Karš ir neatgriezeniski mainījis arī Latviju
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā pirms diviem gadiem izdzēsa pustoņus pirms tam pelēko «postpadomju» vērtību un principu ainavā un darīja to melnbalti skaidru vismaz Latvijā un citās impērijas vēl nesen pakļautajās valstīs. Diezin vai mūsu pilsoņiem vēl ir jāskaidro, kāpēc sava neatkarīga un demokrātiska valsts ir vērtība. Viņi prasa atbildes, kā to aizsargāsim.
Pamatatbilde paliek nemainīga — Ukrainas uzvara karā pret Krieviju atrisinātu Eiropas drošības galvenās problēmas nākamajiem gadu desmitiem. Diemžēl šī atbilde ir pastāvīgi jāatjaunina. Rietumu sākotnējo mobilizēšanos pret nepārprotamo ļaunumu pamazām atšķaida šaubas un tuvredzīgi aprēķini. Taču, lai arī ko kāds dažā «vecā» Eiropas valstī iedomātos par «parasto biznesu», kad karš būtu kaut kā beidzies, Krievijas iebrukums ir mainījis pasauli neatgriezeniski.
Vēl 2022. gada februārī šķita neticami, ka tas varētu notikt. Krievijas impērijas vēsture teica priekšā un arī ASV izlūkdienesti brīdināja, ka notiks, tomēr 24. februārī bija šoks. Sekoja nepieredzēta Rietumu pasaules vienota apņemšanās darīt visu nepieciešamo, lai ukraiņi spētu noturēties pret impēriju. Noturējās, sakāva iebrucējus pie Kijivas un, kā tolaik šķita, bija gatavi padzīt arī no okupētajiem valsts austrumu un dienvidu reģioniem. Bet tad sabiedroto koalīcijā sākās bažas par «eskalāciju», Putina «sarkanajām līnijām» un «sejas saglabāšanu», un, ak vai, kas notiks ar Krieviju, ja ukraiņi tiešām sakaus tās armiju.
Pagājušonedēļ Minhenes drošības konferencē Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis teica rietumvalstu politiķu auditorijai: «Lūdzu, nevaicājiet Ukrainai, kad beigsies karš! Pavaicājiet sev, kāpēc Putins joprojām spēj to turpināt!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.