naudu, lai arī kurā kokā tā aug!

Valdībā ir 13 ministri, un katrā nozarē ir neatliekamas vajadzības. Šie ministri ir no piecām partijām, un katrai ir, piedodiet, arī reitingi.

Premjerministra Jaunajai Vienotībai reitings ir budžeta diskusijām visnelabvēlīgākais. Jūnijā tas sasniedza augstāko līmeni pēdējo četru gadu laikā. Toties no pārējām tikai Nacionālā apvienība var pagaidām justies droša par saviem cietajiem 10%, un apmēram tikpat, cik iepriekš, bija arī Attīstībai / Par. Bet Jaunā konservatīvā partija un Kam pieder valsts stabili nobraukušas zem 5% robežas. Ko nu? Skaidrs, ko — jāizpilda vēlētājiem dotie solījumi!

Ko īsti solīja KPV, atskaitot sākšanu ar sevi, varbūt neatceras arī viņi paši, it īpaši pēc sava ekonomikas ministra Nemiro apdullinošās diversijas pret Latvenergo padomi. Taču partijas pārziņā ir arī naudietilpīgā Labklājības ministrija, un, lai arī ko finanšu ministrs teiktu par diskusiju tikai augustā, ministre Petraviča otrdien pavēstīja, ka jomas prioritātēm nākamgad vajadzēs papildus 54 miljonus. Bet viņas partijas biedra Ģirģena vadītā Iekšlietu ministrija pagājušonedēļ paziņoja, ka sistēmā dienošo algu palielināšanai vien vajag 82 miljonus, no tiem 27 miljonus jau nākamgad.

Arī A / P ministres Viņķeles vadītā Veselības ministrija ir pastāvīgā naudas badā, un ministre ir paziņojusi — lai nozares finansējums tiktu izlietots efektīvi, tam jābūt pietiekamam —, tomēr pagaidām uzskata, ka arī finanšu disciplīna ir svarīga. Partijas biedrs un vides ministrs Pūce tikmēr ir paprasījis nākamā gada prioritātēm, var teikt, «tikai» 15 miljonus. Bet aizsardzības ministrs Pabriks atgādina, ka nākamgad budžetā vajadzēs vairāk naudas, lai saglabātu vismaz 2% no IKP aizsardzībai.

Arī NA nesteidz aizlaikus torpedēt budžetu, bet gan jau, kad sāksies lielā vairāksolīšana, prasīs naudu gan ģimenēm, gan pieminekļiem. Toties JKP jau izripina smago artilēriju — izpildīšot 3 x 500 solījumu!

500 eiro minimālā alga, ienākumu neapliekamais minimums un pensiju neapliekamais minimums — tas skan brīnišķīgi. JKP pirms vēlēšanām publiski apgalvoja, ka budžets no tā zaudēšot «tikai» 250 miljonus, kaut gan dažs disidents atzinās, ka partijas saietos vadoņi biedrus mierinājuši, ka «ne vairāk kā 500 miljonus», zinādami, ka patiesībā tie būtu 1,5 miljardi. Bet JKP politiskie konkurenti uzstāj, ka, pēc viņu aprēķiniem, tie būšot 1,8 miljardi. Lai arī cik būtu, maz nebūtu.

JKP līdz šim nav spējusi piedāvāt «bezkompromisa tiesiskuma» ilgtermiņa politiku. Ir bijušas tikai zibakcijas. (Vai kāds vēl atceras, piemēram, ka JKP maijā prasīja atlaist NEPLP, un vai paši nav aizmirsuši, ka viņiem ir arī satiksmes un izglītības ministri, ne tikai deputāts Jurašs?) Ja reitingu izmisumā līdzīgi mēģinās panākt «bezkompromisa budžetu», valdība sabruks.

Kamēr Kariņš rāvās pa Vašingtonu, lai Latviju neieliek finanšu pelēkajā zonā, pašmāju politikas kuluāros lēsa, ka partiju un ministriju gatavoto papildu finansējuma prasību kopējā summa būšot starp 450 un 600 miljoniem, bet to apmierināšanai budžetā iespējams sagrabināt 100, labākajā gadījumā 200 miljonus.

Līdzīgi ir bijis pirms katra budžeta, taču valdības ir kritušas tikai tad, kad ir bijusi politiskā vēlme tās gāzt. Šoreiz dažiem valdībā vienkārši indeve rīkoties iracionāli un paštaisni. Varbūt Kariņš cer, ka atvaļinājums amortizēs vismaz pirmās un niknākās prasību brāzmas. Tomēr budžeta laika prognoze nav labvēlīga.

Komentārs 140 zīmēs

Pirmoreiz prezidente. Eiropas Parlaments otrdien apstiprināja Urzulu fon der Leienu Eiropas Komisijas vadītājas amatā.

Bez eksperimentiem. Drošības dienesta vadītāja amatā valdība atkāroti apstiprināja Normundu Mežvietu.

Uz priekšu! Eiropas Komisija sniegusi pozitīvu atzinumu par Latvijas dzelzceļu elektrifikācijas projektu.

Levits un zīmes

Jaunais Valsts prezidents aicina izmēzt māju no 30 gados sakrātajiem mēsliem

Saeimā pirmdienas rītā varēja dzirdēt — nez, ko tas varētu nozīmēt, ka Egila Levita amatā stāšanās laikā lietus gāž bezmaz bibliski? Taču, kad viņš pusdienlaikā teica uzrunu pie Brīvības pieminekļa, lietus jau bija mitējies, un vakarā, kad notika jaunā prezidenta inaugurācijai veltītais sarīkojums Nacionālajā bibliotēkā, spīdēja saule. Toties viesi cits citam pārstāstīja vēsti, ka KNAB aizturējis Nacionālās apvienības Baibu Broku, un —nez, ko tas varētu nozīmēt?

Sinoptiķi skaidroja, ka pirmdienas rītā stipro lietu Rīgas centrā izraisījis neliels un mazkustīgs mākonis. Savukārt KNAB paskaidroja, ka iepriekš sākta kriminālprocesa izmeklēšanas ietvaros veicis neatliekamās kriminālprocesuālās darbības.

Ne dabas, ne tiesībsargātāju spēki laikam nebija sazvērējušies sūtīt zīmes par Levita prezidentūru. Slēptas nozīmes piešķiršana kādām norisēm ir mūsu pašu vēlmju, bažu un cerību projekcija. Sabiedrība no prezidenta Levita gaida daudz. Tāpēc ne viens vien saskatīja simboliskumu tās dienas notikumos. Piemēram, arī Levita kļūmē ar prezidenta zvērestu, ko viņam nācās atkārtot tāpēc, ka pirmajā reizē viņš apsolīja savus pienākumus izpildīt pēc labākās «sirdsapziņas», nevis «apziņas», kā rakstīts Satversmē.

Lai tad arī tā ir zīme, ka jaunais prezidents sargās tiklab Satversmes garu, kā arī tās satura jēgas garantētāju burtu. Pāris stundu pēc tam viņš uzsvēra, cik tas ir svarīgi, skaidrodams saikļa «un» nozīmīgumu Brīvības piemineklī rakstītajā. («Mazais saiklis «un» uzliek pienākumu. Tas uzliek pienākumu nodrošināt, ka Tēvzeme ir brīva.») Un ka darīs to ne tikai pēc labākās amata apziņas, bet arī pēc sirdsapziņas, kā ir tagad apsolījis.

Taču jaunajam prezidentam, šķiet, nebūs viegli dažas no «vecajām» partijām piedabūt atbalstīt savu Latvijas valsts redzējumu, ko viņš pirmdien lakoniski un precīzi pateica runā Saeimā. Neviena jau neiebildīs pret trim virzieniem, par kuriem viņš grib domāt un pārliecināt un kurus definēja kā solidaritāti, piederību un modernu, ilgtspējīgu valsti. Sak, tādus saukļus mēs jau arī paši esam ražojuši steriem.

Taču Levits pirmdien runāja arī par atslēgu, kas šādu retoriku var pārvērst realitātē. Tikpat stingri, kā noraidīja mūsu valsts kā «tilta» starp Austrumiem un Rietumiem metaforu un apliecināja Latvijas kā Rietumu pasaulei piederīgas ziemeļvalsts redzējumu, viņš paziņoja, ka jāņem rokās slota un jāizmēž māja no «mēsliem» jeb «visiem sen jau apnikušajām nejēdzībām», kuras «godprātīgos pilsoņos rada rūgtumu pret valsti». No tādām kā «krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija, nodokļu nemaksātāji, kur blēži saņem daļu no kopējā labuma, bet nepiedalās tā vairošanā, ēnu lobijs un tamlīdzīgi». Bet tieši tamlīdzīgi mēsli pēdējos 30 gados daudziem bijuši politiskās darbošanās sāls un maize. Tāpēc multifunkcionālās «nacionālistes» un bijušās tieslietu ministres Brokas aizturēšana tieši Levita inaugurācijas dienā viņiem var šķist simboliska nelaimi vēstoša zīme.

Prezidenta programmatiskās runas tēžu īstenošana nozīmētu, ka Latvija beidzot pārstātu būt «pēcpadomju valsts» un kļūtu par vienkārši Rietumeiropas valsti. «Latvijai nākamajā desmitgadē ir jākļūst par modernu, ilgtspējīgu Ziemeļeiropas valsti,» Levits paziņoja. Un ceļš uz to ir tiesiskums.

«Tiesiskumā nav iespējams kompromiss,» jaunais prezidents pateica un jau savā runā parādīja piemēru augstākajā, konstitucionālajā līmenī. Apliecinājis cieņu visiem priekštečiem Valsts prezidenta amatā no pirmā, Jāņa Čakstes, līdz astotajam, Raimondam Vējonim, viņš Kārli Ulmani pieminēja kā Ministru prezidentu, nevis Valsts prezidentu, kā vismaz divas partijas pašreizējā Saeimā turpina blefot.

Taču ne jau dažu «veco vēžu» partiju atbalsts noteiks Levita prezidentūras izdošanos. Tautas atbalsts izšķirs, vai un cik drīz Latvija kļūs par tādu valsti, kādu vairākums gribētu un prezidents piedāvā veidot. Un vai līdzās jau sāktajām reformām — reģionālajai, izglītības, veselības, tiesu — notiks arī Levita pieteiktās — partiju finansēšanas, zinātnes un inovāciju politikas, informatīvās telpas un sabiedrisko mediju kvalitātes nodrošināšanas — reformas.

Levitam ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi sabiedrības atbalsta iegūšanai — aktīvs darbs valsts labā kopš Atmodas, starptautiska tiesneša un diplomāta pieredze. Latvijai nu ir līderu komanda, kas spēj īstenot arī viņa formulēto uzdevumu «aktīvi iesaistīties Eiropas un lielo globālo jautājumu risināšanā». Premjerministrs Kariņš arī ir ar Rietumu izglītību un priekšstatiem par politiku, bet ārlietu ministram Rinkēvičam ir svētīgi skarbā NATO standartu ieviešanas skola Aizsardzības ministrijā. Prezidentam un citiem valsts vadītājiem nav vienmēr jābūt vai jāizliekas esam «kā no vienkāršās tautas». Tauta nav stulba un, nav šaubu, ciena politiķus, kuriem var uzticēties arī kā Latvijas pārstāvjiem pasaulē.

«Es ticu Latvijai,» jaunais Valsts prezidents teica pie Brīvības pieminekļa. Zīmes rāda, ka tas teikts ar tīru sirdsapziņu un skaidru valstisku apziņu.

Komentārs 140 zīmēs

Sakustējās. Prokuratūra beidzot nodevusi tiesai korupcijā apsūdzēto Rimšēviča un Martinsona lietu un arī kriminālvajāšanai izdotā deputāta Juraša lietu.

Šņabja karš uzvarēts? Saeima galīgajā lasījumā steidzami samazinājusi akcīzes nodokļa likmi stiprajam alkoholam par 15%. 

Svarīgs precedents. ES Tiesa atzinusi, ka Lietuva drīkstēja ierobežot Krievijas telekanāla retranslēšanu par tā raidījumos konstatēto naida kurināšanu.

Arī tu, Baiba

Vai tiešām tikai daži soļi šķir tieslietu ministra krēslu no tiesājamā sola?

Bijusī tieslietu ministre un jau divās vēlēšanās par Nacionālās apvienības Rīgas mēra amata kandidāti izvirzītā Baiba Broka varbūt sapņoja par garkātainām rozēm, kuras saņemtu, ja Rīgas domes troņu spēlēs izdotos uzvarēt un iesēsties Nila vietā.

Tagad viņa ir viens no krāšņākajiem akcentiem Latvijas politbiznesa siltumnīcā audzēto ziedu buķetē, kuru salasījis KNAB un pasniedzis Latvijas sabiedrībai prezidenta Levita inaugurācijas dienā. Šajā pušķī ir pa puķei no gandrīz vai katras dobes, kuras uz sabiedrības rēķina kopj tā «elites» daļa, kurai valsts ir personīgās labklājības pamats.

Pirmdienas pievakarē uzzinājām, ka KNAB kukuļņemšanas lietā aizturējis trīs personas, to skaitā Rīgas domes deputāti un Latvijas Universitātes rektora vietnieci juridiskajos jautājumos, Nacionālās apvienības biedri Baibu Broku. Otrdien nāca zināms, ka aizturēti arī Skonto būves līdzīpašnieki Guntis Rāvis un bijušais prezidenta Gunta Ulmaņa kancelejas vadītājs Ivars Millers.

KNAB informē, ka lieta saistīta ar kukuli — ne mazāku kā 20 000 eiro apmērā —, kurš noformēts kā ziedojums biedrībai un kuru amatpersona saņēmusi par rīkošanos uzņēmēju interesēs iepirkumu komisijā. LETA ziņo, ka kukulis bijis noformēts kā ziedojums Brokas vadītajai Biatlona federācijai.

Rāvis noliedz jebkādas nelikumības, un KNAB paziņojumā norāda, ka «neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina netiek pierādīta likumā noteiktajā kārtībā».

Tomēr šajā stāstā savijas tik daudzi Latvijas politbiznesa ziediņi, ka grūti pat saprast, kuru pirmo plūkt.

Pati Broka vien ir ko vērta. Kā Nacionālās apvienības pievilcīgā seja viņa palīdzēja partijai iegūt pārsteidzoši labu rezultātu 2013. gada Rīgas pašvaldības vēlēšanās, tomēr aiz gaišā smaida slēpās tumšas lietas. 2014. gadā viņas tieslietu ministres karjera ilga tikai astoņus mēnešus, jo SAB atteica viņai pielaidi valsts noslēpumam. Draudzība ar Saskaņas līdera Ušakova ģimeni, šķiet, nepiedien opozīcijā esošās latviskās partijas līderei, tāpat kā vizināšanās maksātnespējas administratora Māra Sprūda bentlijā. Ušakovs nesen pasludināts par aizdomās turēto Rīgas Satiksmes iepirkuma lietā, bet Sprūdu tiesā par 3,8 miljonu piesavināšanos un izspiešanu. Ar tādiem draugiem nav brīnums, ja tikai daži soļi šķir tieslietu ministra krēslu no tiesājamā sola.

Tiktāl par politiku. Turpināsim par lobismu. Tieši Brokas politiskie gali 2015. gadā nodrošināja speciāli viņai radītu darbavietu Latvijas Universitātē ar milzīgu algu — 60 000 eiro gadā, kuru rektors Indriķis Muižnieks pirms pārvēlēšanas skaidroja ar viņas spējām nodrošināt LU labvēlīgu lēmumu pieņemšanu Saeimā un valdībā. Taču kā rektora vietniece juridiskajos jautājumos Broka arī vadījusi abas LU iepirkumu komisijas.

Pievēršamies celtniecībai. 2017. gadā sāka celt un šogad nodeva ekspluatācijā 36 miljonus eiro vērto Zinātņu māju LU akadēmiskajā centrā Pārdaugavā. Tagad plānots celt nākamo — Rakstu māju —, kuras izmaksas varētu sasniegt 53 miljonus. Trekns kumoss, ko daudzi vēlētos sev.

Celtnieku loma valsts politikas veidošanā nav tikusi pienācīgi novērtēta, tomēr ir acīmredzama gan nozares vēlme apgūt aizvien jaunus miljonus valsts naudas, gan politiķu gatavība sagādāt šīs iespējas. Pārcelt VID uz «māju starp ezeru un kapiem»; nomaļā, puspamestā ciematā celt lepnu peldbaseinu; renovēt skolas, kuras drīz būs jātaisa ciet; nojaukt un no jauna uzcelt Dziesmusvētku estrādi un vienā mierā noskatīties, kā pārbūves izmaksas dubultojas, — tā ir daļa no sistēmas, kurā politiķi un celtnieki viens otru aplaimo, bet rēķinu nosūta mums.

Visbeidzot — sports. Baiba Broka tur rūpi par biatlonu ne tikai tāpēc, ka viņai patīk distanču slēpošana. Iesaistīšanās kādas sporta federācijas pārvaldē ir daļa no «džentlmeņa komplekta» daudziem noteikta profila politiķiem un biznesmeņiem, kuru sabiedrībai Broka acīmredzot jūtas piederīga. Basketbols, hokejs, vieglatlētika, teniss — to padomēs un valdēs atrodams Ameriks, Bondars, Lembergs, Jaunups, Savickis, Godmanis, Kalvītis, Jakrins, Urbanovičs, Strautiņa-Ušakova, Parādnieks, kā arī Māris Martinsons, kura apsūdzību kukuļošanā un naudas atmazgāšanā kopā ar Latvijas Bankas prezidentu Rimšēviču prokuratūra otrdien nodeva tiesai.

Izbrīns, ka tik cienījamiem cilvēkiem kāds uzdrīkstētos ķerties klāt, caurstrāvo Rāvja otrdien izplatīto paziņojumu. «Vēl tikai dažas dienas atpakaļ Baiba Broka bija Rīgas mēra amata kandidāte. Pēdējos gados man piederoši vai daļēji piederoši uzņēmumi ir ziedojuši vairākus miljonus eiro sporta, mākslas un izglītības veicināšanai Latvijā,» raksta Rāvis, it kā tāpēc vien jebkuras aizdomas būtu noraidāmas.

Vēl redzēsim, kā KNAB veiksies ar Brokas, Millera un Rāvja vainas pierādīšanu. Tomēr ne tikai viņu, bet arī daudzu citu šajā rakstā minēto «cienījamo cilvēku» nonākšana tiesībsargātāju uzmanības lokā liecina par svarīgu soli uz priekšu Latvijas attīstībā.

Piederība šaurai politbiznesa «elitei» vairs nav naudas un neaizskaramības garantija.

Komentārs 140 zīmēs

Kapitālais remonts Finanšu un kapitāla tirgus komisijā. Atlūgumus iesniedza FKTK vadītāji Putniņš un Razāne.

Klimats trako. Rīgā dažās stundās nolīst trešā daļa mēneša normas, Balvos plosās viesuļvētra.

Reputācijas cena. Pēc daudziem naudas atmazgāšanas un citu pārkāpumu skandāliem Deutsche Bank nolēmusi atlaist 18 000 darbinieku.

Kriminālspēle

Ušakovs nebūs pēdējais Rīgas domes darbonis ar aizdomās turētā statusu

Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām maijā varēja taisīt galda vai labāk videospēli, kā Nils Ušakovs mēģina aizbēgt no kompromitētā pritona Rīgā uz drošu mitekli Briselē, pirms viņu savāc cilvēki maskās. KNAB šajā sacīkstē līdz šim bija dažus soļus iepakaļ bēdzējam, kuram izdevies tikt jau līdz Strasbūrai. Bet nupat vajātāji min viņam uz papēžiem.

Spēlētāji vēlētāji 25. maijā Ušakovu un viņa «misteru 20%» Andri Ameriku nosūtīja uz patvērumu ar nosaukumu Jevropas haza. 28. jūnijā korupcijas apkarotāji sāka kriminālprocesu par Ušakova iespējamiem kriminālpārkāpumiem, taču tolaik atzina, ka «nevienai personai nav piemērots kriminālprocesuālais statuss». 1. jūlijā Ušakovs ielika feisbukā savu bildi, kā šortos un ar saulesbrillēm «atbraucu uz Strasbūru», kur esot «karsti tiešā un pārnestā nozīmē». Nudien. Tajā pašā dienā nāca KNAB kārtējais atjauninājums — Ušakova statuss Rīgas Satiksmes iepirkumu krimināllietā paaugstināts no nekāda uz «aizdomās turēto».

Tas ir jau nākamais līmenis. Sešiem no septiņiem aizdomās turētajiem šajā pašā RS iepirkumu lietā tiesa decembra sākumā pat bija piemērojusi apcietinājumu. EP deputāta imunitāte var novilcināt, taču ne novērst līdzīgu piedzīvojumu Ušakovam, ja KNAB apdeitotu viņa situāciju.

Toties nu Ušakovs ir oficiāli piepulcējies ekskluzīvajam krimināli pagodināto pagastveču klubam, kur varēs vismaz virtuāli kokteiļot ar tādām autoritātēm kā Jūrmalas mērs Gatis Truksnis (LZP), kuram apsūdzības nopietnos noziegumos, Ogres mērs Egils Helmanis (NA), kurš jau notiesāts par izspiešanu, un kluba patriarhs Aivars Lembergs (LunV), kuram labas cerības drīz tikt pie tiesas sprieduma par virkni smagu kriminālnoziegumu.

Nils pat varēs palepoties ar unikālu «fīču» jeb, latviski, spilgtu iezīmi. Piemēram, Truksnis izcēlās ar to, ka ir sodīts par narkotiku glabāšanu, taču Ušakovam ir izredzes tikt pie panta par «stratēģiskas nozīmes ierīces» glabāšanu. KNAB pirmdien informēja, ka tādu esot «izņēmis» kratīšanā Ušakova kabinetā. (Acīmredzot janvārī, kad ciemojās gan Ušakova darba kabinetā, gan arī viņa dzīvesvietā Mežaparkā.) Atrastā audio un video ierakstīšanas iekārta esot bijusi iemontēta plauktā noliktā albumā un izraisījusi viņam izbrīnu, Ušakovs stāsta. Turpinājums sekos. Sazarotais Rīgas domes eposs ne tuvu nav galā, un viņam būs arvien jauni iemesli brīnīties.

Būs arī vienkāršajiem rīdziniekiem. Pirmdien viņus izbrīnīja vēsts, ka Saskaņas un GKR barošanas un slavināšanas nodibinājuma Riga.lv likvidēšanai vajadzēšot veselus astoņus mēnešus. Ušakova un Amerika vietā Rīgā godam kalpot atstātais «labais puisis» Oļegs Burovs, kuram KNAB kriminālsižetos pagaidām nav statusa, vēl žēlojās, ka domei neesot pusotra miljona eiro 15 citu pašvaldības kapitālsabiedrību auditam, kurus opozīcija ierosinājusi veikt, iedvesmojusies no RS veiksmes stāsta. (Iedomājieties RS kriminālshēmas reiz piecpadsmit!)

Burovs zina, ko runā. Naudai būtu vērts atrasties, ja tie būtu, piemēram, 63 miljoni kā zemās grīdas tramvaju iepirkumam 2016. gadā vai 131 miljons par autobusiem un 76 miljoni par trolejbusiem 2013. gadā. Bet te summa ir tikai mazliet lielāka nekā Barona ielas podu aplaistīšanai, kas bija tik niecīga, ka tās nebija un nevarēja būt; turklāt no auditiem laikam nespīd pat tikai klasiskie 20 procenti.

Var minēt, vai un kādas summas un kādi amatu apraksti izskanēja Burova sarunās ar Saskaņas frakciju pagājušonedēļ, kur viņš saņēma atbalsta apliecinājumu, un varbūt izskanēs sarunās ar citām frakcijām līdz 10. jūlijā paredzētajai balsošanai par viņu kā domes priekšsēdētāju. Bonusu paketei būs jābūt labākai, nekā bija partijas biedram Dainim Turlajam, kuram sanāca priekšniekot tikai trīs nedēļas. Turklāt 60 deputātiem tagad jau astoņas frakcijas — pēc četriem no Saskaņas izslēgtajiem savējo nodibinājuši arī trīs no opozīcijas partijām padzītie.

Taču spēles noteikumi ir vienkāršāki, nekā izskatās. Ja Burovu ievēlēs, domes pirmstermiņa vēlēšanas acīmredzot nenotiks, un pašreizējā mafija turpinās Rīgā saimniekot vēl divus gadus. Ja nevienu neievēlēs divus mēnešus, jau šoruden rīdzinieki varētu ievēlēt citu domi.

Pārējais ir spēle. Ne tikai Saskaņa un GKR gribētu turpināt, kā līdz šim. Tikai Jaunā Vienotība un Jaunā konservatīvā partija strādā, lai var notikt pirmstermiņa vēlēšanas. Tikmēr Latvijas attīstībai dīc, ka «jāņem vara». Bet Nacionālajai apvienībai ir pat sava mēra amata kandidāte — kurš gan to varētu iedomāties! — Baiba Broka. Ušakova ģimenes draudzene esot gatava «pildīt dotos solījumus», un Raivis Dzintars arī gribētu izlikties, ka Rīgā var būt «koalīcija bez Saskaņas», tātad ar četriem no Saskaņas atvasinātajiem un ar GKR.

Ušakovs diezin vai paliks vienīgais no domes vadoņiem, kuram KNAB paaugstinājis kriminālstatusu. Taču NA droši vien cer, ka čomošanos ar bandītiem atkal varēs aizbildināt ar nacionālu mugurkaulu. Citiem pietiktu ar naudu vien, ka tik rokudzelži iet secen. Tāpēc spēlītes turpināsies. Taču KNAB, jācer, strādā pie atjauninājumiem.

Komentārs 140 zīmēs

Bingo! Jau pirmajā VID «čeku loterijas» dienā izrādījās, ka par piektdaļu iesniegto čeku nav maksāti nodokļi.

Ģimeņu ballīte? Zigmars Liepiņš atteicies no ielūguma vienai personai uz prezidenta Levita inaugurācijas pasākumu, jo negribot «nodot» sievu.

Nopietni drošībai. Zviedrijas salā Gotlandē uzstādītas jaunas pretgaisa aizsardzības sistēmas.

Kremļa trollis

Stambula un Honkonga rāda, ka ticība brīvībai un tiesiskumam nav iznīcināma

Putinam noteikti bija jautri. Pagājušajā nedēļā pirms G20 — pasaules 20 lielāko tautsaimniecību — valstu līderu samita Japānā viņš sniedza neparasti garu interviju britu laikrakstam The Financial Times. Pusotru stundu garajā sarunā Krievijas prezidents pārsvarā centās tēlot izprotošu, atbildīgu valstsvīru, kuru satrauc starptautisko uzvedības normu izļodzīšanās, piemēram, tirdzniecības jomā (žurnālisti neizprotamā kārtā neuzdeva nevienu jautājumu par Krimas aneksiju un karu Ukrainā) un kurš netaisās iejaukties citu valstu iekšējās lietās (ja sīrieši vēlas par valdnieku Asadu vai venecuēlieši Maduro, kādas Putinam tiesības kaut ko iebilst?).

Taču uz intervijas beigām Vladimirs Vladimirovičs demonstrēja, ka prot izaicināt savus politiskos oponentus ne sliktāk par viņa drošības dienestu Pēterburgā izveidoto «troļļu fabriku», kas piepludina sociālos tīklus ar dezinformāciju un naida kurināšanu.

«Tā sauktā liberālā ideja ir zaudējusi jēgu» — šādu sentenci Putins veikli iepin atbildē uz jautājumu, vai viņam nav bažu, ka Krievijā tauta varētu zaudēt pacietību ar eliti, un tad turpina šo domu attīstīt, «savu laiku pārdzīvojušo liberālismu» raksturodams kā ideoloģiju, kuras galvenās iezīmes ir iecietība pret imigrantiem slepkavām, dzimumidentitātes atņemšana bērniem un vēlme iznīcināt katoļu baznīcu.

Protams, šāda troļļošana tagad nav nekas neparasts — to dzirdam regulāri arī no Saeimas tribīnes, te no Jūlijas Stepaņenko (ievēlēta no Saskaņas), te no viņas ideoloģiskā cīņubiedra Jāņa Iesalnieka (NA).

Tomēr Putina citāti piesaistīja plašu uzmanību, un, jūtot rezonansi, Krievijas prezidents šīs tēmas atkal pārcilāja preses konferencē Osakā. «Liberālā ideja apēd pati sevi,» viņš tur paziņoja.

Retoriski vislabāk Putinam atbildēja Eiropadomes prezidents, bijušais Polijas premjerministrs Donalds Tusks. «Ja kāds apgalvo, ka liberālā demokrātija ir savu laiku pārdzīvojusi, tad viņš arī apgalvo, ka brīvība, tiesiskums un cilvēktiesības ir savu laiku pārdzīvojušas,» Tusks atcirta Osakā. «Manuprāt, patiesībā savu laiku pārdzīvojis ir autoritārisms, personības kulti un oligarhu valdīšana.»

Tusks pareizi dara, pievēršot uzmanību tieši brīvībai un tiesiskumam. Putinam un viņa ideju atražotājiem «tradicionālo vērtību» aizstāvība patiesībā ir tikai ērts aizsegs vairāk vai mazāk maiga autoritārisma ieviešanai, kurā tautas rīdīšana pret dažādām mazaizsargātām minoritātēm — gejiem, ārzemniekiem — kļūst par sviru, ar kuru sagrābt varu un pārdalīt valsts mantu. Kleptokrātija un «tradicionālās vērtības» iet roku rokā gan Krievijā, gan Turcijā, gan Ungārijā, gan Brazīlijā, gan nedaudz citādā tradīciju mērcē arī Ķīnā.

Dažviet un uz laiku cilvēki var būt gatavi samierināties ar šādu sistēmu. Tomēr liberālā demokrātija nebūt nav zaudēju-si aktua-litāti. Tieši otrādi — atkal un atkal pierādās, ka cilvēku tieksme pēc brīvības un tiesiskuma nav iznīcināma.

Pēdējā mēneša laikā tas sevišķi spilgti parādījies divās valstīs, kuras mēdz uzskatīt par pasaules antiliberālisma stūrakmeņiem.

Turcijas prezidents Redžeps Erdogans savu ceļu uz autoritārās varas zenītu sāka pirms 25 gadiem kā Stambulas mērs, un kopš tā laika viņa AKP partija ir pilsētu kontrolējusi. Taču šogad AKP divas reizes zaudēja vēlēšanās Stambulā. Pirmo balsojumu martā opozīcija uzvarēja ar nelielu, 15 tūkstošu balsu pārsvaru, bet Erdoganam pakļāvīgā vēlēšanu komisija rezultātu atcēla kaut kādu procedūras pārkāpumu dēļ. Tika izsludinātas atkārtotas vēlēšanas, kurās opozīcijā esošās Republikāņu tautas partijas kandidāts Ekrems Imamolu uzvarēja bijušo premjerministru Binali Jildirimu nu jau ar gandrīz 800 000 balsu.

Savukārt Tālajos Austrumos Honkongas iedzīvotāji pierāda, ka pakļaušanās autoritāriem valdniekiem nav kaut kādas bezmaz vai ģenētiski noteiktas «Āzijas vērtības», kā to savulaik centās apgalvot Singapūras vadonis Lī Guanjao. Lai gan tā ir daļa no «lielās Ķīnas», Honkonga no britu valdīšanas laikiem saglabājusi gan pilsoniskās brīvības, gan neatkarīgu, godīgu tiesu sistēmu, ar ko tā būtiski atšķiras no turpat blakus esošās korumpētās komunistiskās diktatūras. Ķīnas valdniekiem Honkonga ir nepieciešama kā kontaktpunkts ar Rietumu finanšu sistēmu, kura nav gatava uzticēt savu naudu komunistu biržām un tiesām, tomēr Pekina nemitīgi cenšas sašaurināt pilsētas brīvības areālu. Marta beigās Honkongā sākās protesti pret likumprojektu, kurš ļautu izdot iedzīvotājus tiesāšanai «lielajā Ķīnā», un jūnijā to dalībnieku skaits sasniedza vienu miljonu cilvēku. Likumprojekts ticis iesaldēts, tomēr protesti nerimstas, jo ne tas ir atcelts, ne atkāpusies tā ierosinātāja, pilsētas administrācijas vadītāja Kerija Lama.

Protams, gan Turcijā, gan Ķīnā autoritārie valdnieki vēl ir pie varas, cīņa par demokrātiju un brīvību nav beigusies. Tas ir dabiski. Lai ko teiktu Kremļa trollis, tiekšanās pēc liberālās demokrātijas ideāliem nebeigsies nekad.

Komentārs 140 zīmēs

Pirmo reizi sieviete. ES līderi vienojušies par Eiropas Komisijas prezidenti virzīt Vācijas aizsardzības ministri Urzulu fon der Leienu.

Atgriežas mājās. Pērn Latvijā ieradās 4852 remigranti, starp kuriem augsts bērnu līdz 14 gadiem un 25—34 gadus veco īpatsvars.

Ar paceltu galvu. Latvijas iedzīvotāji pēc vidējā auguma ierindojās 2. vietā pasaulē un atpaliek tikai no Nīderlandes — par 0,01 cm.

Trešais zvans

Vai Kultūras ministrijas vilcināšanās dēļ 23 miljoni nonāks Rīgas domes ķepās?

Latvija — kultūras lielvalsts. Tā lepojamies, kad kārtējo reizi kāds no mūsu lieliskajiem māksliniekiem gūst starptautiskus panākumus. Sevišķi spēcīgi esam klasiskajā mūzikā, un starp lielākajām zvaigznēm ir orķestru vadītāji. Pirms dažiem gadiem klasiskās mūzikas interneta žurnāls Bachtrack nosauca desmit pasaules topa diriģentus. Trešajā vietā bija Mariss Jansons, ceturtajā — Andris Nelsons. Kopš tā laika Nelsons ne tikai kļuvis vienlaikus par divu pasaules vadošo orķestru — Bostonas un Leipcigas galveno diriģentu, bet arī viņa ieraksti trīs gadus pēc kārtas ieguvuši prestižo Grammy balvu.

Diemžēl paši šo izcilību pilnvērtīgi baudīt nevaram, jo Rīgā nav labas akustiskās koncertzāles. Ja ciemos atbrauc Jansons vai Nelsons, viņi spiesti uzstāties vai nu saspiestajā un akustiski nepilnvērtīgajā Lielajā ģildē, vai arī simfoniskās mūzikas koncertiem nepiemērotajā operā.

Koncertzāles trūkums noplicina vietējo kultūrvidi un ne tikai padara nabadzīgāku mūsu garīgo dzīvi, bet arī rada draudus ekonomiskajai attīstībai.

Daudz jau ir dzirdēts par šādas zāles pozitīvo ietekmi ne tikai uz kultūras, bet arī uz biznesa tūrismu, jo telpu varētu izmantot arī konferencēm. Tomēr ļoti nozīmīga ir arī šādu celtņu netiešā ietekme uz tautsaimniecību. Bērklijas universitātes ekonomikas profesors Enriko Moreti izpētījis, ka 21. gadsimtā būtiskākais priekšnoteikums attīstībai ir nevis fiziskais kapitāls — rūpnīcas, dzelzceļi —, bet gan cilvēkkapitāls — augsti izglītoti, spējīgi iedzīvotāji. Jo lielāka viņu koncentrācija kādā pilsētā vai reģionā, jo tas būs bagātāks.

Rīgai ir potenciāls kļūt par spēcīgu magnētu šādiem darbiniekiem, bet, lai to nodrošinātu, ir nepieciešama pievilcīga dzīves vide. Jauniem, talantīgiem cilvēkiem ir daudzveidīgas intereses, un viņi grib dzīvot vietā, kur tās var apmierināt. Laba koncertzāle nepārprotami ir daļa no kulturālā piedāvājuma komplekta, kas rada sajūtu — šeit ir forši, te viss notiek. Piemēri tam nemaz nav tālu jāmeklē. Padomājiet, kā mainījies Rēzeknes tēls kopš Gora atklāšanas — pilsēta pārvērtusies no miegainas čuhņas par reģionālu centru, uz kurieni brauc pat no Rīgas, lai klausītos koncertus.

Bet, ja nepārliecina ne starptautiskais tēls, ne ekonomiskā loģika, tad jāpadomā vismaz par pašu cilvēkiem — vietējo publiku un izpildītājiem. Simfoniskās mūzikas mīlētāji veido stabilu daļu no Latvijas sabiedrības, turklāt pretstatā daudzām Rietumeiropas un Amerikas pilsētām, kur klausītāju rindās redzamas gandrīz tikai sirmas galvas, Rīgā koncertus apmeklē gan jauni, gan veci. Gan viņiem, gan mūziķiem kopēja sāpe ir ģildes neapmierinošā akustika. Orķestra mūziķiem turklāt vēl jāpanes pazemojoši darba apstākļi — sievietēm jāpārģērbjas caurstaigājamās telpās, uz simt cilvēkiem ir tikai divas tualetes.

Dažiem šie argumenti sen vairs nav sveši — formālais ceļš uz jaunu akustisko koncertzāli tika sākts jau pirms 15 gadiem, kad starptautisks arhitektu plenērs izvēlējās AB dambi kā labāko vietu tās celtniecībai. Diemžēl tālāk par skiču projektiem neesam tikuši, un, par spīti uzliesmojušajai sabiedriskajai diskusijai par ieceri celt koncertzāli «uz ūdens», lielākās briesmas šobrīd ir nevis kāda dārga vai dažiem netīkama projekta īstenošana, bet gan visas ieceres nogrimšana Daugavas dzelmē.

Nu jau bijušajai kultūras ministrei Dacei Melbārdei (NA) ir daudz labu īpašību, taču to skaitā nav ne politiskais svars, ne pašpārliecība ieņemt skaidru nostāju strīdīgos jautājumos. Viņas gandrīz sešos gados ministres krēslā koncertzāles jautājums ticis viļāts un grozīts, pētīts un apspriests, bet neesam tikuši ne soli tuvāk ēkas celšanai. Bijušais simfoniskā orķestra direktors, tagad finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Ints Dālderis (V) brīdinājis — ja lēmums netiks pieņemts ļoti drīz, projekts varētu zaudēt tam rezervētos 23 miljonus no Eiropas fondiem, un citas naudas tā īstenošanai šobrīd nav. Dālderis ilgstošajā neizlēmībā pat saskata shēmu, kā šos miljonus atdot Rīgas domei, «lai viņi var tos sazāģēt savām ierastajām «procentu» vajadzībām».

Valdība šopiektdien ieplānojusi tikties, lai diskutētu par koncertzāles nākotni. Melbārdes ministrija it kā virza Sīļa AB dambja projektu kā galveno variantu, taču vairās to publiski aizstāvēt. Ministrijas nenoteiktība sazobē ar agresīvo «pret» ažiotāžu rada piemērotu fonu lēmuma atlikšanai un līdz ar to 23 miljonu atdošanai kādām citām vajadzībām.

Tas nav pieļaujami. Valdība, šķiet, nebūs gatava atbalstīt AB dambja variantu, un tai noteikti nevajadzētu ielaisties kādā Šķēles ģimenei izdevīgā darījumā par Andrejostas zemi. Tāpēc loģiskākais variants būtu Kongresu nama pārbūve, kas izmaksātu uz pusi mazāk nekā pārējie varianti. Vienīgā problēma šķiet nevēlēšanās aizvainot Rīgas domi, kuras valdījumā šobrīd atrodas celtne, taču šā šķēršļa pārvarēšana ir tikai politiskās gribas jautājums. Dome nav privātīpašnieks, kura tiesības tiktu aizskartas. Ja valstij šī ēka ir vajadzīga, tā var to pārņemt.

Skan trešais zvans. Politiķiem jābeidz slēpties aizkulisēs, jāuznāk uz skatuves un jāpieņem lēmums.

Komentārs 140 zīmēs

Jāsargā patērētājs. Konkurences padome rosina Finanšu ministriju noteikt OCTA cenu griestus.

Vai dienvidos pietiks sniega? 2026.gada ziemas olimpiskās spēles notiks Itālijā, kura apsteidza Stokholmas, Ores un Siguldas piedāvājumu.

Demokrātija sasparojas. Par spīti Turcijas prezidenta Erdogana autoritārismam, viņa partija pirmo reizi 25 gados zaudēja vēlēšanās Stambulā.

Krīze vai iespēja?

Latvenergo padomes atlaišana var kļūt par valdības pirmo un pēdējo krīzi

Premjerministrs Krišjānis Kariņš līdz nedēļas beigām gaidīšot ekonomikas ministra Ralfa Nemiro paskaidrojumus par Latvenergo padomes atlaišanu pagājušo trešdien. Taču valdības vadītājam maz izvēles iespēju — vai nu prasīt ministra atkāpšanos un riskēt ar valdības krišanu tūlīt, vai nu noraudzīties, kā viņa valdību paralizē, diskreditē un saplosa lēnām.

Pret Kariņu nu izspēlē viņa paša taktiku, kura ļāva viņam izveidot un piecus mēnešus vadīt valdību. Ministriju kā lēņu atdošana partijām bija labs koalīcijas kopā saturēšanas paņēmiens, kamēr ministri nerīkojās kā patvaļīgi feodāļi. Par galveno problēmu atgādina tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kuram arī nav pieņemama Nemiro rīcība, — katrai partijai un ministram esot sava nozare, tāpēc pastāvot «sensitīva robeža», cik tālu cita koalīcijas partija var iejaukties, taču atbildība par ministra rīcību tā kā tā jāuzņemas visai valdībai.

Ministrs atlaida Latvenergo padomi tā, kā būtu bijis skandalozi pat drūmākajos oligarhu laikos. Nebija ne krīzes uzņēmumā, ne pārmetumu par tā darbības rezultātiem, ne likumā paredzētās procedūras — ministrs uzdod darbus un nosaka termiņus, tad vērtē izdarīto. Pagājušonedēļ saņēmis ministrijas valsts sekretāra dienesta ziņojumu, kurā rakstīto nevarot izpaust, Nemiro, nebrīdinādams valdības vadītāju, atlaida esošo un iecēla «pagaidu padomi», kāda likumā vispār nav paredzēta. Tajā ielika savu bijušo darba devēju advokātu kantorī Pāvelu Rebenoku, sava biroja vadītāju, maksātnespējas procesu izgājušu biznesmeni, nerezidentu kapitāla bankas pārstāvi un vēja enerģijas uzņēmēju lobistu. Nevienam no pieciem nebūtu izredžu ietapt amatā likumā paredzētā konkursa procedūrā.

Nemiro stāsta vientiešiem, ka viņu neapmierinot elektroenerģijas rēķinu lēnā samazināšanās. Ar šādiem šļupstiem nevar pamatot likuma un starptautisko saistību nostiprinātas labas pārvaldības principu un Latvijas reputācijas graušanu un apdraudējumu valsts ekonomikai un drošībai. Latvenergo ir stratēģisks valsts uzņēmums, un ministra rīcība izskatās pēc labi izplānotas diversijas. Nevar piekrist vērtējumiem, ka viņa lēmums bijis «sasteigts» un «nepārdomāts». Privātu parādsaistību nomāktais ministrs laikam gan bija tikai izpildītājs, taču lēmums acīmredzami bija rūpīgi pārdomāts.

Pirmkārt, laika izvēle. Nemiro paziņoja par padomes atlaišanu, kad premjerministra nebija Latvijā, dienu pirms Saeimas pavasara sesijas pēdējās sēdes, priekšā bija Jāņi, bet nākamā sadarbības padomes sēde ieplānota tikai pēc astoņām dienām. Premjerministra un koalīcijas partiju iespējas reaģēt nekavējoties bija ierobežotas.

Otrkārt, vēstījums. Kriminālvajāšanai izdotais KPV Saeimas frakcijas vadītājs Atis Zakatistovs stāsta, ka satiksmes ministrs Tālis Linkaits esot līdzīgi izrīkojies ar Latvijas Dzelzceļu. Pat filozofam skaidrs, ka tie ir meli — Linkaits nav atlaidis ne LDz padomi, ne kādu citu šajā uzņēmumā, ir tikai paziņojis, ka neuzticas trim no valdes locekļiem (tos padome nesteidzas atlaist) un ir vērsies KNAB ar aizdomām par plaša mēroga korupciju uzņēmumā. Tātad signāls ir skaidrs — ja valdība apdraudēs veco zēnu mafijas satīklotās intereses, dabūs pretī smagi, un štrunts par valsts reputāciju un drošību. Latvenergo padome bija pirmā, kuru 2016. gadā izvēlējās atbilstoši OECD standartiem, bet nedēļu pirms tās atlaišanas Saeima bija vēl pilnveidojusi likumu par valsts uzņēmumu pārvaldīšanu. Sitiens bija iecerēts demonstratīvi pazemojošs.

Treškārt, bija izvērtēta arī Kariņa iespējamā reakcija un acīmredzot secināts, ka premjerministrs neriskēs prasīt ministra demisiju un apdraudēt savu valdību, kad jāpaveic valstij svarīgie darbi Moneyval rekomendāciju ieviešanai un jāsāk gatavot nākamā gada budžetu, kas tāpat būs smags process.

Kariņa reakcija būs efektīva, ja nebūs prognozētā. Premjerministram jāprasa ekonomikas ministra demisija. Tas var izraisīt valdības krišanu, taču būs labāk, ja tas notiks tagad, nevis rudenī, kad iegansts būtu budžets.

Zakatistovs ir skaidri signalizējis, kurā komandā tagad spēlē viņa partijas «kodols». Tas patiesībā nav nekas jauns — jau pirms vēlēšanām KPV bija plānota atslēgas loma valdībai ar Saskaņu un ZZS. Tagad šāda valdība vairs nav reāla kaut vai tāpēc vien, ka nākamais prezidents Egils Levits nevienu neaicinās tādu veidot. Tātad alternatīva būtu Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas. Pērn tā būtu bijusi katastrofa — populistu un kremlinu galīgais triumfs —, taču šo risku novērsa prezidents Raimonds Vējonis, ļaudams Gobzemam mēģināt un izgāzties. Bet nu jūk un brūk arī Saskaņa. Precīzi prognozēt nākamās Saeimas sastāvu nevar, taču KPV meža dīvainīšu tajā noteikti vairs nebūtu.

Rezultāts Latvijai būtu vēl labāks, ja Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas apvienotu ar Rīgas domes pirmstermiņa vēlēšanām, kas ir tur opozīcijā esošo valdības koalīcijas partiju mērķis. Pagaidu mēru Turlo pagājušonedēļ atlaida, nu atliek divus mēnešus neievēlēt jaunu, un varēs atlaist visu domi. Varbūt laika grafikam var paralēli pieskaņot arī valdības krišanu, citas izveidošanas mēģinājumu, Saeimas atlaišanu un pirmstermiņa vēlēšanas?

Komentārs 140 zīmēs

Kāpēc vienmēr jābūt tā? Seši bojāgājušie, pieciem smagi apdegumi, ap 300 vieglāk traumētu… Svētki esot bijuši «samērā mierīgi», secina policija.

Var okupēt Ukrainas un Gruzijas teritoriju, notriekt pasažieru lidmašīnu, indēt cilvēkus un jaukties vēlēšanās — EP otrdien atjaunoja balsstiesības Krievijai.

Prāgā lielākās demonstrācijas kopš «samta revolūcijas», kurās 250 tūkstoši pieprasa krāpšanā apsūdzētā premjerministra Babiša atkāpšanos.

Pavļuts kalnā

A/P nav parūpējusies par koalīcijas atbalstu diviem svarīgiem likumprojektiem

Apvienība Attīstībai / Par rāda paraugu, kā jātaisa slikta politika. Recepte ir: jāņem svarīgs jautājums, par ko sabiedrībā ir arī aizspriedumi un fobijas, tāpēc citi politiķi vairās ar to krāmēties, un jāpiedāvā šiem piesardzīgajiem citiem to atrisināt, bet pašiem jāpastāv malā ar principu vaiņagu galvā. Rezultāts labākajā gadījumā ir nekā neatrisināšana, sliktākajā — aizpriedumu un fobiju restartēšana, kas vēl vairāk sarežģī jautājuma atrisināšanu.

Piemērs labākajam no šādas sliktas politikas variantiem ir A/P priekšlikums Saeimai pieņemt dzīvesbiedru likumu. Piemērs sliktākajam — likumprojekts par īpašumu kompensāciju ebreju kopienai. Par abu iekļaušanu darba kārtībā Saeima lemj šonedēļ. (Par kompensāciju jau otrreiz.) Vaicāts, kā nodrošinās atbalstu šiem likumprojektiem, A/P līdzpriekšsēdis Daniels Pavļuts otrdien Latvijas Radio paziņoja: «Es nedomāju, ka mums kaut kas jānodrošina. Tie ir mums svarīgi vērtību jautājumi.»

Sak, še jums, ļaudis, divas manu baušļu plāksnes, un es jūs tiesāšu pēc tā, ko ar tām darīsiet. Jeb, kā A/P pastāvīgi pravieto: agri vai vēlu šie likumi būs Latvijā jāpieņem.

Varbūt nevajadzētu liberāļiem atgādināt sociāldemokrāta teikto, ka, ja ļaudis tās nevedīs, vērtības paliks šalkās trīsam. Taču šķiet, ka principiālie dažādības karsēji nav pamanījuši, ka cilvēkiem arī Saeimā ir dažādi priekšstati par vērtībām vai vismaz atšķirīgi vēstījumi savu atbalstītāju burbuļiem. Citiem nekādus pienākumus neuzliek A/P pareģojums savam burbulim, ka kaut kam jānotiek agri vai vēlu, drīzāk liek dažiem sasparoties, lai tā nenotiek.

Saeimā likumi top nevis agrāk vai vēlāk paši no sevis, bet gan tad, kad par tiem vienojas vairākums. Ir neērti to atgādināt, taču, ja politiķis vēlas panākt savā ieskatā vajadzīgu politiku, viņam jāpārliecina citi politiķi, ka to vajag.

Latvijā vajag kopdzīves, dzīvesbiedru, partneru vai vēl kā nosauktu likumu, kas regulētu nelaulātu pāru attiecības, kuras mēdz būt dažādākas nekā Bordānam ar Kalnmeieru vai Dombravam ar latviešu tautu. Daudziem ir kopējas saimniecības, mantojuma un citas ikdienišķi juridiskas problēmas, kuras šis likums palīdzētu risināt, tai skaitā arī bērniem, kuri aug nelaulātās ģimenēs. Par to noteikti varētu vienoties dažādu partiju pārstāvji, ja uz brīdi atslēgtu saukļus un ieslēgtu smadzenes.

Priekšlikuma autoriem pieklātos izskaidrot, piemēram, Raivim Dzintaram, ka tas nav «pirmais solis uz viendzimuma laulību legalizāciju», kā viņš taurē. Likumprojektā nav nekā par dzimumiem, toties Satversmē, pateicoties arī viņam, ir rakstīts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Un arī bezkompromisu Jutai Strīķei, kura esot pret tāpēc, ka «primāri par ģimeni tiek uzskatīta savienība starp vīrieti un sievieti», palīdzēt tikt skaidrībā, ko īsti šāds likums apdraudētu — ģimeni, laulību, heteroseksuālu savienību vai tomēr neko no viņas pieminētā.

Vai Saeima atbalstīs vai vēl neatbalstīs šādu likumprojektu, varētu piekrist Pavļutam, ka šajā gadījumā «jāvirzās uz priekšu kā minimums ar diskusiju». Citādi ir ar ebreju īpašumu restitūciju. Par to ir diskutēts gadu desmitiem, argumenti ir izmalti simtiem reižu, un šo diskusiju ir vērts atsākt tikai ar mērķi beidzot atrisināt jautājumu. Taču likumprojekta autoru nespēja vai nevēlēšanās pirms tā iesniegšanas Saeimā nodrošināt tam pat tikai koalīcijas partneru atbalstu (pagājušonedēļ par tā nodošanu komisijām balsoja tikai 37 deputāti no A/P, Jaunās Vienotības un Saskaņas), liek vaicāt, kāds tad īsti bija piedāvājuma mērķis.

Nav labāka kritērija politiķu ieceru vērtēšanai kā viņu darītā sekas. Šajā gadījumā sekas ir latentā jeb, kā to raksturo nākamais Valsts prezidents Egils Levits, «gruntsūdens» antisemītisma uzjundīšana un, iespējams, jautājuma atrisinājuma novēršana šīs Saeimas laikā. Ja deputātu vairākums ceturtdien vēlreiz atteiksies sākt spriest par šo likumprojektu, tas būs norakts.

Jāuzsver — likumprojekts ir vajadzīgs un arī labs. Klusībā to par izdevīgu darījumu atzītu pat ciniskākie antisemīti — 40 miljoni eiro jeb mazāk nekā to kadastrālā vērtība par Latvijas valsts rīcībā nonākušajiem 275 ebreju īpašumiem, kuriem nav mantinieku, jo nacisti un Arāja komandas puiši viņus noslaktēja. Latvijas valsts turpinātu gūt peļņu no šiem īpašumiem, bet 40 miljonus glabātu Valsts kasē un desmit gadu laikā iemaksātu īpašā fondā, kura uzraudzības padomē būtu arī Finanšu ministrijas pārstāvis. Tā nudien būtu tīri simboliska kompensācija un labas gribas žests vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai.

Taču veids, kā A/P piepeši iemeta likumprojektu Saeimā, ir izraisījis sociālo dubļu burbuļošanu, ka Jaunups likumu sacerējis kopā ar Ebreju kopienas priekšsēdi Suharenko, kura Rietumu banka finansējot sporta aizkulišu rebes, kamēr tās lieta par naudas atmazgāšanu ceļo pa Francijas tiesām, un ka tas viltīgi darīts tagad, kad par prezidentu ievēlēts Levits. Un tam pa virsu brūnganas putas par «izredzēto tautu» un nekompensētajām latviešu ciešanām.

Laba politika ir prasme panākt labu rezultātu. A/P ar šiem diviem likumprojektiem vai nu nepanāks nekādu, vai panāks pretēju deklarētajam. Tā ir slikta politika, lai arī kādus principus paši sludinātu.

Komentārs 140 zīmēs

Žvingulī uz priekšu! Premjerministrs karošot ar Igauniju, kura it kā esot pārkāpusi kaut kādu vienošanos par akcīzi alkoholam.

Arī stiprajiem mēdz būt grūti. Valmieras Stikla šķiedra lūgusi un tiesa sākusi tiesiskās aizsardzības procesu.

Brīvības vērtība. Šonedēļ Honkongā atkal divi miljoni cilvēku izgāja ielās pret likumprojektu, kas ļautu izdot cilvēkus tiesāšanai Ķīnā.

Ilūzijas Jāņu nakts krāsā

61% toriju atbalsta Brexit, pat ja tas rada nozīmīgu kaitējumu britu ekonomikai

Mūsdienu patērētāju kultūra pārvērš par izklaidi visu, kam tā pieskaras. Arī Jāņu popsa iet plašumā — lielveikalos no «līgo, līgo» muzikālā fona ausis džinkst, uz preču etiķetēm uzplaukst ozollapu biežņa, Rīgā krastmalā kārtējo reizi ceļ estrādi.

Kāpēc gan ne, kāds prasīs. Svētki taču, un cilvēkiem jāpriecājas.

Problēma ir ne tik daudz svinēšanā, cik sajūtā, ka esam iekāpuši Jāņu alus reklāmā, vieglā kā miestiņa putas, kur nav nekā cita, kā tikai smiekli un līksmība vien.

Mūsu senči nebija tādi vientieši. Jāņu nakti negulēju, sav’ telīti sargādama: Jāņu nakti raganiņas pulcēties pulcējās.

Pagānisko mistēriju piekritēji mēdz uzskatīt, ka robeža starp mūsu ikdienas pasauli un pārdabiskiem spēkiem ir sevišķi trausla brīžos, kad notiek lielas pārmaiņas. Varbūt tāpēc tieši saulgriežos, kad gaisma pārstāj iet plašumā, dienas sāk kļūt īsākas un gads pavēršas uz tumsas pusi, senlatvieši sevišķi sargājās no raganām, burvjiem un vilkačiem.

Vairs nedzīvojam tādā ciešā sasaistē ar dabas ritmiem kā agrāk, toties atrodamies nozīmīgā pavērsiena punktā globālajā politikā un ekonomikā, kas šobrīd veido mūsu dzīvi tikpat lielā mērā, cik agrāk viensētniekiem gadalaiki. Daudzos šis mijkrēslis starp vēsturiskām ērām diemžēl izsaucis nevis veselīgu piesardzību pret mošķiem un likstām, bet gan maģisko domāšanu, kas vēsta — ja es kaut ko ļoti, ļoti gribu, tad pasaule sadosies rokās, lai es to dabūtu.

Viens no bēdīgākajiem piemēriem ir Brexit, par kuru, kā atceramies, angļi nobalsoja tieši Jāņu vakarā. Pasaule Lielbritāniju ieradusi uzskatīt par pragmatisku, politiski nobriedušu sabiedrību, taču kopš tās liktenīgās saulgriežu nakts daudzi Londonā ļāvušies fantāzijas lidojumiem, kuri līdzsvarotākus vērotājus vai nu dzen izmisumā, vai liek viņiem skaļi smieties. Par plaši pielietotu apzīmējumu britu līderu uzstājīgi nereālistiskajiem mērķiem kļuvis «vienradzis», teiksmains radījums, kurš mīt tikai pasaku mežos, bet kuru Brexit apmātie sola pārvest mājās no Briseles. To viņi solīja jau pirms referenduma, un trīs kopš tam aizgājušajos gados nekas nav mainījies — bijušais britu vēstnieks ES par šobrīd notiekošo Konservatīvās partijas līdera ievēlēšanas procesu teicis, ka «vienradži ir atgriezušies un draisko pa toriju birzīm».

Ne tikai līderiem acis ir aizmiglotas. Šonedēļ publiskota Konservatīvās partijas biedru aptauja liecina, ka 61% uzskata — Brexit jānotiek, pat ja tas rada «nozīmīgu kaitējumu Apvienotās Karalistes tautsaimniecībai», 63% — pat ja tā rezultātā Skotija izstājas no AK, bet 54% — pat ja tas iznīcina toriju partiju.

Visiem Kembridžā un Oksfordā izglītotajiem breksitistiem derētu atcerēties, kā Šekspīra Jāņu komēdijā Sapnis vasaras naktī lauma uzbur amatierteātra lauvai ēzeļgalvu. Tās ir daudz ticamākas beigas Brexit murgam nekā vienradža atrašana.

Angļi nav vienīgie, kuri dzīvo fantāziju pasaulē.

Kopš ievēlēšanas prezidenta amatā Tramps ir bijis apsēsts ar domu, ka starptautiskās vienošanās un alianses nāk Amerikai tikai par sliktu. Viņš ir draudējis sabiedrotajiem, draudzējies ar pretiniekiem un atsaucis ASV līdzdalību vairākos nozīmīgos līgumos, acīmredzot būdams pārliecināts, ka tas viss padarīs Ameriku stiprāku.

Pēdējo nedēļu notikumi Persijas līcī liek bažīties, ka patiesībā tas varētu ieraut ASV jaunā karā. Pagājušā gada maijā Tramps izstājās no iepriekšējā prezidenta Obamas ar grūtībām sasniegtā daudzpusējā līguma, kurā Irāna piekrita pakļauties savas atomindustrijas ierobežošanai, tādējādi nozīmīgi samazinot bažas, ka Teherāna tuvākajā nākotnē varētu tikt pie kodolieroča. Pēc līguma laušanas Tramps vēl arī ieviesa jaunas sankcijas pret Irānu. Lai gan pārējie parakstītāji, to skaitā ES valstis Francija, Lielbritāniju un Vācija, vēlas līgumu saglabāt, ASV sankciju ietekme uz Irānu pastiprinās, un tā sākusi spert pretsoļus. Maijā notika uzbrukumi četriem naftas tankkuģiem Persijas līcī, pagājušajā nedēļā vēl diviem, un, visticamāk, vainīga ir Irāna. Teherāna ar jaunu sparu ķērusies pie kodolieročiem nepieciešamā bagātinātā urāna ražošanas un pirmdien paziņoja, ka jau šomēnes pārsniegs līgumā noteiktos ierobežojumus. Nākamgad Irānai varētu pietikt urāna, lai uztaisītu kodolieroci. Tramps nepaliek atbildi parādā. Maijā viņš nosūtīja lidmašīnu bāzes kuģi uz Persijas līci, jūnijā pastiprināja ASV zemes spēkus reģionā.

Sākusies bīstama spēle, kurā pārāk lielu lomu spēlē dažu Vašingtonas «ērgļu» fantāzijas par Islāma republikas pakļaušanu savai gribai ar sankcijām un draudiem. Tas nebūs tik vienkārši.

Ja jau pasaules lielvalstu līderi ļaujas ilūzijām, kā tad mēs šeit Latvijā varam no tām izvairīties? Diemžēl arī pie mums piemēru ir gana daudz, bet nesāksim tagad uzskaitīt. Nekur pa Jāņiem nepazudīs. Šobrīd pietiks ar to, ka pasargāsim sevi no pārgalvības uz ceļiem un ūdeņos, lai varētu teikt, ka esam ievērojuši svētkos nepieciešamo piesardzību, un tad varēsim vismaz uz dažām dienām droši dziedāt: «Bur man burvji, skauž man skauģi, nevar mani izpostīt — līgo!»

Komentārs 140 zīmēs

Uzlauž shēmas. Veselības ministrija vērsusies policijā par iespējamu krāpšanos iepriekšējo valdību laikā veiktos IT iepirkumos.

Skarbie. Saistībā ar izmeklēšanu par naudas atmazgāšanu apturētas Igaunijas Swedbank vadītāja un finanšu direktores pilnvaras.

Nacionālais bizness. Policija pieķērusi Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra Grasberga (NA) saimniecību nelegālā piena tirdzniecībā.