Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Attīstoties digitalizācijai, pieaugot viedierīču skaitam un laikam, ko pavadām internetā, strauji pieaug arī datu apjoms. Eiropas Komisijas publicētā informācija liecina, ka 2018. gadā tika ģenerēti 33 zetabaiti datu, bet 2026. gadā gaidāmi jau 175 zetabaiti. Tas nozīmē arī būtisku ietekmi uz vidi. Katrs saglabātais fails, straumētais video, mākslīgā intelekta vaicājums vai e-pasts nozīmē datu centru darbību, kas patērē lielu elektroenerģijas daudzumu un rada siltumu, kā rezultātā pieaug arī CO₂ emisijas. Taču ir radīti risinājumi, kas ļauj defektu pārvērst par efektu un datu centru siltumu integrēt kopējā apkures sistēmā, samazinot vajadzību pēc fosilajiem energoresursiem.

Vardarbība nešķiro pēc dzimuma, vecuma vai sociālā statusa, tomēr sabiedrībā joprojām dominē mīti: vardarbība esot “tikai nelabvēlīgos apstākļos” un varmākas vienmēr esot vīrieši. Latvijā ik gadu desmitiem tūkstošu cilvēku piedzīvo vardarbību ģimenē, bet vīriešu pieredze kā cietušajiem bieži paliek nepamanīta. Tiesību aizsardzības mehānismi nav pilnīgi – pat ja normatīvie akti ir dzimumneitrāli, praksē vīrieši kā upuri ir maz redzami, savukārt vīrieši–varmākas ne vienmēr saņem efektīvu sociālo korekciju. Lai situāciju uzlabotu, nepietiek tikai ar sodiem – vajadzīga prevencija, psiholoģiska palīdzība un plānveidīga starpinstitūciju sadarbība.

Vadot kooperatīvu, nereti saņemu jautājumu, vai kooperatīvi kā koncepts nav jau novecojis jēdziens. Es teiktu, ka nē, un šajā modelī vēl ir daudz iespēju, ko apgūt. Sabiedrībā pastāv uzskats, ka “latvietis kooperēties nemāk”, bet tas ir mīts. Kooperatīvi ir vajadzīgi, jo tie strādā. Tādā veidā var mācīties sadarboties, augt un attīstīties. Kooperatīvu mērķis ir stiprināt vietējo ražotāju kopienu, piedāvāt kvalitatīvus, ekoloģiskus produktus un veidot īsu, godīgu pārtikas ķēdi starp ražotāju un pircēju.

Hipotekārās kreditēšanas pieaugums bieži tiek pasniegts kā labsajūtas rādītājs, taču dati liecina, ka izaugsme ne visur nozīmē vienu un to pašu. Latvijas reģionos hipotekāro kredītu īpatsvars joprojām ir zems, un tas nav skaidrojams ar vāju ekonomisko aktivitāti vien. Drīzāk – ar to, kā mēs skatāmies uz risku, izvēli un informāciju.

Mēs dzīvojam laikā, kad fizisks spēks atkal kļūst par argumentu. Kad sarežģīti jautājumi tiek vienkāršoti līdz spēka demonstrācijai, skaļiem saukļiem un “ātriem risinājumiem”. Tā dēvētais Trampa laikmets diemžēl nav tikai par vienu politiķi. Tas ir domāšanas veids, kurā dominē konfrontācija, klaja nevērība pret niansēm un spēks kā galvenais sarunas instruments.

Digitālā transformācija izglītībā notiek strauji – skolās ienāk jaunas platformas, rīki, mākslīgais intelekts. No malas izskatās, ka skola kļūst modernāka, un lielā mērā tā arī ir. Tehnoloģijas patiešām var palīdzēt ietaupīt laiku, dažādot mācību procesu un sniegt skolēniem mūsdienīgu pieredzi. Taču šīs iespējas pilnībā atklājas tikai tad, ja skolotājs nejūtas ar tām viens. Tehnoloģijas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas. Izšķirošais ir tas, kā tās tiek ieviestas – vai kā pienākums, vai kā atbalsts. Brīdī, kad līdz ar jaunu rīku parādīšanos skolotājam tiek piedāvāts arī saprotams ceļš, kā to lietot, pārmaiņas no spriedzes avota pārtop par iespēju.

Aprites ekonomika nav tikai vides jautājums – tā ir izaugsmes iespēja. Eiropas Savienībā šīs nozares jau šobrīd rada simtiem miljardu eiro un nodrošina miljoniem darbavietu ar būtisku izaugsmes potenciālu līdz 2030. gadam. Taču katrs resurss, kas izkrīt no aprites, nozīmē ne tikai piesārņojumu, bet arī tiešus ekonomiskus zaudējumus.

No šī gada 1. janvāra piemērojams regulējums par pagājušā gada vidū pieņemtajiem grozījumiem Dzīvokļa īpašuma likumā, kas, vienkāršiem vārdiem sakot, paredz principa “parāds seko dzīvoklim” ieviešanu dzīvē. Jāuzsver, ka sākotnējā iecere ir uzteicama, tomēr pieņemtajā versijā trūkst caurspīdīguma komponentes, un tas var radīt virkni problēmu, ar ko visdrīzāk jau tuvākajā laikā saskarsies tiesu sistēma un ne viens vien jauniegādāta dzīvokļa īpašnieks.

Sākumā bija automašīna. Tad parādījās daudz automašīnu. Tik daudz automašīnu, ka radās nepieciešamība to kustību regulēt, lai nerastos haoss. Tika ieviesti noteikumi, ceļazīmes, luksofori. Uz ceļiem parādījās arī kārtības sargi, kas uzraudzīja noteikumu ievērošanu, jo cilvēka dabā tomēr ir arī kaut nedaudz, bet noteikumus pārkāpt. Šis stāsts man atgādina šābrīža ekspertu diskusiju par mākslīgā intelekta (MI) aģentiem un to nākotnes attīstības perspektīvām. Ja nerīkosimies tagad, nākotnē mūs var sagaidīt haoss.

Eiropas Savienības (ES) apņemšanās sasniegt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam iezīmē vienu no nozīmīgākajām pārmaiņām mūsdienu Eiropas attīstībā. Tā nav tikai vides politika – tas ir stāsts par to, kā Eiropa vēlas dzīvot nākotnē: kā nodrošināt enerģiju, kā pārvietoties, kā ražot pārtiku un kā saglabāt drošu un veselīgu vidi?