Kategorijas: Komentārs

Paceļam latiņu

Skaidrs, loģisks un prognozējams process — tāds pats kā ievēlētais prezidents

Līdz pat pēdējam brīdim dažs labs grauza nagus un saskatīja shēmas zem katra deputāta krēsla, visvarenos oligarhus aiz katra nelielā misēkļa. Balsojumi par Valsts prezidentu līdz šim tinušies tādā melu miglā, ka var piedot neliela paranojas drebuļa parādīšanos arī pirms pirmajām atklātajām Valsts prezidenta vēlēšanām Latvijas vēsturē.

Taču beigās viss notika tieši tā, kā tam būtu jānotiek, — koalīcija, kura apstiprināja Kariņa valdību ar 61 balsi, ievēlēja Egilu Levitu par prezidentu ar 61 balsi.

Tāpat kā pats jaunievēlētais prezidents, process bija skaidrs, loģisks un prognozējams. Tas ir vēl viens svarīgs solis mūsu valsts politiskās un tiesiskās vides sakārtošanā.

Protams, šāds progress zināmās aprindās izraisa neapmierinātību. Pragmatiski lunkano zaļzemnieku Krauzi pēkšņi pārņēma «bažas, vai patiesi katrs, īpaši es skatos uz koalīcijas deputātiem, balsos pēc savas labākās sirdsapziņas». Viņa partijas biedrs Valainis no tribīnes lūdzās: «Kolēģi, aicinu jūs šodien balsot pēc sirdsapziņas!» Viņu uzstāšanās nebija veltas. Pašu frakcijas biedri pierādīja, ka nav pamata bailēm par atklātā balsojuma graujošo ietekmi uz deputātu iekšējo ētisko harmoniju — Čakša un Kučinskis iesniedza nederīgus biļetenus, lai tikai nebūtu jābalso par pašas ZZS virzīto Jansonu.

Saskaņas Urbanovičs dažas nedēļas pirms balsošanas patētiski paziņoja, ka meklējot kandidātu «ar Dievu sirdī», taču viņam nācās samierināties ar kādu dvēselei radnieciskāku būtni — vecais vēzis nobalsoja par krabju zvejas lobistu. Nu, vismaz labāks par aklo, kurlo jūrnieku, ar kuru Dombrovskis (Vjačeslavs) vulgāri salīdzināja Levitu.

Tomēr tautas vairākums grib ar prezidentu lepoties. Levits piedāvā šo iespēju. No visiem pēc neatkarības atjaunošanas izraudzītajiem prezidentiem Levits neapšaubāmi ir ievēlēšanas brīdī gatavākais šo amatu ieņemt. Jau trimdā viņa zinātniskais un sabiedriskais darbs bija veltīts Latvijas neatkarības idejai, un viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, kurš ir bijis gan aktīvs, gan ietekmīgs Latvijas politikā un tiesību jomā no Atmodas laikiem līdz pat šodienai. Prezidenta darbības stūrakmens ir valststiesības, un šajā jomā Levits ir Latvijā visu atzīta autoritāte.

Citi prezidenti sāka mācīties savu darbu pēc zvēresta nodošanas. Nebūtu pārspīlējums teikt, ka visa Levita dzīve ir sagatavojusi viņu šim amatam.

Turklāt ilgie gadi diplomātiskajā dienestā un pēc tam Eiropas Padomes un Eiropas Savienības tiesās nodrošināja viņam iespēju saglabāt relatīvu politisko neitralitāti. Nacionālā apvienība, kas jau otro reizi virzīja viņa kandidatūru, droši vien cer vismaz uz kādām netiešām politiskām dividendēm, kaut vai uz vēlētāju pateicību par uzcītību. Tomēr Levits jau pirms ievēlēšanas lika manīt, ka netaisās aizstāvēt nacionāļu sarkanās līnijas. Viņaprāt, ir pieļaujama automātiska pilsonības piešķiršana bērniem nepilsoņiem. Viendzimuma partnerattiecību reģistrēšanu var iestrādāt likumdošanā. Dombravas un citu NA politiķu apjūsmotajam Ungārijas premjerministram Orbānam ir jāievēro Eiropas Savienības tiesiskais rāmis.

Levita politiskie principi nav tālu jāmeklē — tie lasāmi viņa izstrādātajā Satversmes preambulā. Latvija ir «demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts», tā «veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību».

Taču tieši preambula, kuras pieņemšanu var uzskatīt par Levita kā jurista karjeras augstāko punktu, atklāj arī iespējamās vājās vietas viņa gaidāmajā prezidentūrā.

Daudzi mazākumtautību pārstāvji šo Satversmes papildinājumu uztvēra negatīvi. 1922. gadā Satversmes tēvi apzināti konstitūcijā runāja tikai par «Latvijas tautu», taču 2014. gadā pieņemtajā preambulā izcelta latviešu nācija kā valsts pamats. Levits noliedz, ka tas nostāda citas etniskās grupas otršķirīgā pozīcijā, un uzsver, ka atbalsta «atvērto latvietību», kurā var piedalīties ikviens, kas «jūtas aicināts» to darīt. Juridiski viņam ir taisnība. Taču politikā jūtas parasti valda pār racionālo prātu, un ir liela atšķirība starp atsvešināto «dari, ja tu jūties aicināts» un personisko «es tevi aicinu».

Ar likumiem var atvērt durvis. Tikai ar emocionāli iedarbīgu uzrunāšanu var panākt, lai cilvēks pa tām ienāk. Tas nav jautājums tikai par Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām. Tas attiecas arī uz ārpus valsts dzīvojošiem tautiešiem, kuriem jāstiprina sajūta, ka ir vērts uzturēt saikni ar Latviju vai te atgriezties. Tas attiecas arī uz šeit dzīvojošajiem, kuru starpā Levits vēlas stiprināt solidaritātes saites, «lai mēs visi justos novērtēti, vajadzīgi un piederīgi savai valstij», kā viņš teica runā pēc ievēlēšanas.

Pievērsiet uzmanību vārdam «justos». Ar likumdošanas tehniku vien to nepanākt. Ir jāpārliecina, jāiedvesmo, jāaizrauj.

Ar Levita prātu un pieredzi pilnīgi pietiek, lai viņš būtu labs prezidents. Taču, ja viņš grib pacelt latiņu vēl augstāk un būt izcils prezidents, viņam jāspēj atrast emocionālo saikni ar visiem Latvijas cilvēkiem.

Komentārs 140 zīmēs

Korupcijas sekas. Ventspils Mūzikas skolas kukuļdošanas skandāla dēļ pašvaldībai var nākties atmaksāt no ES fondiem saņemtos miljonus.

Piebremzē. Latvijas tautsaimniecības izaugsme gada pirmajā ceturksnī bija lēnākā Baltijā — 3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Britu humors. ASV prezidenta valsts vizītes laikā karaliene Elizabete II uzdāvināja Trampam grāmatu.

Saskaņa izskan

Gaidāma būtiska prokremlisko spēku pārgrupēšana

Varas vertikāles izskatās stabilas, līdz strauji sabrūk. Piemēru vēsturē ir daudz, bet Rīgas domē notiekošajam Saskaņai saprotamākais varētu būt it kā varenās PSRS piepešais sabrukums 1991. gadā. Pašreizējās Krievijas varas vertikāles galva Putins to uzskata par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Nils Ušakovs varētu teikt, ka Rīgā pašlaik notiek Kremļa konstruētās «krievu pasaules» šajā gadsimtā lielākā katastrofa Latvijā. Tomēr arī kremlinu traģēdija atkārtojas kā farss.

Piemēram, Daini Turlo, kuru Rīgas domes politbirojs pagājušonedēļ izdomāja ielikt par «lielāko kretīnu» savas vertikāles augšgalā, nevar salīdzināt ar perestroikas sācēju Gorbačovu, kura priekštecis kompartijas ģenerālsekretāra amatā Čerņenko turklāt nebija aizbēdzis uz «sapuvušo Eiropu», kā tagad Ušakovs, kurš nu varētu atkal būt pirmais numurs partijas sarak-stā ārkārtas vēlēšanās. Un padomju armijas pulkvedis Turlais, kurš izveda sevi no Afganistānas neilgi pirms PSRS sabrukuma, nav glasnostj jeb atklātības ieviesējs Rīgas domē. Atklātību tur sāka ieviest KNAB, kad pērn decembrī pirmoreiz ieradās kratīt Ušakova un citu kabinetus. Ja šim notikumam vajadzētu paralēles tālaika PSRS, tam būtu bijis jābūt kādam NATO tanku reidam PSRS galvaspilsētā.

Lai arī kādas vēsturiskās paralēles, kārtējo reizi redzējām, ka vertikālas varas struktūras ar vienu vadoni augšā korupcija nenovēršami noēd, līdz vienā brīdī tās pēkšņi sabrūk.

Paradoksāli, ka sabrukuma tiešais izraisītājs bija Ušakovs pats. Gandrīz desmit gadus koptā nodokļu maksātāju naudas dalīšanas shēmu, sviru un skrūvīšu sistēma bija lemta vertikālai ķēdes reakcijai, līdzko virsotne bija prom. Saskaņas Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs salīdzina Ušakovu ar «agrāro plēvi», kuras ēnā veģetējušie «augi» tagad tiecoties «pret sauli». Šiem dārzeņiem vienīgā ideoloģija ir pašu merkantilās intereses, tāpēc, protams, sākās resursu pārdale un tajā ieinteresēto «šantāža» (Ušakovs) un «rekets» (Turlais). Šīm «razborkām» nav sakara ne ar partiju programmām, ne ar ģeopolitiku, tāpēc «lielajā bildē» nav īsti svarīgi, kurš tieši baraņņiks vai rosļikovs kuru bergmani vai burovu šantažē un reketē. Toties, jācer, beidzot arī viņu vēlētājiem var nākties atzīt, ka ne jau «tāpēc, ka krievi». Paradoksāli, taču varam teikt paldies Nilam, ka diskreditējis arī Saskaņas kopto etniskās šķelšanas politiku.

KNAB sāka procesu, kurš piespieda Ušakovu mukt uz Briseli, taču Kremļa polittehnologu pirms 15 gadiem izdomātajam «krievvalodīgo» pārstāves Saskaņas monopolam punktu pielika Kariņa valdības apstiprināšana janvārī. Bija izgāzies kārtējais mēģinājums, šoreiz ar populistu satelītu palīdzību, iedabūt Saskaņu Latvijas valdībā, un kļuva skaidrs, ka šo galveno mērķi un misiju vairs neizdosies īstenot.

Var prognozēt prokremlisko spēku būtisku pārstrukturēšanu. Nopietns signāls ir Latvijas drošības lietās aktīvā Saskaņas karotāja Andreja Elksniņa paziņojums par savas partijas dibināšanu. Varam tikai minēt, vai Daugavpils domes priekšsēdētājam šī ideja radās kārtējā komandējuma laikā Maskavā, no kura atceļā viņu un pašreizējo vicemēru Vadimu Baraņņiku aprīļa beigās izkratīja robežsargi Rīgas lidostā; kā Elksniņš pats brēca — Valsts drošības dienesta uzdevumā.

Daudz taustāmāki mērķi no Saskaņas zibenīgi izslēgtajam «reketieru» un «šantāžistu» četriniekam Rīgas domē — money, money, money, kā dzied dziesmiņā. Līdz ar viņu izslēgšanu valdošajiem pazuda vairākums domē, tāpēc šī disko grupiņa uzreiz kļuva interesanta gan pašiem izslēdzējiem, gan «mistera 20%» konjunktūristiem, gan arī opozīcijas Latvijas Attīstībai tēviem shēmotājiem. Daži nomaļus polittehnologi raudzīja taurēt, ka šie četri esot izcila iespēja opozīcijai «gāzt Saskaņu» un «ņemt varu Rīgā». Taču šis tekstiņš bija tik acīmredzami naudas motivēts, ka pat Saskaņa uz to vairs necer un tagad «ar optimismu» raugoties uz ārkārtas vēlēšanām.

Jaunā Vienotība un Jaunā konservatīvā partija uzstāj, ka nesadarbosies ar domē līdz šim valdījušajiem. Tām piekrīt arī Nacionālā apvienība, kaut gan tur daži šaubās, vai nevajadzētu ļaut pašreizējai koalīcijai pašai izstrēbt savārīto (sak, citādi Baibiņa raudās!). Tikai LA deputāti tēlo «kāpēc ne» vientiešus, bet viņu jumta partija valdībā nupat, šķiet, sāk tirdziņu par eirokomisāra amatu — pirmdien valdības koalīcija jau otrreiz uz nedēļu atlika lemšanu par Valda Dombrovska kandidatūru. Attīstībai / Par un arī NA gribot ar viņu vēl tikties.

Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas var būt ne tikai bīstamas Saskaņai un nāvējošas tās piedēklim GKR, bet arī riskantas dažām opozīcijas partijām, no kurām vienīgi JV un NA pašlaik var cerēt uz labiem panākumiem. JKP sarakstā vairs nebūtu Strīķes un Juraša, bet AP, šķiet, pati rok sev bedri ar svārstīšanos starp naudu un principiem. Tomēr ārkārtas vēlēšanas nupat izskatās esam vienīgā izeja no Saskaņas valdīšanas drupām, turklāt tehniski panākamas — ja domē trīs sēdēs pēc kārtas nav kvoruma, valdība var iesniegt Saeimai likumprojektu par tās atlaišanu.

Komentārs 140 zīmēs

Nesanāk tīri. Astoņas politiskās partijas norādījušas nepatiesas ziņas par saviem ieņēmumiem, konstatējis KNAB.

Krimināla ķīmiķošana. Pat 21. gadsimtā Latvijā ir ražotāji, kuri atļaujas bīstamus ķīmiskus atkritumus izgāzt ceļmalā, kā tas Zemgalē noticis vismaz 18 vietās.

Mūris ap pagātni. Pirms 30 gadiem Tjaņaņmeņa laukumā Pekinā nogalināja, iespējams, tūkstošus cilvēku, taču režīms vajā cilvēkus, kuri mēģina viņus pieminēt.

Uzmetieni un pēcgrūdieni

Eiropas Parlamenta vēlēšanas ietekmēs arī Latvijas iekšpolitiku

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti nevienai no partijām nešķiet vislabākie iespējamie, taču tā tas vienmēr ir demokrātiskā valstī pēc jebkurām vēlēšanām. Ievēlēto Latvijas pārstāvju darbu varēsim sākt vērtēt pēc kāda laika, toties politikas korekcijas atbilstoši šo vēlēšanu iznākumam redzēsim jau tuvākajā nākotnē. Dažs labs satricinājums var ķert arī valdību, bet Rīgas domē ir garantēts.

Pat it kā nepārprotamajai uzvarētājai Jaunajai Vienotībai droši vien «rūgtumiņš palika». Tikai apmēram 5000 balsu pietrūka, lai iegūtu trešo mandātu. Citām partijām šāds skaits būtu astronomisks, taču par JV balsoja vairāk nekā 124 tūkstoši, tāpēc tai pietrūka tik tiešām «tikai». Un iekšpartijas manevru plāni arī varbūt nav izdevušies – kad Valdis Dombrovskis droši vien kļūs par eirokomisāru, viņa mandātu saņems Inese Vaidere, kuru vēlētāji no piektās vietas sarakstā uzplusoja līdz trešajai, nevis vecās Vienotības priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, kuru aizsvītroja uz astoto.

Taču JV kreņķi ir nieks, salīdzinot ar kārtējo triecienu pirmīt varenās ZZS pašapziņai un ražai. Tikai 612 balsis pietrūka, lai necik sen par Eiropas politikas uzlecošo zvaigzni vietumis dēvētā Dana Reizniece-Ozola varētu doties pa norietējušās autobusu pakaļu zvaigznes Ivetas Grigules-Pēterses iemīto varoņtaku. Lai cik cītīgi viņa pirms vēlēšanām spēlēja šahu ar bērniem pagastos, vēlētāji vēlreiz pasludināja jau Saeimas vēlēšanās pateikto: «labo darbu čempioniem» šahs, mats un diskvalifikācija.

ZZS izmisums gan neapdraud valdību tieši. Kamēr JKP turēsies pie apņemšanās nebūt koalīcijā ar Lemberga partiju, tikmēr ZZS tur nebūs. Arī JKP saraksta akadēmiskā vilcēja Anda Kudora palikšana zem svītras partijai nav nekāda neveiksme – Eiroparlaments nav tā vieta, kur bez kompromisiem skaldīt, lai «galvas ripo».

Grūtāk prognozēt KPV reakciju uz šo vēlēšanu iznākumu. Saeimas vēlēšanās pērn saņemtie 120 tūkstoši balsu izrādījās esam petardes triumfs. Tikai 4362 vēlētāji joprojām piekrīt partijas vadoņiem, ka kādai «valstij» jāsāk ar sevi, no tiem ārzemēs, kur pērnruden KPV rullēja diži, šajās vēlēšanās tādu bija vairs tikai 18 (!). Kazi, kādam no KPV kodoliem, cik nu kuru dienu to ir, pauzēs starp šķelšanos un dalīšanos var rasties impulsīva vēlme «kaut ko darīt» lietas labā, bet lielākais atlikušais resurss ir ietekme valdībā.

Divām citām koalīcijas partijām apzināti šūpot valdības laivu pēc EP vēlēšanām nelon. Attīstībai / Par dabūja, ko gribēja, un var turpināt meditēt, vai vieta Eiroparlamentā par 150 tūkstošiem eiro bezpartejiskajai «runājošajai galvai» Ivaram Ijabam ir tas, ko vajadzēja gribēt. Un apcerēt kaunu par liberālo atbalstītāju indevi svītrot sarakstā liberāļus ar nelatviskiem uzvārdiem. Un mierināt sevi, ka iedomu burbulis daudz iluzorāks izrādījies Progresīvajiem, kuru piedāvājumā, par spīti labajai līderei, bārberšopu vegāni laikam sajuta kādu aizdomīgu piegaršu. Šefpavārs Roberts Putnis, gods godam, uzņēmās par to atbildību un atkāpsies no partijas priekšsēdētāja amata.

Savukārt Nacionālā apvienība, lai cik paradoksāli, būtu varējusi radīt galvassāpes premjerministram Kariņam, ja būtu finišējusi pirmajā vietā, kā bija sasapņojusies savā burbulī, un tad pieprasījusi vairāk, nekā citi uzskatītu par vienai partijai pieļaujamu augstāko amatu nomenklatūrā — papildus Saeimas priekšsēdētājas amatam un «savam prezidentam» Egilam Levitam arī eirokomisāra amatu saraksta līderim Robertam Zīlem. Taču tagad gan Zīle, gan citi partijā atzīst, ka augstais amats pēc taisnības pienāktos Dombrovskim, un droši vien atgriezīsies amatu tirgū tikai pret rudeni, kad būs jāizvēlas jauns Latvijas Bankas prezidents.

Tomēr problēmas valdībai var radīt dažu apvienības politiķu ieskatā pārāk «liberastiskās» kultūras ministres Daces Melbārdes sekmīgā aizdabūšana prom uz Briseli. Raivis Dzintars gan ir pateicis, ka viņas vietā nebūšot dzejas zonderpoliciste Inguna Rībena, taču apvienības aptverē savu kārtu gaida ne tikai Imanta Parādnieka radinieki, bet arī citi tikpat izcili nacionālās politiskās kultūras darbinieki.

Un tad vēl kārdinājums «gāzt Saskaņu» Rīgas domē un dalīt galvaspilsētas gada budžeta miljardu kopā ar Saskaņas desmit gadus ilgo partneri GKR… Tas var izrādīties nepārvarams ne tikai «nacionālās» Brokas tipa ciniķiem, bet arī paristu Jaunupa gala attīstītajiem šiverētājiem. Vilnis Ķirsis domē var viendien attapt, ka pats kopā ar savu JV kļuvis par daļu no Rīgas «korupcijas sejas», par kādu pašlaik jau ar tiesas lēmumu atzīts Nils Ušakovs.

Vēlētāji palika uzticīgi Ušakovam līdz pat lidostai. (Korupcija Rīgas domē? Piedodiet, Putins Krievijā nozadzis tik, cik visi Latvijas iedzīvotāji kopā nevarētu pacelt, toties aizstāv krievus!) Lai arī kā izlemtu domē rīkoties valdības koalīcijas partijas, Ušakova aizbēgšana uz Briseli, paķerot līdzi arī nešķiramo draugu un darījumu partneri Andri Ameriku, kurš grasās viņu uzmest, pirms vēl abi iekāpuši lidmašīnā, ir posms gaidāmajā Saskaņas mutāciju agonijā, kas var būtiski ietekmēt Latvijas politisko spēku izkārtojuma ainavu.

Komentārs 140 zīmēs

Mazgāsies nanobalti. Tiesa sāk izskatīt nu jau leģendāro Rīgas «nanoūdens» lietu. Neviens no četriem apsūdzētajiem neatzīst savu vainu.

Kurš gan tos lasa? KNAB un VDD atzīst, ka ikdienā neuzrauga Latvijā tirgotos vairāk nekā 200 Krievijas preses izdevumus.

Bīstamais eksperiments. Austrijā kritusi valdība, kurā tās vadītājs bija iedomājies strādāt kopā ar Krievijas pērkamiem «nacionālistiem».

Eiropieši sasparojas

Līdz šim tik liela uzmanība nebija pievērsta Eiropas Parlamenta vēlēšanām

Mēdz teikt, ka visa politika ir vietējā politika. Cilvēku izvēles vēlēšanu iecirknī nosakot viņa konkrētās intereses, nevis abstrakti jēdzieni vai globālas, ar ikdienas dzīvi šķietami nesaistītas problēmas.

Ja tā ir taisnība, tad Eiropas Savienības tēvu sapnis pārvērst Eiropu no daudzās atsevišķās valstīs saskaldīta kontinenta par vienu politisku vienību, kurā Eiropas problēmas un izaicinājumi ir tiklab arī mūsu «vietējās» problēmas un izaicinājumi, pagājušās nedēļas nogalē manāmi pavirzījās uz priekšu.

Nekad vēl līdz šim tik liela uzmanība nebija pievērsta Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Nekad vēl ar balsojuma rezultātiem nebija saistītas tik lielas bažas un cerības. Nekad vēl vēlēšanu būtiskākie jautājumi nebija bijuši tik līdzīgi daudzajās Eiropas valstīs, nekad vēl priekšvēlēšanu kampaņām nebija bijis tik svarīgs starptautiskais elements.

Nekad līdz šim nebija noticis līdzdalības pieaugums Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Paradoksālā kārtā par šo Eiropas padziļināšanu varam pateikt paldies tiem spēkiem, kuru mērķis ir tieši pretējais — panākt Eiropas Savienības demontāžu vai vismaz tās struktūru būtisku vājināšanu. Itālijas iekšlietu ministrs Mateo Salvīni un viņa sabiedrotā Francijas galēji labējā eiroskeptiķe Marina Lepēna solīja izveidot lielāko deputātu grupu Eiropas Parlamentā un «izmainīt spēlēs noteikumus» Eiropā. Salvīni un Lepēna aplidoja Eiropu, lai runātu ar iespējamajiem partneriem, un nedēļu pirms vēlēšanām sarīkoja mītiņu Milānas slavenās katedrāles priekšā, kurā piedalījās pārstāvji no vienpadsmit valstīm.

Galu galā skaļi pieteiktais populistu cunami izrādījās tikai neliela viļņošanās parlamenta seklajā galā. Salvīni partija pārliecinoši uzvarēja Itālijā, taču citur eiroskeptiķu rezultāti nebija ne tuvu tik spīdoši. Tiesa, Lepēnas partija Francijā par mata tiesu ieguva lielāko deputātu skaitu, tomēr mazāk nekā iepriekšējās EP vēlēšanās. Tāda Eiropas mēroga labējā spārna ikona kā Nīderlandes Gērts Vilderss vispār neiekļuva EP, Dānijā Tautas partija zaudējusi trīs no četrām līdzšinējām vietām, Vācijā AfD atbalsts bija zemāks nekā iepriekšējās Bundestāga vēlēšanās. Salvīni Eiropas Tautu un nāciju apvienības deputātu skaits pieauga līdz 58, varbūt viņam izdosies vēl kādus atvilināt no citām eiroskeptiski noskaņotām frakcijām, tomēr izveidot lielāko grupu Eiropas Parlamentā viņam nespīd. Eiroskeptiķiem iedzimta ir vēlme katram būt pirmajam puisim savā sādžā, un savu ģenētisko kodu viņi mainīt nespēs, tāpēc jau gadiem redzamās iekšējās nesaskaņas nekur nepazudīs.

Vēlētāju pieplūdums palīdzēja nevis populistiem, bet gan diviem izteikti proeiropeiskiem politiskajiem virzieniem — liberāļiem un zaļajiem. Liberālajai ALDE grupai vietu skaits pieaudzis no 68 līdz 107, lielā mērā pateicoties Francijas prezidenta Makrona partijas gatavībai pieslieties šai grupai. Tāds rezultāts gan atbilst pirms vēlēšanām izteiktajām prognozēm. Lielais pārsteigums ir zaļo panākumi. Viņiem prognozēja apmēram tās pašas 56 vietas, kuras tiem bija aizejošajā parlamentā, bet tā vietā viņiem būs 69.

Tas var nešķist daudz, taču jaunajā parlamentā šīm balsīm būs liels svars. EP līdz šim noteicošās bija divas grupas — labēji centriskā Eiropas Tautas partiju grupa un kreisi centriskā Sociālistu un demokrātu grupa. Taču tās kopā zaudējušas 80 vietas un pirmo reizi neveidos vairākumu EP. Lai nodrošinātu atbalstu gan kandidātiem uz jauno Eiropas Komisiju, gan tās virzītajiem likumprojektiem, parlamenta proeiropeiskajam vairākumam nāksies daudz smagāk strādāt, nekā līdz šim bijis ierasts.

Jāņem arī vērā, ka šobrīd iezīmētās grupu robežas var vēl pamainīties. Šajās politiskajās «ģimenēs» ir gana daudz nelaimīgu laulību un gadījuma sakaru. Ždanokas Latvijas Krievu savienības atrašanās Zaļo frakcijā ir tikai viens šāds kuriozs. Svarīgāka ir Orbāna labvēlīgā attieksme pret Salvīni, tāpēc Ungārijas premjera partijas 13 deputātu palikšana Tautas partiju grupā ir zem lielas jautājuma zīmes. Lielbritānijas 73 deputātu gaidāmā aiziešana no EP pēc Brexit vēl vairāk sajauks kārtis, ne tikai (daudziem par lielu atvieglojumu) atņemot tribīni Brexit partijas 29 deputātiem, bet arī 10 sociālistiem, 11 zaļajiem un 16 liberāļiem.

Nepārprotami jaunais Eiropas Parlaments būs fragmentētāks. Populistu balsis, iespējams, būs nedaudz skaļākas. Tomēr tas varbūt nav slikti. Līdz šim Tautas partijas un sociāldemokrātu duopols nodrošināja, ka EP lielā mērā funkcionēja kā tehnisks piedēklis Komisijai un Padomei, nedaudz pielabojot kādu direktīvu un ik pa brīdim iejaucoties dalībvalstu virzītu ES amatpersonu iecelšanas procesā. Jaunais parlaments nebūs tiki viegli vadāms, bet, ja tas nozīme, ka tur skaidrāk iezīmēsies dalījums starp proeiropeisko «pozīciju» un eiroskeptisko «opozīciju», un ja tur biežāk notiks īstas debates par nozīmīgiem politiskiem jautājumiem, tad šajās vēlēšanās pievērstā uzmanība Eiropas Parlamentam tikai pieaugs. Tas būs vēl viens solis uz kopēju Eiropas politiskās telpas izveidošanu.

Komentārs 140 zīmēs

Augstākā matemātika. Neviens kandidāts nesaņēma balsu vairākumu, tomēr par LU rektoru atkārtoti ievēlēts Muižnieks.

Cīņa par alkotūristiem. Igaunijas valdība plāno pazemināt akcīzi alkoholam par 25%, un Latvija pētīs, kā nezaudēt «konkurētspēju».

Saskaņas domino krīt cits pēc cita. KNAB aizturējis bijušo Rīgas Tūrisma attīstības biroja valdes locekli Maksimu Tolstoju.

Par jaunu politiku

Prezidenta vēlēšanas parādīs, vai varam uzticēties Saeimas politiķiem

Viss it kā būtu skaidrs par Valsts prezidenta vēlēšanām — ir trīs kandidāti, balsojums Saeimā 29. maijā, vislabākās izredzes ir Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Egilam Levitam. Varētu sākt runāt, ko gaidām no jaunā prezidenta.

Opozīcija mēģināja sākt diskusiju par vēlēšanu procedūru, ko Saeimas prezidijs it kā pārkāpis, neņemdams vērā 34 deputātu priekšlikumu vēlēt prezidentu 5. jūnijā, nevis 29. maijā, kaut gan viņi «pirmie» iesnieguši priekšlikumu par datumu, tāpēc par to arī esot jālemj. Taču tas nevar aizkavēt prezidenta ievēlēšanu.

Ir svarīgi, ka balsojums par prezidentu pirmo reizi būs atklāts. Tātad būs krietni mazāk pēdējā brīža aizkulišu tirgus iespēju ar sekojošu plecu raustīšanu par to, kā kurš ir balsojis. Bet likuma noteiktais kandidātu izvirzīšanas laika rāmis nepieļauj, ka nākamtrešdien kāds varētu strupceļā zvanīt savai zobārstei vai savam šoferim — klau, mums te vajag prezidentu, negribi nākt?

Par tiesībsargu Juri Jansonu, izskatās, balsos tikai viņu izvirzījušie «zaļie zemnieki» un varbūt arī Saskaņa. Par profesionālo lobistu Didzi Šmitu — Aldis Gobzems, vēl daži un varbūt arī Saskaņa. Tātad ne vienam, ne otram ne tuvu nav Saeimas vairākuma atbalsta. Vai tātad intrigas nav, ievēlēs Levitu, un laiks sākt spriest par jaunā prezidenta darbiem?

Varbūt. Taču prezidents būs ievēlēts, kad par kandidātu būs nobalsojis vismaz 51 tautas priekšstāvis. Vismaz tik daudz Levitam ir jau pašlaik, ja saskaita kopā viņam atbalstu oficiāli apliecinājušo partiju Jaunā Vienotība (8), Jaunā konservatīvā partija (16), Nacionālā apvienība (13) un Attīstībai / Par (13) deputātus plus KPV pārstāvjus Artusu Kaimiņu un Aldi Blumbergu, kuri paziņojuši, ka balsos par Levitu. Viņi droši vien nebūs vienīgie no KPV, un Levits var rēķināties ar vismaz 55 balsīm.

Taču deputātiem, ziniet, mēdz gadīties ne tikai prognozējami komandējumi, bet arī neprognozējamas saslimšanas, plīsušas riepas un līdzīgas ķibeles, un reizēm mainās pat dzelžaina apņemšanās. Varam nešaubīties, ka aizkulisēs pilnā sparā rit darbs abiem mērķiem — gan nepieciešamo balsu nodrošināšanai Levitam, gan vairākuma atbalsta viņam nepieļaušanai. Un arī publiski signāli palaikam ir mulsinoši.

Mediji vēstīja — Raimonds Vējonis paziņojis, ka nekandidēšot uz otru termiņu prezidenta amatā. Taču Vējonis 7. maijā patiesībā teica tā: «Es esmu pieņēmis lēmumu nepiedalīties šajā procesā, kas sāksies šonedēļ.» Pārvaicāts, vai tātad nekandidēs, viņš, ja var tā teikt, precizēja: «Es saku, ka šobrīd esmu pieņēmis lēmumu pašlaik nepiedalīties kandidēšanā.» Vējonis nepateica, ka nekandidētu arī tad, ja Saeima neievēlē nevienu no pašreizējiem kandidātiem.

Bet Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA), 13. maijā skaidrodama, kāpēc vēlēšanām jānotiek 29. maijā, nevis 5. jūnijā, piepeši paziņoja: «Skaidrs, ka būs vairākas vēlēšanu kārtas, tas jau šobrīd ir skaidrs.» Kāpēc viņai jau tagad ir skaidrs, ka pirmajā kārtā Levits nedabūs 51 balsi?

Iespējams, valsts otrā augstākā amatpersona Mūrniece, tāpat kā pirms tam valsts augstākā amatpersona Vējonis, vienkārši neprecīzi izteicās. Iespējams, ka vienkārši taktisks misēklis bija arī Mūrnieces lēmums 9. maijā, kad koalīcija oficiāli izvirzīja Levitu prezidenta amatam, sasaukt Saeimas prezidija sēdi vēlēšanu datuma noteikšanai tikai pulksten piecos pēcpusdienā, kas ļāva opozīcijai ap pulksten četriem iesniegt priekšlikumu par alternatīvu vēlēšanu datumu. Neba uzreiz visur jāredz viltīgs aprēķins.

Iespējams, Ģenerālprokuratūras lūgumam Saeimai izdot kriminālvajāšanai KPV frakcijas priekšsēdētāju Ati Zakatistovu nav sakara ar dažu vēlmi nepieļaut KPV atbalstu Levita ievēlēšanai, tāpat kā lūgumam izdot kriminālvajāšanai JKP deputātu Juri Jurašu pirms četriem mēnešiem, iespējams, nebija sakara ar dažu vēlmi nepieļaut Kariņa valdības izveidošanu.

Iespējams, Nacionālā apvienība pirms četriem gadiem virzīja Levitu kā «savu» kandidātu ne tāpēc, ka bija pārliecināta, ka viņu neievēlēs, un pašlaik atbalsta viņu nevis tāpēc, ka vairs nevar neatbalstīt, bet gan tāpēc, ka tiešām uzskata par labu kandidātu valsts augstākajam amatam. Iespējams, tā uzskata arī tie apvienības biedri, kuri svin Ulmaņa apvērsumu, jūsmo par Putina draugiem Rietumos un savulaik ieteica apkarot citādos ar Mein Kampf un mietiem. Cilvēki varot mainīties, cer arī kandidāts Levits.

Iespējams, ka aizdomīgums par politiķu un amatpersonu rīcības motīviem šoreiz ir nevietā, kaut gan citās reizēs diemžēl ir bijis ļoti pamatots. (Atcerēsimies klasiku, kad Šlesers Rīdzenē bikstīja Lembergu: Zatlers «nah** jāvāc nost», viņa vietā «tev jānozīmē prezidents», «mēs ar Saskaņu nobalsojam par, un tev ir savs prezidents».) Kaut arī lēnāk, nekā daudzi vēlētos, politika Latvijā kļūst atklātāka un godīgāka.

Saeimas balsojums nākamnedēļ būs ne tikai par prezidentu, bet arī par sabiedrības uzticēšanos politiķiem. Un tad varēsim runāt arī par jaunā prezidenta uzdevumiem, no kuriem svarīgākais, šķiet, būtu palīdzēt pabeigt Latvijā ieilgušo pēcpadomju posmu, kura hroniska pazīme ir dubulta domāšana un nesodāmi meli kā politikas īstenošanas galvenais rīks.

Komentārs 140 zīmēs

Korumpantu vilciena terminators. Ministrs Linkaits vēršas pret Latvijas Dzelzceļa vadību un draud arī vispār likvidēt uzņēmumu Pasažieru vilciens.

Nākamais, lūdzu! KNAB nosūtījis prokuratūrai materiālus kriminālvajāšanas sākšanai pret trim personām par kukuļošanu Rīgas Centrāltirgū.

Cik maksā «īstens patriots»? Austrijas Brīvības partija izrādījās esam Kremļa viegli nopērkama, tāpēc valdība kritīs un būs jaunas vēlēšanas.

Mūsu cilvēki Briselē

Pat ja tevi neaicina, ir jāiet balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās

Laiks pieslēgties. Sestdien Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Ja neesi saņēmis paziņojumu par savu vēlēšanu iecirkni, ir pēdējais brīdis noskaidrot, kur varēsi atdot balsi, jo EP, tāpat kā pašvaldību vēlēšanās, nevar balsot, kur pagadās. Savu iecirkni vari noskaidrot mājaslapā Pmlp.gov.lv.

Labi, tas izdarīts. Tagad jāizvēlas, par ko balsot. Tas ir sarežģītāk.

Ir cilvēki, kuriem patīk pievienoties vairākumam un balsot par uzvarētāju, bet EP vēlēšanās to prognozēt ir sarežģīti. Dažādas aptaujas paredz krasi atšķirīgus rezultātus. Jaunākā Factum aptauja uzrāda vislielāko atbalstu Nacionālajai apvienībai — 17,1% un attiecīgi divas no astoņām vietām EP, bet Saskaņai tikai vienu mandātu un Latvijas Krievu savienībai nevienu. Savukārt SKDS redzam pretēju ainu — Saskaņai un LKS kopā varētu būt pat trīs mandāti, bet NA tikai viens. Atbalsts Jaunajai konservatīvajai partijai svārstās starp gandrīz 10% Factum aptaujā un 3,2% SKDS. Vienīgi Attīstībai / Par! un Jaunajai Vienotībai visas aptaujas uzrāda relatīvi stabilas pozīcijas — pirmajai ap 10%, otrajai nedaudz vairāk.

Arī racionāli izvēlēties nav viegli. Pat ja saproti, ko dara Eiropas Parlaments — apstiprina ES augstākās amatpersonas, apstiprina un nereti arī pārveido Eiropas Komisijas izstrādātās direktīvas, ratificē ES slēgtos līgumus —, tev, visticamāk, ar EP darbu bijis maz tiešas saskarsmes.

Ja EP puslīdz normāli strādā, tad mēs Latvijā to tiešā veidā maz pamanām. Ja tā darbs pēc šīm vēlēšanām sāks buksēt daudzo ievēlēto populistu un eiroskeptiķu dēļ, tad negatīvās sekas mēs varētu sākt sāpīgi izjust. Tāpēc jāiet un jābalso par kandidātiem, kuru personības un programmas rada pārliecību, ka viņi nevis graus, bet stiprinās gan ES, gan Latvijas drošību un attīstību.

Kā no sarakstiem, kam ir vismaz nelielas izredzes iegūt mandātu, izvēlēties tos mūsu cilvēkus Briselē?

Latvijas Krievu saraksta biļetenu jau uzreiz var mest miskastē — Ždanoka un Mamikins uzticīgi atbalsta Putina politiku.

Saskaņa ļoti pūlas tēlot eiropeisku partiju, bet vai tiešām gribam uz Briseli sūtīt Ušakovu, lai pēc tam riskētu ar Latvijai apkaunojošu balsojumu par viņa izdošanu kriminālvajāšanai par visiem Rīgas mēra amatā sastrādātajiem grēkiem? Un kur, galu galā, Nils pēdējās nedēļās palicis? Nav redzams pat priekšvēlēšanu plakātos, domē arī nerādoties, no sarunām ar žurnālistiem izvairās. Nav pelnījis atbalstu.

KPV LV šobrīd ir daudz svarīgāki jautājumi risināmi — frakciju plosa iekšēji konflikti, tikai ar trešo mēģinājumu izdevās sarīkot biedru sapulci, partijas nākotne šķiet stipri apšaubāma. Pieklājības pēc iesniedza sarakstu, bet jāšaubās, vai pat paši tic, ka iegūs kādu vietu.

Latvijas Reģionu apvienībai ir allaž labi sagatavots, Eiropu pazīstošs saraksta līderis Smiltēns un gaužām īss rezervistu soliņš. Saeimas vēlēšanās kā lauku partija LRA vēl varēja cerēt atņemt balsis ZZS, bet EP ar to būtu tā kā par maz.

Savukārt baltā zirga jātnieces Grigules vietā ZZS tagad piedāvā bijušo finanšu ministri Reiznieci-Ozolu. Savulaik viņa sevi pozicionēja kā eiro ieviešanas apšaubītāju, bet šajās vēlēšanās ZZS piedāvājums ir miglains un kampaņa kūtra. «Labo darbu čempioni» laikam necer uz spožu uzvaru.

Savukārt Nacionālā apvienība ar savu rosību mulsina. Rīgas ielās visredzamākais ir saraksta pēdējais — 16. — numurs Kols, kamēr apvienības pieklājīgā, eiropeiskā seja Zīle iespiesta kaut kur reklāmas apakšējā stūrītī. Vienlaikus Facebook ir pilns ar Šnori, kurš biedē ar melnajām migrantu ordām un Eiropas «kolektīvo pašnāvību». Vai NA pošas pievienoties prokremlisko populistu Salvīni un Lepēnas blokam?

JKP saraksta līdera politologa Kudora pienesums EP zināšanām par Krievijas dezinformāciju būtu vērtīgs Latvijai un Eiropai. Tomēr rodas jautājums, vai pēdējo dienu emocionāli saprotamie, bet juridiski nepamatotie paziņojumi par ģenerālprokurora atlaišanu arī nav daļa no vēlēšanu kampaņas. Bezkom-pro-misa tiesiskuma atbal-stītājiem būtu jāturas pie tiesiski pamatotas rīcības.

Vēlēšanu pārsteigums var izrādīties Progresīvie. Saraksta līdere Anča TV debatēs atstāj līdzsvarotu, kompetentu iespaidu, un tie, kas Saeimas vēlēšanās baidījās atdot balsi par sarakstu, kas nepārkāps 5% robežu, EP vēlēšanās varētu būt gatavi nedaudz riskēt. Katrā ziņā Progresīvajiem vairākās aptaujās reitingi sasniedz 6 vai 7% atbalstu.

Bet kā  Eiropas atbalstītāju balsis sadalīs divas galvenās proeiropeiskās partijas? A/P sola jaunas sejas un piederību liberālajam blokam, Vienotība — stabilu vietu Tautas partiju frakcijā, EP lielākajā politiskajā grupā. A/P Ijabs prot runāt, Rubesai pieredze un kontakti Eiropā saistībā ar darbu Rail Baltica, Ilvesai plašas zināšanas kiberjautājumos, savukārt Vienotības Dombrovskis un Kalniete pārzina Briseles varas gaiteņus.

Domājams, daudziem Ir lasītājam nebūs viegli starp šiem diviem sarakstiem izvēlēties. Te maz ko var pateikt priekšā, katram jāseko savai iekšējai balsij un, pats svarīgākais, jābalso!

Komentārs 140 zīmēs

Jaunais aukstais karš? ASV pošas aizliegt tehnoloģisko sadarbību ar Ķīnas Huawei, Google pārtrauc Android lietošanu Huawei telefonos.

Amatperso­nām jābūt atbildīgām. Saeimas komisija atbalstījusi priekšlikumu ļaut Valsts kontrolei piedzīt pretlikumīgi iztērētu valsts naudu.

Atslēgsimies no Krievijas. Ministru kabinets atbalstījis Latvijas elektrotīklu sinhronizāciju ar Eiropas elektroenerģijas sistēmām 2025. gadā.

Rīgas melnā kaste

Rīgas domes nodibinājumu shēmas KNAB atklāja kopā ar Valsts kontroli

Rīgā valdošā koalīcija ir noraidījusi opozīcijas priekšlikumu atvēlēt domē kabinetu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam. Taču kļūst par tradīciju KNAB «sadarbības vizītes» pašvaldībā, turklāt nu jau arī kopā ar citām valsts iestādēm.

Korupcijas apkarotāji parasti izkrata arī no amata tagad atstādinātā mēra Nila Ušakova kabinetu. Pēc Rīgas Satiksmes vadošo amatpersonu aizturēšanas janvārī iznesa no tā vairākus portfeļus un maisu ar dokumentiem. Bet pirmdien, kad kratīšanas notika Saskaņas frakcijā, nodibinājumā Riga.lv, Ārlietu pārvaldē un atkal Ušakova birojā, KNAB darbinieki iznesuši no domes vairākas lielas, melnā plēvē ietītas kastes. Varam cerēt, ka tās nebūs pēdējās, pat ja domē valdošie nebūs aizlaikus salikuši atsevišķā telpā visus dokumentus par savām shēmām.

Taču līdztekus veidojas vēl viena svarīga tradīcija — KNAB operāciju arvien ciešākai saistībai ar citu valsts iestāžu darīto. Maija sākumā Centrālā finanšu un līgumu aģentūra lauza līgumu ar Rīgas Satiksmi par Kapu tramvaja projektu, atsaukdamās arī uz KNAB sāktajām lietām par iespējamo krāpniecību RS iepirkumu konkursos. Bet tagad Valsts kontrole pāris nedēļu pieturēja revīzijas ziņojuma publicēšanu par pašvaldības dotācijām biedrībām un nodibinājumiem, lai KNAB var pienācīgi sagatavoties reidam domē.

KNAB pirmdien informēja, ka jau 5. aprīlī sācis kriminālprocesu pret Rīgas tūrisma attīstības biroja amatpersonām par budžeta līdzekļu izšķērdēšanu, dokumentu viltošanu un krāpšanu, un informācijas iegūšanā cieši sadarbojies ar Valsts kontroli. VK revīzijā iegūtā informācija ir apkopota pirmdien publicētajā ziņojumā. Tajā secināts, ka Rīgas pašvaldība laikā no 2016. līdz 2018. gadam caur biedrībām un nodibinājumiem izsaimniekojusi 21 miljonu eiro rīdzinieku naudas. Nauda aizplūdusi uz diviem pašvaldības nodibinājumiem – RTAB (17 miljoni) un Riga.lv (4 miljoni).

Shēmas lielākoties ir izaicinoši vienkāršas. Nodibinājumi bez jebkāda pamatojuma pieprasīja summas, kuras pašvaldība bez jebkādiem jautājumiem piešķīra. (Nodibinājumam Riga.lv vispār nebija pašvaldības apstiprināta budžeta.) Saņemto naudu tie tērēja pēc saviem ieskatiem.

Piemēram, RTAB iztērēja 7,8 miljonus «sadarbības projektiem», kuriem maz sakara ar tūrisma popularizēšanu, miljonu vienkārši ziedoja vai uzdāvināja citām organizācijām, «ieguldīja» līdzekļus air Baltic piederošajos zīmolos Live Riga un Meet Riga, kuri abi ir ieķīlāti, maksāja algas, iespējams, fiktīvi nodarbinātiem cilvēkiem. Bet Riga.lv, kura mērķis it kā ir popularizēt Rīgu, pusmiljonu izmetusi sava portāla reklamēšanai, ceturtdaļmiljonu izmaksājusi dažādiem konsultantiem un «autoratlīdzībās» par rakstu pārpublicēšanu, vēl 600 tūkstošus iztērējusi maksas avīzei, kurai bija jābūt bezmaksas.

Tā ir īsta «melnā kaste», tikai pat melnāka par klasisko — ieejošās summas var konstatēt, taču nav iespējams noteikt ne tikai to, kas ar tām notiek kastē iekšā, bet palaikam arī to, kur pazūd no tās izejošā nauda. VK secināja, ka daudzos gadījumos nav iespējams pārliecināties ne par veikto darbu apjomu, ne par izmaksām. Nauda tērēta ziediem, alkoholam, dzintara krellēm, restorānu apmeklējumiem. Un pat fiziski ieskatīties šajā kastē nav viegli — gandrīz gadu ilgušās revīzijas laikā VK darbiniekiem tikai vienu reizi izdevies iekļūt Riga.lv telpās.

VK secinājumu korekti oficiālā valoda šajā reizē izklausās pēc parodijas. VK aicina Rīgas domi izvērtēt, vai turpmāk šo nodibinājumu pastāvēšana būtu lietderīga. Tikpat labi varētu aicināt zagļus izvērtēt, vai zagt ir labi. Nodibinājumi taču izveidoti tieši tādēļ, lai varētu shēmotāju ieskatā lietderīgi izmantot nodokļu maksātāju naudu.

Taču laika prognoze shēmotājiem nav labvēlīga. Ušakovs būs izdeldējis bikses, dīdīdamies uz Briselei sakrāmētajiem čemodāniem. Tikmēr viņa pienākumu izpildītājs Oļegs Burovs spiests strauji notērēt saprātīga funkcionāra tēlu. Pirmdien viņš nodēvēja VK ziņojumu par «poēmu» un «literatūras sacerējumu» un kopā ar savu vietnieku Vadimu Baraņņiku tēloja pamuļķi: «Es varu jums apsolīt — mēs izdarīsim secinājumu, mēs esam spējīgi to izdarīt, jā, Vadim? Viss!»

Nē, nebūs gan «viss». Poēma ir liroepikas žanrs. Domes vadītāji zina, ka VK un KNAB tagad atklātās 21 miljona apgūšanas shēmas ir tikai īss citāts no Rīgas budžeta miljarda tērēšanas eposa.

To saprot arī tiesībsargātāji. Daudziem neizpratni izraisīja KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes aprīļa beigās teiktais, ka fiktīvi nodarbinātie Rīgas Satiksmē, kuri daļu saņemtās naudas «ziedoja» Saskaņai, esot nevis partiju nelikumīgas finansēšanas apkarotāja KNAB, bet gan fiktīvas nodarbinātības novērsējas Valsts policijas kompetencē. Lai arī kāds būtu šāda paziņojuma iemesls, ir skaidrs, ka Rīgas korupcijas bedres tīrīšanā pietiks darba arī policijai. 

RTAB uzreiz pēc VK revīzijas ziņojuma publicēšanas paziņoja, ka tas esot «politiski motivēts». Nedzirdējām pamatojumu šādam apgalvojumam, tomēr savā ziņā tas varbūt nav aplams. Ja korupcijas izskaušana būtu ne tikai tiesībsargātāju darba pienākums, bet arī visu valsts iestāžu motivācija, tad tā būtu laba politika.

Komentārs 140 zīmēs

Kaut kas slikts gaisā. Gaisa piesārņojuma rādītāji Rīgā ir kritiski, un ir liela iespēja, ka EK varētu sākt tiesvedību pret Latviju par šo normu pārsniegšanu.

Uz vienu grozu. Valdība otrdien nolēma nesākt iepriekš plānotās divu pakalpojumu grozu sistēmas ieviešanu veselības aprūpē.

Skvernelis zaudē. Lietuvieši svētdien izslēdza no cīņas par sava prezidenta amatu valdības vadītāju, kurš bija paziņojis, ka latvieši viņiem neesot brāļi.

Jābalso par Eiropu

Aizstāvēt Latvijas intereses nozīmē aizstāvēt Eiropas Savienību

Franss Timmermanss? Kas tas tāds? Tā noteikti sev prasīs ne viens vien rīdzinieks, ieraudzījis pilsētas ielās izliktu lielu plakātu, kurā kāds nepazīstams pusmūža vīrietis uzvalkā tiek pieteikts kā «mūsu prezidents Eiropas nākotnei».

Lielāku skaidrību nevieš reklāmas augšējā stūrī uz sarkana fona izceltie burti «PES», un vienīgi politiskā zīmološanā iesvaidītie uzreiz sapratīs, kā pareizi tulkot aicinājumu «Balsojiet par sociāldemokrātiem 25. maijā». Tikai plakāta apakšā salīdzinoši maziem burtiem rakstītais vārds «Saskaņa» vidējam vēlētājam beidzot atklāj, kam viņš var pateikties par iepazīstināšanu ar Fransu.

Stipri jāšaubās, vai šo plakātu var uzskatīt par veiksmīgu politisku aģitāciju Latvijas apstākļos. Tikai retais šeit pazīst Timmermansu kā Eiropas sociālistu partiju apvienības (Party of European Socialists jeb PES) kandidātu uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu. Latvijā nebūs iespējams par viņu balsot Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, un tās arī reklāmā netiek tieši pieminētas.

Plakāts liecina, cik ārkārtīgi svarīgi Saskaņai šobrīd ir pierādīt savu lojalitāti EP sociālistu frakcijai, un ciniķi teiktu, ka partija jau gatavojas iespējamajam balsojumam par Saskaņas EP vēlēšanu saraksta līdera Ušakova izdošanu kriminālvajāšanai.

Tomēr Timmermansa seja Rīgas ielās ir arī zīme, ka šīm EP vēlēšanām ir līdz šim neredzēti spēcīga eiropeiskā dimensija.

Politiskā sadarbība un ideoloģiskie konflikti sāk šķērsot robežas. Itālijas iekšlietu ministrs Salvini cenšas izveidot eiroskeptiķu aliansi, kura Briselē grautu ES no iekšpuses. Francijas prezidents Makrons pasludinājis par saviem pretiniekiem Salvini un Ungārijas premjerministru Orbanu, kurš veido ciešas saites ar Krievijas prezidentu Putinu, iegrožo preses brīvību un pakļauj tiesas politiskai ietekmei.

Šajos konfliktos saredzams svarīgāks jautājums, kuru izšķirs nākamnedēļas vēlēšanas — cik liels būs eiroskeptisko populistu atbalsta pieaugums EP? Šobrīd Eiropas Tautas partiju grupai (EPP), kurā ietilpst arī Vienotība, ir 217 no 751 deputāta vietām, bet aptaujas liecina, ka viņi varētu zaudēt starp 45 un 50 mandātu. Tas noteikti ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc EPP tik nepiedodami ilgi auklējās ar Orbana partiju Fidesz, kura vēlēšanās varētu iegūt ap 14 vietu un kuras darbību grupā apturēja tikai šā gada martā.

Arī otrajai lielākajai partiju grupai PES draud vērā ņemams vietu skaita sarukums — no 189 līdz apmēram 147. EPP un PES atbalsta kritumu visdrīzāk nespēs kompensēt trešā lielākā centriskā grupa — Liberāļu un demokrātu apvienība jeb ALDE, kurā no Latvijas piedalās partija Latvijas Attīstībai. Pateicoties sadarbībai ar Makrona partiju En Marche!, ALDE vietu skaits varētu pieaugt no 68 līdz pat 100, tomēr kopā trīs centriskās grupas varētu saņemt starp 60 un 80 mazāk vietu nekā patlaban, un dažās aptaujās to kopskaits jau bīstami tuvojas 50% robežai.

Savukārt, pēc Politico.eu aprēķiniem, eiroskeptiski noskaņoti kandidāti varētu iegūt ap trešo daļu vietu EP. Šobrīd ES grāvēji ir sadalījušies vairākās nelielās frakcijās, taču, ja Salvini plāni piepildītos un pēc vēlēšanām eiroskeptiķiem izdotos konsolidēt spēkus, viņi varētu iegūt nozīmīgu svaru EP gan kā balsošanas bloks, gan arī uzņemoties dažādu komisiju vadību. Situāciju vēl vairāk sarežģīs Lielbritānijas gaidāmā piedalīšanās EP vēlēšanās. Šobrīd aptaujās vadošā Brexit partija iegūs tribīni un ietekmi, bet citu valstu deputātiem būs jātiek skaidrībā — kā izturēties pret desmito daļu parlamenta, 73 deputātiem, kuri dažu mēnešu laikā varētu zaudēt mandātus sakarā ar Lielbritānijas izstāšanos no ES? Cik lielā mērā viņus iesaistīt lēmumu pieņemšanā un amatu sadalē?

Tā nu atgriežamies pie Timmermansa. Svarīgākais amats, par kuru pēc vēlēšanām būs jālemj EP, ir Eiropas Komisijas prezidents. Lielāka daļa EP frakciju ir jau pirms laba laika izvirzījušas savus tā sauktos Spitzenkandidaten — PES tas ir nīderlandietis Timmermanss, EPP vācietis Manfrēds Vēbers, un abas lielākās partiju grupas ir apņēmušās neatbalstīt kandidātus no malas. Taču EP tikai apstiprina EK prezidentu amatā, tiesības izvirzīt kandidātu pieder ES valstu vadītājiem, un daudziem no viņiem «spico kandidātu» sistēma nemaz nepatīk. Pirms pieciem gadiem parlaments panāca EPP nosauktā kandidāta Junkera izvirzīšanu, taču saskaldītam parlamentam varētu būt krietni grūtāk uzspiest savu gribu dalībvalstīm. Visdrīzāk EPP atkal iegūs visvairāk vietu, tomēr šobrīd nav nekādu garantiju, ka valstu vadītāji būs gatavi virzīt Vēberu. Ja viņi to nedara, varam gaidīt ilgstošu stīvēšanos par labāku kandidātu no malas.

Vēsts plakātu pētītājiem — Timmermanss gandrīz noteikti nebūs «mūsu prezidents Eiropas nākotnei».

Tomēr 25.maijā tieši Eiropas nākotnei jābūt vienam no vēlētāju galvenajiem apsvērumiem. Latvija nebūs ne droša, ne pārtikusi, ja ES būs vāja un fragmentēta. Visas partijas sola cīnīties par Latvijas interesēm Eiropas Parlamentā. Vislabāk to var izdarīt, cīnoties pret tiem, kuri vēlas ES vājināt, un šajās vēlēšanās katra vieta būs no svara.

Komentārs 140 zīmēs

Vētīs patvaļīgos uzraugus. Valdības koalīcija vienojusies veikt NEPLP vadības darba juridisko izvērtējumu.

Kremlim pa pirkstiem. Melnkalne piespriedusi cietumsodus 14 personām par Krievijas atbalstītu valsts apvērsuma mēģinājumu 2016. gadā.

Tirdzniecības kara rīboņa Klusā okeāna krastos. ASV paaugstināja tarifus Ķīnas precēm, kuru vērtība sasniedz 200 miljardus dolāru.

Kapu tramvajs galapunktā

Līguma laušana ar Rīgas Satiksmi novērsīs 97 miljonu izšķērdēšanu

Finansējuma apturēšanai Skanstes tramvaja līnijas projektam vajadzētu kļūt par pavērsienu no līdz šim koptās oligarhiski mafiozās tiesiskuma interpretācijas, ka, «ja nav cietumā, var godīgi zagt», uz veselajā saprātā balstītu tiesiskuma izpratni. Tiesas spriedumam vienmēr jābūt likumpārkāpuma vienīgajam apstiprinājumam, taču starp «notiesāts» un «godīgs» ir virkne citādu vērtējumu, un tie katrā ziņā jāņem vērā, kad ir runa par valsts un pašvaldību rīcību ar nodokļu maksātāju naudu.

Šādus vērtējumus Centrālā finanšu un līgumu aģentūra ņēma vērā, vispirms pērn decembrī apturēdama Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma maksājumus Skanstes tramvaja projektā, tad pagājušonedēļ nolemdama lauzt līgumu ar projekta īstenotāju Rīgas Satiksmi.

CFLA savu lēmumu pamatoja ar daudzajiem skandāliem šajā pašvaldības uzņēmumā, piemēram, KNAB sāktajām lietām par iespējamo krāpniecību iepirkumu konkursos, auditorfirmas ziņojumu par naudas izsaimniekošanu, Konkurences padomes 2,4 miljonu sodu RS par «nanoūdens lietu». Aģentūra uzskata, ka ir pārkāpts noteikums, ka nedrīkst būt «pat mazāko aizdomu» par korupciju, krāpšanu un sarunātiem iepirkumu konkursiem uzņēmumā, kurā iegulda ES fondu līdzekļus. «Rīgas Satiksmes korupcijas, termiņu un finanšu situācijas riski ir bijuši pārāk lieli, lai šo projektu turpinātu,» secina CFLA direktors Mārtiņš Brencis.

Tādi paši kritēriji būtu jāpiemēro visiem nodokļu maksātāju finansētajiem projektiem, ne tikai tiem, kuriem ir ES fondu līdzfinansējums. Tomēr jāuzsver, ka šajā gadījumā aģentūra paglāba no izšķērdēšanas tieši Latvijas nodokļu maksātāju naudu. 66 no 97 miljoniem projektam nāktu no Latvijas valsts budžeta (27 miljoni — no RS, tātad rīdzinieku naudas), un tikai pēc visu izdevumu deklarēšanas valsts varētu tos atgūt no Kohēzijas fonda. CFLA secināja, ka esot ļoti liels risks, ka Eiropas Komisija šos miljonus Latvijai neatmaksātu un «mēs šo naudu zaudētu».

RS un Rīgas domes vadītāji teiktu — nu, un? Tieši tāds taču bija «biznesa plāns» — lai arī kurš to naudu zaudēs, mēs paņemsim!

Kad 2016. gadā Baronielas pārrakšanas miljons bija sadalīts, par Rīgas pašvaldību dēvētā Nila Ušakova un Andra Amerika vadītā naudas apgūšanas struktūra paslepus un lielā steigā ķērās pie simtreiz izdevīgāka projekta. Štrunts par to, vai šo nenormāli dārgo tramvaju rīdziniekiem vajag. «Ja mēs redzam, ka šo projektu varam īstenot ar ES līdzfinansējumu, šo iespēju nedrīkst laist garām,» Ušakovs pavēstīja. Un projekts, kas tikai divus gadus pirms tam pieņemtajā galvaspilsētas attīstības stratēģijā vispār nebija pieminēts, uzreiz kļuva par Rīgas prioritāti.

Lai vērtētu Rīgas vadītāju rīcības motīvus, ir jāsaprot, kā viņi domā. Raudzīdamies uz brūkošu tiltu vai bedrainu ielu, «vienkāršais cilvēks» domās, ka vajadzētu to salabot. Bet Rīgas «saimnieki», raudzīdamies uz to pašu tiltu vai ielu, funktierēs, kādu summu un kā var šādā projektā «sazāģēt». Ja secinās, ka citā var vairāk, tilts un iela paliks brukt, bet par viņu prioritāti kļūs, piemēram, Kapu tramvajs.

Otrdien RS paziņoja, ka neatmaksās projektam jau piešķirtos 450 tūkstošus, kā, līgumu lauzdama, bija pieprasījusi CFLA. Tāpēc, ka «Rīgas Satiksmes rīcībā nav informācijas, ka pret kapitālsabiedrību vai tās sadarbības partneriem Latvijā un ārvalstīs būtu uzsākts kaut viens process, kas būtu saistīts ar korupciju saistībā ar Skanstes tramvaja iepirkumiem».

Tas ir klasisks Rīgas «saimnieku» tiesiskuma izpratnes demonstrējums. Pat ja visi par projektu atbildīgie būtu rokudzelžos par citiem projektiem, kamēr par šo neviens nav, viss ir jo dārgāk, jo tiesiskāk!

Bijušais Saskaņas vēlēšanu kampaņas rīkotājs un Centrāltirgus konsultants Jurģis Liepnieks savulaik pat mēģināja konstruēt šādas domāšanas «ideoloģisku» ietvaru. Intervijā portālam Cita Diena viņš 2009. gadā vēstīja, ka uzskatīt korupciju par ļaunumu ir «primitīvisms» un, «pateicoties korupcijai, mums ir pilna valsts ar jaunām sporta hallēm, slimnīcām un vēl ko».

Arī pēc 10 gadiem viņa sacītais izklausās pēc Kapu tramvaja un citu Rīgas pašvaldības dārgo un bezjēdzīgo projektu raksturojuma. Ar šādu «ideoloģiju» var pamatot arī, piemēram, nākamo un vēl lielāku domes gatavoto afēru — uz 20 gadiem atdot vienam «sadarbības partnerim» sadzīves atkritumu apsaimniekošanas monopoltiesības un iespēju nopelnīt daudzus miljonus eiro. Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama uzskata, ka tās būtu «beigas» atkritumu apsaimniekošanas tirgum Latvijā. Taču varbūt Liepnieka bijušais priekšnieks Šķēle to uzskatītu, tieši otrādi, par vēl vienas «skaistas draudzības sākumu», ja citējam kinofilmu. Arī par projektu atbildīgajiem Rīgas vadoņiem tas, nav šaubu, būtu izdevīgs, tātad «likumīgs».

Ušakovs drīz aizbēgs uz Briseli. Viņa komandas ļaudis, atskaitot tos, kurus «sadarbības vizītēs» apmeklē KNAB, turpinās strādāt, kā līdz šim. Tomēr viņu mafiozajam «tiesiskumam» Latvijā grūti laiki. Lielākās problēmas rada joprojām tiesībsargātāji, taču KNAB sāktais tagad vairs nepaliek «atsevišķi gadījumi», un tiesiskumu nu pieprasa arī citas valsts struktūras.

Komentārs 140 zīmēs

Prezidentālais reālisms. Valsts prezidents Raimonds Vējonis nolēmis «pašlaik» nekandidēt uz otru termiņu.

Amēbas stratēģija. Pēc sava vietnieka Kaimiņa atcelšanas no amata KPV frakcijas vadītājs Zakatistovs konstatēja, ka frakcija kļuvusi jau «trīsdaļīga».

Vēlētāji runā. Pašvaldību vēlēšanās Lielbritānijā smagus zaudējumus cieta Brexit galvenais virzītājspēks Konservatīvā partija.

Pelna no posta

Soctīklu kaitējums ir nevis blaknes, bet biznesa modeļa būtiska sastāvdaļa

Piekrītu, piekrītu, piekrītu.

Gandrīz katrā interneta lapā, kuru apmeklējam, parādās pieprasījums piekrist savu datu izmantošanai, un mēs arī piekrītam, piekrītam, piekrītam. Kuram tad ir laiks izlasīt, kur nu vēl saprast garos, juridiskos dokumentus, kuros aprakstīts, kā savāktā informācija tiks izmantota?

Personas dati ir jaunā valūta, ar kuru mēs pērkam «brīvu» pieeju visam plašajam interneta piedāvājumam — Facebook, Twitter, YouTube, Instagram, WhatsApp. Mēs pārdodam milzīgu vērtību par grašiem. Tāpat kā ātro kredītu ņēmēji neiedziļinoties aizņemas nelielu summu, lai atrisinātu kādu īstermiņa problēmu, un nonāk parādu verdzībā, arī mēs ērtības labad spiežam «piekrītu» un nonākam informatīvā verdzībā. Facebook un Google kļūst ar katru ceturksni bagātāki, bet viņu pakalpojumi rada aizvien postošākas sekas, indivīdiem — digitālo atkarību, sabiedrībām — tumsonības vairošanu un demokrātijas drupināšanu.

Vairākumam interneta lietotāju jau ir skaidrs, ka viņu aktivitātes virtuālajā telpā tiek izmantotas, lai pārdotu reklāmas. Ievadi Google meklētājā vārdu «Londona», un nākamajās nedēļās tev dažādās interneta vietnēs sāks parādīties aicinājumi rezervēt viesnīcu Lielbritānijas galvaspilsētā. Iekšējais protests pret šādu novērošanu ir viegli apklusināms, jo saņemtie labumi attaisno šķietami nelielo ielaušanos mūsu privātumā.

Taču situācija patiesībā ir krietni sliktāka, nekā iedomājamies.

Facebook un Google ne tikai par mums zina daudz vairāk, nekā nojaušam. Un viņi šo informāciju izmanto ne tikai, lai rādītu sevišķi mums tēmētas reklāmas, bet arī, lai kontrolētu mūsu uzvedību un virzītu gan mūsu laika, gan naudas patēriņu virzienos, kurus nosaka viņu pašu un klientu intereses.

Rodžers Maknamijs bija viens no tuvākajiem Marka Zakerberga padomdevējiem no 2006. līdz 2009. gadam, laikā, kad Facebook pārtapa no neliela, tikai studentiem pieejama sociālā tīkla par pasaules mēroga kompāniju. Šā gada sākumā Maknamijs izdeva grāmatu Zucked, kurā parāda, kā Facebook izmantošana sabiedrības šķelšanai, dezinformācijas izplatīšanai, naida un dusmu vairošanai ir nevis nejauša un nevēlama soctīklu blakne, bet gan biznesa modeļa būtiska sastāvdaļa.

Soctīklu galvenais mērķis ir piesaistīt cilvēkus aizvien ilgāk pie ekrāniem, lai parādītu aizvien vairāk reklāmu. Bija laiks, kad galvenā ēsma bija spēles, kas lika pastāvīgi atgriezties, lai aplaistītu stādiņu, pabarotu jēriņu vai sasniegtu labāku rezultātu par saviem draugiem un kaimiņiem. Taču kaut kad ap 2011. gadu dvēseļu inženieri Silīcija ielejā konstatēja, ka vēl efektīvāks āķis ir dusmas un sašutums. Spēlē viena veiksme citos izsauc greizsirdību, bet sašutums un dusmas cilvēkus vieno — viņi grib ar to dalīties, uzkurināt citus. Tad rodas konflikti, sākas savstarpēja apsaukāšanās, un nu jau ir pavisam grūti atrauties no viedtālruņa. Pat ja nenotiek kāds strīds, vēlme visu laiku gūt apstiprinājumu savai pārliecībai liek pastāvīgi atgriezties, laikot, šērot…

Kā saka Krievijas interneta troļļu vajātā somu žurnāliste Jesika Aro, šāda naidpilna vide var radīt postošas sekas arī konkrētu cilvēku dzīvēs, tomēr Facebook un Google tikai reti un negribīgi cenšas ierobežot šo jūtu uzkurināšanu, kas ir tik cieši saistīta ar viņu biznesa modeli. Facebook nesenās aktivitātes privātuma un dezinformācijas jomā ir tikai kosmētiskas, jo soctīkls nevienu brīdi netaisās atteikties no iespējām akumulēt aizvien vairāk informācijas par mums un to izmantot tā, kā vien tam šķiet pareizi. Savukārt Google klusē, jo pagaidām tikai retais zina, ka tas radīja Gmail nevis tādēļ, lai mums būtu ērtāk lietot e-pastu, bet gan, lai visu tur rakstīto varētu izlasīt un analizēt. Google neizveidoja Maps, lai mēs varētu atrast ceļu pie draugiem, — ar šā rīka palīdzību tas skatās, kur mēs braucam un kad.

Indivīdiem praktiski nav vairs iespējams no šī matriksa izlauzties. Pat ja tu nelieto Gmail, Google tik un tā izlasīs e-pastus, kurus sūti uz Gmail adresēm. Līdz šim gan likumdevēji, gan sabiedrība lielā mērā pakļāvusies šo uzņēmumu radītajam priekšstatam, ka analizēt tavus e-pastus un šo informāciju izmantot biznesa nolūkos nav tas pats, kas atplēst tev adresētu vēstuli un to izlasīt. Ka izveidot tavu profilu, uz tā pamata atlasīt tev rādāmo informāciju un tā ietekmēt tavu izvēles brīvību nav neleģitīma iejaukšanās tavā privātajā dzīvē. Ka soctīkli ir tikai «platformas», kuras neatbild par tur ievietoto saturu, lai gan to algoritmi mērķtiecīgi piegādā pret radikālu vai melīgu informāciju uzņēmīgiem cilvēkiem tieši to saturu, kas vēl vairāk pastiprinās viņu ticību kaitīgām idejām. Kā norāda Maknamijs, dažu YouTube veiksmīgi izplatītu video rezultātā Amerikā daudzi cilvēki uzskata, ka zeme ir plakana. Tas vēl būtu smieklīgi, bet reālu kaitējumu rada internetā plaši pieejamā pretvakcinācijas propaganda, kuras rezultātā attīstītās valstīs sākuši parādīties masalu uzliesmojumi.

Gan Eiropai, gan ASV ir jāuzliek daudz stingrāki groži interneta gigantiem — sabiedrības, demokrātijas un katra indivīda tiesību un interešu aizsardzībai.

Komentārs 140 zīmēs

Vēl viens «konsultants». Lembergs saņem gandrīz 100 tūkstošus eiro lielu algu no Ventspils pilsētas finansētas biedrības.

Nošķūrē ceļus. Satiksmes ministrs Linkaits izteicis neuzticību Latvijas Dzelzceļa valdei.

Nezina, ka cenzūra ir aizliegta. NEPLP pošas sodīt TV3 par sižetu, kurā atspoguļota pret NEPLP vērsta kritika.