Eiropai būs jāspēj ātri aizstāt ASV militāro atbalstu Ukrainai
Donalda Trampa lēmums apturēt ASV militāro palīdzību Ukrainai diemžēl ir loģisks nākamais cēliens izrādē par «miera sarunām». Šo sarunu mērķis vienmēr ir bijis piespiest Ukrainu padoties agresoram. Ukraina ir viņa gatavotā dāvana un draudzības apliecinājums Vladimiram Putinam. Nepieļaut šādu «mieru» tagad ir Ukrainas sabiedroto, pirmām kārtām Eiropas valstu ziņā.
Diemžēl pat vērtējums, ka ar šo Trampa lēmumu esot piepildītas prognozes par «sliktāko scenāriju», pašlaik šķiet pārāk optimistisks. Var būt vēl sliktāk. Šis žurnāla numurs otrdien nonāca tipogrāfijā pirms Trampa uzrunas Kongresam, kurā viņš bija solījis pateikt kaut ko «lielu» un «visu, kā ir». Tātad palīdzības apturēšana Ukrainai varētu nebūt «lielākais» no Trampa lēmumiem. Vēl ir jāizrēķinās ar Eiropas Savienību, kura esot izveidota, lai «čakarētu Ameriku», kā viņš ir vairākkārt pēdējās dienās teicis, un jāneitralizē NATO, kas vienmēr ir bijis Putina stratēģisks mērķis. Bet daži jau teic, ka nebrīnītos, ja Tramps izlemtu Ukrainai nedotos ieročus piegādāt Krievijai.
ASV politikas mainīšana nebija negaidīta. Tramps par to bija runājis jau pirms vēlēšanām un arī pēc stāšanās amatā. Taču iestudējums Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska pazemošanai Baltajā namā pagājušo piektdien pavisam nepārprotami parādīja, ka Tramps meklē ieganstu, lai piespiestu Ukrainu padoties jeb, kā viņš to dēvē, pieņemt viņa ar Putinu izkārtoto «mieru».
(Vai kādam šķiet ticami, ka ASV prezidents jūtu uzplūdā atteicās parakstīt Amerikai stratēģiski svarīgu līgumu par derīgajiem izrakteņiem tikai tāpēc, ka partneris neesot gana daudz reižu pateicis «paldies» un atļāvās apšaubīt Putina godaprātu? Un ka tagad vairs nedos Ukrainai ieročus tāpēc, ka Zelenskis neesot atvainojies, tātad, redz, negribot mieru? Toties Trampam nav neviena pārmetuma Putinam un nekādu prasību Krievijai.)
Eiropas reakcija bija ātra. Jau svētdien Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers sapulcināja Eiropas lielo valstu vadītājus uz ārkārtas sanāksmi Londonā. Un otrdien Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja par 800 miljardu ReArm Europe plānu Eiropas aizsardzībai un militāram atbalstam Ukrainai. «Eiropa ir gatava pildīt savus pienākumus,» viņa teica.
Londonā valstu līderi paziņoja par četriem svarīgiem punktiem ceļā uz mieru Ukrainā — nodrošināt Ukrainu ar ieročiem un pastiprināt ekonomisko spiedienu uz Krieviju, garantēt Ukrainas drošību un suverenitāti, atvairīt nākamo Krievijas iebrukumu, ja būs vienošanās par mieru, veidot valstu koalīciju Ukrainas aizsargāšanai. Stārmers un Francijas prezidents Emanuels Makrons kopā ar Zelenski strādāšot pie miera plāna. Drīz viņiem droši vien pievienosies Vācijas nākamais kanclers Frīdrihs Mercs.
Labākais miera plāns būtu Krievijas un Ziemeļkorejas tūlītēja un pilnīga izvākšanās no Ukrainas. Kaut kas tik nepiedienīgi vienkāršs Trampam laikam nevar ienākt prātā. Ja kādam tas šķiet «nereālistiski», tad tomēr ir reālistiskāk par Trampa un Putina piedāvāto, ka Krievija patur okupētās teritorijas, Amerika pievāc derīgos izrakteņus, bet Ukraina atbruņojas, nomaina prezidentu un kļūst «neitrāla».
Eiropai būs jāmēģina kompensēt ASV ieroču iztrūkumu, ko ukraiņi frontē varētu sākt izjust pēc apmēram diviem mēnešiem. Un ir jārēķinās, ka Tramps var apturēt arī izlūkdatu sniegšanu Ukrainai un agro brīdināšanu par gaisa uzbrukumiem, bet interneta sakarus frontē nodrošina Īlona Maska Starlink, ko arī var nākties aizstāt.
Taču vispirms politiķiem vajadzētu pārstāt atstāstīt sabiedrībai Baltā nama pasakas, ka Tramps cenšoties izkārtot mieru Ukrainā. Vēlmju domāšana nav labs politikas veidošanas pamats. Var saprast cerības nepazaudēt diplomātisku risinājumu iespēju un saglabāt attiecības ar lēmēju aprindām Vašingtonā, taču Trampam nav ne plāna, ne vēlēšanās panākt Ukrainai drošu mieru.
Nevietā pašlaik izklausās arī nodrāztā retorika, ka Tramps it kā gribot piespiest Eiropu pašai vairāk rūpēties par savu aizsardzību. Eiropas aizsardzības spēju stiprināšana Trampam drīzāk būtu iegansts mūs apvainot, ka agresīvi gatavojamies karam, kamēr ASV esot «par mieru». Tāpēc nav seguma arī politiķu pastāvīgi atkārtotajam, ka labākā drošības garantija Ukrainai būtu dalība NATO. Pašlaik tas nav iespējams, un, kā secina Makrons, «eiropieši vairs nevar paļauties uz NATO».
Labākās drošības garantijas Ukrainai būtu cik vien iespējams daudz ieroču cik vien iespējams ātri. Tāpēc Eiropā vajag skaidrību par prioritātēm. Izdevumu palielināšana aizsardzībai ir, protams, svarīga, taču pašlaik visas Eiropas drošībai vissvarīgākais ir Ukrainas spēja turpināt pretoties Krievijas agresijai. Kara gaita nav Putinam labvēlīga, Krievijas ekonomika grīļojas, un tikai darījums ar Trampu var ļaut viņam cerēt uz «uzvaru».
Lai tas nenotiktu, ir ātri jāatrod daudz naudas atbalstam Ukrainai — jo vairāk, jo ilgāks laiks pēc tam būs, lai gatavotos karam ar Krieviju pēc «pieciem» vai «desmit» gadiem, kā ir populāri prognozēt. Ukrainai ir jāiztur tagad.
Komentārs 140 zīmēs
Nacionālais dārgums. No piektdienas Nacionālajā mākslas muzejā būs apskatāma Straumes saņemtā Oskara statuete.
Tiesiskuma pārbaude. Bijušais ministrs Mareks Segliņš (TP) apsūdzēts par atteikšanos no asins pārbaudes alkohola koncentrācijas noteikšanai.
Kā mežonīgajos deviņdesmitajos. Četri cilvēki Salienas pagastā miruši no nelegālas dziras.
