Kategorijas: Komentārs

Pagātnes pinekļos

Valdībai būs grūti neveiksmēs vai reformu gausumā vainot oligarhus

Jaunā politika! 7. oktobra rītā Saeimas vēlēšanu rezultāti šķita vēstām būtisku pavērsienu Latvijas kursā. Vecā koalīcija bija cietusi smagu sakāvi, trīs līdz šim parlamentā nepārstāvēti saraksti ieguva gandrīz pusi deputātu mandātu, un dažam labam jau sāka likties, ka nekas vairs nebūs tā, kā bijis.

Diemžēl un dažkārt arī par laimi, valsts virzienu nav tik viegli mainīt kā profila bildi Facebook kontā.

Pagāja kāds laiks, kamēr jaunievēlētie saprata, kur viņi atrodas un kas te ir darāms. Jauno partiju deputāti vēl lāgā cits citu nepazina, kur nu vēl spēja noformulēt attiecības ar citām frakcijām, tāpēc bija pilnīgi prognozējams, ka valdības veidošana ieilgs. Tagad pēc ilgstošas taustīšanās esam nonākuši līdz rezultātam. Trīs jauno un spēkos visai līdzvērtīgo partiju savstarpējo greizsirdību novērsusi Saeimas mazākās frakcijas kandidāta kļūšana par premjerministru.

Aiz sētas vārtiem, bezspēcīgi lamājoties, atstāts mazais, blondais napoleons, kas savas neizmērojamās patmīlības vārdā gatavs nosvilināt jebkuru struktūru, kurai pats nevar uzmesties par valdnieku. (Gobzema patieso nevarību spilgti raksturo viņa nožēlojamā nespēja panākt kaut viena nopietna cilvēka piekrišanu strādāt viņa iecerētajā valdībā. Kā nesen uzzinājām, viņš pat lūdzies Jānim Domburam nākt par ministru. Piedāvājumu žurnālists pamatoti un ar ironisku smīnu noraidījis.)

Uz ministru kabinetā notiekošo no tālienes nāksies skatīties arī iepriekšējās valdības vadošajam spēkam ZZS. Jaunā valdība varēja mierīgi bez viņiem iztikt.

Taču ZZS atstāšana uz opozīcijas soliņiem varētu arī būt Kariņa valdības lielākais izaicinājums.

Ne tāpēc, ka papildu balsis padarītu valdību stabilāku. Tieši otrādi — mazāks vairākums disciplinē. Nevēlēšanās bez skaidras alternatīvas izjaukt darbojošos valdību un zaudēt ministru amatus var būt spēcīgs motīvs turēties kopā.

Kariņa valdībai arī nav jābaidās, ka ZZS pēkšņi kļūs par spēcīgu opozīciju Saeimā. Ja var ticēt paklīdušajām baumām, daži no frakcijas redzamākajiem pārstāvjiem jau grib pamest dreifējošo kuģi un irties uz bagātību salu ar nosaukumu Eiropas Parlaments. Par ko ZZS tagad sāks valdību kritizēt? Ka Kariņš nav izdarījis darbus, kuri Kučinskim nebija pa spēkam? Mazs šādas taktikas paraugs ir bijušā premjera paraksts uz Saeimas lēmumprojekta, lai pēc iespējas ātri tiktu likvidēts OIK. Tas dabiski izsauca tikai ironiju. Vēl grūtāk nekā pārtapt par atbildīgiem labo darbu čempioniem būtu pārveidot «zog, bet dalās» ideoloģijas nesējus par labas, godīgas pārvaldības tribūniem. Tur pat Ušakova kaķiem būtu jāsmejas.

Tomēr šai valdībai no ZZS tik viegli atkratīties neizdosies.

Patīk vai nepatīk, bet vismaz šajā un, iespējams, arī dažus nākamos gadus starp valdības galvenajiem darbiem būs tieši Kučinska valdības solījumu izpildīšana. Ikgadējs 20% algu pieaugums mediķiem, 4% no IKP veselības aprūpei, jauna izglītības standarta ieviešana — to visu apņēmās nu jau aizgājusī valdība, bet pamēģini tikai to neizdarīt! (Tāpēc, cita starpā, tik nepārliecinoši skan ZZS pārmetumi koalīcijas partijām, ka tās atkāpušās no priekšvēlēšanu laikā solītā. Ja pat Kučinska valdība nespēja savā budžeta projektā iestrādāt naudu skolotāju algu palielinājumam 2019. gadā, kur tad tā atradīsies, piemēram, neapliekamā minimuma palielināšanai līdz 500 eiro?)

Jaunā valdība vēl ciešāk sevi pieķēdējusi vecās valdības mērķiem ar apņemšanos stingri ievērot fiskālo disciplīnu. Tas ne tikai ierakstīts deklarācijā, bet arī nostiprināts sevišķā starppartiju līgumā. Ņemot vērā draudīgās prognozes par pasaules ekonomikas attīstības tempu palēninājumu, Kariņš un finanšu ministrs Reirs varēs atviegloti nopūsties, ja izdosies segt visus jau pirms vēlēšanām iezīmētos tēriņus. Papildu dāsnumam, par kuru varētu pateikties tikai šai valdībai, fiskālās telpas nepietiks.

Otrs, iespējams, pat smagāks izaicinājums būs atrast aizbildinājumus, ja deklarācijā ierakstītais bezkompromisa tiesiskums izrādīsies grūtāk panākams, nekā cerēts. Agrāk partijas — tiesiskuma karoga nesējas — par nereti lēno progresu šajā smagajā cīņā varēja taisnoties, ka viņu ieceres kavē nelāgie koalīcijas partneri. Kariņa valdībai būs grūtāk vainu par gausu reformu tempu vai neveiksmēm novelt uz oligarhu pretdarbību. Pirmais radikālo pārmaiņu degsmes atdzišanas piemērs jau parādījās valdības pirmajā nedēļā. Ekonomikas ministrs no KPV LV Nemiro atzina, ka OIK likvidēšana tomēr būs sarežģītāka, nekā sākotnēji licies.

Tas ir labi, ka atbildīgs reālisms ņem virsroku pār revolucionā-ro sirdsapziņu, tomēr šī valdība nevar palikt pilnīgi bez redzamiem sasniegumiem agrāk ielaisto ačgārnību labošanā. Latvijas finanšu sektora reputācijas glābšana, ostu saimnie-cību iztīrīšana, administratīvi teritoriālās reformas īstenošana, kroplīgās e-veselības sakārtošana, vismaz dažu «lielo zivju» notiesā-šana… Tie ir tikai daži no uzdevumiem, kuri prasa nevis milzīgus papildu līdzekļus, bet gan gribu un kompetenci.

Ja jaunā valdība tos nevarēs izpildīt, tad tā varēs vainot tikai sevi.

Komentārs 140 zīmēs

Lūzeris. Tramps atjaunoja finansējumu ASV valdības ie­stādēm, lai gan Kongress nebija piekritis Meksikas robežmūra būvei.

VARAM! Jaunais vides ministrs Pūce panācis Vides dienesta vadītājas Koļegovas atkāpšanos. Viņai pirms gada uzrādīja kriminālapsūdzību.

Nevarēs vairs gāzēt—piebremzēt—gāzēt—piebremzēt. Aprīlī uz Tīnūžu šosejas sāks darbu vidējā ātruma mērīšanas fotoradari.

Divvaldības krīze

Venecuēla slīd sociālistisku kleptokrātu gadiem raktā bedrē

Pagājušonedēļ pasaules potenciāli karstajiem punktiem pievienojās Venecuēla. Vairāk nekā miljons cilvēku izgāja pilsētu ielās, lai protestētu pret prezidenta Nikolasa Maduro inaugurāciju iepriekšējā nedēļā vēl vienam sešu gadu termiņam, pēc viņš bija prognozējami uzvarējis vēlēšanās pērn maijā, kuras opozīcija boikotēja kā nedemokrātiskas un viltotas. 23. janvārī Nacionālās sapulces jeb parlamenta priekšsēdētājs Huans Gvaido pasludināja sevi par prezidenta pienākumu izpildītāju un aicināja sarīkot jaunas prezidenta vēlēšanas.

Gvaido kā prezidenta pienākumu pagaidu izpildītāju atbalsta desmit Latīņamerikas valstis un vairākums rietumvalstu, to skaitā ASV un Kanāda. Vācija, Francija, Spānija un Lielbritānija sestdien paziņoja, ka atzīs Gvaido par pagaidu prezidentu, ja astoņu dienu laikā netiks izsludinātas jaunas vēlēšanas. (Paziņojumam nepievienojās Itālija, kuras valdības koalīcijā populisti sašķēlās par šo jautājumu — Pieczvaigžņu kustība kategoriski iebilda pret Ziemeļu līgas atbalstīto paziņojumu.) Taču Maduro atbalsta armija, un Venecuēlā pieaug pilsoņu kara iespēja.

23. janvāris, kad Gvaido pasludināja sevi par prezidenta pienākumu izpildītāju, ir zīmīgs datums Venecuēlas vēsturē. Šajā dienā 1958. gadā tautas sacelšanās gāza militāru diktatūru. Tās vietā izveidojās stabila divu partiju demokrātija. Pateicoties naftas eksportam (Venecuēlai ir lielākās zināmās naftas rezerves pasaulē), tā bija pārtikusi valsts. Taču 80. gadu otrajā pusē naftas cenas kritās, un ar taupības politiku un arī politiķu korumpētību neapmierinātie venecuēlieši 1998. gadā ievēlēja prezidenta amatā harismātisko armijas virsnieku, kā tagad populāri teikt, «populistu» Ugo Čavesu. Viņam paveicās valdīt laikā, kad naftas cenas sasniedza augstāko līmeni valsts vēsturē, tomēr līdz savai nāvei 2013. gadā izdevās novest Venecuēlu līdz bankrota robežai.

Kā tas parasti notiek pie sociālisma cēlājiem, posta recepte ir ekonomikas, finanšu un cenu centralizēta kontrole apvienojumā ar korupciju. Bijušais Čavesa laiku valsts kases pārvaldnieks pērn tiesai Ņujorkā atzina, ka saņēmis kukuļos vienu miljardu dolāru. Bet bagātākais cilvēks Venecuēlā ir Čavesa meita, kurai 35 gadu vecumā pieder vairāk nekā četri miljardi ASV dolāru.

Čavesa pēctecis Maduro turpināja iesākto un ir iedzinis valsts ekonomiku vēl dziļākā bedrē. Pēc opozīcijas uzvaras 2015. gadā parlamenta vēlēšanās prezidents atņēma parlamentam lielāko daļu likumdevēja funkciju un turpmāk valdīja kā diktators. Viņam lojālā Augstākā tiesa pasludina par nelikumīgiem visus parlamenta lēmumus, bet varu īsteno 2017. gadā no viņam paklausīgiem izpildītājiem izveidotā Konstitucionālā asambleja. Trīs miljoni cilvēku — katrs desmitais — devušies bēgļu gaitās. Pērn gada inflācija sasniedza 1 300 000 procentus, un venecuēlieši iepirkt ikdienai minimāli nepieciešamo dodas ar valsts valūtas bolivāra pilniem maisiem un koferiem. Taču, kamēr Maduro piebarotie ģenerāļi paliek viņam lojāli, viņš turpina uzstāt, ka ir likumīgais prezidents, un pastiprina represijas. Tāpēc tagad ekonomiskai krīzei pievienojusies arī politiskā un drošības krīze.

Izšķirīgi svarīgs turpmākajos notikumu attīstībai var kļūt ASV pirmdien pieņemtais lēmums noteikt sankcijas pret Venecuēlas valsts naftas kompāniju PDVSA. 6% ASV importētās naftas nāk no Venecuēlas, kurai tas ir galvenais naftas noieta tirgus un tātad lielākais finanšu ieņēmumu avots. Taču Maduro jau pagājušonedēļ paziņoja par diplomātisko attiecību pārtraukšanu ar ASV un vismaz pagaidām negrasās piekāpties prasībām rīkot godīgas vēlēšanas.

Viņu atbalsta Ķīna, kas saņem naftu no Venecuēlas par brīvu kā 50 miljardu dolāru kredīta atmaksu, un, protams, Krievija, kuras naftas kompānija Rosņeftj plaši iesaistīta Venecuēlas enerģētikas sektorā un kura vienmēr atbalsta autoritārus un korumpētus režīmus visur pasaulē.

Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs otrdien paziņoja, ka ASV sankcijas esot nelikumīgas un Krievija «spers visus nepieciešamos soļus» Maduro valdības atbalstam. Pagājušās nedēļas nogalē medijos parādījās ziņas par 400 Krievijas algotņiem, kuri esot devušies apsargāt Venecuēlas prezidentu. Tikmēr Vašingtonā atskan spekulācijas par militāru atbalstu Venecuēlas parlamentam un tā priekšsēdētājam, ja turpinātos krīzes eskalācija. Daži jau salīdzina situāciju ar aukstā kara laikiem, kad Latīņamerikas valstis bija poligons ASV un PSRS konfliktam. Tiktāl vēl nav, kaut gan ASV prezidenta Donalda Trampa nacionālās drošības padomnieks Džons Boltons ir paziņojis, ka «visas iespējas ir uz galda».

ASV militāra iejaukšanās diezin vai notiks, tomēr sankcijas valsts naftas kompānijai varētu būt pēdējais Maduro ietekmēšanas nopietnais nemilitārais līdzeklis, un reti kurš ņemas prognozēt, kas notiks, ja Krievijas un Ķīnas atbalsts ļaus viņam palikt pie varas. Var atgādināt, ka, piemēram, ASV sankcijas Kubai bija spēkā 60 gadus. Tiesa, Krievija nav ekonomiski, militāri un politiski tik stipra, cik savulaik bija PSRS, tomēr tai ir gana daudz resursu šā konflikta saasināšanai.

Komentārs 140 zīmēs

Trešoreiz bremze. Iepirkumu uzraudzības birojs aizliedzis Pasažieru vilcienam slēgt 225 miljonus vērto līgumu par elektrovilcienu iepirkšanu.

Jāmauc, kamēr var. Par spīti žurnālistu un juristu iebildumiem, NEPLP turpinās konkursu uz jaunu LTV valdes locekļu amatiem.

Par ko labvēlība? Trampa valdība atcēlusi sankcijas Kremlim tuvā oligarha Deripaskas uzņēmumiem.

Akmeņi un torpēdas

Kariņa valdība var būt stabila tieši tāpēc, ka būs vāja

Krišjānim Kariņam būs izdevies paveikt «neiespējamās misijas» pirmo posmu — izveidot valdību. Šis komentārs tapa dienu pirms balsojuma Saeimā par valdības apstiprināšanu, taču, lai cik izmisīgi bija centieni nepieļaut procesa nonākšanu līdz balsojumam, Saeimas vairākums arī bez «Gobzema piecnieka» tai ir nodrošināts ar rezervi neparedzamiem pēdējā brīža negadījumiem.

Šis bija ilgākais valdības veidošanas process Latvijas vēsturē, taču, atskatā vērtējot, vismaz tik ilgs bija vajadzīgs. Beigās vienīgā atlikusī alternatīva Kariņa valdībai bija pirmstermiņa vēlēšanas, bet ievēlētajiem «jaunajiem spēkiem» vajadzēja laiku, lai atgūtos no pēcvēlēšanu skurbuma ilūzijām, ka vēl vienā piegājienā viņiem varētu izdoties labāk, un apjaust, ka katrs personīgi tad varētu vairs nebūt starp Jēkaba ielas «100 gudrajām galvām».

Process bija veselīgs. Piemēram, vai vēl atceramies Jaunās konservatīvās partija līdera Jāņa Bordāna sirreālo apņēmību turēties kopā ar tolaik vēl Alda Gobzema un Artusa Kaimiņa KPV LV kaut vai līdz Pastarajam tiesiskumam? Bordāns tagad būs ministrs, Kaimiņš būs koalīcijā, bet daži desmiti Gobzema atbalstītāju otrdien ar Ždanokas plakātiem rokās pie Saeimas demonstrēja pret viņu valdību. KPV frakcija jau ir de facto sašķēlusies divās. Process turpināsies un galu galā atsijās nejauši par likumdevējiem tikušos no politiķa profesijai derīgajiem. Nākamajām vēlēšanām Kaimiņš varēs taisīt vēl vienu, Gobzems savu un vēl kāds citu partiju. Demokrātija strādā.

Jebkāda valdība būšot «vāja un īslaicīga», decembra vidū prognozēja Nacionālās apvienības permanentais «premjerministra kandidāts» Roberts Zīle un tāpēc atteicās to mēģināt veidot. Tagad no visām pusēm dzirdam prognozes par dažādiem «zemūdens akmeņiem» valdības deklarācijā un politiskajā īstenībā, kuri varot būt liktenīgi Kariņa valdībai. Šķiet, ka šīm prognozēm nepieciešami daži precizējumi.

Pirmkārt, ja jau jebkura valdība šādā, kā ierasts apgalvot, sadrumstalotā Saeimā būtu īslaicīga, tad jau alternatīva jebkurai vājai un īslaicīgai būtu cita vismaz tikpat vāja un īslaicīga valdība. Tas vien ir nopietns iemesls turēties pie tā, kas ir. Ārpus smagā interešu saskaņošanas procesa bija palikusi un ir nelaimīga Zaļo un Zemnieku savienība. Jāšaubās, vai daudzi valdības koalīcijā kārotu vēlreiz šādu procesu, lai uzlabotu pašsajūtu 11 opozīcijas deputātiem un smagos noziegumos apsūdzētajam vīriņam Puzē. Pat Imants Parādnieks kaut kādu demogrāfisku amatu tomēr dabūjis, tātad «sabiedrības pamatā ir ģimene», kā rakstīts arī valdības deklarācijā.

Taču, otrkārt, akmeņu, pret kuriem Kariņa valdībai paklupt vai atdurties, ir pārpārēm arī virs ūdens, bet tuvu priekšā draudīgi slejas liela un neapbraucama valsts budžeta likuma klints.

Valdības veidotāji deklarācijā sabēruši solījumus palielināt finansējumu vieniem un atalgojumu otriem, lielākoties neminēdami ne palielinājuma skaitļus, ne valdības papildu ieņēmumu avotus. Kariņš acīmredzot apzinās bīstamību, tāpēc ir pierunājis valdības partnerus gan deklarācijā, gan pat īpašā fiskālās disciplīnas līgumā ierakstīt apņemšanos īstenot savas prioritātes, balstoties uz «stingru fiskālo disciplīnu ar tiekšanos uz pārpalikuma veidošanu valsts budžetā».

Līdzās fiskālajiem valdības ceļā vīd arī politiski klupšanas akmeņi. Visi koalīcijas partneri grib likvidēt OIK, veikt administratīvi teritoriālo reformu vai sakārtot valsts kapitālsabiedrību pārvaldību, taču laikam gan katrs citādi. Bet konceptuālākā dziļumbumba ir apņemšanās nenoraidīt opozīcijas priekšlikumus tikai tāpēc, ka tie nāk no opozīcijas.

Skan it kā saprātīgi un pašsaprotami, taču tā ir atrauga no KPV centieniem veidot «koalīciju ar tautu» un «atvērto koalīciju» Saeimā, proti, iesaistīt valdībā Saskaņu. (Šķiet zīmīgi, ka jaunā koalīcija pretrunā ar deklarēto pretimnākšanu opozīcijai pošas nomainīt Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītāju Dūklavu, taču ne Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāju Dolgopolovu.) Ko darīs Kariņš, kad daļa koalīcijas atbalstīs opozīcijas ierosinātu kāda valdības ministra demisijas pieprasījumu?

Šie un citi akmeņi vēl priekšā, bet torpēdas jau šaujas. Krabju Šmita atteikšanās no ekonomikas ministra amata un dažu vestotu Gobzema karsēju pikets aizlidoja garām, toties vienu īsti jaudīgu īsi pirms valdības apstiprināšanas palaidusi Ģenerālprokuratūra, nosūtīdama Saeimai prasību izdot kriminālvajāšanai JKP deputātu Juri Jurašu, kurš pirms vairāk nekā diviem gadiem esot izpaudis valsts noslēpumu, informēdams sabiedrību, ka viņam piedāvāts kukulis.

Vasarā varēja šaubīties, vai KNAB, aizturēdams Saeimā Kaimiņu, rīkojās gudri un politiski neitrāli. Pašlaik izskatās, ka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers apzināti iejaucas politikā. Juraša noslēpuma lieta ir stipri apšaubāma. Valdība var būt vāja un īslaicīga, taču Ģenerālprokuratūras iesaistīšanās tās vājināšanā ir līdz šim vissliktākais, kas noticis Kariņa valdības tapšanas procesā.

Komentārs 140 zīmēs

Neticiet savām acīm! No Saskaņas saraksta kandidējušais Rīgas Satiksmes pagaidu vadītājs Matīss apgalvo, ka šo uzņēmumu nevarot saistīt ar Saskaņu.

Kādam jāpieskata. Dienu pēc divu kuģu aizdegšanās pie Kerčas šauruma ASV flote paziņoja, ka tās iznīcinātājkuģis dodas uz Melno jūru.

Labāk vēlāk nekā nekad? ES noteikusi sankcijas dažiem Krievijas militārā izlūkdienesta darbiniekiem un Sīrijas amatpersonām
par ķīmisko ieroču izmantošanu.

Cieti

Sprādziens Ziemeļīrijā — Brexit apdraud ne tikai labklājību, bet arī mieru

Sestdien Apvienotās Karalistes Ziemeļīrijas provinces otrajā lielākajā pilsētā Londonderijā netālu no tiesas ēkas uzsprāga kravas auto. Pirmdienas vakarā vīri maskās nolaupīja vēl divus mikroautobusus un tad pameta tos ceļa malā. Vienu no tiem policija iznīcināja aiz bailēm, ka tajā varētu būt bumba.

Par laimi, šajos incidentos neviens necieta, tomēr 20 gadus pēc «Lielās piektdienas» vienošanās, kas izbeidza ilgstošo asinsizliešanu Ziemeļīrijā, konflikta zemdegas vēl gruzd. Sestdienas sprādzienu amatpersonas saista ar «Jauno Īru republikāņu armiju» — mazu, vardarbīgu grupējumu, kas grib panākt Ziemeļīrijas pievienošanu Īrijas Republikai. Lielbritānijas drošības dienests MI5 terorisma draudu līmeni Ziemeļīrijā jau ilgstoši uzskata par ļoti augstu, savukārt Dublinas laikraksts The Irish Times ziņo, ka Īrijas policijas pārstāvju vērtējumā terora «kampaņa varētu sākties daudz agrāk, nekā cilvēkiem šobrīd šķiet».

Šis ir draudīgais fons Londonā notiekošajam traģifarsam ar nosaukumu Brexit.

Otrdien, 15. janvārī, Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja piedzīvoja kārtējo izgāšanos. Ar milzīgu pārsvaru — 432 balsīm pret 202 — parlaments noraidīja viņas panākto vienošanos ar Eiropas Savienību par izstāšanos. Tas ir smagākais valdības zaudējums parlamenta balsojumā britu vēsturē.

Parlaments vienlaikus uzlika Mejai pienākumu līdz pirmdienai, 21. janvārim, nākt ar jaunu priekšlikumu, taču premjerministre spītīgi paziņoja, ka neko netaisās mainīt. Viņas plāns B pēc būtības ir tas pats plāns A, tikai apkarināts ar kārtējām nereālām cerībām, ka ES līderi par Meju apžēlosies un atteiksies no pozīcijām, kuras ir bijušas skaidras jau no pirmās sarunu dienas.

Svarīgākā no tām ir saistīta ar to pašu nelaimīgo Ziemeļīriju. Tur relatīvu mieru pēdējos gados ir nodrošinājusi faktiskas robežas neesamība starp divām ES dalībvalstīm — Īriju un Lielbritāniju. Lai pasargātu Īrijas gan drošības, gan arī ekonomiskās intereses, ES jau no paša sākuma noraidīja iespēju, ka starp salas ziemeļiem un dienvidiem varētu tikt atjaunota «cietā robeža» ar personu un preču pārbaudēm. Nav acīmredzama veida, kā salāgot šo nostāju ar Mejas vēlmi pamest ES kopējo tirgu. Tāpēc izstāšanās līgumā tika iestrādāts tā sauktais backstop, ko varētu brīvi tulkot kā drošības tīkls, kas novērš iespēju bez vienošanās izbeigt sarunas par Īrijas robežu.

Backstop paredz, ka līdz galīgā risinājuma atrašanai visa Lielbritānija paliks muitas ūnijā ar ES, savukārt no pārējās Lielbritānijas Ziemeļīrijā ievestās preces tiks pārbaudītas, vai tās atbilst ES regulām. Šādi noteikumi izsaukuši niknus iebildumus gan no «cietā Brexit» karsējiem, gan no Ziemeļīrijas nepiekāpīgajiem protestantiem. Breksitisti nevar pieņemt, ka nenoteiktu laiku Lielbritānija nevarēs pati noteikt savus muitas tarifus. Unionisti katrā vissīkākajā atšķirību iezīmēšanā starp Ziemeļīriju un pārējo Apvienoto Karalisti nojauš pastardienu — apvienošanos ar Īrijas Republiku.

No 650 britu parlamenta deputātiem cietā Brexit atbalstītāju ir ne vairāk par 80, ziemeļīru sarkano «kā asinis» līniju sargātāju tikai 10, tomēr Meja ir izvēlējusies kļūt par šā mazākuma ķīlnieci. Dažkārt šķiet, ka vēl vairāk par milzīgo postu, ko Lielbritānijai nodarītu izstāšanās no ES bez vienošanās, viņu biedē savas valdības krišana un Konservatīvās partijas sašķelšanās.

Tikpat šaurs politisks egoisms vada lielākās opozīcijas partijas leiboristu līdera Korbina rīcību. Viņa galvenais mērķis ir panākt jaunas vēlēšanas, un pēc Mejas otrdienas sagrāves viņš uzreiz pieprasīja neuzticības balsojumu viņas valdībai. Taču visi tie paši konservatīvie deputāti, kuri bija izgāzuši savas premjerministres panākto līgumu ar ES, nākamajā dienā apmeta kažokus un izteica atbalstu viņas valdības (un savu krēslu) saglabāšanai.

Tikmēr laika deglis turpina kļūt īsāks, līdz izstāšanās datumam palikušas tikai deviņas nedēļas. Nevienam no reālajiem alternatīvajiem risinājumiem — ne otram referendumam, ne Norvēģijas tipa asociācijas līguma noslēgšanai ar ES —nav vairākuma atbalsta parlamentā.

Jo tuvāk nāks 29. marts un jo reālāka kļūs katastrofa, kas saucas no deal Brexit — izstāšanās bez vienošanās —, jo lielāks būs satraukums gan konservatīvo, gan leiboristu partiju līdz šīm klusējošajā vairākumā, kas ir pret šādām šausmīgām beigām. Jau tagad izskan priekšlikums uzlikt valdībai pienākumu šo scenāriju novērst un vajadzības gadījumā lūgt ES izstāšanās termiņa pagarināšanu.

Izstāšanās pretinieki klusībā cer — jo ilgāk Brexit tiek atlikts, jo labākas ir izredzes to vispār atcelt. Meja savukārt ķeras pie šantāžas un šo ierosinājumu cenšas izmantot kā draudu savas partijas breksitistiem — ja tagad neatbalstīsit manu līgumu, tad varat zaudēt visu Brexit.

Haoss Vestminsterā pieaugs. Vai krīze radīs iespēju saprāta balsīm pulcināt ap sevi vairākumu, vai arī iedzīs parlamentu un valsti strupceļā, neviens nevar prognozēt. Bet, kamēr Londonā politiķi plūcas, Londonderijā cietie vīri gatavojas jaunam «atbrīvošanas karam».

Komentārs 140 zīmēs

Uz prestižo Davosas forumu no Baltijas uzaicināti tikai Igaunijas premjerministrs un Lietuvas prezidente. Latvijas
prezidents atpūtās Kubā…

Beidzot. Pēc četrus mēnešus ilgām sarunām Zviedrijas parlaments apstiprināja jaunu valdību ar to pašu veco vadītāju, sociāldemokrātu Levēnu.

Austrumu rokādes. Par Daugavpils mēru atkal ievēlēts saskaņietis Elksniņš, kas šajā amatā dažus mēnešus pabija jau 2017. gadā.

Populistu internacionāle

Saskaldītā Saeima parāda, kas draud Eiropas Savienībai gada otrajā pusē

Saeimas vēlēšanu karstums vēl nav atdzisis, kad jau sākas nākamā politiskā kampaņa — par vietām Eiropas Parlamentā.

Pirmā uz starta līnijas parādījusies partiju apvienība Attīstībai/Par! ar bieži televīzijas ekrānos redzēto politisko procesu komentētāju (un nesen iznākušās Solvitas Āboltiņas grāmatas Varēt līdzautoru) Ivaru Ījabu. Atpazīstamība starp motivētiem, politiski aktīviem balsotājiem ir vērā ņemams resurss cīņā par ļoti labi apmaksāto EP deputāta vietu, jo līdzdalība vienmēr ir krietni zemāka nekā Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās — pirms pieciem gadiem uz iecirkņiem atnāca tikai 30% balsstiesīgo. Tāpēc, piemēram, Vienotība 2014. gada maija beigās EP vēlēšanās varēja iegūt 46% balsu un četrus no astoņiem Latvijas mandātiem, bet četrus mēnešus vēlāk Saeimas vēlēšanās nespēja izcīnīt pat pustik lielu atbalstu un saņēma tikai 21% balsu.

Par vietām EP ir vērts pacīnīties ne tikai pašu kandidātu labklājības dēļ. Tur ievēlētajiem deputātiem piešķirtie līdzekļi, piemēram, biroja uzturēšanai, var būt nozīmīgs balsts arī partijas organizācijai tēvzemē. Taisnības labad arī jāsaka, ka tie EP deputāti, kuri vēlas Briselē kaut ko darīt, var sniegt ieguldījumu Latvijas interešu aizstāvībā. Minēsim tikai vienu, šobrīd aktuālāko piemēru. Krišjānis Kariņš bijis ļoti aktīvs Eiropas Tautas partijas grupas dalībnieks, un daudzie viņam pēc nominēšanas premjerministra amatam veltītie Rietumeiropas politiķu tviterapsveikumi liecina, ka viņš šos kontaktus varētu arī likt lietā Latvijas labā kā valdības vadītājs. Tas būtu sevišķi svarīgi šogad, kad notiks izšķirošās sarunas par nākamo Eiropas Savienības septiņgadu budžetu un cīņa par katru eiro būs sevišķi asa.

Kandidātu saraksti būs jāiesniedz līdz 21. martam, vēlēšanas notiks 25. maijā. Laika nemaz nav tik daudz, un gan jau pēc A/P! iznāciena arī citas Latvijas partijas sāks publiskajā telpā bīdīt savus kandidātus.

Uz Latvijas iekšpolitisko notikumu fona tas varētu nešķist pats svarīgākais notikums. Taču šogad jaunā Eiropas Parlamenta sasaukuma izveidošanas konteksts un iespējamās sekas būs plašākas un nopietnākas nekā līdz šim.

Vēlēšanās sevi piesaka Populistu internacionāle.

Jau sen manāms, ka radikāli labējie politiskie spēki Eiropā un Amerikā sadarbojas, bet līdz šim tas pārsvarā noticis duļķainajā virtuālajā vidē, kurā alt-right troļļi no dažādām valstīm palīdz cits citam izplatīt dažādus melus, puspatiesības un mēmes.

Kopš pagājušā gada vasaras redzams, ka šīs politiskās tendences publiskie pārstāvji atklāti gatavojas apvienoties aliansē. Tās mērķis ir izmantot Eiropas Parlamenta vēlēšanas, lai, kā pērn teica Ungārijas premjerministrs Orbans, panāktu Eiropas atvadīšanos no liberālās demokrātijas. Savukārt Itālijas premjerministra vietnieks Mateo Salvīni vasarā aicināja izveidot «starptautisku populistu aliansi», lai cīnītos pret migrāciju un «Briseli».

Bubulis gan nav tik briesmīgs, kā Salvīni un Co to cenšas uzburt. Nelegālā migrācija uz Eiropu pēdējos gados strauji kritusies, un «Brisele» izrādījusies tīri iecietīga pret Itālijas valdības vēlmi apiet ES budžeta tēriņu ierobežojumus.

Taču reālo problēmu trūkums netraucē Populistu internacionālei turpināt uzbrukumu. Pagājušajā nedēļā Salvīni apmeklēja Varšavu, kur pēc tikšanās ar valdošās partijas Likums un taisnīgums patieso līderi Kačiņski solīja izveidot «Itālijas—Polijas asi», kas kļūšot par «jaunās Eiropas pavasara varoņiem» un sagraušot «birokrātu» varu ES.

Kā jau parasts šādiem politiķiem, viņu solījumi ir neizpildāmi. Nav iespējams caur Eiropas Parlamentu pārņemt varu Eiropas Savienībā, kuras virzošais spēks ir un paliks Komisija un valstu valdību pārstāvju veidotā ES Padome. Tomēr Parlamentam šo institūciju lēmumi ir jāapstiprina, un līdz ar to zināmos apstākļos tas var kļūt par bloķējošu, lai neteiktu, ka destruktīvu spēku.

Šobrīd sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka pēc maija vēlēšanām EP politiskais spektrs būs krietni vairāk saskaldīts nekā šobrīd. Divas vadošās partiju grupas — Eiropas Tautas partija un Sociālisti — vairs kopā neveidos vairākumu, un citām grupām, to skaitā topošajai Populistu internacionālei, pārstāvniecība pieaugs. Tas var apgrūtināt ne tikai jaunu ES likumu pieņemšanu, bet arī amatpersonu apstiprināšanu. Jaunajam parlamentam tas būs sevišķi atbildīgs uzdevums, jo gada otrajā pusē gaidāma gandrīz visu ES svarīgo institūciju — Komisijas, Padomes, Eiropas Centrālās bankas — vadītāju nomaiņa.

Latvijā kopš oktobra notiekošais ir spilgta ilustrācija, kā fragmentēts parlaments apgrūtina šādu lēmumu pieņemšanu.

Salvīni un lielākā daļa viņa domubiedru ir lieli Putina fani. Tāpēc sevišķi svarīgi būs vērot, kā konservatīvo vērtību karognesēji Latvijas politikā — NA, JKP un KPV LV — reaģēs uz Populistu internacionāles vilinājumiem. Jo vāja, Kremlim draudzīga Eiropas Savienība nekādi nav Latvijas interesēs.

Komentārs 140 zīmēs

Pilnīga sagrāve. Britu parlaments ar 432 pret 202 noraidīja premjerministres Mejas aizstāvēto vienošanos par izstāšanos no ES.

Kokaīnese. Policija Koknesē aizturējusi no Ekvadoras sūtītu divu tonnu kokaīna kravu, kuras vērtība varētu sasniegt 300 miljonus eiro.

No naida runas līdz varas darbiem. Nodurts Gdaņskas mērs, liberālo vērtību aizstāvis, kurš iestājās pret augošo neiecietību Polijā.

Airētāji pret spiedienu

Nākamnedēļ būs skaidrs, vai Kariņš izveidos valdību

Krišjāņa Kariņa valdību Saeima varētu apstiprināt jau nākamnedēļ. Topošās koalīcijas partneri iroties vienā virzienā, tikai vēl neesot iemācījušies airus likt ūdenī reizē, pagājušonedēļ prātoja KPV LV filozofs Atis Zakatistovs. Ja klausās metaforu cienītāja publiski vēstītajā, varētu secināt, ka atlicis vairs tikai nomainīt nosaukumu koalīcijas padomei, kuras pašreizējo KPV pirms vēlēšanām bija solījusi likvidēt kā antikonstitucionālu, un valdība taps.

Tieši KPV izklausās jūtamies valdībai vislabāk sagatavojusies. Topošais ekonomikas ministrs Didzis Šmits pagājušo piektdien pat nebija ieradies uz sarunām par valdības deklarāciju, kurā ekonomikas sadaļu viņam rakstot Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Nu, kā jau profesionālam lobistam ierasts. Skaidra un saprotama šķiet esam arī nākamās labklājības ministres Ramonas Petravičas programma, ko viņa prezentēja Jānim Domburam Delfos: «Vīrieši varbūtās tā kā varētu uzturēt sievietes.» Taču ierakstīt to Satversmē KPV pagaidām nedraud, tāpēc šāds labklājības modelis nenobremzēs valdības veidošanu.

Kariņa valdība, ja to apstiprinās, būs Latvijas vēsturē visilgāk veidotā. «Jauno politisko spēku» atlabšanai no priekšvēlēšanu karsoņa vajadzēja trīsarpus mēnešus. Šķiet, ka vislabāk tas izdevies JKP. Jau krietni sen vairs nedzirdam par KNAB apvienošanu ar drošības iestādēm un arī par «3×500» — 500 eiro minimālo algu un neapliekamo minimumu pensijām un algām, kam papildu simtus miljonu partija piedāvāja iegūt, palielinot budžeta deficītu un nodokļus. Deklarācijas projektā nav nekā arī par JKP un KPV solīto ministriju skaita samazināšanu; diskusijas, tieši otrādi, notiek par jauna ministra vai vismaz kāda ātrās demogrāfiskās reaģēšanas centra komandiera amata radīšanu Imantam Parādniekam, bez kā Latvijā iestāšoties dzimstības katastrofa. Savukārt daudziem Attīstībai/Par un JV vēlētājiem vilšanos sagādās atteikšanās no solījuma pieņemt Kopdzīves likumu.

Tiesa, topošās koalīcijas partiju piedāvājumu izpildīšanai valdībai tik un tā vajadzētu papildus 660 miljonus eiro, pirmdien secināja Kariņš. «Ne visiem solījumiem ir segums,» viņš pieklājīgi bilda, lai nebūtu jāsaka, ka nav gandrīz nevienam. Taču sarunu partneri neiebilda pret viņa teikto, ka partiju sasolīto valdība varētu sākt pildīt nākamgad, bet šogad darītu pašreizējās valdības saplānoto, pirmām kārtām veselības aprūpei. Vēl svarīgāk — neiebilda arī pret valdības veidotāja piedāvājumu parakstīt vienošanos par fiskālo disciplīnu jeb, kā viņš to nodēvējis, «fiskālo paktu», ka ne budžeta deficītu, ne nodokļus šogad nepalielinās. Politiķiem iestājusies realitāte?

Vismaz dažiem tā solās būt skarba. Topošais satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) otrdien tvītoja par «milzīgu» spiedienu «neveikt reformas ostu pārvaldībā». Kļūt par šā ZZS un Lemberga cietokšņa komandantu pienācējam no malas, turklāt no korupcijas apkarošanas malas, būs daudz grūtāk nekā, piemēram, visiem pūkainajam Kasparam Gerhardam (NA) pārcelties no Vides uz Zemkopības ministriju. Dramatiska var būt arī JKP līdera Jāņa Bordāna ielaušanās ar «bezkompromisu tiesiskumu», kā sola deklarācijā, NA tradicionāli apsaimniekotajā tieslietu atmatā. Un jānovēl topošajai izglītības ministrei Ilgai Šuplinskai (JKP) pacelt skatienu pāri svarīgajām pierobežas skolām un ieraudzīt arī starptautiskā mērogā nīkulīgās Latvijas augstskolas. Savu patiesības mirkli gribot negribot nāksies piedzīvot arī no advokāta par iekšlietu ministru pārtopošajam Sandim Ģirģenam (KPV), kuram pienāksies daļa līdzatbildības kopā ar savā jomā pieredzējušo finanšu ministru Jāni Reiru (JV) par šogad svarīgāko valdības darbu — Eiropas Padomes Moneyval komitejas rekomendāciju ieviešanu naudas atmazgāšanas novēršanai.

Vēl vienu pārbaudījumu koalīcijas politiķi sev pagājušonedēļ sarūpēja, vienbalsīgi atbalstīdami KPV un ZZS deputātu aicinājumu atcelt obligāto elektroenerģijas iepirkuma komponenti jau no 31. marta, nevis trīs gadu laikā, kā līdz šim bija plānojusi Kučinska valdība un tās ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (JV). Kuluāros šis balsojums izraisījis pārspriedumus, ka OIK atcelšanu visskaļāk kopā ar Saskaņu solījušās KPV plāns varētu būt aiziešana no valdības pirms iespējamo tiesvedību sākšanās pavasarī. Taču pirms tam vēl jāpieņem budžeta likums. Būs daudz grūtāk nekā ar valdības deklarāciju, kurā konkrētas naudas summas solītā izpildīšanai nav minētas, tomēr budžeta likumā būs jāieraksta.

Atskaitot spiedienu aizkulisēs, galvenais šķērslis Kariņa valdības tapšanai sanāk koalīcijas padomes nosaukums. Vienubrīd šķita, ka partiju apspriežu formātu varētu dēvēt par Sadarbības padomi, kā tas bija ierakstīts arī topošās valdības sadarbības (ne vairs koalīcijas!) līguma projektā. Taču tad KPV gramatiskie konstitucionālisti attapās, ka arī pašreizējās valdības koalīcijas padomi tagad sauc par Sadarbības padomi. Un uzreiz atkal airi ārā no ūdens! Tomēr, ja tik vien sarežģījumu, varbūt var nosaukt to par, piemēram, Konsultatīvo komiteju, Konsensa kameru vai Konstitucionālo kuluāru hurālu, lai vēlētājiem solītais izpildīts un var balsot par valdību?

Komentāri 140 zīmēs

Pieticīgie. VDK dokumentu izpētes komisija par 750 000 neizdarīja savu darbu, bet tagad gribētu tikai 280 000, lai pārdēvētos par Nacionālās atmiņas institūtu.

Neticams eksperiments. Iesālījusi visu Rīgu, Ušakova dome plāno dažās ielās nekaisīt sāli un paraudzīties, kas notiks.

Krāsu sajukums. Sarkanbaltzilā Krievu savienība bija izdomājusi piketā tēlot «dzeltenās vestes», taču Ždanoka bija ieradusies oranžā vestē.

Vājuma spēks

Kariņa valdība var izrādīties stabila, taču — vai to izdosies izveidot?

Politiskā loģika ne vienmēr šķiet loģiska. Valdību veidos Saeimā vismazāk pārstāvētās partijas politiķis, kurš pats vēlēšanās nav piedalījies. Valsts prezidents Raimonds Vējonis pirmdien aicināja to darīt Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu no Jaunās Vienotības. Tomēr šāds it kā neloģisks risinājums pašlaik ir labākā iespēja tikt pie rīcībspējīgas valdības.

Turklāt, atkal pretēji loģikai, vāja valdība, kādu vai visi politikas vērtētāji prognozē vai novēl Kariņam (ieskaitot topošās koalīcijas partneres Nacionālās apvienības «premjerministra kandidātu», arī EP deputātu Robertu Zīli, kurš atteicās vadīt «vāju un populistisku valdību»), var izrādīties itin stipra tieši tāpēc, ka neviens tajā nebūs tik stiprs, lai to sagāztu nolūkā izveidot citu.

Tiesa, droši apgalvot, ka Kariņa valdība būs un strādās, nevarēs pat pēc Saeimas balsojuma par tās apstiprināšanu un līdz budžeta pieņemšanai, kas var kļūt par pirmo un arī pēdējo valdības lielo darbu. Bet papriekš vēl ir jāuzraksta gan deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību, gan arī valdības rīcības plāns. Tas būs sarežģītāk nekā sadalīt ministru amatus.

«Ja kāda partija vēlēsies neizveidot šo valdību, [tai] ir visas iespējas,» Kariņš teica pagājušo piektdien, kad piecas partijas bija vienojušās strādāt viņa vadītā valdībā. Pat viņa paša partijai šāda valdība nāk ne gribēta, ne prasīta, un Kariņš acīmredzot labi apzinās, ka daži citi ietekmīgi politikas spēlētāji to pilnīgi noteikti mēģinās nepieļaut tāpēc, ka arī saprot, ka nogāzt jau tapušu valdību būs grūti.

Redzam, ka šādu valdību nevajag vismaz dažiem KPV līderiem. Aldis Gobzems ir paziņojis, ka balsošot pret Kariņa valdību. Tiesa, pats gan arī uzsvēra, ka nostāju nemainīšot tāpēc, ka esot to pateicis publiski. Tātad varētu arī mainīt. (Ja nekad nemainītu publiski apgalvoto, tad jau dienu pēc vēlēšanām, 7. oktobrī, būtu aizbraucis no Latvijas, kā bija solījis darīt, ja viņa partija uzreiz pēc vēlēšanām neveidos valdību.)

Bet, piemēram, Dienas Bizness, kuram neesot nekāda sakara ar Aināru Šleseru, kuram savukārt neesot sakara ar Gobzemu un KPV, mēģina, kā nu prot, bombardēt valdības veidošanu ar pornogrāfiskiem sazvērestību stāstiem par to, kurš zem kura apgūlies un esot īstais valdības veidotājs (nē, Soross tas pagaidām nav!), pamīšus ar padomju sienas avīzes stila norādījumiem, kuram un kas tagad jādara. Tikmēr smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs duetā ar ārpus koalīcijas atstātās ZZS priekšsēdētāju Armandu Krauzi kaunina «jaunās partijas», ka, piekrizdamas strādāt Kariņa valdībā, tās nododot savus vēlētājus.

JV ir gana pieredzējuši politiķi, kuri saprot, ka partijai ar astoņiem deputātu mandātiem Saeimā vienkārši ir par maz politisko resursu valdības vadīšanai un Kariņš riskē kļūt par «tehnisku premjerministru», kuram tiktu galvenā atbildība par koalīcijas lielāko brāļu sastrādāto. Tomēr politikai ir sava loģika, un process bija aizgājis tiktāl, ka JV vairs nevarēja atteikties no «neiespējamās misijas», kā to nodēvējis Ainārs Latkovskis.

Taču šis JV vājums var būt arī tās spēks vismaz valdības veidošanas laikā, un neraušanās pie varas ir Kariņa priekšrocība sarunās ar varas kārotājiem — sak, negribat mani, taisiet paši! Un kāda tad būtu alternatīva? Vējonis ir pateicis — ja Kariņam neizdosies, nākamo valdības veidotāju viņš vairs nemeklēšot Saeimā. Skaidrs, ka nekādam bezpartejiskam Reinim nekas nesanāktu, tātad — pirmstermiņa vēlēšanas?

Ja Kariņam valdību izveidot izdosies, tā varētu izrādīties itin stabila tieši tāpēc, ka neviena koalīcijas partija nav tik stipra, lai uztieptu citiem savu gribu. Saeimas deputātu mandātu skaita starpība koalīcijas partijām nav liela, bet valdības gāzējiem būtu jārēķinās, ka citā valdībā viņu partnere varētu būt vienīgi Saskaņa un vēl ZZS, taču nogāztās koalīcijas bijušie partneri varētu viņus pašus atstāt opozīcijā un vietā paņemt «zaļos zemniekus».

Pašlaik arī valdības ministru amatu piedāvājums sanācis cienījamāks, nekā varēja gaidīt. Saprotams, ka vieniem nepatīk Jānis Reirs Finanšu ministrijā, citiem Ilze Viņķele Veselības ministrijā, vēl citiem universālais Kaspars Gerhards šoreiz Zemkopības ministrijā, bet Imantam Parādniekam var nepatikt, ka viņam nav ministrijas. Taču šajā Saeimā valdība var tapt tikai «kompromisa garā», kā to intervijā Ir uzsver Kariņš.

Un jau pieredzam tādas šā gara izpausmes, kādas pavisam nesen šķita neiespējamas. JKP vairs neprasa sev Iekšlietu ministriju, bet KPV ir piekritusi šim amatam nevirzīt Gobzemu. Vēl cerīgāk — KPV pieteiktā kandidāte labklājības ministres amatam Ieva Krapāne otrdien atteicās no šāda goda. Tak jau apzinās, ka ministram tomēr vajag vismaz kaut kādu politisko pieredzi. Varbūt izrādīsies, ka pat šīs it kā skandalozās partijas «tumšie zirdziņi» nebūt nav tik bezcerīgi kā atsevišķi tās fasādes personāži un nevēlas četrus gadus būt mēms planktons dažu ākstu politiskajiem taukiem? Vismaz valdības veidotājs Kariņš teic, ka esot «piesardzīgi optimistisks».

Komentārs 140 zīmēs

Potjomkina sādžinieku kleptokrātija. Par katru lampiņu ar podziņu sabiedriskā transporta pieturās rīdzinieki būs samaksājuši Rīgas Satiksmei 4300 eiro.

Lai nelaime nenotiek. Piecu jauniešu bojāeja ugunsgrēkā Polijā mudinājusi arī ugunsdzēsējus Latvijā pārbaudīt visas «izlaušanās spēļu» vietas.

Komandieris Tramps nepatīk? Pēc ģenerāļa Matisa atkāpšanās jau vismaz divi kandidāti atteikušies ieņemt prestižo un atbildīgo ASV aizsardzības ministra amatu.

Galva maisos

No apbružātajām, dzeltējošajām kartītēm nespīd spožā attīrīšanās gaisma

Maisiem gals vaļā, bet no cerētās skaidrības, kur nu vēl sabiedriskā izlīguma ne vēsts. Decembra nogalē Latvijas Nacionālais arhīvs savā interneta vietnē publicēja dokumentus, par kuriem dzirdējis vai katrs Latvijas iedzīvotājs — «čekas maisos» glabātās Valsts drošības komitejas aģentu kartotēku kartītes, ieskenētas un jebkuram brīvi apskatāmas.

Taču no apbružātajām, dzeltējošajām kartītēm nespīd spožā attīrīšanās gaisma.

Pirmo atklājumu birums atstāj rūgta mazuma piegaršu. Jau gadiem apspriestā, sabiedrības it kā kvēli kārotā «čekas maisu» atvēršana daudziem ir tikai kārtējā 900 sekunžu sensācija, kas ātri aizpeld prom pa viedtālruņu ekrānos neapstādināmo ziņu plūsmu. Nav piepildījušās gaidas uz kādām jaunām, graujošām sensācijām — tautas morālo autoritāšu atmaskošanu. Daudziem nav izdevies arī gūt apstiprinājumu sen lolotām aizdomām — kā var būt, ka X vai Y, vai Z tur nav atrodams? Gandarījumu nav guvuši arī tie, kuri paši vēl atceras un gribētu beidzot noraut plīvuru padomju varas mērķtiecīgi uzturētajai baiļu un savstarpējās neuzticēšanās sistēmai. Lielākā daļa kartītēs minēto klusē. Mediji izceļ no tūkstošiem dažus desmitus vārdu, no kuriem zināms skaits tad ņemas taisnoties, ka viņi neko sliktu nevienam nav izdarījuši. Attieksme pret šo skaidrošanos, dabiski, ir pārsvarā ironiska. Bet ko tālāk? Aģentu lietas ir vai nu iznīcinātas, vai nu atrodas Krievijā, un tā vien šķiet, ka esam izmanevrējuši no viena strupceļa, lai nonāktu citā.

Pilnu ainu par VDK aģentiem un viņu darbību Latvijā mēs laikam nekad tā arī nesaņemsim, taču nepieņemams ir fakts, ka nav izdarīts pat šobrīd iespējamais, lai zinātniski izpētītu un sabiedrībai izskaidrotu šo sistēmu un skaidri pateiktu, cik lielā mērā varam vai nevaram atbildēt uz daudzajiem vēl aizvien gaisā virmojošajiem jautājumiem.

Par šo būtisko trūkumu, lai neteiktu izgāšanos, vislielākā atbildība ir LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai. Gandrīz četru tās darbības gadu laikā komisijas pētījumiem valsts piešķīra gandrīz 750 000 eiro, taču pērn maija beigās publicētajā 2828 lappušu garajā «gala ziņojumā» interesents neatradīs nevienu pašu zinātnisku darbu par jautājumu, kas jau no paša sākuma izraisīja vislielāko sabiedrības interesi — par VDK aģentiem un viņu darbību PSRS norieta gados jeb, īsāk sakot, par «čekas maisiem». Vienīgi divos tiesneša Jura Stukāna rakstos, kuros sniegts pārskats par pēdējos gados pieņemtajiem tiesu nolēmumiem par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, var gūt kādus fragmentārus ieskatus šajā sistēmā, bet arī tie nepalīdz orientēties svarīgākajos neatbildētajos jautājumos.

Protams, pirmais jautājums, par kuru visi spriež, bet neviens netiek skaidrībā, — vai ir iespējams, ka par cilvēku tika radīta kartīte bez viņa apzinātas piekrišanas kļūt par aģentu? Latvijas tiesu praksē plika kartīte pati par sevi netiek uzskatīta par pierādījumu sadarbībai ar VDK. Šos jautājumus daudzus gadus pētījušais bijušais Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte intervijā Ir teicis, ka 80. gados radošajās aprindās un zinātniski tehniskajā izlūkošanā VDK  mīkstināja praksi un varēja noformēt aģenta kartīti bez minētā cilvēka paraksta un citām formalitātēm. Stukāns, atsaucoties uz VDK instrukcijām, to apstrīd. Izsvērtas analīzes par šo jautājumu nav.

Cik pilnīgas ir Latvijas rīcībā palikušās kartotēkas? Ir acīmredzams, ka tur daudz kā trūkst, kaut vai tāpēc, ka kartītēs nav atrodams skandalozā uzņēmēja un bijušā TB/LNNK atbalstītāja Normunda Lakuča vārds, lai gan viņa sadarbība ar VDK ir pierādīta tiesā, balstoties uz elektroniskajā datubāzē Delta atšifrētajiem ziņojumiem. Kad, kādos apjomos, kāpēc tika izņemtas kartītes? Īsajos Valsts arhīva sniegtajos paskaidrojumos teikts, ka 1986.gadā uzskaitē bija 7500 aģentu, bet 1991. gadā 4141, tomēr plašas, izsvērtas analīzes mums nav.

Nav atbildēti pamatjautājumi par sistēmas uzbūvi. Kā faktiski vervēja aģentus? Cik sadarbojās karjeras dēļ, cik tika šantažēti, cik pakļāvās draudiem? Vai bija mērķis nodrošināt aģentus visos reģionos un organizācijās? Vai bija jomas, kuras uzraudzīja pastiprināti?

Un kāda bija aģentu ziņojumu faktiskā ietekme? Komisijas pētījumos tikai virspusēji apskatītas ar VDK saistītas krimināllietas un nav sevišķi analizēta aģentu loma. Tiesu prāvas 80. gados pret radošo inteliģenci nenotika. Arī disidentu prāvu nebija daudz, un, ja tajās iesaistītu «stukaču» vārdi tagad nonākuši atklātībā, visticamāk, tie plašākai publikai neko neizsaka. Tā kā pārsvarā dokumentācijas vairs nav, vēsturniekiem būtu jāvāc mutvārdu liecības par to, kā tieši cilvēki izjuta ziņotāju un čekistu ietekmi savā dzīvē.

Visbeidzot — kā aģenti iekļāvās plašākajā sabiedrības kontroles sistēmā, kuru vadīja komunistiskās partijas nomenklatūra un VDK štata darbinieki?

Vienmēr jāatceras — ja nebūtu šo bosu, nebūtu arī aģentu. Jāpaceļ acis arī uz hierarhijas augšgalu. Tur redzēsim, kā bijušais VDK virsnieks, tagad Krievijas gāzes tirgotājs Juris Savickis sēž savā ložā un smejas.

Komentārs 140 zīmēs

We Are the Champions! Zelta globusu par labāko spēlfilmu ieguva Bohēmista rapsodija — stāsts par rokgrupu Queen.

Dark Side of the Moon. Ķīnā jau ir The Wall, tagad tā nosēdinājusi zondi Mēness tumšajā pusē. Kā Pekina nākotnē iedvesmosies no Pink Floyd?

Rebel Rebel. Gabonā izgāzās apvērsums, kura stratēģiskais mērķis bija ieņemt radio raidītāju. Nav vairs 20. gadsimts, teiktu Deivids Bovijs.

Savā druvā

Šogad daudziem politiķiem būs ātri jāiemācās redzēt Latviju pasaules kopainā

Astrologiem ir vienkārši — dzeltenu suni nomainīšot dzeltena cūka, un tas ietekmēšot «visas dzīves sfēras». Tikmēr politikā pat īstermiņa prognozes neskaidras. Redz, neviens nav nomainījis pat tikai premjerministru Māri Kučinski, kuram tāpēc iekrita laime Jaungada naktī uzrunāt televīzijas skatītājus.

Varam droši prognozēt, ka valdība mainīsies un ka tas ietekmēs daudzas «sfēras». Tomēr joprojām nav skaidrs, cik dzeltena, sarkanīga vai zaļgana tā būs un kad. Toties droši varam apgalvot — pat ja valdība nebūs laba, jo ātrāk tā taps, jo labāk. Vienkārši tāpēc, ka kādiem tad būs jāuzņemas atbildība par darīto un arī neizdarīto.

Kučinskis gan centās televizorā izskatīties pēc «stabilitātes garanta», tomēr ārpus ekrāna rāmja maz sadzirdēts varētu būt pat viņa pašsaprotamais brīdinājums, ka «budžeta skaitļus piemānīt nevar». Tas, ka nevar, neliedz mēģināt. Jaunās Saeimas politiķi, novembra beigās apstiprinājuši pagaidu budžetu (algas, pensijas un pabalsti tomēr jāmaksā), pēc tam aizrautīgi sabalsoja populārus izdevumus arī nākamajā budžetā, kurš pašiem vien būs jāpieņem.

Piemēram, «uzdeva valdībai» (tai, kuras vēl nav) nodrošināt mediķu algu palielināšanai papildus 87 miljonus eiro, kaut gan paši nemācēja pateikt, kur šos miljonus var dabūt. Acīmredzot itin daudziem turpinās aizraujošā priekšvēlēšanu «ne mana cūka, ne mana druva» solīšanas eiforija. Un tad jau šķiet sīkums, piemēram, vēl astoņi miljoni neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieku algu palielināšanai, ko «jaunie politiskie spēki» ar veco Saskaņu priekšgalā uzdeva nodrošināt nākamajam finanšu ministram. (Sak, es taču gribu par iekšlietu, vides un satiksmes, nevis finanšu ministru!)

Šīs brīnumu gaidu fiskālās orģijas parlamentā ir pārliecinošs, taču ne vienīgais arguments par labu valdības drīzai izveidošanai. Parlaments bez koalīcijas ir vairāksolīšanas haoss, ko dažādi spēlētāji izmantos ne tikai budžeta cūkošanai. Kā jums šķiet, vai Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome būtu svētku priekšvakarā piepeši atlaidusi LTV vadību cerībā vietā ielikt kādiem noderīgākus savējos, ja haoss tās uzraugā Saeimā neļautu prognozēt, ka vairākuma skaidras reakcijas nebūs?

Šogad būs jāaizpilda ne tikai LTV šefa, VID ģenerāldirektora un Latvijas Bankas prezidenta vieta. Arī Valsts prezidenta amats jūnijā atbrīvosies. Lai cik drošs šķistu kāds kandidāts, nekas nav drošs, kamēr nav skaidrs valdības un opozīcijas spēku izkārtojums. Vēl pirms tam, jau maijā, ievēlēsim arī jaunus Eiropas Parlamenta deputātus. Un KNAB beidzot stājies izpurināt kleptokrātijas perēkļus Rīgā un Daugavpilī — politiskas sekas var būt pat šo pašvaldību pirmstermiņa vēlēšanas. Lai cik ļoti vēlama būtu galvaspilsētas jumta brigādes padzīšana, ja tā nebūs tiesiski pamatota, dabūsim vēl vienas ilgstošas jukas.

LB un Finanšu ministrija prognozē Latvijai stabilu ekonomikas izaugsmi virs 3% gadā un algu vēl straujāku pieaugumu nekā aizvadītajā gadā. Taču ir viens «bet» vai drīzāk «ja», kas var likt būtiski mainīt šīs un citas prognozes.

Nekas no Latvijā šogad darāmā nebūs svarīgāks par Eiropas Padomes Moneyval komisijas ieteikumu pildīšanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai. Ar atrakstīšanos par uzlabojumiem nepietiks. Latvijai ir skarbi pateikts — ja nebūs finanšu noziegumu lietās aizturēto un notiesāto, mums draud nonākšana «pelēkajā sarakstā». Sekas skartu ikvienu — jūs pēkšņi, kā eksperti brīdina, vairs nevarētu ar kredītkarti norēķināties citās Eiropas valstīs, bet apgrūtinātas starptautiskas transakcijas nobremzētu visu ekonomiku.

Kad pērnruden Igaunijā vērsās plašu-mā skandāls ap naudas atmazgāšanu Danske Bank filiālē, varbūt varējām klusībā papriecāties, ka neiet tiem igauņiem diez cik labāk. Taču ne ilgi. Kopš novembra Igaunijā aizturētas jau desmit noziedzīgos finanšu darījumos iesaistītas personas. Latvijā kopš ABLV bankas sabrukšanas pērn februārī nav aizturēts neviens.

Tagad dzirdam pārmetumus Valsts prezidentam par «vispārīgām frāzēm» Jaungada uzrunā. Taču Raimonds Vējonis, iespējams, lai nebojātu salūta noskaņojumu, svarīgāko par nākamo gadu pateica jau trīs dienas pirms tam. Viņaprāt, progress partiju sarunās varot ļaut janvārī apstiprināt valdību un ķerties pie neatliekamiem darbiem, pirmām kārtām pie Moneyval rekomendāciju ieviešanas.

Diemžēl prezidenta vēlējums jāvērtē kā ļoti optimistisks. Jaunās Saeimas lielākā nelaime ir nevis sadrumstalotība, kā dzirdam visapkārt, bet gan daudzu ievēlēto politiska īsredzība — «savs kažoks tuvāk» un «ja nav man, lai netiek nevienam» pamīšus ar «viņi tur nemācīs mums šeit dzīvot».

Tāpēc Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas nebūtu vienīgā nelaime, kas var šogad piemeklēt Latviju. Starptautiskā ekonomiskā, bet it īpaši drošības situācija liek tikai cerēt, ka «jaunajiem» lēmumu pieņēmējiem nebūs jāreaģē uz nopietniem ārējiem satricinājumiem, pirms viņi būs apjēguši Latvijas valsti starptautisko saišu, iespēju un apdraudējumu kopainā.

Cerība ir riskanta stratēģija. Tomēr, ja saglabāsim spēju spriest racionāli un paraudzīties pāri savas viensētas žogam, sliktākais nenotiks, un arī šogad viss būs labi.

Komentārs 140 zīmēs

Lai piepildās! 42% SKDS aptaujāto uzskata, ka viņiem personiski nākamais gads būs labāks par aizejošo.

Kurš gan to varēja prognozēt! No 1. janvāra vēl nesāka darboties valsts veselības apdrošināšanas sistēma, kā bija plānots.

Ķīlnieka sagrābšana. Maskavā «par spiegošanu» aizturēts ASV pilsonis, kuru droši vien cer apmainīt pret ASV aizturēto spiedzi Butinu.

Iespējamas vētras

ASV politikā būs nemierīgs gads, pasaules ekonomika un Eiropa liek nervozēt

Jaunajā gadā nebūtu vēlams atrasties uz kuģa, kas dreifē pa starptautisko attiecību ūdeņiem ar vāju kapteini un nesaticīgu, dumpinieciski noskaņotu apkalpi. Barometrs krītas, dažādās debespusēs sabiezē mākoņi, un nav pamata ļauties pārliecībai, ka valdošās straumes aiznesīs uz miera ostu. Varbūt nedraud orkāns ar 12 ballu spēcīgiem vējiem, tomēr kuģim, kura stūre nav kaut cik stingrās rokās, pat mērena brīze var radīt lielas problēmas, un vētru iespējamība nav izslēgta.

Latvijai ir daudzi neatliekami darbi, kuru dēļ būtu pēc iespējas drīz jāizveido rīcībspējīga valdība, bet tie visi notiks uz starptautiskās situācijas fona, kurš 2019. gadā nesolās būt labāks un, gluži iespējams, būs sliktāks nekā pērn.

Kādas formas iezīmējas pie miglainā apvāršņa?

Tālu rietumos, Amerikā, viļņo-šanās kļūst aizvien lielāka. Pērn prezidenta Trampa administrāciju pameta vai tika atlaisti gandrīz visi pieredzējušie un respektētie augsta līmeņa darbinieki, un gads noslēdzās ar sevišķi cienītā aizsardzības ministra Matisa atlūgumu. Viņš ilgi bija noturējies, bet arī Matiss vairs nevarēja palikt, kad Tramps pēc telefonsarunas ar Turcijas diktatoru Erdoganu impulsīvi nolēma paziņot par ASV bruņoto spēku izvešanu no Sīrijas, par 180 grādiem mainot valsts politiku un nododot tur palikušos sabiedrotos.

Trampa Baltais nams iesoļo 2019. gadā bez kompetentas, stabilas komandas, bet spiediens uz prezidentu šogad tikai pieaugs. Demokrāti novembra vēlēšanās ieguva vairākumu Pārstāvju palātā, kas dod viņiem iespējas gan bloķēt jebkuru Trampa iniciatīvu, gan uzsākt virkni parlamentāro izmeklēšanu par viņa administrācijas rīcību. Savukārt speciālā prokurora Millera izmeklēšana par Trampa priekšvēlēšanu kampaņas iespējamo sadarbību ar Krieviju turpina neatlaidīgi virzīties uz priekšu. Cits pēc cita Trampa tuvi līdzgaitnieki tiek notiesāti, un pret viņiem vērstās apsūdzības liek daudziem spriest, ka izmeklēšanas gala ziņojumā tiks norādīts arī uz Trampa līdzatbildību par likumpārkāpumiem.

Tajā brīdī Pārstāvju palātas demokrātiem būs gan iespēja, gan spēcīga politiska motivācija sākt prezidenta impīčmenta procedūru. Izredzes, ka Trampu atcels no amata, vēl aizvien ir mazas, jo tam nepieciešams divu trešdaļu Senāta atbalsts, bet tur vairākums vēl aizvien ir republikāņiem. Tomēr pat formāla impīčmenta procesa sākšana būs milzīgs pazemojums ārkārtīgi patmīlīgajam Trampam, un viņš darīs visu, kas ir viņa spēkos, lai šo procesu kavētu vai novērstu no tā uzmanību. Ērtākais veids, kā to panākt, ir radīt vēl lielāku krīzi kādā citā jomā. Šādu taktiku Tramps jau agrāk ir izmantojis. Varam tikai minēt, cik potenciāli destruktīvi būs viņa manevri impīčmenta gadījumā, tomēr mierīgi gulēt šīs pārdomas neļauj.

Sevišķi apdraudēta ir pasaules ekonomika, kurā jau 2018. gada nogalē parādījās izteiktas nervozitātes pazīmes. Akciju tirgi piedzīvoja sliktāko gadu kopš 2008. gada finanšu krīzes. Naftas cenas kritās, jo tirgotāji gaida lēnāku izaugsmi un līdz ar to mazāku pieprasījumu. Ķīnas ekonomikā, kas daudzām valstīm kalpo par galveno izaugsmes vilcējspēku, parādījās nepārprotamas palēninājuma pazīmes. Ja Tramps vēl nolems sākt plašu tirdzniecības karu ar Ķīnu, nervozitāte var pārvērsties lejupslīdē.

Tikmēr Eiropas Savienībā nākamajā gadā notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas un nomainīsies gandrīz visas vadošās amatpersonas — Eiropas Komisijas prezidents un visi pārējie komisāri, ES Padomes prezidents un Eiropas Centrālās Bankas prezidents. Tas notiek laikā, kad Eiropas lielvalsts Itālijas valdību vada eiroskeptiski, pret imigrāciju noskaņoti populisti, bet Eiropas «motora» — Vācijas un Francijas tandēma — jaudu vājina kancleres Merkeles acīmredzamā gatavošanās savas politiskās karjeras beigām un prezidenta Makrona krietni vājākās pozīcijas pēc valsti satricinājušajām «dzelteno vestu» demonstrācijām. Ja vēl britus pilnībā pamet viņu izslavētais pragmatisms un nekompetentas politikas rezultātā viņi ieblandās haotiskā Brexit procesā, spriedze ES krietni paaugstināsies. To nekādi nemazinās finiša taisnē ieejošās sarunas par nākamo daudzgadu budžetu.

Kā pirāts, kurš no distances vēro kuģu konvoju, gaidot neuzmanības vai apjukuma brīdi, lai ar pilnām burām dotos uzbrukumā un sagrābtu laupījumu, tā Krievija glūn uz Rietumu pasauli, gaidot iespējas. Tiesa, pašai arī stāvoklis šobrīd nav no spožākajiem, tomēr vara ir relatīvs, nevis absolūts jēdziens, un, par spīti tautas neapmierinātībai un zemām naftas cenām, Maskava pratīs izmantot savu pretinieku vājās vietas, ja tās atradīsies. Kāds būs mērķis? Ukraina? Baltkrievija? Sīrija? Armēnija? Jebkurā gadījumā labējo populistu nostiprināšanās ES rada iespējas vājināt gan «Briseli», gan pret Krieviju vērstās sankcijas.

Latvijai šajā gadā būs sevišķi nepieciešama prasmīga, pieredzējusi, aukstasinīga ārpolitiskā pilotāža. Tādu nodrošināt ir viens no topošās valdības svarīgākajiem uzdevumiem.

Komentārs 140 zīmēs

Ukraina 31. martā balsos par prezidentu. Noteikti viens no gada svarīgākajiem notikumiem arī Putina kalendārā.

Šovasar tūristi varēs zemūdenē apmeklēt Titāniku. Viena biļete maksās apmēram tikpat, cik 1912. gadā maksāja vieta labākajā kajītē.

Kosmosa privatizācija. Gan Īlona Maska SpaceX, gan Boeing šogad testēs raķetes, kuras var nogādāt astronautus starptautiskajā kosmosa stacijā.