Kategorijas: Komentārs

Kapu tramvajs galapunktā

Līguma laušana ar Rīgas Satiksmi novērsīs 97 miljonu izšķērdēšanu

Finansējuma apturēšanai Skanstes tramvaja līnijas projektam vajadzētu kļūt par pavērsienu no līdz šim koptās oligarhiski mafiozās tiesiskuma interpretācijas, ka, «ja nav cietumā, var godīgi zagt», uz veselajā saprātā balstītu tiesiskuma izpratni. Tiesas spriedumam vienmēr jābūt likumpārkāpuma vienīgajam apstiprinājumam, taču starp «notiesāts» un «godīgs» ir virkne citādu vērtējumu, un tie katrā ziņā jāņem vērā, kad ir runa par valsts un pašvaldību rīcību ar nodokļu maksātāju naudu.

Šādus vērtējumus Centrālā finanšu un līgumu aģentūra ņēma vērā, vispirms pērn decembrī apturēdama Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma maksājumus Skanstes tramvaja projektā, tad pagājušonedēļ nolemdama lauzt līgumu ar projekta īstenotāju Rīgas Satiksmi.

CFLA savu lēmumu pamatoja ar daudzajiem skandāliem šajā pašvaldības uzņēmumā, piemēram, KNAB sāktajām lietām par iespējamo krāpniecību iepirkumu konkursos, auditorfirmas ziņojumu par naudas izsaimniekošanu, Konkurences padomes 2,4 miljonu sodu RS par «nanoūdens lietu». Aģentūra uzskata, ka ir pārkāpts noteikums, ka nedrīkst būt «pat mazāko aizdomu» par korupciju, krāpšanu un sarunātiem iepirkumu konkursiem uzņēmumā, kurā iegulda ES fondu līdzekļus. «Rīgas Satiksmes korupcijas, termiņu un finanšu situācijas riski ir bijuši pārāk lieli, lai šo projektu turpinātu,» secina CFLA direktors Mārtiņš Brencis.

Tādi paši kritēriji būtu jāpiemēro visiem nodokļu maksātāju finansētajiem projektiem, ne tikai tiem, kuriem ir ES fondu līdzfinansējums. Tomēr jāuzsver, ka šajā gadījumā aģentūra paglāba no izšķērdēšanas tieši Latvijas nodokļu maksātāju naudu. 66 no 97 miljoniem projektam nāktu no Latvijas valsts budžeta (27 miljoni — no RS, tātad rīdzinieku naudas), un tikai pēc visu izdevumu deklarēšanas valsts varētu tos atgūt no Kohēzijas fonda. CFLA secināja, ka esot ļoti liels risks, ka Eiropas Komisija šos miljonus Latvijai neatmaksātu un «mēs šo naudu zaudētu».

RS un Rīgas domes vadītāji teiktu — nu, un? Tieši tāds taču bija «biznesa plāns» — lai arī kurš to naudu zaudēs, mēs paņemsim!

Kad 2016. gadā Baronielas pārrakšanas miljons bija sadalīts, par Rīgas pašvaldību dēvētā Nila Ušakova un Andra Amerika vadītā naudas apgūšanas struktūra paslepus un lielā steigā ķērās pie simtreiz izdevīgāka projekta. Štrunts par to, vai šo nenormāli dārgo tramvaju rīdziniekiem vajag. «Ja mēs redzam, ka šo projektu varam īstenot ar ES līdzfinansējumu, šo iespēju nedrīkst laist garām,» Ušakovs pavēstīja. Un projekts, kas tikai divus gadus pirms tam pieņemtajā galvaspilsētas attīstības stratēģijā vispār nebija pieminēts, uzreiz kļuva par Rīgas prioritāti.

Lai vērtētu Rīgas vadītāju rīcības motīvus, ir jāsaprot, kā viņi domā. Raudzīdamies uz brūkošu tiltu vai bedrainu ielu, «vienkāršais cilvēks» domās, ka vajadzētu to salabot. Bet Rīgas «saimnieki», raudzīdamies uz to pašu tiltu vai ielu, funktierēs, kādu summu un kā var šādā projektā «sazāģēt». Ja secinās, ka citā var vairāk, tilts un iela paliks brukt, bet par viņu prioritāti kļūs, piemēram, Kapu tramvajs.

Otrdien RS paziņoja, ka neatmaksās projektam jau piešķirtos 450 tūkstošus, kā, līgumu lauzdama, bija pieprasījusi CFLA. Tāpēc, ka «Rīgas Satiksmes rīcībā nav informācijas, ka pret kapitālsabiedrību vai tās sadarbības partneriem Latvijā un ārvalstīs būtu uzsākts kaut viens process, kas būtu saistīts ar korupciju saistībā ar Skanstes tramvaja iepirkumiem».

Tas ir klasisks Rīgas «saimnieku» tiesiskuma izpratnes demonstrējums. Pat ja visi par projektu atbildīgie būtu rokudzelžos par citiem projektiem, kamēr par šo neviens nav, viss ir jo dārgāk, jo tiesiskāk!

Bijušais Saskaņas vēlēšanu kampaņas rīkotājs un Centrāltirgus konsultants Jurģis Liepnieks savulaik pat mēģināja konstruēt šādas domāšanas «ideoloģisku» ietvaru. Intervijā portālam Cita Diena viņš 2009. gadā vēstīja, ka uzskatīt korupciju par ļaunumu ir «primitīvisms» un, «pateicoties korupcijai, mums ir pilna valsts ar jaunām sporta hallēm, slimnīcām un vēl ko».

Arī pēc 10 gadiem viņa sacītais izklausās pēc Kapu tramvaja un citu Rīgas pašvaldības dārgo un bezjēdzīgo projektu raksturojuma. Ar šādu «ideoloģiju» var pamatot arī, piemēram, nākamo un vēl lielāku domes gatavoto afēru — uz 20 gadiem atdot vienam «sadarbības partnerim» sadzīves atkritumu apsaimniekošanas monopoltiesības un iespēju nopelnīt daudzus miljonus eiro. Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama uzskata, ka tās būtu «beigas» atkritumu apsaimniekošanas tirgum Latvijā. Taču varbūt Liepnieka bijušais priekšnieks Šķēle to uzskatītu, tieši otrādi, par vēl vienas «skaistas draudzības sākumu», ja citējam kinofilmu. Arī par projektu atbildīgajiem Rīgas vadoņiem tas, nav šaubu, būtu izdevīgs, tātad «likumīgs».

Ušakovs drīz aizbēgs uz Briseli. Viņa komandas ļaudis, atskaitot tos, kurus «sadarbības vizītēs» apmeklē KNAB, turpinās strādāt, kā līdz šim. Tomēr viņu mafiozajam «tiesiskumam» Latvijā grūti laiki. Lielākās problēmas rada joprojām tiesībsargātāji, taču KNAB sāktais tagad vairs nepaliek «atsevišķi gadījumi», un tiesiskumu nu pieprasa arī citas valsts struktūras.

Komentārs 140 zīmēs

Prezidentālais reālisms. Valsts prezidents Raimonds Vējonis nolēmis «pašlaik» nekandidēt uz otru termiņu.

Amēbas stratēģija. Pēc sava vietnieka Kaimiņa atcelšanas no amata KPV frakcijas vadītājs Zakatistovs konstatēja, ka frakcija kļuvusi jau «trīsdaļīga».

Vēlētāji runā. Pašvaldību vēlēšanās Lielbritānijā smagus zaudējumus cieta Brexit galvenais virzītājspēks Konservatīvā partija.

Pelna no posta

Soctīklu kaitējums ir nevis blaknes, bet biznesa modeļa būtiska sastāvdaļa

Piekrītu, piekrītu, piekrītu.

Gandrīz katrā interneta lapā, kuru apmeklējam, parādās pieprasījums piekrist savu datu izmantošanai, un mēs arī piekrītam, piekrītam, piekrītam. Kuram tad ir laiks izlasīt, kur nu vēl saprast garos, juridiskos dokumentus, kuros aprakstīts, kā savāktā informācija tiks izmantota?

Personas dati ir jaunā valūta, ar kuru mēs pērkam «brīvu» pieeju visam plašajam interneta piedāvājumam — Facebook, Twitter, YouTube, Instagram, WhatsApp. Mēs pārdodam milzīgu vērtību par grašiem. Tāpat kā ātro kredītu ņēmēji neiedziļinoties aizņemas nelielu summu, lai atrisinātu kādu īstermiņa problēmu, un nonāk parādu verdzībā, arī mēs ērtības labad spiežam «piekrītu» un nonākam informatīvā verdzībā. Facebook un Google kļūst ar katru ceturksni bagātāki, bet viņu pakalpojumi rada aizvien postošākas sekas, indivīdiem — digitālo atkarību, sabiedrībām — tumsonības vairošanu un demokrātijas drupināšanu.

Vairākumam interneta lietotāju jau ir skaidrs, ka viņu aktivitātes virtuālajā telpā tiek izmantotas, lai pārdotu reklāmas. Ievadi Google meklētājā vārdu «Londona», un nākamajās nedēļās tev dažādās interneta vietnēs sāks parādīties aicinājumi rezervēt viesnīcu Lielbritānijas galvaspilsētā. Iekšējais protests pret šādu novērošanu ir viegli apklusināms, jo saņemtie labumi attaisno šķietami nelielo ielaušanos mūsu privātumā.

Taču situācija patiesībā ir krietni sliktāka, nekā iedomājamies.

Facebook un Google ne tikai par mums zina daudz vairāk, nekā nojaušam. Un viņi šo informāciju izmanto ne tikai, lai rādītu sevišķi mums tēmētas reklāmas, bet arī, lai kontrolētu mūsu uzvedību un virzītu gan mūsu laika, gan naudas patēriņu virzienos, kurus nosaka viņu pašu un klientu intereses.

Rodžers Maknamijs bija viens no tuvākajiem Marka Zakerberga padomdevējiem no 2006. līdz 2009. gadam, laikā, kad Facebook pārtapa no neliela, tikai studentiem pieejama sociālā tīkla par pasaules mēroga kompāniju. Šā gada sākumā Maknamijs izdeva grāmatu Zucked, kurā parāda, kā Facebook izmantošana sabiedrības šķelšanai, dezinformācijas izplatīšanai, naida un dusmu vairošanai ir nevis nejauša un nevēlama soctīklu blakne, bet gan biznesa modeļa būtiska sastāvdaļa.

Soctīklu galvenais mērķis ir piesaistīt cilvēkus aizvien ilgāk pie ekrāniem, lai parādītu aizvien vairāk reklāmu. Bija laiks, kad galvenā ēsma bija spēles, kas lika pastāvīgi atgriezties, lai aplaistītu stādiņu, pabarotu jēriņu vai sasniegtu labāku rezultātu par saviem draugiem un kaimiņiem. Taču kaut kad ap 2011. gadu dvēseļu inženieri Silīcija ielejā konstatēja, ka vēl efektīvāks āķis ir dusmas un sašutums. Spēlē viena veiksme citos izsauc greizsirdību, bet sašutums un dusmas cilvēkus vieno — viņi grib ar to dalīties, uzkurināt citus. Tad rodas konflikti, sākas savstarpēja apsaukāšanās, un nu jau ir pavisam grūti atrauties no viedtālruņa. Pat ja nenotiek kāds strīds, vēlme visu laiku gūt apstiprinājumu savai pārliecībai liek pastāvīgi atgriezties, laikot, šērot…

Kā saka Krievijas interneta troļļu vajātā somu žurnāliste Jesika Aro, šāda naidpilna vide var radīt postošas sekas arī konkrētu cilvēku dzīvēs, tomēr Facebook un Google tikai reti un negribīgi cenšas ierobežot šo jūtu uzkurināšanu, kas ir tik cieši saistīta ar viņu biznesa modeli. Facebook nesenās aktivitātes privātuma un dezinformācijas jomā ir tikai kosmētiskas, jo soctīkls nevienu brīdi netaisās atteikties no iespējām akumulēt aizvien vairāk informācijas par mums un to izmantot tā, kā vien tam šķiet pareizi. Savukārt Google klusē, jo pagaidām tikai retais zina, ka tas radīja Gmail nevis tādēļ, lai mums būtu ērtāk lietot e-pastu, bet gan, lai visu tur rakstīto varētu izlasīt un analizēt. Google neizveidoja Maps, lai mēs varētu atrast ceļu pie draugiem, — ar šā rīka palīdzību tas skatās, kur mēs braucam un kad.

Indivīdiem praktiski nav vairs iespējams no šī matriksa izlauzties. Pat ja tu nelieto Gmail, Google tik un tā izlasīs e-pastus, kurus sūti uz Gmail adresēm. Līdz šim gan likumdevēji, gan sabiedrība lielā mērā pakļāvusies šo uzņēmumu radītajam priekšstatam, ka analizēt tavus e-pastus un šo informāciju izmantot biznesa nolūkos nav tas pats, kas atplēst tev adresētu vēstuli un to izlasīt. Ka izveidot tavu profilu, uz tā pamata atlasīt tev rādāmo informāciju un tā ietekmēt tavu izvēles brīvību nav neleģitīma iejaukšanās tavā privātajā dzīvē. Ka soctīkli ir tikai «platformas», kuras neatbild par tur ievietoto saturu, lai gan to algoritmi mērķtiecīgi piegādā pret radikālu vai melīgu informāciju uzņēmīgiem cilvēkiem tieši to saturu, kas vēl vairāk pastiprinās viņu ticību kaitīgām idejām. Kā norāda Maknamijs, dažu YouTube veiksmīgi izplatītu video rezultātā Amerikā daudzi cilvēki uzskata, ka zeme ir plakana. Tas vēl būtu smieklīgi, bet reālu kaitējumu rada internetā plaši pieejamā pretvakcinācijas propaganda, kuras rezultātā attīstītās valstīs sākuši parādīties masalu uzliesmojumi.

Gan Eiropai, gan ASV ir jāuzliek daudz stingrāki groži interneta gigantiem — sabiedrības, demokrātijas un katra indivīda tiesību un interešu aizsardzībai.

Komentārs 140 zīmēs

Vēl viens «konsultants». Lembergs saņem gandrīz 100 tūkstošus eiro lielu algu no Ventspils pilsētas finansētas biedrības.

Nošķūrē ceļus. Satiksmes ministrs Linkaits izteicis neuzticību Latvijas Dzelzceļa valdei.

Nezina, ka cenzūra ir aizliegta. NEPLP pošas sodīt TV3 par sižetu, kurā atspoguļota pret NEPLP vērsta kritika.

Aktieru laiki

Ukrainā turpinās demokrātiska revolūcija, bet Zelenskis nav brīnumdaris

Otrdien Odesas apgabala skolotāju arodbiedrība pieprasīja jaunievēlētajam Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim no 1. maija palielināt atalgojumu izglītības darbiniekiem līdz 4000 dolāru, kā viņš bija solījis pirms vēlēšanām. Vidējā mēnešalga Ukrainā ir mazliet virs 350 dolāriem. Bet Zelenskis sāks pildīt amata pienākumus tikai maija beigās vai jūnija sākumā. Ukrainā interesantākais tikai sākas.

Prezidenta vēlēšanu norise bija gandrīz nevainojami demokrātiska. Taču līdz pat vēlēšanu otrās kārtas dienai, 21. aprīlim, bija grūti noticēt, ka faktiskā kara stāvoklī esošas valsts pilsoņi valsts augstāko amatu uzticēs aktierim, kura vienīgā politiskā pieredze ir prezidenta loma satīriskā televīzijas seriālā. Tomēr Zelenska uzvara pār līdzšinējo prezidentu Petro Porošenko bija graujoša — 73 procenti pret 25 procentiem.

Mēs Latvijā varētu gandarīti nospriest, ka «pie mums nekas tāds nav iespējams». Taisnība. Taču jāpateicas par to nevis kādam īpašam vēlētāju un politiķu viedumam, bet gan pirmām kārtām Satversmes tēviem. Latvijā prezidentu ievēlē tautas vēlēti priekšstāvji Saeimā, nevis «visa tauta».

Ir izaugusi paaudze, kura nav pieredzējusi atgūtās neatkarības pirmo gadu jukas un «Zīgerista banānus», kad no Vācijas atbraucis avantūrists, brīdi sabijis «īsteno latviešu» LNNK, ieguva savai jaundibinātajai garāmgājēju partijai 16 vietas Saeimā. Toties visiem svaigā atmiņā šīs Saeimas vēlēšanas pagājušoruden, kurās 16 vietas ieguva aktiera vadīta nejaušu ļaužu kompānija.

Ja mums prezidentu šovasar vēlētu tāpat kā nupat Ukrainā, vai otrajā kārtā Nils Ušakovs sacenstos ar aktieri Artusu Kaimiņu? Diezin vai. Ja Latvijā prezidentu vēlētu tieši, smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs būtu uzvarējis «eiropeisko sociāldemokrātu» Nilu Ušakovu jau pirms daudziem gadiem un varbūt joprojām sēdētu Pilī, nevis uz apsūdzēto sola.

Toties galvenie vēlēšanu temati Ukrainā gan bija kā Latvijā — korupcija, ekonomika, valsts drošība. Tikai tur tie ir daudz, daudz asāki. Desmit gadus pēc 2004. gada Oranžās revolūcijas Ukraina bija palikusi postkomunistiska Krievijas pažobele, pret kuras valdniekiem vēl viena revolūcija notika 2013. gada beigās un 2014. gada sākumā. Krievijas reakcija uz to bija Krimas aneksija un karš valsts austrumos. Prezidents Porošenko pirms vēlēšanām 2014. gadā bija solījis «dzīvot citādi». Ārpolitikā viņš tik tiešām īstenojis tautas prasīto kraso pavērsienu uz Rietumiem. Taču Ukraina arvien ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, bet tās tiesu sistēmu un varas struktūras caurauž korupcija un nepotisms. Ukrainas valdībai uzticas tikai 9% procenti iedzīvotāju, liecina Gallup jaunākie dati. Vēlētāji balsoja pret apnikušo kārtību, nevis par populāra aktiera jokiem.

Ziņās parasti piemin, ka Zelenski atbalstot oligarhs Igors Kolomoiskis. Taču arī prezidents Porošenko ir klasisks oligarhs — līdzās politiskajai viņam ir arī ekonomiskā (prezidentam pieder Ukrainā lielākais konditorejas uzņēmums Roshen) un mediju vara (viņa īpašumā ir populārākais televīzijas ziņu kanāls 5 Kanal). Vēlēšanu kampaņā Porošenko pasniedza sevi kā vienīgo valsts drošības garantu, bet oponentus iztēloja par Putina aģentiem. Taču vēlētāji izvēlējās par to pasmieties kopā ar Zelenski, kura kampaņa, tāpat kā filma Tautas kalps, bija nežēlīga satīra par «valdošo eliti» un Ukrainas politisko kultūru.

Diezin vai daudzi tic tādiem Zelenska solījumiem kā algu vairāk nekā desmitkārtēja palielināšana. Tomēr, pirmkārt, viņa solījumi rīkot referendumus par tautai svarīgākajiem jautājumiem komplektā ar solījumiem radikāli mainīt tiesībsargāšanas iestāžu vadību un izveidot īpašas tiesas korupcijas noziegumu iztiesāšanai dod cerību Ukrainas plašajai un spēcīgajai pilsoniskajai sabiedrībai mainīt sistēmu no apakšas. Otrkārt, ukraiņiem nebija citas iespējas pateikt «nē» pašreizējai lietu kārtībai, nerīkojot vēl vienu revolūciju. Lai arī kāds izrādītos jaunais prezidents, tauta noraidījusi līdzšinējo politiku, bet varas maiņa notikusi demokrātisku vēlēšanu ceļā.

Tāpēc Zelenska uzreiz pēc ievēlēšanas teiktais «visām pēcpadomju valstīm», ka «viss ir iespējams», ir sprādzienbīstama ziņa autoritāriem režīmiem, ka demokrātija strādā. Paradoksāli, ka Krievijas propagandas kanāli atvēlēja prezidenta vēlēšanām «fašistiskās huntas pārvaldītajā» kaimiņvalstī tik milzum daudz raidlaika, it kā Krievija būtu Ukrainas guberņa, un galu galā pārliecinoši parādīja vēlētājiem, ka tie var izdarīt to, kas Krievijā līdz šim vēl nav noticis.

Zelenskis joprojām ir «balta lapa». Taču viņš vienpersoniski nevar nedz izbeigt karu ar Krieviju, ko solīja darīt, nedz mainīt Ukrainas ārpolitiku — virzību uz ES un NATO —, ko ne pats grib, ne viņam ļautu darīt Maidana revolūcijas un Krievijas agresijas saliedētā Ukrainas tauta. Viņa rudimentārā partija nav pārstāvēta likumdevējā, ko jaunais prezidents gribētu atlaist, negaidot Augstākās Radas vēlēšanas oktobrī, taču diezin vai pagūs likumīgi izdarīt pēc stāšanās amatā. Demokrātiskā revolūcija Ukrainā turpinās, taču politika, tāpat kā visur citur, tur ir un būs smags ikdienas darbs, nevis piepešs brīnums.

Komentārs 140 zīmēs

Skaidrā valodā. Satversmes tiesa atzinusi, ka Saskaņas deputātu apstrīdētā pāreja uz mācībām vidusskolā tikai latviešu valodā atbilst Satversmei.

Nacionālais pasūtījums. NEPLP locekļu Āboliņa un Grīvas biedrība saņēma 60 tūkstošus eiro no NA biedru vadītās Vides ministrijas un Ogres pašvaldības.

Mana vieta ir virtuvē! Labklājības ministre Petraviča nevarot ietekmēt vīru, lai viņš publisko VID atklātos pārkāpumus viņa firmā, kurā pati atbildēja par finansēm.

Republika uz ūdens

Pirms 100 gadiem Andrievs Niedra kļuva par vācu atbalstītās valdības vadītāju

Simtgade. Atceraties? To nosvinējām pērn, tās augstākais punkts bija 18. novembris, un tagad neviens par vēsturi vairs daudz nedomā. Visi skatās uz nākotni — kultūras ministre uz iespējamo darbu Eiroparlamentā, kinoindustrija uz gaidāmajiem liesajiem gadiem, sabiedrība uz hokeja čempionātu un Eirovīziju.

Dabīgi, vai ne? Svētki nosvinēti, jāatgriežas ikdienā.

Tomēr, ja simtgades atzīmēšanai bija kāda lielāka nozīme nekā tikai grezna uguņošana virs Daugavas, ja tās mērķis bija mūsdienās apjēgt un mācīties no Latvijas valsts vēstures, tad 2018. gada 18. novembrim vajadzētu būt nevis pasākuma augstākajam punktam, bet gan šīs izziņas ceļa pašam sākumam. Turklāt starp svarīgākajiem vēstures posmiem ir tas, kurš notika tieši pirms simt gadiem 1919. gada pavasarī, kad demokrātiskās Latvijas Republikas liktenis karājās mata galā un tās nākotne likās tikpat nestabila un nedroša kā kuģa klājs vētrā.

18. novembrī dibinātajai Latvijai sākumā nebija ne naudas, ne armi-jas, ne ierēdniecības. Gada beigās pēc lielinieku uzbrukuma jaunās valsts dibinātāji bija spiesti doties uz Liepāju, kur tā lielā mērā bija atkarīga no vācu ģenerāļa fon der Golca komandētajām no Vācijas atsūtītajām militārajām vienībām un Baltijas vāciešu izveidotā landesvēra jeb zemessardzes. Pirmajos darbības mēnešos uz Ulmaņa vadīto valdību arī latviešu vairākums skatījās ar neuzticību, tomēr Vācijas imperiālisma aizstāvis fon der Golcs netaisījās dot iespēju Rietumu sabiedroto de facto atzītajai valstij jebkādas iespējas nostiprināties. Jau no paša sākuma viņš domāja, kā Ulmani nomainīt pret sev izdevīgāku premjerministru.

Tas brīdis pienāca 1919. gada aprīlī. Līdz marta beigām vācu Dzelzsdivīzija, vācbaltu landesvērs un latviešu brigāde bija atkarojuši Kurzemi un ieņēmuši Tukumu un Jelgavu, frontes līnija nostabilizējās pie Lielupes. Vācieši jau no gada sākuma bija visādi kavējuši pagaidu valdības centienus mobilizēt karaspēku, un fon der Golcs netaisījās atbrīvotās teritorijas pārvaldi nodot Ulmaņa vadītajam Ministru kabinetam.

16. aprīlī ar fon der Golca atbalstu landesvēra trieciennodaļas komandiera fon Manteifela vadībā Liepājā notika apvērsums, kura mērķis bija izveidot Vācijai un baltvāciešiem draudzīgāku valdību. Pučistiem tomēr negāja viegli. Lai gan latviešu brigādes komandieris pulkvedis Balodis aktīvi nepretojās apvērsumam, viņš arī atteicās piedalīties jaunas valdības veidošanā. Pēc desmit dienu neveiksmīgiem meklējumiem apvērsuma rīkotāji par jaunās valdības galvu pasludināja mācītāju un rakstnieku Andrievu Niedru.

Tikmēr lielākā daļa pagaidu valdības divas nedēļas atrada patvērumu Lielbritānijas pārstāvniecībā Liepājā, bet maija sākumā visi ministri jau bija pārcēlušies uz slaveno kuģi Saratov, kas bija noenkurojies Liepājas Karostas reidā kopā ar Rietumu sabiedroto kuģiem. «Divi mēneši mūsu republika turējās tikai uz ūdens» — tā vēlāk savās Mazajās piezīmēs rakstīja Kārlis Skalbe. «No neatkarīgās Latvijas beidzot bija palicis pāri šis kuģis, kurš gulēja ostā, pie ieejas jūŗā, noenkurojies starp divām angļu mīnu laivām. Arī es reiz tiku uzkāpis uz šā pasakainā peldošā Zilā kalna, uz kuŗa ik rītu iznāca ministru prezidents Ulmanis un skatījās, «vai migla nozust sāk». Šaurā kuģa telpa piecdesmit soļu gaŗumā, desmit jeb piecpadsmit platumā toreiz priekš viņa bij viss — valsts, apburta ķēniņa pils, labprātīgs cietums.»

Šādos apstākļos saglabāt ticību Latvijas Republikai noteikti bija pat grūtāk, nekā 1918. gada novembrī sapņot par tās dibināšanu. Tomēr pagaidu valdība un tai uzticīgās latviešu vienības Ziemeļlatvijā nezaudēja cerības, un pēc igauņu un latviešu karaspēka uzvaras jūnijā Cēsu kaujās pret landesvēru un Dzelzsdivīziju Ulmanis varēja izkāpt krastā un Latvijas Republika nostāties uz zemes.

Šādi brīži tautas un valsts vēsturē ir tikpat svarīgi kā svinīgie akti uz Nacionālā teātra skatuves. Varbūt pat svarīgāki, jo grūtos brīžos atgādina, ka arī agrāk ir bijuši smagi pārbaudījumi, un apliecina, ka ideālisms, drosme un spītība var nest uzvaru. Ne velti angļi vēl aizvien dzīvi atceras «cīņu par Lielbritāniju», kad 1940. gadā gandrīz visa pārējā Eiropa bija nonākusi Hitlera varā un, gatavojoties desantam pāri Lamanša šaurumam, Vācijas gaisa spēki nepārtraukti bumboja britu lidlaukus un pilsētas. Amerikas vēsturē vēl aizvien slavena ir Valijfordžas nometne, kur revolūcijas laikā ģenerāļa Vašingtona mazā, novājinātā armija pārlaida smagu ziemu, kamēr britu spēki kontrolēja jaunās valsts svarīgākās pilsētas.

Nereti dzirdami centieni noniecināt Latvijas noturēšanos virs ūdens 1919. gada pirmajā pusē, sakot, ka tā nebūtu bijusi iespējama bez sabiedroto atbalsta. Taču arī briti nebūtu varējuši turpināt karu pēc 1940. gada bez ASV sūtītās naudas un ieročiem, un pati Amerika nekad nebūtu izcīnījusi neatkarību, ja tai nebūtu nākusi palīgā Francija.

Bez pašu ticības un gribas nekāda ārējā palīdzība nevar ne radīt, ne noturēt. «Republika uz ūdens» Latvijai māca to pašu, ko Čērčils teica runā 1941. gadā: «Nekad nepadodies. Nekad. Nekad. Nekad. Nekad.»

Komentārs 140 zīmēs

Nauda remontiem norakta Barona ielā. Iekšlietu ministrs licis slēgt Deglava tiltu, kuru Būvniecības valsts kontrole atzinusi par bīstamu.

Solo gājiens? Lietuvas ārlietu ministrs pārmetis Igaunijas prezidentei, ka pirms tikšanās ar Putinu viņa nav koordinējusi rīcību ar partneriem.

Nav vienkārši tūristi. Daugavpils mērs Elksniņš un Rīgas vicemērs Baraņņiks pārmeklēti lidostā pēc atgriešanās no vizītes Maskavā.

Brexit rēgs

Britu piedalīšanās Eiroparlamenta vēlēšanās var mainīt politisko gaisotni valstī

Kā nolādēta dvēsele, kura nespēj atrast mieru un turpina rēgoties cilvēku acu priekšā, kad tai jau sen bija jāatrodas vai nu debesīs, vai nu ellē, tā Lielbritānijas premjerministre Meja ik pa brīdim atkal materializējas Briselē un lūdzas, lai palīdz viņu atpestīt.

Pēc visām Brexit radītajām mokām Eiropas līderi sapratuši, ka cerēt atliek vairs tikai uz pārdabiskiem spēkiem. Pagājušajā nedēļā viņi nolēma pagarināt Lielbritānijas izstāšanos no ES termiņu līdz 31. oktobrim — Helovīnam —, kad paveras durvis uz viņpasauli un mošķi, spoki un briesmoņi klejo pa ielām. Varbūt pusnaktī tie paraus Meju sev līdzi.

Patiesībā, lai kā visiem apnicis šis britu traģifarss, 31. oktobris netika izvēlēts kā ļauns joks. 1. novembrī stāsies amatā jaunā Eiropas Komisija, un dalībvalstis negrib dot valstij, kas plāno izstāties, iespēju nominēt komisāru.

Šis būtu īstais brīdis Lielbritānijai sākt meklēt jaunus virzienus, kā izkļūt no strupceļa. Domājat, ka Meja to izmantos? Savā spītībā viņa nolēmusi atgriezties pie vienīgās taktikas, kuru spēj izdomāt, lai panāktu sava jau trīs reizes noraidītā līguma par izstāšanos apstiprināšanu — vilkt procesu garumā tik ilgi, līdz pietiekams skaits parlamenta deputātu ir tik noguruši un izmisuši, ka piekrīt nobalsot par viņas līgumu.

Tiesa, Meja it kā sākusi sarunas ar leiboristiem, lai meklētu jaunu, kopēju risinājumu, taču no abām pusēm tā ir izlikšanās. Meja nav gatava akceptēt leiboristu prasību Lielbritāniju iekļaut kopējā muitas savienībā ar ES, jo tas neļautu Londonai slēgt tirdzniecības līgumus ar citām valstīm. Savukārt leiboristu līderis Korbins, pats būdams Brexit atbalstītājs, tikai mēģina izpatikt partijas biedru vairākumam, kas ir pret izstāšanos. Tagad viņš var teikt, ka cenšas situāciju glābt, lai gan faktiski nekādu vienošanos ar Meju panākt nevēlas.

Šajās sarunās kārtējo reizi ir redzama slimība, kura novedusi Lielbritāniju tik bēdīgā stāvoklī — britu politiķu gatavība upurēt valsts ilgtermiņa labklājību uz savu partiju sīko īstermiņa interešu altāra. Visas Brexit šausmas sākās, kad iepriekšējais premjerministrs Kamerons apsolīja rīkot referendumu par izstāšanos. Viņš to nedarīja tāpēc, ka vēlētāji to prasīja — aptaujas liecina, ka izstāšanās no ES tolaik nefigurēja starp jautājumiem, kuri nodarbināja Lielbritānijas iedzīvotājus. Kamerons liktenīgo lēmumu pieņēma tikai un vienīgi, lai novērstu saujiņas toriju deputātu pāriešanu uz eiroskeptisko UKIP partiju.

Meja ir cītīgi sekojusi sava priekšteča pēdās. Konservatīvās partijas vienotība viņai ir svarīgāka par valsts nākotni. Lai gan ne visi viņas lēmumi atbilst cietā Brexit atbalstītāju fantāzijām par strauju un pilnīgu saišu pārciršanu ar ES, viņa tos pieņēmusi tikai tādēļ, lai izvairītos no pilnīgas bezizejas sarunās ar Briseli, un pēc tam centusies visos iespējamos veidos panākt cietpauru piekrišanu, dažkārt ar glaimiem, citkārt ar šantāžu, bet nekad nepieļaujot iespēju, ka valsts interesēs būtu vienkārši jāignorē šī nepielūdzamā fanātiķu grupiņa un jāmeklē vairākums kopā ar citiem politiskajiem spēkiem.

Tāds pats destruktīvs partejiskums valda arī leiboristu pusē. Partijas vairākums ir pret Brexit, tomēr turpina sekot Korbinam, kura ideālais scenārijs ir konservatīvo valdīšanas laikā notikusi izstāšanās — vienalga, ar vai bez līguma —, pēc kuras notiktu vēlēšanas un leiboristi varētu nākt pie varas, visās nelaimēs vainojot politiskos oponentus.

Vienīgā izeja no šī strupceļa ir būtiskas izmaiņas esošajā partiju sistēmā. Tas ļautu izpausties saprātīgajam vairākumam, kura rīcību šobrīd ierobežo lojalitāte pret savas partijas ekstrēmistiem un sīkmanīgajiem taktiķiem. Zināmas kustības tajā virzienā jau ir notikušas, neliels skaits deputātu pametis gan leiboristus, gan torijus. Svētdien bijušais veselības ministrs no Konservatīvās partijas Stīvens Dorels (Stephen Dorrell) rakstā The Guardian paziņoja, ka aiziet no savas partijas, lai pievienotos Change UK, kas iestājas par Lielbritānijas palikšanu ES. «Ne toriji, ne leiboristi nevar ticami apgalvot, ka pārstāv plašu nacionālu viedokli,» raksta Dorels un aicina arī citus likt valsts intereses pāri partijas interesēm.

Nav garantiju, ka šis virziens gūs virsroku, tomēr ES lēmums atlikt izstāšanos līdz oktobrim dod saprāta balsīm iespēju ietekmēt politiķus vienīgajā veidā, kuru viņi tiešām saprot, — metot biļetenus vēlēšanu urnās. 2. maijā Lielbritānijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Pēc pagarinājuma piešķiršanas Lielbritānija arī apņēmusies rīkot Eiropas Parlamenta vēlēšanas 23. maijā. Ir vērā ņemama iespēja, ka uz šīm vēlēšanām ES atbalstītāji mobilizēsies, kamēr Brexit balsotāji vai nu paliks mājās, vai vismaz nebalsos par konservatīvajiem. Smagi zaudējumi torijiem un labi panākumi eiropeiski noskaņotajiem ne tikai dotu jaunu enerģiju argumentiem pret izstāšanos, bet, kas ir pat svarīgāk, kārtīgi nobiedētu tos daudzos politiķus, kuri lokās līdzi politiskajiem vējiem.

Vai ar to pietiks, lai izkļūtu no strupceļa? To neviens nevar pateikt. Tomēr šobrīd vismaz ir radusies iespēja, ka Brexit rēgs izgaisīs pirms helovīna.

Komentārs 140 zīmēs

Lielāks ir efektīvāks. VARAM nākusi klajā ar plānu samazināt pašvaldību skaitu no 119 līdz 35.

Korupcijas metastāzes. KNAB aizturējis trīs amatpersonas par nelikumībām Rīgas 1. slimnīcā, to skaitā Saskaņas domes deputātu Sevastjanovu.

Rāda priekšzīmi. Pēc LTV valdes priekšsēdētāja konkursa izgāšanās no amata atkāpusies NEPLP locekle Gunta Līdaka.

Mauriņš nokalst

Latvijas Zemnieku savienības kongress bija par oligarhu norietu

Ziņas par Latvijas Zemnieku savienības kongresu pagājušās nedēļas nogalē bija labas ziņas Latvijai. Tās atgādināja par kāda laikmeta lēnām, tomēr beigām Latvijas politikā.

Nesenie «saimnieki savā zemē» sestdien Jelgavas pilī palaida savu gandrīz vai mūžīgo priekšnieku Augustu Brigmani, kā viņš pats ironizēja, atjaunot pērn nokaltušo mauriņu pie mājas, un brašojās, ka viņiem viss atkal plaukšot un zelšot. Taču vēlmju domātājiem kārtējā realitātes pārbaude nāca jau pirmdien, kad valdības koalīcijas partijas vienojās par atbalstu vienam Valsts prezidenta amata kandidātam. Bijušajai premjerministra partiju apvienībai tas bija sāpīgi ne tikai tāpēc, ka šis kandidāts ir tai nederīgais Egils Levits. Vēl vairāk tāpēc, ka valsts augstākās amatpersonas izvēlē «zaļajiem zemniekiem» trīs iepriekšējās reizēs bija izšķirīga teikšana, bet šoreiz vairs nav nekādas.

Gan jau Brigmanis šo jauno stīvdrēbi jūt. Viņš bija pie pašpasludināto Ulmaņa partijas mantinieku stūres veselus 19 gadus — gadu ilgāk nekā savulaik Saldus rajona kompartijas pirmā sekretāra galvenais priekšnieks Leonīds Brežņevs PSKP ģenerālsekretāra amatā. Vesela paaudze Latvijā piedzima, izauga, pabeidza skolu, bet «zemniekus» vadīja tas pats «vecais komunists» Augusts. Turpmāk viņš būs tikai viens no diviem vietniekiem biškopim Armandam Krauzem, kuram kā Pāvila Rozīša Cepļa leitnantam Sausajam nu būs iespēja nolaist uz grunti «plaukstošu uzņēmumu».

Pat kongresa norise bija «zemniekiem» nelāgi netradicionāla. LZS dibinātā kora vietā, kas parasti dziedāja iepriekšējos kongresos, šoreiz bija ieradies partijas Latvijai un Ventspilij priekšnieks Lembergs, kurš agrāk nekad šādā LZS saietā nebija piedalījies. Kā tiesā nesen teica prokurors, «apsūdzētajam Aivaram Lembergam ir bijusi tieksme uzurpēt varu un izmantot šo varu savos savtīgos nolūkos». Taču nupat laikam draud iet zudumā investīcijas politiskajā uzņēmumā, kurā viņam akcijas kopš 1998. gada, kad par LZS priekšsēdi uz īsu laiku kļuva Strujevičs no Ventspils. Un tas notiek brīdī, kad pašam tiesā tuvojas «x stunda», kurai, kā varam lasīt «oligarhu sarunās» Rīdzenē, Lembergs ar Šleseru meklēja «savu» prezidentu, kurš tad «palīdzētu». Prokurors prasa piespriest viņam astoņus gadus cietumā un mantas konfiskāciju. Lai arī kā advokāti vilktu garumā procesu, nākamā prezidenta pilnvaru laikā spriedums noteikti būs.

Kādreizējais Puzes milzis sarucis līdz dusmīgam politisko aizkulišu kukainim un kongresā lamājās, ka pie ZZS nelaimēm vainīgs Māris Kučinskis, viņa valdības reformas un apvienības nevērība pret reitingiem. ZZS esot jāatjauno «saturiskā puse», citādi tai «šīs ir pēdējās Saeimas vēlēšanas». To var tulkot arī kā piedraudējumu pašreizējai valdībai. «Zaļajiem zemniekiem» vissekmīgākā un patiesībā «saturiski» arī vienīgā iespējamā ir bijusi valdības iekšējās opozīcijas loma — lemt par visu, bet pašiem neuzņemties atbildību ne par ko.

Iepriekšējais ZZS premjerministrs Indulis Emsis 2004. gadā sabija amatā tikai deviņus mēnešus, nokliedzās, ka «Latvija deg zilās ugunīs», un zuda no ļaužu piemiņas. Pēc tam visās vēlēšanās līdz pat pēdējām apvienības it kā «premjerministra kandidāts» bija Lembergs. Taču pirms šīs Saeimas vēlēšanām viņš lielījās, ka pats ieteicis Kučinski par premjerministra kandidātu. Tā bija stratēģiska, taču neizbēgama kļūda un droša zīme, ka Lemberga jeb oligarhu laiks Latvijas politikā tuvojas beigām.

Atjaunot to laiku nevarēs, bet ZZS vienīgā iespēja to paildzināt un pašai saglabāties ir iekļūt atkal valdībā. Lembergam droši vien taisnība, ka tā būs pēdējā iespēja. Un premjerministram Krišjānim Kariņam jārēķinās, ka tā būs ne tikai vienas partijas, bet arī, var teikt, «tradicionālās» politiskās un saimnieciskās kultūras cīņa par izdzīvošanu.

Taču politiskā situācija nav ZZS labvēlīga. Uzticamajai partnerei dažu iepriekšējo valdību gāšanā Nacionālajai apvienībai pašai priekšā eksistenciāla krīze — līdz ar JKP atnākšanu atšķaidīts «nacionālkonservatīvo» monopols, bet Saskaņas noriets atņem galveno pastāvēšanas attaisnojumu. Savukārt KPV nejaušo ļaužu bariņam šī valdība ir vienīgais viņus kaut cik kopā saturošs rāmis. Taču pat KPV pilnīgas iziršanas gadījumā JKP līderu ultimatīvā nostāja, ka ar Lemberga partiju vienā valdībā nekad, dara jebkādu valdību ar ZZS gandrīz neiespējamu. Cerēt uz Attīstībai/Par atbalstu Lembergs un Krauze diezin vai var.

Tāpēc var sākt irt arī plašais ZZS pagastveču tīkls, ko cieši kopā turējusi nevis kāda «viena grauda» sēšanas vai «lepnas dziesmas» līgošanas ideja, bet gan ES struktrūrfondi. Tos tagad dala citi. Tie paši, kuri taisa administratīvi teritoriālo reformu, kurai arī būs jāpielāgojas. Un varai pietuvināto bizness zūd ne tikai pagastvečiem. Plašajai valsts pasūtījumu saņēmēju šķirai «labo darbu čempionāts» vairs nenotiek ZZS stadionā, kur zālāju tagad nelaista.

Tās ir drūmas ziņas «čempioniem», toties labas lielum lielajam vairākumam Latvijas sabiedrības. Mums vairs nebūs zoodārzā vai viesnīcas istabā sarunāta Valsts prezidenta. Taču sarunātāju kultūras mantojuma nokopšanai KNAB, prokuratūrai un tiesām būs jāstrādā ļoti daudz.

Komentārs 140 zīmēs

Sekmīga politika. Kokus Rīgā turpina izcirst, Deglava tilts ir tuvu sabrukšanai, tātad valdošās Saskaņas ieskatā viss ir kārtībā.

Vērtīga pieredze. Otrdien padomus valdībai par tās rīcības plānu sniedza kukuļņemšanā apsūdzētais Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs.

Katastrofa vienos. Parīzes Dievmātes katedrāles atjaunošana būs visas Eiropas goda lieta. Jau pirmajā dienā tam bija apsolīti 700 miljoni.

Zīmes

NEPLP nedrīkst būt neatkarīga no likuma un no veselā saprāta

Monēta apsūbēja. Stārķis aizlaidās. Saule norietēja. Einārs Giels nekļuva par Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētāju. Tā ir zīme.

Giels nesarkdams stāstīja, ka zemē nomesta nauda, no siltām zemēm atlidojuši putni un paši debesu spīdekļi solījuši viņam laimi Zaķusalā, bet viņam nācās vilties.

Savukārt Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes konkursa uz divām brīvajām LTV valdes locekļa vietām skaļā izgāšanās nav kāds mistisks signāls no nākotnes, taču tajā saredzama cerība — uz spēcīgāku mediju vidi, uz labāku sabiedrisko mediju pārvaldību un varbūt pat uz slēptu politisku ietekmju iegrožošanu.

Giela nepiemērotība LTV vadītāja amatam bija ne tikai acīmredzama, tā bija kliedzoša. Viņam ne tikai nav pieredzes uzņēmuma vadīšanā un mediju jomā, bet trūkst pat elementārāko zināšanu par mediju, jo sevišķi sabiedrisko mediju sūtību demokrātiskā sabiedrībā. Kad intervijā TV24 viņam vaicāja, kā viņš saredz mediju kā demokrātijas sargsuņa lomu, Giels vispirms pārjautāja, kas ar to ir domāts, un tad atbildēja, ka «es neteiktu, ka tam ir jābūt kaut kādam sunim, kā jūs tagad pagriežat».

Ja Giels līdz šim nezināja, kas ir mediju sargsuņa loma, tad pēdējās divās nedēļās viņš to noteikti ir iemācījies. Jau drīz pēc konkursa rezultāta paziņošanas Latvijas Žurnālistu asociācija aicināja NEPLP to atcelt un rīkot atkārtotu konkursu, jo gan process, gan rezultāts neatbilst likumam. Pēc tam LŽA vērsās prokuratūrā ar lūgumu izvērtēt iespējamos pārkāpumus Giela izvēlēšanā, jo viņš neatbilst Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteiktajām prasībām — «vismaz piecus gadus ilga profesionāla pieredze plašsaziņas līdzekļu jomā vai uzņēmuma vadībā».

Nākamajā otrdienā LTV žurnālists Gundars Rēders noslēdza interviju raidījumu 1:1 ar vēršanos pie skatītājiem par noderīga idiotisma izpausmēm NEPLP darbībā un aicinājumu atcelt konkursa rezultātus. Viņu steidza atbalstīt virkne kolēģu gan no pašas Latvijas Televīzijas, gan no Latvijas Radio, gan no konkurentiem TV3 raidījumā Nekā personīga. Gielam vairs nebija, kur sprukt, un viņš no amata pirmdien atteicās.

Bieži dzirdam sūdzības, ka Latvijas medijos trūkstot «pozitīvu ziņu». Te nu tāda ir. Žurnālisti mēdz būt ķildīga tauta, tāpēc plašā solidaritāte un gatavība aizstāvēt LTV ir reta parādība, toties sevišķi nozīmīga ne tikai pašai mediju cunftei, bet jo sevišķi plašākai sabiedrībai. Tā parāda, ka ticība un gatavība iestāties par redakcionālo neatkarību ir dziļi iesakņojusies Latvijas žurnālistu vidē, un tā ir laba ziņa Latvijas demokrātijai.

Bet vai tikai žurnālisti nav pārāk aizdomīgi un piekasīgi? Diemžēl rūgtas pagātnes mācības liek tādiem būt. Žurnāls Ir radās tāpēc, ka 2009.gadā laikrakstā Diena uzradās jauns «īpašnieks», aiz kura slēpās Šlesera, Lemberga un Šķēles intereses. Nekā personīga komandu ar oligarhiem uzticīgu vadītāju gadīgām rokām 2007. gadā izstūma no LTV pēc sižeta pārraidīšanas par Šķēles un Šlesera saistību ar Jūrmalgeitas kukuļošanas prāvu. Tas bija skandāls, kurš bagātināja Latvijas politisko folkloru ar jaunu tēlu — Šķēles piesaukto «lielāko kretīnu», cilvēku bez kvalifikācijas un bez kauna sajūtas, kuru politikas aizkulišu spēlētāji izmanto, lai sagrautu sev nevēlamas institūcijas. KNAB tādi ir bijuši vairāki — Vilnītis un Streļčenoks —, tagad varēja domāt, ka laiks pienācis arī LTV. Kas tieši varētu likt cerības uz Gielu, grūti spriest, bet labāk to neuzzināt, nekā noskaidrot par vēlu. Katrā ziņā žurnālistu protestu dēļ tādus plānus realizēt nebūs iespējams. Tā ir vēl viena laba ziņa — diedziņu raustītāju bezkaunībai tomēr ir iespējams stāties pretī.

Taču nevajadzētu katram konkursam par atbildīgu valsts amatu kļūt par izmisīgu cīņu pret nekompetenci un slēptām politiskām interesēm. NEPLP izgāšanās ar Gielu nesīs ilgtermiņa labumu, ja tās rezultātā tiks sperti soļi, lai sakārtotu gan vadītāju atlases sistēmu, gan sabiedrisko mediju pārvaldību. Tik nepiemērotu kandidātu NEPLP varēja izvēlēties, ar apšaubāmu juridisku ekvilibristiku izveidojot konkursa nolikumu, kas visu lemšanu atstāj viņu pašu šaurajā lokā. Acīmredzot ir likumā pavisam skaidri jāpasaka, ka šādos konkursos starp vērtētājiem noteicošai balsij ir jābūt neatkarīgiem profesionāļiem.

Jau 2010. gadā valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija konstatēja, ka nav pareizi, ka NEPLP ir vienlaikus gan visa elektronisko mediju tirgus uzraugs, gan arī valsts pilnvarnieks sabiedriskajos medijos. Beidzot ir jāpieņem likums par sabiedriskajiem medijiem, kas sakārtos to pārvaldības struktūru un garantēs gan redakcionālo, gan finansiālo neatkarību. Visbeidzot — prokuratūrai ir nopietni jāizmeklē, vai NEPLP konkursa gaitā pārkāpa likumu. Padomes vadītāja Ķezbere bieži sūdzas, ka kāds vēlas ierobežot NEPLP neatkarību, taču neviena valsts iestāde, lai cik tā vēlētos būs svabada, nedrīkst būt neatkarīga no likuma un veselā saprāta.

Neatkarība šīm iestādēm tiek dota, lai tās aizstāvētu sabiedrības intereses, nevis tām kaitētu. Ja kāds to nesaprot, tad tam šo atbildību nedrīkst uzticēt.

Komentārs 140 zīmēs

Nedrīkst melot slimiem cilvēkiem. No Rigvir īpašnieka prasa 1,7 miljonus nekvalitatīvo zāļu kompensēšanā izlietotās valsts naudas.

Nebūs vairs jānēsā dolāri koferos. No 1. maija būs aizliegts veikt nekustamā īpašuma darījumus skaidrā naudā.

Principiāla uzvara. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzlikusi Krievijai 23 000 eiro sodu par opozīcijas līdera Navaļņija politiski motivētu arestēšanu.

Ušakovs paceļ kepku

Saskaņa zaudē gan līderi, gan Kremļa atbalstu

Pašvaldību ministra Jura Pūces rīkojums par Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atstādināšanu no amata nemaina politisko spēku izkārtojumu Rīgā. Taču tas ir vērā ņemams Latvijas politiskajā ainavā gaidāmo pārmaiņu simptoms.

Pūce paguva izdot rīkojumu par Ušakova atstādināšanu, pirms viņš bija paguvis pats aizlaisties uz Briseli pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām 25. maijā. Tam nav tūlītējas praktiskas nozīmes. Koalīcija Rīgas domē paliek tā pati, tikai dokumentus turpmāk parakstīs Oļegs Burovs (GKR) un Vadims Baraņņiks (Saskaņa), kurš jau pirms «Ušakova atlaišanas» pārņēma pašvaldības uzņēmumu kapitāldaļu turētāja negodu, pateicoties KNAB arestiem un kratīšanām, nevis ministru rīkojumiem.

Īstermiņa politiski ieguvumi no Pūces rīkojuma ir, pirmkārt, viņam pašam. Sak, nacionālistu mīkstais ministrs Gerhards nespēja, bet es varu ātri un cieti, un reitings augšā! Otrkārt, arī Ušakovam. Pūce ar šo rīkojumu ir paaugstinājis viņu no korupcijas perēkļa galvenā tarakāna, kurš mēģina aizbēgt no atbildības, par politiski represēto, kuru trenkā «nacionālisti».

Tiesa, terminoloģiskas grūtības radušās Maskavas propagandistiem, kuriem nu nākas pie «nacionālistiem» likt arī pilsonības piešķiršanas nepilsoņu bērniem atbalstītājus. Laikam vēl smagāka trauma uzmestajam Saskaņas EP vēlēšanu saraksta bijušajam līderim Vjačeslavam Dombrovskim, kuram jumts aizbraucis tiktāl, ka viņš salīdzina rīkojumu par Ušakova atstādināšanu ar «Staļina represijām». Savulaik «liberālais» pēcāk «sociāldemokrāts» nu pašdefinējies par prastu jampampiņu. Taču diezin vai tas ir zaudējums pat Saskaņai.

Tomēr ilgākā laikposmā bilde Ušakovam nav laba. Pirmkārt, lai kāds sākotnējais sašutums atbalstītāju kodolā, Saskaņas vēlētājiem nepatīk zaudētāji, bet Briselē diezin vai gaidāmas uzvaras, kuras noņemtu «atlaistā» stigmu. Pazemojums paliks. Otrkārt, Pūces rīkojuma pārsūdzēšana tiesā tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet solām Ušakovam platformu ilgtermiņa politiskai cīņai. Pat Maskavas presē izskan brīdinājumi, ka Ušakova vēršanās tiesā būs iespēja oponentiem celt gaismā «kompromatu» par Rīgā desmit gados sastrādāto. Var piebilst, ka arī paša partijā netrūkst gribētāju iecirst zobus Ušakova turētajā naudas makā, tāpēc viņš nevar paļauties pat uz Saskaņas vienotu aizmuguri.

Treškārt un svarīgākais — Ušakovam un Saskaņai acīmredzot zūd arī Kremļa aizmugure. Jau viņa atbalstam organizētā piketa laikā februārī Saskaņai agrāk lojālie Krievijas mediji vēstīja ne tikai par ļaunajiem «nacionālistiem», bet gari un plaši arī par reālu korupciju Rīgas domē. Tagad reakcija Krievijā uz viņa «atlaišanu» parāda, ka Ušakovu tur uzskata labākajā gadījumā par kādreiz vēl noderīgu un izmantojamu, taču kā Krievu pasaules seja Latvijā viņš ir norakstīts.

Kremļa propagandas rupori ziņoja, protams, par nacionālistu vajāto Uzvaras pieminekļa sargātāju, kura loma korupcijas noziegumos nav pierādīta. Taču augstākā valsts amatpersona, kas to publiski komentēja, bija Krievijas domes Ārlietu komitejas vadītājs Leonīds Sluckis, kurš pateica tikai, ka Ušakova atlaišanai «var būt politiski iemesli» un ka viņš droši vien «nebeigs savu ceļu politikā». Toties virkne politikas vērtētāju prognozē «Ušakova laikmeta beigas». Viņam pārmet gan «valodas lietas» nodošanu, gan vienreiz un sen pateikto vārdu «okupācija», gan kaut kur bilsto, ka Krima ir Ukraina, gan pat amerikāņu konsultantu nolīgšanu Saskaņas vēlēšanu kampaņai.

Ar Ušakovu notiekošā vērtējumi Krievijā svārstās amplitūdā starp līdzjūtību viņa piekusumam «no savu kolēģu liekulības» līdz tādiem, kādus tikai pirms dažiem mēnešiem nevarēja iedomāties. Piemēram, «Ušakovs un viņa partija Saskaņa atrodas uz pilnīga politiska kraha robežas»; «sabrūk sapnis par krievu politisku izdošanos Piebaltijā, kura iemiesojums bija «Rīgas krievu mērs»»; «Nila Ušakova laikmets beidzas ar traģisku noti»; «tas, nav šaubu, negatīvi ietekmēs Latvijas politisko ainavu» — Baltija «kļūst par vienu no galvenajiem pretkrieviskas politikas priekšposteņiem». Bet pēc diviem gadiem Saskaņa pazaudēšot Rīgu: «Pasliktināt vairs nav, ko (..). Uzlabojums var notikt tikai ar vienu priekšnoteikumu — ka uz pilsētas galvas amatu kandidēs Latvijas Krievu savienība.»

Pirms 14 gadiem Kremļa «polittehnologi» ielika ITAR—TASS Latvijas biroja vadītāju par sava jaunā politiskā projekta seju. Viņam bija uzdevums iedabūt šo projektu Latvijas valdībā. Otrdien Ušakovs Delfos pie Dombura atzina: «Saskaņai nav izdevies kļūt par daļu no valdības.» Paldies, nākamais, lūdzu!

Var piekrist ekspertiem Krievijā, ka «partiju Saskaņa gaida nopietnas pārmaiņas». Taču šīs pārmaiņas ietekmēs arī citas partijas. Saskaņas noriets būtu eksistenciāla krīze Nacionālajai apvienībai, kuras cietā klints vienmēr bijusi vēlētāju pārliecība, ka, lai arī kādi tur blēži, tie vismaz nekad nebūs valdībā ar Saskaņu. Arī citām partijām būs jāveic korekcijas, ja «eiropeisku sociāldemokrātu» vietā Kremlis par savas politikas galvenajiem aģentiem šeit izraudzīsies atkal radikāļus, kā bija pirms Latvijas iestāšanās ES un NATO. Taču Ušakovam pašam šajās norisēs būs vairs tikai otrā plāna loma.

Komentārs 140 zīmēs

Vismaz būs debates. Latvijas Zaļā partija Valsts prezidenta amatam atkārtoti virzīs Raimondu Vējoni. 

Par Zilupi viss skaidrs? Pašvaldības vadītājs Agafonovs amatpersonas deklarācijā uzrādījis, ka ir uzkrājis 187 tūkstošus eiro skaidrā naudā.

Asinskārie aiz restēm. Tiesa Francijā diviem vegāniem piesprieda cietumsodu par uzbrukumiem gaļas tirgotājiem.

Atradums

NEPLP izvēlējās LTV valdes priekšsēdētāju informatīvā kara apstākļos

Atšķirībā no vairākuma Latvijas sabiedrības jaunais Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Einārs Giels neesot bijis izbrīnīts par viņa apstiprināšanu amatā. Esot nākuši daudzi signāli: «Tautas ticējumi — ieraudzīt monētu, ieraudzīt stārķi, ieraudzīt saullēktu — dažādās kombinācijās man paziņoja par to, ka jau es esmu apstiprināts.» Tātad LTV vadīs cilvēks bez pieredzes medijos un uzņēmumu vadīšanā, toties ar maģisku domāšanu un paļāvību uz savām zīmju tulka spējām.

Sabiedriskajiem medijiem jāstrādā sabiedrības interesēs. Pašlaik Krievijas īstenotā informatīvā kara apstākļos tiem ir īpaša loma arī valsts kopējā drošībā. LTV jaunā vadītāja runātais nevieš aizdomas, ka viņam būtu nojauta par šādiem pienākumiem. Tāpēc būtu svarīgi saprast, kādi signāli un zīmes Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei lika izraudzīties viņu no daudziem citiem šim amatam nepiemērotiem kandidātiem, kuri bija pieteikušies konkursā.

NEPLP publicēto lēmuma pamatojumu arī var raksturot kā maģiskās domāšanas izpausmi, tikai, atšķirībā no Giela laikam taču godīgās, sabiedrisko mediju pārraugiem tā ir neslēpti ciniska. «E. Gielam ir nepieciešamās vadības kompetences, stratēģiskās plānošanas prasmes, izpratne par sabiedrisko mediju darbības pamatprincipiem un redzējums par attīstību,» NEPLP paziņo pretēji acīmredzamajam. «Atlases procesā E. Giels ir spējis pārliecināt par savu profesionālo pieredzi un kompetencēm uzņēmuma vadībā, pārvaldībā. E. Giela spēcīgās puses ir stratēģiskā domāšana, analītika, spēja strādāt ar datiem, spēja vadīt un pieņemt lēmumus.»

NEPLP jūsma par krievisko «analītiku» laikam tāpēc, ka zīmju datu apstrādātājs Giels ir Olainfarm «mārketinga tirgus datu analītiķis». Taču nevienu uzņēmumu nav vadījis, bet «profesionālā pieredze» medijos viņam ir «speciālista amats kvalitātes jautājumos» Preses namā pirms 13 gadiem. Tādu pašu tekstu NEPLP droši vien būtu uzcepusi arī par ceļmalas stabu vai kraukli tā galiņā, vai pat par Kremļa zīli Rīgas tornī, tikai tie nebija starp konkursa 38 kandidātiem. Padome kārtējo reizi pavēsta, ka tās apgalvojumi sabiedrībai jāpieņem kā patiesi tāpēc vien, ka tā ir «neatkarīga». Padomes neatkarību tās locekļi acīmredzot uzskata par neatkarību arī no atbildības.

NEPLP priekšsēdētāja Dace Ķezbere padomes lēmumus mēdz pamatot, vai nu padomiskas birokrātes stilā uzskaitīdama likumu pantus, ar kuriem tie nav pretrunā, vai nu piesaukdama «demokrātiju un tiesiskumu», kā dara arī Kremļa propagandisti, kad to diversijas Rietumos mēģina ierobežot. Toties viņas vietnieks Ivars Āboliņš labprāt ielaižas sazvērestību šķetināšanā. Piemēram, Latvijas Žurnālistu asociācijas aicinājums pārtraukt konkursu uz LTV valdes amatiem, viņaprāt, bijis «komercinterešu lobija» mēģinājums ietekmēt procesu. Interese to ietekmēt esot bijusi gan lielākajiem Lietuvas enerģētikas un telekomunikāciju uzņēmumiem, gan Latvijas uzņēmumiem Olainfarm, airBaltic un «ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu saistītajai Gazprom un Itera Latvija un tai piederošajai Latvijas Gāzei», viņš skaidroja.

Kad jau Āboliņš uzstāj, ka tik lielas intereses, tad jau der atgādināt, ka Krievijas oficiālajā informācijas doktrīnā pasludināts mērķis «ārvalstīs radīt apstākļus dezinformācijas par Krievijas ārpolitiku neitralizācijas darbam». Latvija ir viens no informācijas kara placdarmiem, kur Kremlis cenšas radīt sev labvēlīgus apstākļus. Tāpēc ap LTV notiekošo Āboliņš, ja pats nebūtu padomē, bez pūlēm varētu izskaidrot kā mērķtiecīgu Latvijas sabiedriskā medija vājināšanu, kam der arī uzmanības novēršanas manevri.

Nudien, vai tad neizskatās pēc plānotas operācijas? Vispirms NEPLP pagājušā gada pēdējā darbdienā piepeši atlaida LTV valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti un par programmu attīstību atbildīgo valdes locekli Sergeju Ņesterovu. Pamatojums tik radikālam lēmumam bija birokrātiski formāls, bet kritika un iebildumi, kā vienmēr, atsitās pret kategorisku NEPLP «neatkarību». Tad janvāra beigās NEPLP aizliedza Latvijā Krievijas propagandas kanālu Rossija RTR, taču nezin kāpēc tikai uz trim mēnešiem. Tad sarīkoja konkursu, kurā par vienīgo lēmēju iecēla sevi. Bet neilgi pirms jaunā LTV vadītāja paziņošanas cits Kremļa ierocis Russia Today sarīkoja informatīvu sprādzienu Latvijas televīzijā, tās studijā uztaisīdams interviju ar Jāni Jurkānu. NEPLP secināja, ka pie vainas «cilvēka faktors» (klasisks Kremļa termins), nopīkstēja, ka tas neesot pieņemami, un… iecēla valsts informatīvajai drošībai svarīgajā LTV vadītāja amatā netīšu garāmgājēju ar vīzijām par stārķi un monētu.

Vēl Āboliņš varētu norādīt, ka neilgi pirms tam Nacionālā apvienība, kurā viņam daudz draugu, atsāka Saeimā cīnīties par Uzvaras laukuma dzelzsbetona sarkanarmiešu uzspridzināšanu, lai Krievijas propagandistiem un arī šejieniešiem ir, par ko trokšņot, tā vietā, lai uzdotu jautājumus par NEPLP politiku. Jautājumi būtu vismaz divi. Kurš vadīs LTV, ja nominālais vadītājs izvēlēts pēc oligarhu kadru politikas «lielākā kretīna» principiem? Un kurš dancina padomes locekļus, kuri, kā paši apgalvo, esot neatkarīgi, nevis kretīni?

Komentārs 140 zīmēs

Un politiskās akcijas? Ušakova turētās pašvaldības uzņēmumu akcijas pārņēmis Baraņņiks.

Dūklava logs «zaļo» mājā. Bijušā ZZS deputāta Ulmes Vides aizsardzības klubs uzskata, ka pudeļu depozīta sistēmu nevajag. 

Turcijas pašvaldību vēlēšanās prezidenta partija zaudējusi galvaspilsētu Ankaru un prasa pārskaitīt balsis Stambulā, kur uzvaru pasludinājušas abas puses.

NATO — 100?

Pasaules sekmīgākā militārā alianse svin 70 gadus un atkal ir krustcelēs

Seši burti definē Lat-vijas ārpolitiku — ES NATO.

Eiropas Savienība — pasaules lielākais kopējais tirgus — veido mūsu ikdienu, tajā pērkam un pārdodam, strādājam, sadarbojamies un sapņojam.

Ziemeļatlantijas līguma organizācija — pasaules vēsturē sekmīgākā militārā alianse — ir apdrošināšanas polise. Ceram, ka tā nekad nebūs jāliek lietā, bet krīzes gadījumā bez tās iztikt nevar. Nav stingrāku drošības garantiju par NATO līguma 5. pantu — uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām.

Šajā pavasarī aprit 15 gadu, kopš Latvijā iestājās NATO (2004. gada 29. martā) un ES (2004. gada 1. maijā), un šo ceturtdien, 4. aprīlī, pati NATO svin savu 70. jubileju.

Tas ir apbrīnojams skaitlis. Alianses parasti ir īslaicīgas, jo tās tiek veidotas pret konkrētiem draudiem. Kad apstākļi mainās, zūd iemesli sadarbībai. Arī NATO tika dibināta kā vairogs pret konkrētu draudu — Padomju Savienības vēlmi sev pakļaut visu Eiropu. Tomēr šī alianse izrādījās daudz noturīgāka, jo atspoguļoja ne tikai dalībvalstu īstermiņa intereses, bet arī ilgtermiņa vērtības. Tāpēc PSRS sabrukums nekļuva par ieganstu NATO demontāžai. Tā vietā alianse ir izrādījusies neparasti spējīga pielāgoties jauniem apstākļiem, lai nodrošinātu kolektīvo aizsardzību Rietumu demokrātijām.

Pēc padomju impērijas sabrukuma NATO palīdzēja nodrošināt mieru un demokrātijas izplatīšanos lielākajā daļā Eiropas, uzņemot aliansē septiņas bijušās Varšavas pakta un trīs neatkarību atguvušās Baltijas valstis.

NATO spēki piedalījās dažādu krīžu risināšanā, gan palīdzot izbeigt karus bijušajā Dienvidslāvijā, gan cīnoties pret pirātiem pie Somālijas krastiem, gan karojot pret Taliban Afganistānā pēc uzbrukumiem ASV 2001. gada 11. septembrī.

Pirms pieciem gadiem, 2014. gada februārī, sākās Krievijas militārā agresija pret Ukrainu. NATO atkal spēja mobilizēties. Kopš 2017. gada jūnija Ādažos atrodas sabiedroto kaujas grupa. Kanādas vadībā tur dien arī Albānijas, Čehijas, Itālijas, Melnkalnes, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un Spānijas vienības, kopā ap 1400 karavīru, un arī ASV bruņoto spēku pārstāvji pastāvīgi uzturas un piedalās mācībās Latvijā. Analogas kaujas grupas izvietotas arī Igaunijā, Lietuvā un Polijā.

Par spīti cienījamajam vecumam, NATO turpina būt pievilcīga. 1949. gadā to dibināja 12 valstis, bet 2017. gadā tai pievienojās jau 29. dalībvalsts — Melnkalne — un drīz pievienosies trīsdesmitā — Ziemeļmaķedonija. Taču process nav noslēdzies. 25. martā NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs Tbilisi apmeklējuma laikā apliecināja, ka kaut kad nākotnē iestāsies arī Gruzija. Citas valstis ar NATO oficiāli atzītām cerībām pievienoties aliansei ir Ukraina un Bosnija un Hercegovina.

Tātad viss ir lieliski?

Nebūt ne. Savā garajā vēsturē NATO piedzīvojusi ne vienu vien krīzi — ASV veto Lielbritānijas un Francijas rīcībai Suecas krīzes laikā 1956. gadā, Francijas aiziešanu no kopējās militārās komandstruktūras 1966. gadā, asās domstarpības par Irākas karu 2003. gadā.

Trampa nonākšana Baltajā namā uzjundījusi kārtējās bažas par alianses nākotni. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņš nosauca NATO par novecojušu, privātās sarunās ne reizi vien izmetis domu, ka ASV varētu no tās izstāties, publiski ļoti agresīvi kritizējis sabiedrotos. Bažas par Trampa kārtējo neprognozējamo publisko izvirdumu ir iemesls, kāpēc NATO jubileju Vašingtonā oficiāli atzīmēs nevis sabiedroto valstu vadītāji, kā tas notika 2009. gadā, bet gan ārlietu ministri.

Vai tas apdraud aliansi? Gan Eiropā, gan ASV daudzi raizējas — pat ja NATO pārdzīvo Trampa prezidentūru, briesmas nebūs garām, jo ASV par savu galveno oponentu uzskata Ķīnu un interese par Eiropu un NATO līdz ar to mazinās.

Taču ir arī piesardzīgie optimisti, kuri norāda — tieši Trampa administrācijas laikā nozīmīgi pieauguši ASV ieguldījumi Eiropas aizsardzībā, Kongress ar milzīgu balsu pārsvaru pieņēmis NATO atbalstošus lēmumus, un ASV iedzīvotāju atbalsts aliansei ir augstākajā līmenī kopš 70. gadiem.

Tomēr pasaule mainās, un NATO kārtējo reizi būs jāpielāgojas. Tramps varbūt to pasaka krietni nepieklājīgāk, bet arī viņa priekšgājēji ir prasījuši Eiropai palielināt ieguldījumus bruņotajos spēkos, un tas nepārprotami būs jādara. Latvija šobrīd ir viena no tikai septiņām NATO valstīm, kuras velta vismaz 2% IKP aizsardzībai, tomēr ne velti pēdējās nedēļās gan Saeimas priekšsēdētāja Mūrniece, gan aizsardzības ministrs Pabriks iezīmējuši iespēju, ka šie tēriņi varētu būt vēl lielāki.

Ķīnas augošais svars pasaulē liks Rietumu demokrātijām nopietni domāt par savām stratēģiskajām prioritātēm, tāpat kā Krievijas aizvien aktīvākie centieni paplašināt savu ietekmi pa visu pasauli, sūtot kareivjus uz Sīriju, Āfriku un pat Venecuēlu.

Pagājušie 70 gadi nebija viegli, nākamie arī nebūs bez sarežģījumiem, tomēr NATO līdz šim vienmēr pierādījusi savas spējas mainīties laikiem līdzi. Jāstrādā, lai pienāktu diena, kad svinēsim NATO 100.

Komentārs 140 zīmēs

#vissirlabi. Latvijas iedzīvotāju laimes indekss sasniedzis vēsturiski augstāko līmeni, liecina jaunākās aptaujas.

Varēs ierobežot patvaļu. Grozījumi Konkurences likumā ļaus sodīt valsts un pašvaldību uzņēmumus par konkurences kropļošanu.

Vai prasīs arī nelikt atzīmes skolēniem? Skolu direktoru asociācija lūdz nepubliskot konkrētu skolu centralizēto eksāmenu rezultātus.