Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Izstādes atklāšanas vakars Rīgā. Galerijas telpa ir pilna, glāzēs dzirkst dzērieni, cilvēki nesteidzīgi pārvietojas no viena mākslas darba pie otra. Izskan komplimenti, sociālajos medijos parādās fotogrāfijas līdz vakars ir beidzies. Apmeklētāji dodas mājās. Mākslinieks paliek. Pēc dažām dienām būs jānovāc darbi, jāsamaksā par materiāliem, transportu, telpu īri. Nākamajā rītā viņš dosies uz savu “īsto ikdienas darbu”, lai vispār varētu atļauties radīt mākslu arī turpmāk. Tā nav reta situācija. Tā ir norma.

Mūsu vēsturiskā pieredze un šodienas Eiropas realitāte rāda, ka šodien mums jābūt ļoti piesardzīgiem ar imigrāciju, jo stāvam uz naža asmeņa.

Tūlīt noslēgsies mācību gads, un sāksim vērtēt bērnu sasniegumus – gada vērtējumus un centralizēto eksāmenu rezultātus. Valsts kontrole pirms pāris mēnešiem norādīja uz būtiskām atšķirībām tajā, cik stundas katrā mācību priekšmetā bērnam tiek nodrošinātas, un uz šo atšķirību ietekmi uz bērna iespējām “labi” pabeigt skolu. Otrs jautājums, kas katru gadu izskan, bet katru reizi tiek atlikts – vai bērnam ir pieejami visi mācību līdzekļi, tostarp grāmatas, lai apgūtu mācību priekšmetus. Par šo jautājumu pastāv divi būtiski mīti. Pirmais: vecākiem šķiet, ka ikviena skola ir nodrošinājusi nepieciešamo mācību grāmatu komplektu. Otrais: skolotājiem šķiet, ka daudzu grāmatu nav. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka, neraugoties uz grāmatu esamību un valsts finansējumu to izvērtēšanai un apstiprināšanai, tās līdz skolām nav nonākušas.

Vai Latvija ir liela vai maza, tas atkarīgs, ar ko salīdzina, bet vai pie mums ir piemērota uzņēmējdarbības vide? Kāds teiks, ka jā, taču vienmēr ir iespēja mācīties arī no citiem. Veidojot biznesu Maltā, esmu guvis vairākas atziņas par to, kādi uzlabojumi būtu ieviešami un kā valsts sektoram veicināt tautsaimniecības attīstību, palīdzot biznesam augt, nevis to bremzēt.

Pēdējā laikā arvien skaļāk izskan aicinājumi aizliegt sociālos medijus pusaudžiem līdz 16 gadu vecumam. Arī Latvijā ir sākusies diskusija par vecuma sliekšņa paaugstināšanu. Tomēr, ikdienā strādājot ar bērniem un vērojot politiskās diskusijas, rodas pamatots jautājums: vai mēs mēģinām risināt problēmu pēc būtības vai tikai uzlikt “plāksteri” sāpošai vietai?

Ārā kļūst siltāks, koki zaļāki, saules vairāk. Vairāk saules nozīmē vairāk D vitamīna un labāku noskaņojumu. Arī degvielas cenas uzpildes stacijās noslīdējušas zem diviem eiro litrā, bet veikalu plauktos jau parādījušās pirmās vietējās zemenes. Tiesa, kilograms šo ogu šobrīd maksā aptuveni tikpat, cik seši līdz astoņi litri importētas degvielas.

Attiecībā uz starptautisko notikumu izpratni varētu izdalīt divas pieejas.

Pašlaik Latvijā notiek parakstu vākšana par likumprojektu "Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā", kas paredz iespēju izņemt pensiju 2. līmeņa uzkrājumus. Saistībā ar to publiskajā telpā bieži tiek piesaukta Lietuvas un Igaunijas pieredze. Lai gan Baltijas valstu pensiju 2. līmeņa sistēmām ir kopīgs mērķis, to uzbūve un finansēšanas principi būtiski atšķiras. Tieši šīs atšķirības arī nosaka to, ko naudas līdzekļu izņemšana faktiski nozīmē katrā no valstīm.

Katru gadu Latvijā dzirdam vienu un to pašu: veselības aprūpei atkal piešķirti rekordlieli līdzekļi. 2026. gadā veselības nozarei paredzēti apmēram 1,9 miljardi eiro jeb 10,6% no visiem valsts budžeta izdevumiem. No malas šķiet – tā ir milzīga summa. Taču realitātē rindas pie ārstiem nemazinās, pacienti turpina maksāt no savas kabatas, bet mediķi joprojām runā par hronisku nepietiekamu finansējumu.

Jauniešu līdzdalība ir temats, kas tiek apspriests arvien biežāk. Runājam par to, ka jauniešiem jāiesaistās, jāizsaka viedoklis, jābūt aktīviem. Bet vai ar šādu līdzdarbošanos ir gana? Līdzdalība iegūst īstu nozīmi tikai tad, kad tā pārtop ietekmē un atbildībā, piemēram, piedaloties vēlēšanās vai iesaistoties lēmumu pieņemšanā. Vai jaunieši Latvijā ir gatavi ne tikai piedalīties, bet arī uzņemties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem?