Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Demogrāfijas rādītāji joprojām ir vairāk nekā satraucoši - Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka šogad dzimuši vien 8,9 tūkstoši bērnu. Tas ir par 10,9% mazāk nekā pērn. Dzimušo skaits šī gada 9 mēnešos ir par 10,9% mazāks nekā tādā pašā periodā pirms gada. 2025. gadā kopumā tie būs tikai aptuveni 12 tūkstoši bērnu. Tas būtiski ietekmēs ne tikai izglītības sektoru, bet valsts attīstību kopumā. Šie skaitļi ir skaidrs signāls, ka nekavējoties jāmaina attieksme un jānodrošina spēcīgs atbalsts jaunajām ģimenēm, lai tiktu pieņemti lēmumi par labu bērna dzimšanai.

Būvniecības valsts kontroles biroja dati liecina, ka teju 30% no pārbaudītajām būvēm ir konstatēti pārkāpumi, galvenokārt – par veikto būvdarbu neatbilstību būvprojektam vai izmantotiem būvizstrādājumiem, kuriem nav atbilstību apliecinošās dokumentācijas. Būvniecības neatbilstība prasībām var būtiski ietekmēt ne tikai īpašumtiesības, bet sabiedrības drošību kopumā, īpaši, ja runa ir par stratēģiskās infrastruktūras objektiem. Diemžēl, realitātē situācija ir tālu no ideāla.

Mūsdienu bērni un jaunieši aug vidē, kurā dopamīna avoti ir ātri un viegli sasniedzami. Sociālie tīkli, videospēles, dažādi piedzīvojumi vai vielas – tas viss sola intensīvas emocijas un tūlītēju gandarījumu. Taču dopamīns pats par sevi nav slikts. Tas ir mūsu bioloģiskais mehānisms, kas palīdz izdzīvot, reaģēt uz briesmām vai atcerēties, ka prieku radošas aktivitātes ir vērts atkārtot. Līdz ar to jautājums nav par to, kāpēc jaunieši meklē spēcīgas emocijas; drīzāk – kā atrast ceļus, kas neprasa upurēt veselību un nākotni.

Mēs dzīvojam laikā, kad tehnoloģiju attīstība vairs nepakļaujas vienkāršai, prognozējamai līknei. Tā ir strauja, grūti aptverama un bieži vien pārsteidzoša. Ikdienā arvien biežāk dzirdu sarunas par to, ka mākslīgais intelekts (MI) un automatizācija “aizstās cilvēku”. Pasaules ekonomikas foruma prognozes gan piešķir diskusijai konkrētākas aprises. Tiek lēsts, ka līdz 2030. gadam varētu pazust ap 92 miljoniem darba vietu, taču vairāk nekā 170 miljoni radīsies no jauna. Citiem vārdiem sakot, darba tirgus pārveidojas. Un tie, kas šodien jūtas nedroši, nereti vienkārši nav ieraudzījuši, ka aiz “pazudušajām darba vietām” stāv pavisam citi, daudz interesantāki amati.

“Ledus ir sakustējies” - mājokļu apsaimniekošanas tirgū šobrīd sākusies neparasta un sen neredzēta kustība. Mēs redzam, ka dzīvojamo māju iedzīvotāji aktīvi sākuši interesēties par savas mājas pārvaldnieka maiņu. Un ne velti tas tā ir – pašvaldību uzņēmumi, kas ilgus gadus apsaimnieko mājas, maigi sakot, ne vienmēr spēj sniegt patiesi kvalitatīvus un uz klientu vērstus pakalpojumus. Bet kas tieši spēja “iekustināt” iedzīvotājus? Redziet, šobrīd mainās normatīvo aktu regulējums, kas attiecināms uz to māju apsaimniekošanu, kuras līdz šim parvaldīja pašvaldību uzņēmumi.

Publiskajā telpā nereti redzam diskusijas par autovadītājiem piešķirtajiem sodiem par maksas autostāvvietu nekorektu izmantošanu. Pārsvarā šos līgumsodus uztver kā netaisnību, operatora iegribu un visatļautību. Vai operatora galvenais mērķis ir iekasēt pēc iespējas vairāk soda naudas principa pēc? Vai varbūt līgumsods ir galējais līdzeklis, ar kura palīdzību nodrošināt godīgus spēles noteikumus ikvienam stāvvietas lietotājam?

Es esmu psiholoģe. Tas nozīmē (arī) to, ka bieži mans darbs ir satikt tos cilvēkus, kuri vēlas pārmaiņas savā dzīvē. Mans darbs ir konsultēt, atbalstīt, iedrošināt, uzdot “pareizos” jautājumus (arī, ja tie ir nepatīkami), nesamierināties ar pirmo sniegto atbildi, apšaubīt, mudināt meklēt, izmēģināt un ietērpt savu pieredzi vārdos.

Latvijā fiziskās aktivitātes rādītāji joprojām ir nepietiekami. Tas nav tikai veselības jautājums, bet arī valsts ilgtermiņa attīstības risks. Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati rāda, ka 80% bērnu un jauniešu ikdienā kustas nepietiekami, bet pieaugušo aktivitāte bieži vien ir vēl zemāka.

Pasaules attīstītajās valstīs, tostarp Latvijā, ekonomiskā izaugsme arvien ciešāk korelē ar cilvēkkapitāla kvalitāti un spēju ātri adaptēties ekonomikas un tehnoloģiju transformācijai.

Novembris Latvijā nav tumšs un pelēks, tas iekrāsojas sarkanbaltsarkans, un šogad tas bija ne tikai patriotisma mēnesis, bet arī laiks, kad publiskā telpa kļuva ārkārtīgi nokaitēta. Vērtību konflikti sabiedrībā bija īpaši asi, medijos un politikā arvien biežāk izskanēja runas par iespējamu parlamentāro krīzi un kopējais diskurss kļuva skaļš, ass un emocionāli pārkarsēts. Tam visam pa vidu izskanēja aicinājumi uz teju vai neiespējamo - cieņpilni sarunāties un būt dialogā.