Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Nauda vienmēr ir mainījusies līdzi tehnoloģiskajam progresam, tautsaimniecības attīstībai un sabiedrības paradumiem. No naudaszīmēm, kurām pašām par sevi piemīt vērtība, līdz vērtību reprezentējošām banknotēm, no skaidras naudas līdz karšu maksājumiem, internetbankām un mobilo maksājumu lietotnēm – katrs attīstības posms ir mainījis to, kā cilvēki uzkrāj un izmanto naudu maksājumos.

Jūlijā lielākajā daļā Latvijas augstskolu sākas jauno studentu uzņemšana, un tas nozīmē, ka daudzās ģimenēs šobrīd tiek diskutēts par piemērotākā studiju virziena izvēli. Nereti vecāki vēlas palīdzēt, balstoties savā pieredzē un pārliecībā par to, kas bērnam būtu vislabākais. Tas ir saprotami, jo ikviens vecāks vēlas redzēt savu bērnu laimīgu un veiksmīgu, taču rodas jautājums, vai vecāki mūsdienās joprojām ir labākie padomdevēji studiju izvēlē?

Latvijas uzņēmējiem uzņēmības netrūkst – ik gadu tiek dibināti aptuveni desmit tūkstoši jaunu uzņēmumu. Taču salīdzinoši maz uzņēmumu sasniedz tādu attīstības mērogu, kas ļauj regulāri investēt pētniecībā, produktu attīstībā un sekmīgi konkurēt starptautiskajos tirgos.

Sabiedriskajā telpā Rail Baltica visbiežāk tiek apspriesta izmaksu kontekstā – runājot par budžetu, termiņiem un auditiem. Tie ir svarīgi un pilnīgi pamatoti jautājumi. Taču šāda pieeja liek uz dzelzceļu raudzīties galvenokārt kā uz izdevumu pozīciju, nevis kā uz instrumentu, kas rada ekonomisku vērtību. Ja valsts diskutē tikai par to, cik infrastruktūra maksā, uzmanības centrā nepaliek daudz būtiskāks jautājums – cik lielu ekonomisko atdevi tā spēj radīt.

Ikviens bērns ir pelnījis uzaugt ģimenē. Nevis iestādē, nevis starp maiņu darbiniekiem, bet mājās – vietā, kur kāds gaida, uzklausa, samīļo un palīdz noticēt sev. Rīgai šodien ir vajadzīgas 100 jaunas audžuģimenes. Es ticu, ka Latvijā ir cilvēki, kas ir gatavi uzņemt bērnus savās mājās.

Lai gan automatizācijas un robotizācijas risinājumi pasaules loģistikā attīstās ļoti strauji, Latvijā tos šobrīd izmanto vien aptuveni 3–5% uzņēmumu.

Latvijas digitāli prasmīgie klienti tirgotājiem ir gan iespēja, gan izaicinājums: viņi iepērkas dažādos kanālos jeb tur, kur konkrētajā brīdī ir ērtāk – interneta veikalā, telefonā vai fiziskā veikalā. Taču viņi neatstāj daudz vietas kļūdām, ja maksājums aizņem pārāk ilgu laiku vai preces atgriešana ir sarežģīta. Lai klienti neaizietu pie konkurentiem, tirgotājiem jānodrošina vienkāršs un ērts pirkuma ceļš no sākuma līdz beigām. Tieši tāpēc arvien vairāk Latvijas tirgotāju ir atvērti jauniem risinājumiem.

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdu stāstus par to, cik sarežģīti ir būt lauksaimniekam vai vietējam ražotājam. Kādam šķiet, ka valsts tikai uzliek jaunus pienākumus. Citam, savukārt, ir sajūta, ka institūcijas nāk sodīt, nevis palīdzēt. Taču es uz šo situāciju skatos citādi. Šī nav cīņa, kurā kādam ir jāuzvar. Mēs visi esam vienā pusē.

Ja dzelzceļu var uzskatīt par valsts “vēnām”, tad starppilsētu un reģionālo autobusu tīkls ir “asinsrite”, kas savieno Latvijas pilsētas un nodrošina cilvēku mobilitāti. Diemžēl jau vairākus gadus gluži vai šķiet, ka šī “asinsrite” ir pilna ar trombiem, jo pasažieru pārvadājumu nozare dzīvo nepārtrauktā finanšu spriedzē un līdz šim nav bijusi politiska vēlme pieņemt lēmumus, kas šo situāciju pēc būtības mainītu.

Līdz ar politisko partiju un partiju apvienību kandidātu sarakstu iesniegšanu un numuru izlozēšanu 15. Saeimas vēlēšanām, mēs ieejam priekšvēlēšanu kampaņas aktīvajā fāzē. Nākamajos mēnešos sabiedrību pārņems solījumu, debašu un politisko reklāmu vilnis. Vēlētāji Latvijā bieži vien neiesaistās politiskajās partijās, nebalso vēlēšanās vai savu izvēli izdara, balstoties uz personību, nevis partijas idejām. Tā šķiet ikdienas politiskā realitāte, taču – vai esam aizdomājušies, ka šādas tendences var nopietni apdraudēt mūsu valsts drošību?