Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Jau šonedēļ notiks 15. Saeimas vēlēšanas, un daudziem jauniešiem šī būs pirmā iespēja piedalīties Saeimas vēlēšanās. Taču tiesības balsot vēl nenozīmē, ka jaunieši tās izmantos – tieši jaunāko vēlētāju iesaiste vēlēšanās ilgstoši bijusi zemāka nekā vecākajās sabiedrības grupās. Tāpēc pirms vēlēšanām īpaši aktuāls kļūst jautājums – kas jauniešus pamudina doties uz vēlēšanu iecirkni un kas, gluži pretēji, liek palikt mājās? Tikpat svarīgi ir arī tas, lai jaunieši izdarītu pārdomātu izvēli – spētu atšķirt priekšvēlēšanu solījumus no līdzšinējiem darbiem, izvērtēt sociālajos medijos redzēto un neļaut savu lēmumu noteikt tikai vienam spilgtam video vai apkārtējo viedoklim.

Šoruden man bieži jautāts – kur esmu pazudusi? Kur palikusi Valsts līderu programma? Kāpēc klusums priekšvēlēšanu laikā?

Latvijā patlaban tiek gatavotas izmaiņas psihoterapijas profesionālajā regulējumā, ignorējot nozares pārstāvjus, turklāt paredzot ļoti dīvainu kārtību, ar kuru psihoterapija Latvijā tiktu izrauta no Eiropas kartes, ar jaunu regulējumu būtiski mainot izpratni par psihoterapiju, kuru nedrīkst ielikt tikai medicīnas rāmī.

Septembra sākumā Rēzeknē norisinājās viens no apjomīgākajiem  militārās nozares forumiem Latvijā , kurā piedalījās vairāk nekā 150 dalībnieku no 19 valstīm un ap 120 Latvijas uzņēmumu, kas piedāvā dronus, pretdronu detekciju, sakarus, sensorus un enerģijas risinājumus. Aizsardzības ministrija šim notikumam bija kā līdzorganizators, bet lielā daļa šo tehnoloģiju ir divējāda lietojuma preces, un to lietotājs miera laikā un krīzē nav tikai armija.

Jau vairākas Saeimas un pašvaldību vēlēšanas Latvijā ir parādījušas jaunu realitāti komunikācijā – politiķi arvien vairāk sāk atgādināt influencerus jeb digitālā satura autorus. Daļa no partijām pat atsakās no tradicionālajām reklāmām, visu savu saziņu ar vēlētājiem pārceļot uz sociālajiem tīkliem. Un, tuvojoties 3. oktobra Saeimas vēlēšanām, to var redzēt arvien vairāk.

Septembra vidū visā pasaulē atzīmējām Pasaules pacientu drošības dienu, arī Bērnu slimnīcā organizējām vairākus izglītojošus seminārus. Bērnu slimnīcā pacientu drošība nav vienas dienas tēma vai atsevišķa iniciatīva. Tā ir ikdienas darba sastāvdaļa un vienlaikus prasība nemitīgi pārskatīt ierasto: vai mūsu procesi ir pietiekami droši, vai esam gatavi pamanīt riskus laikus un vai spējam par tiem atklāti runāt.

Katras attīstītas sabiedrības viena no lielākajām vērtībām ir tās cilvēki. Tieši izglītoti, veseli un lojāli cilvēki, īpaši jaunieši, lielā mērā veido un nosaka katras valsts, arī Latvijas, ekonomisko attīstību un ilgtspēju aizvien vairāk uz zināšanām balstītā globālā konkurencē. Tāpēc gudras sabiedrības iegulda savu cilvēku izglītībā un veselībā. 

Pēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) ierosinājuma aktualizēts jautājums par stratēģiskā valsts pasūtījuma noteikšanu augstskolām, ciešāk sasaistot to ar tautsaimniecības vajadzībām. LTRK norāda, ka valsts finansēto studiju vietu sadale šobrīd nav pietiekami sasaistīta ar darba tirgus pieprasījumu. Tomēr diskusiju nevajadzētu reducēt tikai uz jautājumu, cik budžeta vietu piešķirt vienai vai otrai studiju programmai, daudz svarīgāk ir vienoties, kādas prasmes un kompetences Latvijai būs nepieciešamas nākotnē un kā ar publisko finansējumu veidot cilvēkkapitālu, kas spēj pielāgoties mainīgam darba tirgum.

Daudzās darbavietās sākas atgriešanās ierastajā darba ritmā. Šogad to pavada arī plašāka diskusija par to, kur mums būtu jāstrādā. Ministru prezidents Andris Kulbergs publiski rosinājis pārskatīt attālinātā darba praksi valsts pārvaldē, norādot, ka netic attālinātā darba efektivitātei un ka tikai neliela daļa cilvēku spēj būt pietiekami pašdisciplinēti, strādājot no mājām.

Septembrī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), atbildot Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai par mācību līdzekļu finansēšanu, atzina divas būtiskas lietas - ministrijai ir zināmas mācību grāmatu un darba burtnīcu tirgus cenas un aptuvenās izmaksas uz vienu skolēnu un ministrija pašlaik neplāno izstrādāt ne oficiālu mācību līdzekļu izmaksu grozu, ne daudzgadu finansēšanas modeli, ne atsevišķu monitoringa sistēmu. Šīs abas atziņas kopā rada ļoti vienkāršu jautājumu: ja valsts zina, cik izmaksā mācību līdzekļi, kas nepieciešami tās pašas noteiktā izglītības satura īstenošanai, kāpēc mēs joprojām nevaram skaidri pateikt, kādu daļu no šīs vajadzības valsts faktiski finansē?