Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Kad nozares pārstāvji tiek aicināti uz “diskusijām” par reformu, kuras pamatlēmumi jau faktiski ir pieņemti, tas vairs nav dialogs. Tā ir procesa imitācija, izsakoties diplomātiski. Tieši šādu pieredzi nebanku finanšu pakalpojumu nozare piedzīvoja diskusijās par uzraudzības nodošanu no Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) Latvijas Bankai (LB) – reformu, kuras virzīšanā argumenti un ietekmes izvērtējums arvien biežāk atkāpās politiskas apņēmības priekšā.

Šobrīd apmēram 30-35% no pasaules iedzīvotajiem ir tuvredzība (miopija). Tiek prognozēts, ka uz 2050. gadu šis skaitlis sasniegs apmēram 50%. Mūsdienās apmēram 35-36% bērnu un pusaudžu ir miopija; uz 1990. gadu šis īpatsvars sastādīja ap 24%. Atsevišķas Austrumāzijas pilsētās tuvredzība ir sastopama līdz pat 80-90% vidusskolas absolventu un universitāšu vecuma jauniešu.

Ekonomisko un tehnoloģisko procesu un to mijiedarbības vērošana reti kad sagādā tādu intelektuālu un pat estētisku baudu kā pašlaik. Šeit runāju par harmonisko attīstību enerģijas ražošanas un patēriņa virzībā pretī jaunai, par līdzšinējo daudz saprātīgākai kārtībai. Diemžēl nevar teikt, ka pasaulē kopumā valdītu miers un harmonija. Disharmonijas elementu pasaulē lielā mērā ir radījuši sen pieņemti lēmumi par transporta un enerģētikas stratēģisko attīstību. Pasaules transportu darbina galvenokārt dzinēji, kuriem nepieciešamās degvielas ieguve un tās sadedzināšana rada piesārņojumu naftas ieguves, pārstrāde

Nesen publicētā informācija liecina, ka patvertņu nodrošinājums Rīgā būtiski sliktāks nekā iepriekš ziņotais – ja iepriekš tika minēts, ka patvēruma iespējas galvaspilsētas patvertnēs esot nedaudz vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju, tad šobrīd tiek uzsvērts, ka reālās iespējas ir daudz mazākas.

Izteikta jutība pret cenām – tā vienā teikumā var raksturot to, kas pašreiz notiek Latvijas sabiedrībā, kur gandrīz puse iedzīvotāju atzīst, ka meklē akcijas un atlaides, savukārt trešdaļa izvēlas lētākus produktus. Šķiet loģiski, ka nevēlamies tērēt naudu par to, ko var iegādāties par zemākām cenām, taču pastāv risks, ka izdevīguma dēļ, samazinām savus kvalitātes standartus.

Pēdējos gados Eiropā nonāk miljardiem mazas vērtības sūtījumu, kas pasūtīti ārpus Eiropas Savienības (ES). Ar šī gada 1. jūliju ES ir apņēmusies ieviest fiksētu nodevu 3 eiro apmērā par katru sīkpaku, kuras vērtība nepārsniedz 150 eiro un kas pasūtīta kādā no e-komercijas platformām, tādējādi tiešā veidā izmaiņas attiecinot uz lielākajām un populārākajām Ķīnas e-komercijas platformām.

Šobrīd radioloģija Latvijā atrodas paradoksālā situācijā: modernas iekārtas ir pieejamas, taču akūti trūkst speciālistu to izmantošanai, jo valsts un pašvaldību slimnīcās ir vērojams būtisks radiologu un radiologu asistentu trūkums. Šis deficīts vistiešāk ietekmē pacientus – vidējais gaidīšanas laiks uz valsts apmaksātu magnētisko rezonansi vai datortomogrāfiju var ilgt no nedēļas līdz pat 200 un vairāk dienām [1].

Izstādes atklāšanas vakars Rīgā. Galerijas telpa ir pilna, glāzēs dzirkst dzērieni, cilvēki nesteidzīgi pārvietojas no viena mākslas darba pie otra. Izskan komplimenti, sociālajos medijos parādās fotogrāfijas līdz vakars ir beidzies. Apmeklētāji dodas mājās. Mākslinieks paliek. Pēc dažām dienām būs jānovāc darbi, jāsamaksā par materiāliem, transportu, telpu īri. Nākamajā rītā viņš dosies uz savu “īsto ikdienas darbu”, lai vispār varētu atļauties radīt mākslu arī turpmāk. Tā nav reta situācija. Tā ir norma.

Mūsu vēsturiskā pieredze un šodienas Eiropas realitāte rāda, ka šodien mums jābūt ļoti piesardzīgiem ar imigrāciju, jo stāvam uz naža asmeņa.

Tūlīt noslēgsies mācību gads, un sāksim vērtēt bērnu sasniegumus – gada vērtējumus un centralizēto eksāmenu rezultātus. Valsts kontrole pirms pāris mēnešiem norādīja uz būtiskām atšķirībām tajā, cik stundas katrā mācību priekšmetā bērnam tiek nodrošinātas, un uz šo atšķirību ietekmi uz bērna iespējām “labi” pabeigt skolu. Otrs jautājums, kas katru gadu izskan, bet katru reizi tiek atlikts – vai bērnam ir pieejami visi mācību līdzekļi, tostarp grāmatas, lai apgūtu mācību priekšmetus. Par šo jautājumu pastāv divi būtiski mīti. Pirmais: vecākiem šķiet, ka ikviena skola ir nodrošinājusi nepieciešamo mācību grāmatu komplektu. Otrais: skolotājiem šķiet, ka daudzu grāmatu nav. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka, neraugoties uz grāmatu esamību un valsts finansējumu to izvērtēšanai un apstiprināšanai, tās līdz skolām nav nonākušas.