Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Pirms dažiem gadiem itāļu ekonomists un politiķis, agrākais ECB prezidents, Mario Dragi savā ziņojumā secināja, ka Eiropas Savienība zaudē tempu salīdzinājumā ar ASV un Ķīnu – īpaši inovāciju, produktivitātes un tehnoloģiju jomā, kas ietekmē ilgtermiņa izaugsmi un dzīves līmeni. Latvija, savukārt, zaudē produktivitātē un attīstībā saviem kaimiņiem, īpaši, Lietuvai. Dragi pievērsās visai Eiropas Savienībai, es šajā rakstā pievērsīšos Latvijai, un vēl šaurāk, kokrūpniecībai – nozarei, kuru pārzinu vislabāk. Stagnāciju šajā nozarē var sākt pārvarēt ar pāris pareiziem lēmumiem.

Latvijā ir iestājusies kārtīga ziema un meteorologi brīdina, ka termometra stabiņš varētu noslīdēt pat zem -20 grādu atzīmes. Tas nozīmē, ka arī apkures sistēmām jāstrādā intensīvāk un ilgāk. Ja pilsētas siltumapgāde balstās uz dabasgāzes izmantošanu, aukstuma periodos pieprasījums aug un cenas var būt augstākas, arī fosilā kurināmā tarifi ir jutīgi pret tirgus svārstībām.

Pēdējo gadu izaicinājumi – no augstām procentu likmēm līdz ģeopolitiskajām svārstībām – ir kļuvuši par uzņēmējdarbības jauno realitāti, kas liek uzņēmējiem daudz rūpīgāk izvērtēt stratēģiskos lēmumus un izaugsmes potenciālu. Tomēr jaunākie OP Corporate Bank plc klientu aptaujas dati* atklāj optimistisku ainu: Baltijas uzņēmēji nevis turpina nogaidīšanas režīmu, bet mērķtiecīgi plāno nākamo izaugsmes posmu.

Līdz ar piecu paaudžu līdzāspastāvēšanu un nerimstošo tehnoloģiju uzrāvienu darba tirgus piedzīvo izaicinošas pārmaiņas. Pieeja, kad vecums tiek saistīts ar profesionālām spējām vai nespēju, ir novecojusi. Apzinoties, ka paaudžu brīžiem atšķirīgie viedokļi un vērtības patiesībā ir spēcīgs resurss, ir iespējams veicināt organizācijas konkurētspēju un izaugsmi.

Valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju kotēšana biržā jau gadiem tiek minēta kā tik ļoti nepieciešams grūdiens Latvijas kapitāla tirgus attīstībai. Tas būtu solis ceļā uz noturīgāku ekonomiku – mazāk atkarīgu no banku finansējuma, atvērtāku sabiedrības līdzdalībai un ārvalstu investīcijām. Taču no koncepcijām un stratēģiskiem dokumentiem līdz reālai rīcībai tā arī netiekam. Diskusijas sākums par “Rīgas namu pārvaldnieka” iespējamu iešanu uz biržu liek uzdot jautājumu – vai mums pašiem vispirms nav nepieciešama neliela “revīzija” domāšanā: kā mēs par šo salīdzinoši jauno tēmu domājam, kā par to runājam un kādus rezultātus patiesībā ceram sasniegt.

Dažādas krīzes un nelaimes gadījumi Latvijā, gribam to vai nē, notiek regulāri. Upes iziet no krastiem, plosās spēcīgas vētras un lietusgāzes, applūst privātmājas un daudzdzīvokļu ēkas, izceļas postoši ugunsgrēki. Cilvēkus evakuē, pašvaldības meklē pagaidu mājokļus, valsts piešķir ārkārtas atbalstu. Taču katra šāda krīze sniedz dažādas mācības un liek uzdot vienu un to pašu jautājumu – vai paši esam izdarījuši visu, lai sevi un savus tuviniekus pasargātu?

Runājot par finansējumu izglītībai, tostarp arī pirmsskolas izglītībai, teorijā darbojas jēdziens “nauda seko bērnam”, bet realitātē ne vienmēr tā notiek. Daudzas ģimenes, kas izvēlējušās privātās pirmsskolas, saskaras ar sarežģītu līdzfinansējuma aprēķināšanas sistēmu, kas, turklāt, katrā pašvaldībā var būt atšķirīga. Daudzviet vecāki tiek mudināti izvēlēties pirmsskolu, nevis pēc tā, kas būtu labākais viņu bērniem, bet, vadoties pēc brīvām vietām pašvaldību pirmsskolās, tāpēc rodas jautājums, kam tad nauda īsti seko – bērniem vai pašvaldību ēkām?

Kad runājam par cukura diabētu, to bieži uztveram kā individuālu slimību – pacients jāārstē. Tomēr 2026. gadā skaidri redzam: diabēts vairs nav tikai individuāla veselības problēma. Tas ir cieši saistīts ar dzīves vidi, dzīvesveidu un sabiedrības veselības sistēmu kopumā. Ņemot vērā satraucošo 2.tipa cukura diabēta pacientu skaitu un straujo saslimstības pieaugumu, diabēta profilaksei un ārstēšanai ir jākļūst par vienu no valsts veselības politikas centrālajām prioritātēm.

Saprotu, ka demogrāfijas tēmas izvēle viedokļa rakstam ir labākajā gadījumā neorģināli, sliktākajā – banāli, bet, tā kā gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē esmu bērniņu radīšanas virpulī, domāju, ka man ir gan tiesības, gan arī profesionāls pienākums runāt par šo tēmu.

Politikas veidotāju darbakārtībā šobrīd ir jautājums par dzīvnieka statusa maiņu – no lietas uz dzīvu, justspējīgu būtni. Nevienam nevajadzētu būt šaubām, ka mājas (istabas) dzīvniekiem ir apziņa un justspēja, tāpēc nav iemesla atlikt diskusiju par dzīvnieku ētisko un juridisko statusu. Liela daļa sabiedrības, atbalstot iniciatīvu “Dzīvnieks nav manta”, ir apliecinājusi, cik nozīmīgs ir dzīvnieku morālais statuss, un politiskajām izvēlēm būtu tam jāseko.