Kategorijas: Komentārs

Nišu saraksti

Partiju piedāvājums Eiroparlamenta vēlēšanās tēmēts savu vēlētāju grupām

Kandidātus paziņojušas gandrīz visas partijas, kurām ir izredzes iegūt vismaz vienu no astoņiem Latvijas deputātu mandātiem Eiropas Parlamentā. Kandidātu izvēle rāda it kā raibu, tomēr tipoloģizējamu stratēģiju izvēli sarakstu veidošanā.

Tiesa, par divām partijām skaidrības vēl nav. Pirms KPV LV var izlemt par partijas kandidātiem, tai ir jāizlemj, vai partija vispār vēl ir un kāda tieši. Tad varētu arī izspriest, kuru sūtīs «mainīt sistēmu» uz Briseli, kad jau kandidātu visiem amatiem Gobzemu paši aizsūtījuši pa puņķu taku.

Vēl neprognozējamāka ir Saskaņa, kas var pēc darbaļaužu lūguma acumirklī un vienbalsīgi mainīt sarakstu atkarībā no KNAB izmeklēšanu gaitas un Rīgas ielu stāvokļa. Līdz vēlēšanām 25. maijā var būt gan jaunas apsūdzības, gan jaunas krimināllietas; droši vien tāpēc partijas saraksta galvgalī pagājušonedēļ piepeši ielēkušais Nils Ušakovs prognozē, ka nākamie trīs mēneši viņa dzīvē būšot «absolūta elle».

Ušakovs pārspīlē, dēvēdams par «karu», Rīgas «izlaupīšanu» un «izvarošanu» un personisku elli parastu kriminālizmeklēšanu kārtējā korupcijas lietā. Daudzi savulaik prominenti ļaudis, to skaitā Rīgas Satiksmes bijušais priekšnieks Leons Bemhens varētu viņu nomierināt, ka dzīve nebeidzas arī cietumā — var ņemt līdzi pat savu ledusskapi. Tieši tāpat kā uz Eiroparlamentu.

Saskaņa ar savu sarakstu šajās vēlēšanās piedāvā Latvijā vēl nebijušu vēlēšanu koncepciju — Eiroparlaments kā politisks patvērums. Visu cieņu Jaunajai konservatīvajai partijai, ka attapa nekļūt šādā ziņā pat tikai šķietami līdzīga Saskaņai un neielika sarakstā kriminālvajāšanai Saeimas izdoto Juri Jurašu. Bet varbūt tas būtu paraugs KPV — paslēpt Briselē labklājības ministri Ramonu Petraviču, kurai nesmukums par iespējamajām aplokšņu algām vīra uzņēmumā? Ja par šo partiju maijā kāds vēl balsos, protams.

Gandrīz visas partijas ir novatoriskas tādā ziņā, ka tradicionālā kandidātu izvēles kritēriju un apsvērumu kokteiļa vietā izvēlējušās piedāvāt vēlētājiem vienas skaidri nolasāmas koncepcijas sarakstus. Amplitūda ir no politikā un Eiroparlamentā pieredzējušiem kandidātiem (Jaunā Vienotība) līdz sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem bez pieredzes jebkādos vēlētos amatos (Attīstībai/Par!). Pašlaik šķiet, ka var atmaksāties gan viena, gan otra stratēģija.

Pa vidu ir variācijas, taču arī ar skaidri nolasāmām koncepcijām. Un ir viena jauna kategorija pāri partiju robežām — «runājošās galvas», kā sevi raksturojis AP! saraksta līderis Ivars Ījabs. Viņu izredzes tikt ievēlētiem ir loterija, kas atkarīga no viņus nolīgušo partiju vēlētāju aktivitātes.

Vienotības četri mandāti iepriekšējās EP vēlēšanās pārredzamā nākotnē paliks neatkārtojams sasniegums. Tad nu Jaunās Vienotības saraksta pirmais numurs ir tik drošs, cik vien var būt, — trīskārtējs premjerministrs un pašreizējais Eiropas komisārs Valdis Dombrovskis. Otrā sarakstā, kura atkal dotos uz Briseli, ja Dombrovski ievēlētu, bet valdība izvirzītu viņu atkal Eiropas Komisijai, ir pieredzējusī politiķe un EP deputāte Sandra Kalniete. Var minēt, vai tāpēc vēl viena EP veterāne Inese Vaidere aizbīdīta no cerētās otrās vietas lejup. Bet trešajam numuram, vecās Vienotības priekšsēdim Arvilam Ašeradenam izredzes dabūt mandātu tikai gadījumā, ja JV dabūtu divus.

Divus mandātus diezin vai dabūs Nacionālā apvienība, kuras saraksta koncepcija ir «atlaišana ar paaugstināšanu amatā» otrajam numuram — sabiedrības, taču ne partijas spices ieredzētajai kultūras ministrei Dacei Melbārdei. Tiesa, pirmais numurs Roberts Zīle apvienības vēlētājiem laikam izskatās drošs kā partijas vērtību muzeja relikvija. Tāpēc ministrei ir labas izredzes pagaidām saglabāt amatu.

Vienīgā bez skaidri nolasāmas koncepcijas zudušās ietekmes atmatā klīst Zaļo un Zemnieku savienība. Saraksta līderi — divi bijušie ministri un viens bijušais parlamentārais sekretārs. Norietošā zvaigzne Dana Reizniece-Ozola būs spiesta skaidrot rūkošajam elektorātam, ko viņa, eiro ieviešanas pretiniece, grib tajā «bezjēdzīgajā pļāpātavā», kā Eiroparlamentu tagad lamā ZZS norietējusī zvaigzne Iveta Grigule, kurai piecus gadus Briselē tuvāka bija Vidusāzija.

Jāatkārto — Latvijai EP ir tikai astoņas vietas. To apzinādamās, Saeimas vēlēšanās aiz 5% robežas palikušās partijas vienkārši izmanto iespēju par sevi atgādināt vēlētājiem, taču arī konceptuāli atšķirīgi. Latvijas Reģionu apvienība ir tradicionāla — sarakstā pirmais ir partijas priekšsēdis. Savukārt Progresīvie ir progresīvi — saraksta līdere ir cilvēku ar īpašām vajadzībām organizācijas Sustento vadītāja Gunta Anča.

Izņēmums ir Latvijas Krievu savienība — Tatjana Ždanoka var atņemt balsis Saskaņai, kuras līderi zaudē Maskavas labvēlību un līdz ar to «informatīvo atbalstu», un pati vēlreiz ietapt Kremļa ienaidnieku midzenī, vienalga, vai ar dzeltenu, sarkanu vai oranžu vesti mugurā.

Ždanokas tesiņš ar Ušakovu solās būt viena no lielajām šo vēlēšanu intrigām. Jācer, ka tas palīdzēs vairot arī citu partiju vēlētāju interesi par EP vēlēšanām un pacelt piedalījušos īpatsvaru no nieka 30%, kāds bija iepriekšējās vēlēšanās, līdz tuvāk ES vidējam tolaik — 43%.

Komentārs 140 zīmēs

Nav iemesla gausties par EDS īslaicīgu atslēgšanos ienākumu deklarāciju iesniegšanas pirmajā dienā – slodze bija lielāka nekā e-vēlēšanu sistēmai Igaunijā.

Lietuvā kā Latvijā. Arī kaimiņvalstī pašvaldību vēlēšanās visvairāk balsoja par «mēs savam miestam» un «šejienes varētāji» parauga bezpartejiskiem sarakstiem.

Korupcijas krīze ne tikai Rīgā. Vēršoties plašumā SNC-Lavalin korupcijas skandālam, no amata atkāpusies jau otra Kanādas valdības ministre.

Tuvākie kaimiņi

Igaunijas politikā dažas līdzības ar Latviju un vairākas zīmīgas atšķirības

Vēsā, ziemeļnieciskā mierā svētdien Igaunijā notika parlamenta vēlēšanas. Bez šokējošiem pavērsieniem, par kaimiņzemes politisko kursu nebūs jāsatraucas, un pat sabiedriskās domas pētniekiem nevajadzēs sevišķi taisnoties — rezultāti izrādījās visai tuvi pēdējo nedēļu aptaujās prognozētajiem.

Tas gan nenozīmē, ka šīs vēlēšanas nedotu arī mums vielu pārdomām. Tik daudzās lietās patīk mums sevi salīdzināt ar igauņiem, un arī no šī balsojuma varam izvilināt dažādus interesantus secinājumus.

Galvenā līdzība? Mūžīgiem opozicionāriem nonākšana pie varas neatmaksājas. Igaunijā Centra partija saņēma rokās valdības grožus 2016. gada nogalē nedaudz līdzīgā veidā, kā ZZS Latvijā tā paša gada sākumā pēc ilgstošās «varas partijas» premjera nomaiņas. Latvijā tika nobīdīta pie malas Vienotība, Igaunijā — atstāta opozīcijā jau 11 gadus valdību vadošā Reformu partija.

Paralēles starp Centra partiju un ZZS nav pilnīgi precīzas — Centra partijas balstīšanās uz krieviski runājošo elektorātu to padara līdzīgāku Latvijas Saskaņai, tomēr abas vieno spēja ilgstoši izvairīties no atbildības par smagākajiem valdības lēmumiem. Nākušas pie varas, abas partijas centās pēc iespējas pasniegt sevi kā dāsnas valsts naudas dalītājas paaugstināja minimālo algu, pastiprināja progresivitāti iedzīvotāju ienākumu nodokļu sistēmā, paaugstināja finansējumu medicīnai, palielināja skolotāju algas un vecāku pabalstus…

Visi zinām, kā Latvijā veicās «labo darbu čempioniem». Igaunijā Centra partija necieta tik smagu zaudējumu vietu skaits parlamentā tai samazinājās tikai par vienu deputātu , tomēr tās vadītā koalīcija kopumā zaudēja astoņas vietas un līdz ar to arī vairākumu parlamentā.

Acīmredzot ar naudas dalīšanu ir par maz, lai nopirktu vēlētāju sirdis.

Centra partijas grūtības arī liecina, cik smagi paplašināt savu atbalstītāju loku politiskam veidojumam, kurš turpina identificēties ar krieviski runājošo elektorātu un labu attiecību uzturēšanu ar Krieviju. (Vēl nesen Centra partijas parlamenta deputāti atturējās balsojumā par sankciju pastiprināšanu pret Krieviju saistībā ar ukraiņu jūrnieku nolaupīšanu Kerčas šaurumā.) Pat distancēšanās no korupcijas skandālos ierautā iepriekšējā līdera Savisāra un lepošanās ar palielinātiem tēriņiem aizsardzībai nespēja mazināt nozīmīgas vēlētāju daļas aizdomas par centristu patiesajām simpātijām un mērķiem. Jāšaubās, vai Saskaņai nākotnē veiksies labāk, pat ja Ušakovs nonāks ērtā Briseles trimdā.

Taču ir arī atšķirības starp mūsu un kaimiņu politisko vidi. Pretstatā Vienotībai, kuru pēc premjera amata zaudēšanas iekšējie konflikti gandrīz sagrāva, Igaunijas uz modernu, eiropeisku valsts attīstību orientētā Reformu partija ne tikai pārdzīvoja, bet pat guva zināmu labumu no diviem gadiem opozīcijā. Tagad tā ir atgriezusies kā uzvarētāja ar 34 deputātu mandātiem, par četriem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās.

Stabilāka partiju sistēma nozīmē, ka Igaunijas parlamentā nav iekļuvusi jaunu politisko veidojumu plejāde. Tieši otrādi pagājušo vēlēšanu viendienītei Brīvajai partijai viss atbalsts izplēnēja, un Rīgikogu tika ievēlētas nevis sešas, bet gan tikai piecas partijas.

Savukārt atbalsts vairāk nekā divkāršojās Konservatīvajai tautas partijai EKRE, kura savā agresīvajā pret ES un migrantiem vērstajā retorikā ļoti līdzinās citviet Eiropā atrodamām populistiskām partijām. Iepriekšējās vēlēšanās tā saņēma 8%, šajās jau gandrīz 18%, un ar 19 vietām tā tagad būs trešā lielākā partija parlamentā. Latvijā līdzīgas partijas nav varbūt tāpēc, ka iestāšanās pret migrantiem un par «tradicionālajām vērtībām» jau ir tik lielā mērā iesakņojusies citās, valdību veidojošās partijās, ka potenciālajiem cīnītājiem pret «liberālismu» nav pat īsti, kur piesieties. Igaunijā parlaments atzina viendzimuma partnerattiecības 2016. gadā, Latvijai līdz tādam lēmumam vēl tālu. Igaunijas parlaments novembrī atbalstīja ANO migrācijas paktu, Saeima decembrī to noraidīja.

Vēl viena būtiska atšķirība, par kuru arī runā Latvijā, ir Igaunijas e-balsošanas sistēma, kuras popularitāte šajās vēlēšanās turpināja pieaugt. 2015. gadā 30,5% vēlētāju balsoja internetā, šogad jau gandrīz par pusi vairāk 43,8%. Taču zīmīgi, ka šī iespēja nav palielinājusi kopējo līdzdalību, kura pārsteidzošā kārtā nedaudz samazinājusies no 64,2% līdz 63,7%. Turklāt e-balsošana nav veicinājusi līdzdalību starp ārzemēs dzīvojošajiem, no kuriem tikai 4343 balsoja internetā. Tas ir mazāk nekā pusprocents no visiem balsstiesīgajiem. Ārzemēs dzīvojošo Igaunijas pilsoņu aktivitāte vēlēšanās arī kopumā ir manāmi zemāka nekā pie mums. 2018. gada Saeimas vēlēšanās nobalsoju gandrīz 32 000 ārzemēs dzīvojošo jeb 2% balsstiesīgo, Igaunijā attiecīgi tikai 6449 jeb 0,7%.

Tagad lielais jautājums Tallinā ir ar kurām partijām reformisti veidos valdību? Daži vērotāji prognozē garas un sarežģītas sarunas. Katrā gadījumā būs atkal iespēja salīdzināt vai karstasinīgie igauņi arī valdības veidošanā apsteigs Latviju?

Komentārs 140 zīmēs

Lai Ušakovs atbild par sastrādāto. Par Rīgas Satiksmes vadītāju ieceltais Matīss amatu atstāja, jo nejuta atbalstu pārmaiņām uzņēmumā.

Reģionāla problēma. Danske, Swedbank, tagad arī Nordea — naudas atmazgāšanā iesaistīto ziemeļvalstu banku saraksts aug.

Burbulis ātri noplok. Iekšējo pretrunu plosītās partijas KPV LV reitings samazinājies līdz 3,5%.

Bēgšanas mēģinājums

Saskaņas EP vēlēšanu saraksta līderu nomaiņa liecina par krīzi partijā

Resnākās žurkas bēg pirmās. Acīmredzot kuģis tik tiešām grimst.

Vēl tikai 5. februārī Rīgas domes un Saskaņas priekšsēdētājs Nils Ušakovs Pirmajam Baltijas kanālam teica: «Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. gadā es netaisos piedalīties nekādā veidā.» Tas bija jau pēc KNAB kratīšanām jeb, kā tagad tajās aprindās ir politkorekti teikt, «sadarbības vizītes» viņa darba kabinetā un dzīvesvietā 30. janvārī. Pagāja tikai trīs nedēļas, un izrādās, ka viņš tomēr taisās ļoti tiešā veidā piedalīties EP vēlēšanās, turklāt ar leģendāro «misteru 20 procenti» Andri Ameriku piekabē.

Akrobātiskā kūleņa jeb savā politiķa karjerā «smagākā lēmuma» iemeslus Ušakovs otrdien skaidroja ar it kā notiekošo «karu pret rīdziniekiem» nolūkā «izlaupīt Rīgu», ko ilustrējot Saeimas pošanās atņemt Rīdzinieka kartes turētājiem pašvaldības atlaides dažādiem pakalpojumiem, un viņš nu došoties aizstāvēt viņu intereses «Eiropas līmenī».

Ušakova kaķi Kuzja un Muris, ja prastu, smietos pilnā balsī. Bet viņa vēlētāji varētu vaicāt, vai Nils tiešām uzskata viņus par galīgiem muļķiem. Pēdējo trīs nedēļu laikā kaut kur sācies kaut kāds karš, tāpēc Ušakovs laižas lapās?

Varam tikai minēt, ka kriminālprocess Rīgas Satiksmes korupcijas lietā virzās uz priekšu un, iespējams, vismaz daži no septiņiem sākotnēji aizturētajiem nav izvēlējušies klusēt kā padomju partizāni anekdotēs. Būtu naivi iedomāties, ka Rīgas domes struktūru džungļos RS ir autonoms korupcijas perēklis, nevis posms varas vertikālē un plašā un sazarotā horizontālē. (LTV raidījums De facto svētdien vēstīja arī par citām shēmām, un tās izskatās pēc klasiskas naudas atmazgāšanas — Saskaņas veidojums arodbiedrība LABA saņēma naudu no RS, tad daļu pārskaitīja uz kontiem Āzijā.) Iespējams, KNAB satvertais diedziņš draud ar iziršanu lielākam shēmu auduma gabalam, un kurš gan to zinātu labāk par shēmu audējiem un pārraudzītājiem pašiem.

RS akciju turētāja Ušakova stāsti, ka neesot neko zinājis par korupciju šajā uzņēmumā, ir no «acīmredzamais neticamais» kategorijas, kaut arī tajos varētu būt kripata patiesības – iespējams, ka viņš pats personīgi nesēdēja kopā ar citiem shēmotājiem, «zīmēdams» naudas ceļus. Tāpēc Amerika mukšana Ušakovam līdzi ir jo īpaši daiļrunīga. Lai nemulsina viņa blefotais, ka līdz otrdienai nebija izlēmis, vai EP vēlēšanās piedalīsies savas Gods kalpot Rīgai vai Saskaņas sarakstā. GKR nav izredžu iegūt vienu no astoņiem Latvijas mandātiem EP, toties Saskaņai ir labas izredzes dabūt divus.

EP deputāti bauda tādu pašu imunitāti kā viņu pārstāvētās valsts parlamenta deputāti, un Latvijas tiesībsargātāju lūgums atcelt imunitāti deputātam no Saskaņas būtu lielisks iegansts Krievijas kampaņai par «krievvalodīgo tiesību aizstāvja» politisku vajāšanu. Šķiet, Ušakovs Maskavā jau norakstīts pie «lūzeriem», taču kā iegansts uzbrukumiem Latvijai var noderēt.

Tomēr pat Krievijas propagandas mašīnai nebūtu īsti ērti aizstāvēt iespējamo korumpantu «tāpēc, ka krievs», kā mēģināja darīt piketa Rātslaukumā 9. februārī informatīvie nodrošinātāji. Politiski daudz perspektīvāks alibi Ušakovam ir Rīgas domes lēmums par četriem miljoniem uzpucēt Uzvaras parku. Sak, «mūsu Nilu» sit par to, ka viņš kopj un ciena «atbrīvotāju» piemiņu. Ja būs EP deputāts, par to gan varēs trokšņot Eiropas mērogā, nevis par kaut kādām rīdzinieku privilēģijām.

Lai cik slikti justos Ušakovs un Ameriks, ka jālaižas prom no desmit gadus iesēdēta perēkļa, vēl sliktāka sajūta — gandrīz vai kā uzmestam «lielākajam kretīnam» — varētu būt Ušakova skolas dienu draugam Vjačeslavam Dombrovskim, pirmajam numuram partijas valdes 24. janvārī apstiprinātajā Saskaņas EP kandidātu sarakstā. «Premjerministra kandidāts» un tagad «ēnu kabineta vadītājs» nedabūs kompensāciju par neatkarīga ekonomikas guru un progresīva politiķa tēla ziedošanu Saskaņas interesēm — prestižo EP deputāta statusu ar 7000 eiro mēnešalgu. Sak, piedod, Slava, politikas biznesā draugu nav. It īpaši, kad bīstami tuvu žvadz rokudzelži.

Nebūtu jābrīnās, ja Ušakovs neturētu arī solījumu kandidēt atkal uz Saskaņas priekšsēdētāja amatu (nekandidēt būtu «visu manu biedru interešu nodevība», viņš teica tajā pašā intervijā PBK) un apšaubāmo godu kļūt par grimstoša kuģa kapteini arī atstātu draugam Vjačeslavam. Savukārt Saskaņas iecere Ušakova vietā ielikt Rīgas domes priekšsēdētājas amatā Baibu Rozentāli izskatās pēc piedāvājuma opozīcijai viņu gāzt un tad sēsties pie sarunu galda par shēmu un naudas plūsmu turpmāku kopīgu apsaimniekošanu jau «nacionālo spēku» vadībā. Iespējams, daži būtu ar mieru, taču viņiem jārēķinās, ka pašreizējā RS lieta ne tuvu nav galā un var nebūt vienīgā Rīgas izlaupīšanas kara vēsturē.

Saskaņas agonija Rīgas domē itin daudziem būs daudz nepatīkamāka nekā braukšana pa tās vadības nozagtajām Rīgas ielām. Turklāt Ušakovs nedosies ar Ameriku čemodānā uz Strasbūru jau rīt — vēlēšanas notiks 25. maijā. Vēl ir laiks gan vēlētājiem domāt, gan tiesībsargātājiem ierasties «sadarbības vizītēs». Taču jau tagad ir kāda laba ziņa — Ušakovam varētu būt izdevies krietni sakāpināt ne tikai savu vēlētāju interesi par Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Komentārs 140 zīmēs

Netīša neprofesionalitāte? Latvija nebija ES tiesai pamatojusi apsūdzības Rimšēvičam, tāpēc tiesa secināja, ka viņš nepamatoti atstādināts no LB prezidenta amata.

Kalendāra provokācija. NA arī šogad aicināja Latviešu SS leģiona piemiņas dienu noteikt par Latvijas Republikā oficiāli atzīmējamu datumu.

Kūdītājas darbs. Valsts drošības dienests vērtēs Ždanokas teikto, ka krievi Latvijā esot tādā pašā situācijā kā ebreji pirms Otrā pasaules kara.

Ar špakteli nepietiks

Aizdomas par Petravičas saistību ar aplokšņu algām var graut ticību cīņai

Jau kopš pērnās vasaras Latvijas varas iestādēm pār galvu karājies Damokla zobens ar nosaukumu Moneyval ziņojums. Eiropas Padomes naudas atmazgāšanas novēršanas organizācija norādīja gan uz daudziem trūkumiem Latvijas spējās un gribā bloķēt noziedznieku, teroristu un pasaules sankciju sarakstos esošo valstu naudas plūsmas caur mūsu finanšu iestādēm, gan arī uz faktu, ka šādu nelikumīgu darījumu atklāšana un atbildīgo tiesāšana līdz šim nav bijusi Latvijas tiesībsargu prioritāte.

Ja šā gada laikā šīs problēmas netiks atrisinātas, Latvijai draud nonākšana starptautiskā «pelēkajā sarakstā» kā augsta riska valstij, ar kuru citām valstīm jābūt sevišķi piesardzīgām, veicot finanšu darījumus. Tur Latvija pievienotos tādiem spīdekļiem kā Ziemeļkoreja, Irāna, Sīrija, Jemena, Gana un Etiopija. Trieciens ne tikai valsts reputācijai, bet arī tautsaimniecībai būtu pamatīgs, jo pārskaitījumi starp Latvijas un ārvalstu bankām labākajā gadījumā kļūtu sarežģītāki, bet dažos sliktākos variantos neiespējami, savukārt ārvalstu investoriem tas uzreiz radītu stipras šaubas, vai valstī ir droši ieguldīt naudu.

Jau oktobrī Kučinska valdība sagatavoja apjomīgu pasākumu plānu, lai novērstu Moneyval uzrādītās nepilnības. Jaunās valdības deklarācijā «finanšu sektora sakārtošana» ierakstīta kā pirmā no uzskaitītajām prioritātēm. Tomēr nekā daudz konkrētāka tur nebija, un varēja likties, ka jaunā valdība vienkārši turpinās iet pa vecās iezīmēto ceļu.

Arī tas ne vienmēr izrādījās taisns un gluds. Tikai pēc naudas atmazgāšanas Kontroles dienesta vadītājas Ilzes Znotiņas gada nogalē publiskajiem paziņojumiem Kučinska valdība atrada iespēju iestrādāt budžetā plānā paredzēto naudu dienesta darba paplašināšanai. Savukārt ASV par sistemātisku naudas atmazgāšanu vainotās bankas ABLV likvidāciju jau no oktobra kavēja banku uzrauga FKTK nespēja vienoties ar Kontroles dienestu par metodoloģiju, kā novērst netīrās naudas izmaksu ABLV klientiem. Jau sen bijis skaidrs, ka ABLV likvidācija būs viens no svarīgākajiem kritērijiem, pēc kuriem Moneyval vērtēs Latvijas progresu, tāpēc ilgā nespēja tikt skaidrībā par šo problēmu lika bažīties, vai izšķirošā brīdī tomēr nepietrūks dūšas būtiski mainīt sistēmu. Ir viena lieta abstrakti veidot procedūras par kādiem nākotnes darījumiem, lai varētu pēc tam mierīgi pateikt, ka visi papīri ir tīri, bet pavisam cita — rakstīt noteikumus, kuru rezultātā par savu miljonu iesaldēšanu varētu kļūt neapmierināti kādi gluži konkrēti Austrumu «biznesmeņi».

6. februārī Kariņš uzdeva FKTK un Kontroles dienestam par šiem jautājumiem vienoties divu nedēļu laikā, tomēr par šā rīkojuma iedarbīgumu bija pamats šaubīties. Ne viena, ne otra iestāde nav premjeram pakļauta, FKTK vispār ir neatkarīga institūcija, un kāpēc lai tās tagad atrastu kopēju valodu, ja jau mēnešiem tas nebija izdevies?

20. februāris nesa ne vienu vien pārsteigumu. Bija panākta konceptuāla vienošanās par ABLV naudas tīrības pārbaudi, bet Ministru prezidents Kariņš pasludināja, ka visi līdzšinējie, Kučinska valdības izstrādātie plāni Moneyval prasību izpildei esot bijuši tik vien kā «kosmētiskais remonts». Sienas tiek pārkrāsotas, grīdas noslīpētas, «varbūt arī špaktele izmantota. Tas varbūt pietiek, lai mēs tiktu pozitīvi vērtēti Moneyval ziņā». Taču ar to nepietiekot, lai Latviju patiesi atbrīvotu no netīrās naudas radītajām briesmām, un tāpēc ir nepieciešams «finanšu sektora kapitālais remonts». Naudas atmazgāšanas novēršanai ir jākļūst par vienu no FKTK likumā definētajām darbības prioritātēm, un uzraugam ir jādod tiesības atņemt finanšu iestādei licenci par iesaistīšanos šādā kriminālā darbībā. Jāievieš legālās prezumpcijas princips attiecībā uz naudu — ja rodas jautājumi par tās izcelsmi, nevis valstij jāpierāda, ka tā nelikumīgi iegūta, bet gan īpašniekam jāpierāda, ka tā likumīgi nonākusi viņa rīcībā. Normatīvo aktu radītā birokrātiskā sloga rezultātā tiesībsargi velta 25% laika sīkiem, viegli atklājamiem noziegumiem. Ir jāmaina sistēma, lai atbrīvotu resursus lielu, nozīmīgu lietu izmeklēšanai. Priekšlikumiem jābūt gataviem līdz 26. martam.

Tās ir nozīmīgas iniciatīvas. Ja Kariņš tiešām spēs tās realizēt, tas būs solis ne tikai uz finanšu sektora, bet arī uz tieslietu sistēmas būtisku pārbūvi.

Tomēr, tāpat kā kosmētisks remonts nevar labot fundamentālas strukturālas problēmas, ar papīriem nevar aizvietot gribas trūkumu. Ja līdzās jaunām iespējām vērsties pret naudas atmazgāšanu un citiem finanšu noziegumiem nenāks arī vēlme to faktiski darīt, tad arī šīs iniciatīvas var izrādīties tik vien kā kārtējā krāsas kārta uz drūpošas fasādes. Turklāt iedzīvotāju acīs ticībai Kariņa nelokāmajai nostājai finanšu noziegumu jautājumos var sākt nopietni kaitēt viņa līdzšinējā izvairīšanās ieņemt skaidru nostāju jautājumā par labklājības ministri Petraviču, par kuras iespējamo iesaisti aplokšņu algu maksāšanā nupat parādījušās jaunas liecības.

Labskanīgi solījumi maz ko dod, ja nav arī stingras rīcības konkrētos gadījumos.

Cīņā pret finanšu noziegumiem ar špakteli vien nepietiks.

Komentārs 140 zīmēs

Baidās no atklātības. Saeimā virza priekšlikumu, ka amatpersonu deklarācijas būtu pieejamas tikai par pēdējiem pieciem gadiem.

Brexit tuvojas kraxs? Pēc ilgstošas svārstīšanās britu leiboristi paziņojuši, ka gatavi atbalstīt otru referendumu par izstāšanos no ES.

Iestājies piromāniskais pavasaris. Kurzemē ceturtdien, 21. februārī, tika reģistrēts gada pirmais kūlas ugunsgrēks Latvijā.

Nevajag pārsālīt

Prognozes par pasaules ekonomiku nav rožainas, bet bunkurā jālien nebūs

Kad sāksies krīze? Tūlīt jau būs, vai ne? Ekonomika pārkarst! Budžetā trūkst naudas! Vācija ļogās! Itālijā recesija! Brexit būs ciets! Tirdzniecības kari karsti! Būs KRĪZE!

Latvijas valsts savos simt gados pārdzīvojusi tik daudzas īstas katastrofas un dziļus satricinājumus, ka pat pēc mazākajām pazīmēm, ka esošais stāvoklis varētu pasliktināties, cilvēku dabiskā reakcija ir refleksīvi gatavoties ļaunākajam.

Arī kopš neatkarības atgūšanas pārdzīvotas vairākas tiešām nopietnas, dziļas krīzes, kuras iedragāja daudzu cilvēku dzīves līmeni un kuru priekšvēstnesis bija optimisms, lai neteiktu, ka eiforija. Pilnīgās suverenitātes atjaunošanai 1991. gadā un tās radītajām cerībām sekoja plānveida saimniecības pēdējā agonija. Pēc žilbinošajiem solījumiem par depozītiem, kuri maksā 80 un vairāk procentu gadā, sekoja satricinošais Bankas Baltija bankrots 1995. gadā. Dažiem treknajiem gadiem, kad algas auga par 20% un daudziem acu priekšā laistījās platais ceļš uz ātrām bagātībām ar nekustamo īpašumu spekulācijām, sekoja dziļš ekonomisks kritiens.

Tās tiešām bija krīzes. Ekonomika strauji saruka, daudzi uzņēmumi bankrotēja, nabadzība un bezdarbs krasi pieauga, valstij bija ļoti grūti savilkt galus, bija pat bažas par valsts stabilitāti.

Tomēr gadījumu, kad, kā pilsētas leģendas vēsta, veikalos tika izpirkts sāls un sērkociņi vai kad vēl latu laikos cilvēki stājās rindā pie bankām, lai tos mainītu pret dolāriem, ir bijis krietni vairāk nekā patiesu krīžu. Taču pārspīlēta piesardzība var būt kaitīga. Šādas panikas lēkmes rada ne tikai tiešus (cik tad gurķu ar to sāli iekonservēsi? cik maksās dolārus atkal samainīt atpakaļ latos?), bet arī netiešus zaudējumus, jo bailes no sliktākā var atturēt no perspektīvu attīstības iespēju izmantošanas.

Pēdējā laikā daudziem, šķiet, atkal pamostas dziļi zemapziņā iesakņojusies pārliecība, ka labajiem laikiem kā likteņa ļaunprātīga rotaļa vai dievu taisnīgais sods par lepnību vienmēr seko sliktie laiki, vārdu sakot — KRĪZE. Šo trauksmes pilno vārdu ik pa brīdim dzirdam gan ekonomistu intervijās, gan privātās sarunās, un emocionālās asociācijas ir spēcīgas un skaidras — mūs visus kaut kad ne pārāk tālā nākotnē gaida 2009. gada atkārtojums.

Cilvēkiem patīk šausmenes. Par laimi, sērijveida slepkavas ir daudz biežāk redzami uz kinoteātru ekrāniem nekā īstajā dzīvē.

Tāpat ir ar krīzēm. Ja nevēlamies šā vārda nozīmi nonivelēt tiktāl, ka tas tiek izmantots jebkuru pārejošu neērtību aprakstīšanai (ledusskapis tukšs — pārtikas krīze!), tad to tomēr vajadzētu izmantot tikai par situācijām, kuras apdraud politiskās vai ekonomiskās sistēmas pastāvēšanu. Tādas krīzes neapšaubāmi notiek, un tas, ko Latvija un pasaule piedzīvoja pirms desmit gadiem, tiešām bija krīze. Bija dažas nedēļas 2008. gada rudenī, kad pasaules finanšu sistēmai draudēja sabrukums, un sekojošo ekonomisko un politisko triecienu atbalsis vēl aizvien nav rimušas.

Tomēr normālos, miera laika apstākļos šādas krīzes ir liels retums. Rietumu ekonomiskajā telpā nekas tamlīdzīgs nebija noticis kopš 1929. gada. Protams, garantiju nav, un neviens nav pasargāts no postošām nejaušībām, tomēr dzīvot bailēs no šādas krīzes atkārtošanās būtu kā visu mūžu gatavoties brīdim, kad nolaidīsies citplanētieši un civilizācija sabruks. Ir cilvēki, kas ar saviem sāls, sērkociņu, konservu un patronu krājumiem dzīvo dziļi mežā un gaida pastardienu, taču pagaidām šī stratēģija nav sevi attaisnojusi.

Tas nenozīmē, ka nākotnē nebūs ne grūtību, ne pārbaudījumu. Taču būsim precīzi vārdu izvēlē. Palēninājums, lejupslīde, recesija — tās ir dabiskas ekonomiskas parādības. Tautsaimniecība attīstās cikliski, izaugsmes paisumam vienmēr seko lielāks vai mazāks aktivitātes bēgums. Šos viļņus var būt grūti prognozēt, un tie var arī apdraudēt atsevišķus peldētājus, tomēr tie nav krīzes cunami, un to dēļ tikai retais vispār atsakās iet uz pludmali.

Vai tuvākajā laikā gaidāma kāda spēcīgāka ekonomiska lejupslīde? Izteikt prognozes šajā jautājumā ir ļoti nepateicīgs uzdevums — kā vēsta veca asprātība, Dievs radīja ekonomistus, lai uz viņu fona meteorologi labi izskatītos. Ko šie reģi saka? Gan Eiropā, gan plašākā pasaulē ir dažādi potenciāli negatīvi signāli, un Starptautiskais Valūtas fonds nesen samazināja savu prognozi pasaules ekonomikas izaugsmei — no 3,7% līdz 3,5%.

Mati ceļas stāvus, vai ne?

Jāpiebilst, ka Latvija uz kopējā fona neizskatās slikti. SVF prognozētā šā gada izaugsme ir 3%. Tiesa, algas strauji aug, tomēr tas notiek uz veselīgas tautsaimniecības attīstības pamata, nevis uz trekno gadu milzīgā kreditēšanas buma rēķina — pēdējos desmit gados iedzīvotājiem auguši uzkrājumi un samazinājušās parādsaistības. Pamata pārspīlētam satraukumam nav.

Kaut kad jau tā izaugsme palēnināsies, varbūt tautsaimniecība pat nedaudz saruks, un Latvijas iedzīvotāji sastapsies ar pavisam jaunu, neierastu situāciju — pārejošām ekonomiskām grūtībām, kas nav KRĪZE. 

Komentārs 140 zīmēs

Neauklējas. Igaunijas finanšu uzraugs licis milzīgā naudas atmazgāšanas skandālā iesaistītajai Danske Bank slēgt vietējo filiāli.

Lokomotīves mainās, sastāvs nekust. Pasažieru vilciens pārdomājis, elektrovilcienus tomēr pirks no čehiem. Tagad spāņi sola pārsūdzēt.

Lemberga dome zaudē tiesā. Augstākā tiesa likusi no jauna izskatīt Ventspils opozīcijas sūdzību par tās neiekļaušanu domes struktūrās.

Amati un demokrātija

Valsts prezidenta amats ir viens no trim, par kuriem jāpanāk vienošanās

Latvijā ir jauna Saeima un jauna valdība, un drīz būs arī jauns Valsts prezidents. Raimondam Vējonim ir maz izredžu saglabāt amatu. Viņu vairs neatbalsta pat paša Zaļo un Zemnieku savienība, kura turklāt nu ir opozīcijā un nepiedalīsies lemšanā par koalīcijas kandidātu, par ko gribot vienoties valdības partijas.

Ja koalīcijas partijas spētu vienoties, mums atliktu vairs tikai apsveikt jauno prezidentu. Vēlēšanas Saeimā pirmo reizi būs atklātas, tāpēc scenārijs ar pēdējā brīža melno zirdziņu iz aizkulisēm vairs nebūs lietojams.

Taču politiķiem šogad būs jāizvēlas arī jauns Latvijas pārstāvis Eiropas Komisijā un arī jauns Latvijas Bankas prezidents. Un notiks arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās partijas arī piedāvās, protams, savā ieskatā labākos. Šie procesi būs saistīti kaut vai tāpēc vien, ka lēmēji lielākoties tie paši. Kā vienmēr demokrātiskā politikā, rezultātu izšķirs spēja panākt kompromisus.

Visneērtākajā pozā sevi iespēlējusi Nacionālā apvienība, kura vairs nevar nevirzīt iepriekšējās prezidenta vēlēšanās piedāvāto Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Pirmdien Raivis Dzintars izpauda partijas sāpi un arī sev vēlamāko risinājumu: «Mums ir nepieciešams vienoties, ka Valsts prezidenta ievēlēšana ir jāizceļ no politiskā tirgus laukuma. Respektīvi, mums ir jāuzdod jautājums, kas ir iespējamais labākais prezidents.»

«Politiskā tirgus» piesaukšana no šā tirgus veterānu komandas pārstāvja būtu pat aizkustinoša, taču šajā reizē izklausās pēc NA norobežošanās no Levita kā partijas kandidāta. Iespaidu pastiprina nacionālā domātāja Jāņa Dombravas čīkstēšana — ja Levits piekristu, NA viņu virzītu, taču, ak, cik labi būtu bijis, ja viņš būtu ievēlēts jau pirms četriem gadiem! Proti, cik labi būtu, ja kandidāts Levits būtu sena pagātne.

Demokrātiskā valstī partijas īsteno savus politiskos mērķus jeb, kā saka, savu vēlētāju doto mandātu caur valsts institūcijām, tāpēc ir loģiski, ka konkurē par amatiem likumdevējā un izpildvarā. Nupat redzējām, kā atrada kompromisus par amatiem Saeimas prezidijā un komisijās. Pēc tam arī par ministru amatiem valdībā — katrai koalīcijas partijai pa trīs, pat ja dažai bija knapi pusotram piemēroti kandidāti. Protams, būs jāvienojas arī par Valsts prezidentu un citiem Latvijai svarīgiem amatiem.

NA jau ir otrais valstī augstākais, Saeimas priekšsēdētājas, amats. Bet mūžīgais «premjerministra kandidāts» Roberts Zīle varbūt gribētu kļūt par eirokomisāru pašreizējā EK viceprezidenta Valda Dombrovska vietā. Vai vismaz par Latvijas Bankas prezidentu, kad Ilmāram Rimšēvičam rudenī beigsies amata pilnvaru termiņš.

Dzintars droši vien priecātos, ja partneri valdībā arī Saeimas priekšsēdētājas amatu «izceltu no politiskā tirgus laukuma» un atzītu, ka tajā ir iespējami labākā Ināra Mūrniece, bet pēc tam tāpat izceltu arī eirokomisāra amatu, jo kurš gan būtu iespējami labāks par Zīli. Taču citas partijas diezin vai piekritīs, ka visi šie amati ir vienai partijai ar nieka 13 vietām Saeimā. Tāpēc NA nāksies pašai atbildēt uz jautājumu, vai Mūrniece ir iespējami labāka savā amatā un Zīle būtu iespējami labāks eirokomisāra amatā nekā Levits iespējami labākais prezidenta amatā.

NA nu ir spiesta praktiski apgūt ābeces patiesību, ka politiskiem lēmumiem ir sava loģika un vienmēr arī sekas. Pirms četriem gadiem, pašuprāt, viltīgais lēmums partijas tēla spodrināšanai virzīt Levitu (pašu ideoloģiskajā klasifikatorā «sorosītu» un «kosmopolītu») tāpēc, ka pilnīgi droši viņš tā kā tā nekļūtu par prezidentu, tagad ir atnācis atpakaļ kā pienākums viņu virzīt.

JKP līderis Jānis Bordāns pirmdien pateica, ka «izskanējusī» Levita kandidatūra «liekas laba» un partija citu nemeklēs. Taču nepateica, vai meklēs citiem amatiem. Attīstībai/Par! arī varbūt atbalstītu Levita kandidatūru, taču droši vien varētu piedāvāt savu kandidātu eirokomisāra amatam. Jaunajai Vienotībai jau ir trešais augstākais, premjerministra, amats, taču arī tā diezin vai vēlēsies, lai NA tiek gan divi augstākie, gan vēl arī eirokomisārs vai LB prezidents. Kazi, to var izdomāt negribēt arī KPV LV, kaut gan pašas smagsvars visiem amatiem Aldis Gobzems ir aizgravitējis pa pieskari. Taču NA būs vien jāiekož kādā pirkstā un vai nu Levits oficiāli jāpiedāvā kā savs kandidāts, vai nu jāpaliek pie liekulīgās gaušanās, cik labi būtu bijis, ja viņš būtu ievēlēts jau sen, lai Mūrniece tagad paliek savā vietā un arī Zīlem mednis rokā.

Levits ir labs kandidāts prezidenta amatam, taču ne jau bez trūkumiem un ne jau nu vienīgais iespējamais. Toties ir pat pārāk labs gan saviem divkosīgajiem virzītājiem, gan degsmīgajiem sikofantiem, kuri jau slavina «nācijas tēvu» un «spožo zvaigzni» Levitu kā gluži vai Staļina tētiņu vai vismaz vadoni Ulmani, bet viņa dievišķuma apšaubītājus nolād par gandrīz vai valsts ienaidniekiem.

Levits labi zina, kā strādā demokrātija parlamentārā republikā, un uzsver, ka neuzskata sevi par kandidātu, kamēr nav oficiāli izvirzīts. Viņa priekšnoteikumu, ka piekritīs kandidēt, ja koalīcija spēs vienoties par atbalstu viņam, varam uzskatīt par gudru praktiskās demokrātijas uzdevumu politiķiem.

Komentārs 140 zīmēs

Ušakova lielākā bedre. Rīgas domei neesot naudas ielu remontam, toties atradās gandrīz četri miljoni Uzvaras parka atjaunināšanai.

Gods tiesāt. Ir pētījumā par maksātnespējas lietām pieminētā tiesnese Zute vēršas pret žurnālu par goda un cieņas aizskaršanu.

Jauns prezidents maijā būs arī Lietuvā. Grībauskaitei beidzas otrais termiņš, un tautas vēlēta prezidenta amatam reģistrējušies piecpadsmit kandidāti.

Ušakova noriets?

Mītiņš Rātslaukumā var iezīmēt pārmaiņas Saskaņā un Kremļa politikā

Pasākums Rātslaukumā Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atbalstam pagājušo sestdien varēja izskatīties pēc šantāžas — ja aiztiksiet «mūsu Nilu», uzkurināsim etnisku konfliktu! Taču primitīvais izpildījums liek vaicāt, vai galvenais vēstījums tiešām bija šāds un vai tas bija adresēts KNAB un Latvijas sabiedrībai.

Ušakovs ir pieredzējis ne tikai Latvijas politikā, bet arī politiskās mātes Krievijas signālu tulkošanā. Šķiet, ka Saskaņas priekšniekam pašlaik būtu iemesls sākt bažīties, vai Latvijas «krievvalodīgo» līdera statuss viņam ir vairs tikai tāpēc, ka pagaidām nav neviena cita, kas šo funkciju varētu Kremlim pieņemami pildīt. Kārtējā Latvijas valdība pēc kārtējām vēlēšanām izveidota bez Saskaņas. Korupciju Rīgas domē var izmantot etniskās spriedzes uzkurināšanai, taču no jaukā Nila tik vien tā labuma, cik pašam džipi un Mežaparka māja «politiskajā elitē».

Diezin vai Ušakovs ir tik dumjš, ka būtu izlēmis izspēlēt etnisko kārti tik rupji un sev neglaimojoši, kā to darīja mītiņa informatīvā fona nodrošinātāji ar skrejlapām Bolderājā, kurās viņš redzams «fašistu» varā un cietumnieka drēbēs. Atcerēsimies — pat pirms «krievu pasaulei» fundamentāli svarīgā valodu referenduma 2012. gadā Ušakovs ilgi vilcinājās, pirms tomēr pateica, ka atbalsta prasību pēc otras valsts valodas. Jau tolaik tā izskatījās spiesta lieta. Tagad ar taisnvirziena etniskumu — ka KNAB esot kratījis Ušakovu «tāpēc, ka krievs» — nevar savienot ne pēdējā laikā mokoši kopto «eiropeiskā sociāldemokrāta», ne ASV senatoru un NATO tanku drauga tēlu, ko Ušakovs arī cīnās veidot.

Ne jau Ušakovs KNAB kratīšanas skaidroja ar savu tautību. Uzreiz pēc tām 30. janvārī Kremļa rupora Russia Today galvenā redaktore Margarita Simoņana tviterī pavēstīja, ka Ušakovs esot aizturēts. Viņa esot desmit gadus brīnījusies, kāpēc cīnītājs par krievu valodu un «nepilsoņu tiesībām» vēl neesot aizturēts, un nu tas ir noticis. Simoņana drīz pati atsauca viltus ziņu par Ušakova aizturēšanu, taču lielākie Krievijas propagandas kanāli cits pēc cita pavēstīja, ka Ušakovs aizturēts un ka tam neesot sakara ar korupciju, tā esot vēršanās pret «krieviski runājošajiem» Latvijā jeb «krievu raganu medības», kā ziņas virsrakstā ielika Gazeta.ru. Izskatās pēc oportūnistiskas kūdīšanas, taču diezin vai pēc Ušakova aizstāvēšanas.

Korupcija nav etniska pat Krievijā, kur Putins ir pataisījis to par valsts pārvaldes sistēmu, galveno eksporta preci un ģeopolitisko ieroci. Apgalvojums, ka KNAB kratījis Ušakovu tāpēc, ka viņš ir krievs, Latvijas sabiedrībā varētu labākajā gadījumā atspēlēties kā anekdote, bet Saskaņai sliktākajā — kā sociāldemokrātu partijas fikcijas galīga izgaišana aiz «blēžu un zagļu» partijas birkas, ko krievi un citu tautību cilvēki plaši lieto Putina partijas Vienotā Krievija raksturošanai.

Saskaņa patiesībā to arī neapgalvo. Tās Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, tieši otrādi, LTV Rīta Panorāmā otrdien deklarēja, ka korupcijas apkarošana ir «ne mazāk svarīga» kā «etniskās līnijas dzēšana», bet jauni mītiņi, protams, būšot, taču nevis «ar aizstāvēšanās funkciju, drīzāk ar uzrunāšanu, ar piedāvājumu». Tas var nozīmēt jebko, taču diezin vai draudus kurināt etnisku konfliktu. Vēl trakāk — Urbanovičs pat iesaka neuzskatīt Rīgu par korupcijas «vientuļu salu» un «iedomu paradīzi», bet tā vietā «celt gaismā» arī visu Latviju.

Tad neizbrīna Urbanoviča atzīšanās, ka viņa partijā pašlaik notiekot «dinamiska diskusija». Nudien, ja nu KNAB izceļ viņa pieminētajā gaismā arī, piemēram, Daugavpilī Andreju Elksniņu vai, teiksim, Rēzeknē Aleksandru Bartaševiču, kurš pirms Rātslaukuma pasākuma paniski taujāja: «Kas būs nākamais rindā? Rēzekne, Viļāni, Zilupe?»

Elksniņš ar Bartaševiču bija atbraukuši uz Rīgu personīgi atrādīties Rātslaukumā. Jautājums — kam atrādīties? Vai KNAB izmeklētājiem? Vai Krievijas televīzijai, kura šo pasākumu, protams, plaši atrādīja? Vai tiem, kuri šai televīzijai norāda, ko un kā vajag parādīt? Ušakovs varētu secināt, ka šakāļi sajutuši asins smaku.

Vai KNAB piešķirs vai nepiešķirs Ušakovam kādu statusu Rīgas Satiksmes vai citā korupcijas krimināllietā, viņa aizstāvēšanās taktika diezin vai būs, ka ir vajātais tāpēc, ka krievs. Protams, arī tas noderēs Bolderājas elektorātam. Taču Ušakova ģeopolitiskajā spēlītē trijstūrī Maskava—Brisele—Vašingtona daudz efektīvāks varētu būt patrona Putina jau daudzus gadus un diemžēl šā trijstūra divos stūros palaikam dzirdīgas ausis rodošais — «ja es ne, tad kurš?» un «cits manā vietā būtu vēl sliktāks».

To diezin vai ņems par pilnu šā argumenta izcelsmes stūrī. Maskavā par šīm lietām spriež impēriski pragmatiski, un lielā bilde nav Ušakovam laba: puisis ir pārstiepies, raudamies visos virzienos reizē, taču, grozi, kā gribi, darbu nav izdarījis. Dažādu «krievu partiju» apvienošanai Saskaņas centrā pirms 14 gadiem bija skaidrs stratēģisks mērķis — iekļūt Latvijas valdībā. Atkal — jau kuro reizi! — nekā, un izskatās, ka nekā arī nebūs.

Ušakovs varētu aizstāvēties, ka — gandrīz, gandrīz jau bija taču, bet jūs paši ar savu «Krima ir mūsu» visu man izjaucāt! Taču Maskavas pragmatiķi asarām netic.

Komentārs 140 zīmēs

Kārtējais 0:1. Prokuratūra pērn izbeigusi kriminālvajāšanu pret bijušo muitnieku Vaškeviču jeb savējo aprindās Futbolu.

Miers baltiešu mājās? Kopuzņēmumu RB Rail vadīs bijušais Somijas dzelzceļa kompānijas NRC Group viceprezidents Timo Rīhimeki.

Spiegu alga. Igaunijas tiesa par spiegošanu Krievijas labā divām personām piespriedusi 15,5 un 6 gadu cietumsodus.

Pielavās lielvara

CIP un FIB vadītāji ieteikuši lietotājiem izvairīties no Huawei produktiem

Aizvien lielāku nozīmi mūsu ģeopolitiskos aprēķinos spēlē Ķīnas augošās globālās intereses, kuru realizēšanai neviena valsts nav par mazu vai par tālu no Austrumāzijas.

Līdz šim Baltijas reģions vismaz ārēji bijis diezgan relaksēts savās attiecībās ar Pekinu, un Latvijā attiecību veicināšana ar Ķīnu kļuvusi par svarīgu ārpolitikas virzienu. Satiksmes ministrijas pārstāvji regulāri brauc uz turieni, cerot nodrošināt tranzītkravas, ar kurām aizvietot izsīkstošo plūsmu no Krievijas. Ar pompu tiek paziņots par eksporta kravu nosūtīšanu uz Šanhaju vai Pekinu. 2016. gadā «16+1» formāta ietvaros Rīgā notika Ķīnas un Austrumeiropas valstu galotņu tikšanās, uz kuru bija atbraukuši 17 valstu premjerministri, to skaitā arī Ķīnas valdības vadītājs Li Kecjans.

Šo omulīgo gaisotni pakliedēt un atgādināt, ka viss varbūt nav tik skaisti, kā izskatās, pagājušajā nedēļā uzdrošinājās Lietuvas drošības dienesti savā ikgadējā nacionālajā draudu novērtējumā.

Ziņojumā parādās vesela sadaļa ar nosaukumu «Ķīnas izlūkdienesti paplašina savu interešu zonu Lietuvā». Seko brīdinājums, ka «Ķīnai pieaug ekonomiskās un politiskās ambīcijas Rietumos, un rezultātā Ķīnas izlūku un drošības dienestu darbība kļuvusi aizvien agresīvāka ne tikai citās NATO un ES valstīs, bet arī Lietuvā». Galvenie dienestu mērķi ir ietekmēt valsts nostāju Ķīnai sensitīvajos Tibetas un Taivānas jautājumos, tomēr Lietuvas drošības dienesti brīdina, ka interešu loks ir arī plašāks un ka caur Lietuvas pilsoņiem Ķīna var mēģināt iegūt arī NATO un ES noslēpumus. Galvenās ietekmes sviras esot dāvanas, ceļojumu apmaksāšana uz Ķīnu un tur organizēti kursi, kuri tiek izmantoti, lai vervētu aģentus. Nodaļa noslēdzas ar prognozi, ka, «ņemot vērā augošos draudus, kurus NATO un ES valstīm rada Ķīnas izlūkošanas un drošības dienesti, viņu aktivitātes Lietuvā ilgtermiņā, visticamāk, paplašināsies».

Tā, šķiet, ir pirmā reize, kad kāda oficiāla Baltijas valstu iestāde norāda uz šiem draudiem. Taču brīdinājumam ir arī plašāks starptautisks konteksts.

Ekonomiskajā jomā daudzviet aug skepse par Ķīnas investīcijām un to patieso devumu citu valstu tautsaimniecībām. 2013. gadā Ķīnas prezidents pasludināja milzīgu, simtiem miljardu vērtu «joslas un ceļa» jeb «jaunā zīda ceļa» starptautisko investīciju projektu, kura oficiālais mērķis ir attīstīt infrastruktūru un tādējādi veicināt tirdzniecību starp Āziju, Eiropu un Āfriku. Taču projekts nav nekāda labdarība. Ķīna aizdod valstij naudu, ar kuru valsts samaksā par Ķīnas uzņēmumu darbu un piegādātajām izejvielām. Projektu izmaksas mēdz būt milzīgas un to lietderība stipri apšaubāma. Sīkās Maldivu salas uzcēlušas divus kilometrus garu tiltu, kas savieno galvaspilsētu ar lidostu, un tagad varētu būt parādā Ķīnai un tās uzņēmumiem līdz par trim miljardiem dolāru — summu, kura valsti iedzītu bankrotā. Šrilanka par Pekinas naudu uzcēla ostu, kuru neviens neizmanto. Kad valdība nevarēja atmaksāt kredītu, Ķīna pārņēma ostu savā kontrolē un ieguva potenciāli stratēģisku, nozīmīgu atbalsta punktu netālu no tās senās pretinieces Indijas krastiem.

Domnīca Centre for Global Development identificējusi 23 valstis, kurām ir paaugstināts risks nonākt Ķīnas parādu atkarībā «joslas un ceļa» projekta ietvaros. To skaitā ir arī Baltkrievija, kuras potenciālās saistības pret Ķīnu varētu pieaugt līdz 16 miljardiem dolāru Minskas tuvumā izveidotā ražošanas un loģistikas centra Lielais akmens dēļ. Arī trīs Baltijas valstis ir parakstījušas vienošanās par līdzdalību «joslas un ceļa» iniciatīvās, tomēr šobrīd no Ķīnas finansētiem projektiem esam izvairījušies.

Politikā un drošības jomā Baltijas un Ķīnas attiecības noteikti ietekmēs augošā spriedze starp Vašingtonu un Pekinu. Nesenākais uzliesmojums šajās attiecībās bija IT tehnoloģiju milža Huawei finanšu direktores (un uzņēmuma dibinātāja meitas) aizturēšana Kanādā pēc ASV lūguma aizdomās par uzņēmuma darījumiem ar Irānu. Jau pirms tam CIP un FIB vadītāji ieteica lietotājiem izvairīties no Huawei produktiem, jo uzņēmuma ciešās saites ar Ķīnas valdību varētu nozīmēt, ka lietotāju dati nonāk Pekinas rokās. ASV ārlietu ministrs Pompeo pirmdien Budapeštā brīdināja, ka Vašingtona varētu ierobežot pieeju amerikāņu tehnoloģijām tiem, kas iepērk iekārtas no Huawei.

Te gan Latvijai varētu būt, ko padomāt, jo Huawei tehnoloģijas tika plaši izmantotas Lattelecom optiskā tīkla attīstībā. Savukārt par šā daļēji valstij piederošā uzņēmuma attieksmi pret potenciāliem drošības draudiem varētu liecināt pagājušā gada decembrī paustais Drošības policijas publiskais aicinājums Lattelecom neizplatīt kā bezmaksas bonusu Krievijā izstrādāto Kaspersky antivīrusa programmu, kuras savāktajiem datiem varētu gūt pieeju Krievijas izlūkdienesti.

Daudzus gadus Latvijas tranzītnieki un uzņēmēji ar ilgām skatījušies uz Ķīnu. Jāsāk apzināties arī riskus.

Komentārs 140 zīmēs

Atceramies. Bijušais KNAB priekšnieks Vilnītis esot iesaistīts lietā par naudas atmazgāšanu. Par viņu 2009. gadā nobalsoja arī ZZS un TB/LNNK.

Kārtējais rekords. Latvijas eksports 2018. gadā audzis par 7,2%, līderpozīcijās koks un tā izstrādājumi, elektroierīces un mehānismi.

Spēcīgs trio. Trešo gadu pēc kārtas diriģents Andris Nelsons un Bostonas Simfoniskais orķestris saņem Grammy balvu par Šostakoviča ierakstu.

Revolūcijas ēdienkarte

Pašlaik tiesībsargi aizpilda plaisu starp sabiedrības cerēto un politiķu gribēto

Kā populistu revolūcija izskatās Latvijā? Paldies Aldim Gobzemam, tā izskatās kā apmēram šāds ziņu virsraksts: Premjerministra amata kandidāts noliedz, ka ēd puņķus.

Daudzi riebumā noskurināsies un aizrādīs, ka notiek taču arī patiešām svarīgas lietas — Saeima izdod JKP deputātu Juri Jurašu kriminālvajāšanai, Rīgas mēru Nilu Ušakovu krata KNAB, par iespējamo starpniecību kukuļošanā aizturēts bijušais KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis! Turklāt valdība arī nupat apstiprināta un sāk strādāt!

Tomēr Gobzema minūti garais video feisbukā, kurā viņš skaidro, ka ēd savu ādu, bet puņķus ne, varētu būt ne tikai aizgājušās nedēļas, bet arī vismaz pēdējā gada vissvarīgākā vēsts: populistu revolūcija Latvijā beigusies ar episki nožēlojamu «čau!». Vieglu, ātru un radikālu risinājumu solītāji citviet Eiropā tikuši pie varas un liek vēlētājiem «pēc pilnas programmas» izbaudīt savas brīnumvaldīšanas ekonomiskās, sociālās un politiskās sekas, bet mūsmājās tikai taisnojas soctīklu kaktos par savu ēdienkarti.

Bija vērts ievēlēt kampiedervalsts taujātājus Saeimā, lai pārliecinātos, ka Latvija nepiederēs gobzemiešu apokaliptiskajiem jampampiņiem. Pat viņu vēlētāji jeb «tauta» tādus laikam īsti vairs negrib, bet Gobzemu pašu vairs nevajag arī viņa partijai. Bet ko tauta grib?

Sabiedriskās domas aptaujas dati par partiju popularitāti janvārī, ja raugāmies tikai uz plikiem skaitļiem, var, kā parasti, drīzāk maldināt, nevis palīdzēt saprast. KPV LV reitings kopš vēlēšanām krities par 4,4%, ZZS audzis par 2,7%? Bet kurai KPV — vai tai, kurā Artuss Kaimiņš, vai tai, kurā Didzis Šmits ar Lindu Liepiņu, vai arī tai, kuru draud dibināt Gobzems? Vai varbūt tai, kuras ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro sapratis, ka atcelt OIK nav tik vienkārši kā pabakstīt degunu? Un papildu procenti «zaļajiem zemniekiem» — vai tā ir pateicība Mārim Kučinskim par savaldīgi nodzīvotajiem valdības veidošanas trakajiem mēnešiem, vai arī nostalģija pēc Lemberga patriarhāli oligarhiskā populisma, kad «valstij sākt ar sevi» solījušie likuši vilties?

Socioloģiskās aptaujas ir sabiedrības vakardienas noskaņojuma momentuzņēmums. Tikmēr tā dēvētajā gaisā, kā mēdz teikt, virmo patiešām nopietnu pārmaiņu priekšnojautas. Tās vēl nav kvantitatīvi aprakstītas, tomēr to pazīmes grūti nepamanīt.

Šķiet, ka šodien svarīgākā pārmaiņu gaidu signālpazīme ir — lai arī ko grib «tauta», tas nav gluži tas, ko daudzi politiķi gribētu, lai tā grib.

Pret Kariņa valdību un par «premjerministru Gobzemu» rīkotā «tautas sapulce» pie Saeimas 22. janvārī pulcēja dažus desmitus cilvēku, no kuriem dažiem bija plakāti, kurus nedēļu iepriekš jau bijām redzējuši oranžā vestē tērpušās Tatjanas Ždanokas «dzelteno vestu» piketā. JKP turpat sarīkotajā «tautas sapulcē» pret Juraša izdošanu pagājušonedēļ bija tikai par dažiem desmitiem vairāk protestētāju. «Iziešana ielās» Rīgas domes kleptokrātu priekšnieka Ušakova aizstāvībai šīs nedēļas nogalē droši vien būs apmēram tikpat plaša, kaut arī, iespējams, apmaksāta un no «centra» troļļu fabrikām kurbulēta.

Ne tikai šie politiķi nespēj ievirzīt sabiedrības noskaņojumu sev vēlamā gultnē. Ģenerālprokurors var vai katru dienu stāstīt televīzijā, ka lūgums Saeimai izdot Jurašu kriminālvajāšanai neesot bijis politiski motivēts, taču tas nemazina iespaidu, ka ir bijis politiski motivēts. Prokuratūra divarpus gadus izmeklēja Juraša it kā izpausto noslēpumu, vienreiz secināja, ka likums nav pārkāpts, otrreiz — ka tomēr esot, un prasīja Saeimai izdot Jurašu tieši tad, kad tai bija jābalso par valdības apstiprināšanu. Bet tagad izrādās, ka lieta vēl jāizmeklē, un Kalnmeiers jau divas reizes licis saprast, ka iznākums var būt arī kriminālprocesa izbeigšana. Mums ir jātic, ka tā nav politika?

Tiesiskums nevar būt aklas ticības jautājums. Toties uzticēšanās tiesībsargātājiem ir demokrātiskā valstī obligāts tiesiskuma priekšnoteikums. Šādu uzticēšanos nevar nopelnīt ar amatu vien, pat ja tas ir ģenerālprokurora amats.

Ziņa pirmdien, ka aizturēts Vilnītis, bija atgādinājums, ka arī tik svarīgas iestādes kā KNAB vadītājs var būt ne tikai kļūda, kāds bija iepriekšējais biroja priekšnieks Streļčenoks, bet arī valsts nozadzēju ieliktenis, kura uzdevums ir nepieļaut viņa ielicēju iespējamo noziegumu atklāšanu. Ja tā var notikt KNAB, var notikt arī citur.

Tiesībsargātājiem pašlaik iekritusi milzīgā atbildība aizpildīt plaisu starp politiķu gribēto un sabiedrības gaidīto, un mums ir jābūt drošiem, ka varam viņiem uzticēties. Korupcijas shēmās iesaistīto masu aizturēšanas un vēršanās pret tiklab shēmu autoriem, kā arī pret viņu politisko «jumtu» var atdot atpakaļ cerības Latvijai kā demokrātiskai un tiesiskai valstij, kuru vada mūsu ievēlēti priekšstāvji, nevis nesodāmības ciniskumā izvirtusi politbiznesmeņu mafija.

Taču, ja pašlaik skaļās lietas pēc tam izčākstētu nomuļļātos kriminālprocesos un apšaubāmos tiesu spriedumos, cerīgās noskaņas pārtaptu jaunā bezcerībā. To šobrīd visvairāk gribētu ne tikai oligarhi. Kā smejies, arī visu pasugu populistiem tiesiskuma diskreditēšana paliek vienīgā cerība atgriezties, nevis turpināt maliņā urbināt degunu.

Komentārs 140 zīmēs

Beidzot «jā». Valdība apstiprinājusi VID ģenerāldirektores amatā konkursā jau pērn novembrī uzvarējušo Ievu Jaunzemi.

Drauds ir ne tikai Krievijas spiegi. Lietuvas izlūkdienesti brīdina par pieaugošo Ķīnas izlūkdienestu aktivitāti.

Bezmiegs? Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai apvienošoties ar vēl trim sīkpartijām un tad saukšoties Atmoda.

Frankenbukam 15

ASV nabadzīgākās skolas dižojas ar e-ierīcēm, bagātnieku skolās tās aizliedz

Silīcija ielejas miljonāri un miljardieri ir panikā. Viņu bērni pārāk daudz lieto viņu produktus.

Pēdējo pāris gadu laikā aizvien vairāk jauno tehnoloģiju celmlaužu, ieviesēju un attīstītāju nolēmuši, ka bērniem vismaz līdz padsmitnieka gadiem būtu jāturas cik vien iespējams tālu no ekrāniem.

Paši jauno tehnoloģiju radītāji labāk par jebkuru citu zina, ka viedtālruņu lietotņu un sociālo tīklu dizains tiek sevišķi veidots, lai radītu cilvēkos atkarību, vēlmi atkal un atkal atgriezties savā tvitera laika līnijā, Facebook lappusē, Instagram kontā un pārbaudīt — kas atzīmējis ar «Patīk» manu ierakstu? Kas ar to dalījies tālāk? Vai pie tā ir kādi jauni komentāri? Jo ilgāk lietotāji kā nozombēti blenž ekrānos, jo vairāk reklāmas viņiem var parādīt, jo vairāk naudas var nopelnīt.

Paši jauno tehnoloģiju radītāji vislabāk redz, kā nepārtrauktā atrašanās pozā, kuru varētu saukt par «viedtālruņa kūkumu» — roka lūdzoši izstiepta, acis pienaglotas mirgojošajam priekšmetam plaukstā, mugura neveselīgi saliekta uz priekšu —, kaitē gan miesai, gan prātam, gan cilvēciskām attiecībām.

Viņi grib glābt savus bērnus no pašu radīta briesmoņa.

Kā ziņo The New York Times, daudzi vadošo interneta kompāniju darbinieki sākuši pilnībā bērniem aizliegt pieeju ekrāniem — gan viedtālruņiem, gan planšetdatoriem, gan parastajiem datoriem. Facebook darbiniece Atēna Čavarija (Athena Chavarria) laikrakstam saka: «Esmu pārliecināta, ka mūsu telefonos dzīvo pats nelabais, un viņš nodara milzīgu postu mūsu bērniem.» Daudzām šo turīgu cilvēku bērnu auklēm tagad jāparaksta līgums, ka viņas pašas bērnu klātbūtnē nelietos mobilos telefonus un neļaus viņiem izmantot ekrānierīces. Kaimiņi nobildē pieaugušos, kuri bērna klātbūtnē iegrimuši savos telefonos, un fotogrāfijas ieliek čatu grupās ar jautājumu — vai tā ir tava auklīte?

Vienlaikus visā Amerikā parādās digitālā plaisa. Nabadzīgākās skolas dižojas ar elektroniskām ierīcēm, bagātnieku skolās tās tiek aizliegtas. Apple un Google agresīvi cenšas panākt, lai valsts skolas iepērk viņu ierīces, un slavē to it kā labvēlīgo ietekmi uz bērnu zināšanām un prasmēm. Daudzi gan to apstrīd. OECD, kuras salīdzinošie pētījumi par izglītību ir starptautiskais standarts, pret kuru tiek vērtētas valstu skolu sistēmas, pirms dažiem gadiem veica pētījumu, kura rezultāti liecina — datoru izmantošana klasēs neuzlabo skolēnu sekmes. Silīcija ielejas vecāki acīmredzot vairāk tic OECD nekā savu uzņēmumu mārketinga nodaļām, un interneta revolūcijas epicentra prestižajās privātajās skolās IT ierīču lietošanu stingri ierobežo.

Neatkarīgā nevalstiskā organizācija Common Sense palīdz jauniešiem pēc iespējas produktīvi izmantot tehnoloģijas, un tās pētījumi rāda, ka nabadzīgāku amerikāņu vecāku bērni pavada vidēji par divām stundām un 45 minūtēm vairāk laika pie ekrāniem katru dienu nekā bērni no turīgākām ģimenēm. Nabadzīgie jaunieši, kuri lieto viedtālruņus, tajos pavada vairāk nekā sešas stundas dienā, turīgie — tikai trīs stundas. Protams, vecākiem un skolotājiem uz brīdi ir vieglāk, ja bērns iegrimis virtuālajā pasau-lē. Par ilgtermiņa fiziskajām, intelektuālajām un sociālajām sekām daudziem pietrūkst laika un spēka domāt.

Taču, ja var ticēt tiem, kuri paši šīs spēcīgu atkarību izraisošās tehnoloģijas veido un izplata, to radītās briesmas ir vērā ņemamas.

Šīs pārmaiņas mūsu dzīvē ir notikušas tik strauji, ka tikai fragmentāri varam tās saprast, un nav bijis laika ne individuāli, ne sabiedrības līmenī izstrādāt labākos veidus, kā vienlaikus saglabāt interneta piedāvātās iespējas un pasargāt sevi no tā tumšās puses.

Tieši pirmdien apritēja piecpa-dsmit gadu, kopš Marks Zakerbergs 2004. gada 4. februārī izveidoja Facebook. Tagad platformas lietotāju skaits jau tuvojas 2,5 miljardiem. Dažus mēnešus vēlāk Google kļuva par publisku akciju sabiedrību, piesaistot naudu, ar kuru uzņēmums sevi pārveidoja no sekmīga interneta meklētāja par vienu no pasaules lielākajiem uzņēmumiem. Digitālais ielenkums noslēdzās, kad Apple 2007. gadā nāca klajā ar pirmo iPhone. Divpadsmit gadus vēlāk pasaulē ir jau 2,5 miljardi viedtālruņu.

Ļoti īsā laikā — 15 gados — attīstītajā pasaulē ir notikušas tik radikālas izmaiņas, ka dažbrīd pat grūti atcerēties, kāda bija dzīve laikā, kad telefoni bija pie saites, bet cilvēki — brīvi. (Atziņa atrasta, protams, «feisītī».)

Pirms 201 gada, kad industriā-lā revolūcija bija sākusi tricināt sabiedrības pamatus, Mērija Šellija publicēja vienu no pasaules slavenākajiem romāniem Frankenšteins — par cilvēku, kurš ar jauno tehnoloģiju palīdzību izveido monstru, kas drīz vien vēršas pret savu radītāju. Ja Šellija šodien būtu dzīva, viņa varētu uzrakstīt jaunu romānu — Frankenbook — par tehnoloģijām, kuras sola ražīguma pieaugumu, zināšanas un draugus, taču pārāk daudziem sniedz tikai izniekotu laiku, viltus ziņas un atsvešinātību.

Ja tev kāds pienākums vai skaidri nosprausts mērķis neliek atrasties virtuālajā vidē, aizej no tās.

Glāb sevi. Glāb pasauli. Izslēdz ekrānu.

Komentārs 140 zīmēs

Ceturtais nav lieks. Somijas valdība nolēmusi iesaistīties uzņēmumā RB Rail, kas atbildīgs par megaprojekta Rail Baltica attīstību.

Vai provincē spēs saglabāt pasaules slavu? Ņujorkas Knicks aizmainījuši basketbolistu Kristapu Porziņģi uz Dalasas Mavericks.

Drauds valsts drošībai. Kučinska valdība aizliedza pārdot Radio SWH firmai, kura saistīta ar Ventspils biznesa karos aktīvo Šveices advokātu Meroni.