Monologs par ērtu dzīvi

Vai pasaule ir skaudra un bezcerīga? — Liepājas teātra izrādē Visi mani dēli jautā režisore Inese Mičule

Dramaturģijas klasiķa Artūra Millera daiļrades galvenā tēma ir amerikāņu sapņa kritiska izpēte. Uzvarētāji un zaudētāji. Tas, vai panākumi savienojami ar morāles principiem. Par to stāsta arī viņa luga Visi mani dēli, ko Liepājā iestudējusi režisore Inese Mičule.

Nesen beidzies Otrais pasaules karš, māte gaida atgriežamies dēlu — bez vēsts pazudušu kara lidotāju. Viņas otrs dēls grib apprecēt brāļa līgavu. Tēvs cenšas izpatikt abiem, vienlaikus pieskatot kaimiņus, kuri negrib aizmirst neglītu ģimenes galvas dzīves epizodi — izglābšanos no cietuma, kad viņa uzņēmuma saražotu defektīvu lidmašīnu detaļu dēļ bojā gāja divdesmit armijas piloti. Aktualitāte 20. gadsimta vidū Amerikā skaidra. Par ko šis stāsts vēsta mūsdienu Latvijā?

Šī nav pirmā izrāde, kad Mičule rāda pasauli, kurā cilvēki ir galēji atsvešināti cits no cita, pēc būtības nesaskaras. Līdzīgi kā, piemēram, viņas Nacionālā teātra izrāde Cilvēki laivās, arī Visi mani dēli drīzāk izskatās pēc lugas lasījuma, ne iemiesojuma skatuves valodā. Ideju akcentē mākslinieces Agneses Kauperes shematiskais telpas risinājums, iezīmējot tikai mājas sienas, arī video projekcijas ne uz mirkli neļauj aizmirst, ka atrodamies teātrī. Bet visuzkrītošākais ir mizanscēnu zīmējums — varoņi bieži ir novietoti frontāli pret skatītājiem. Viņi saka, ka skatās otram acīs, bet stāv ar muguru cits pret citu un runā monologus zālei. Tas ir būtiski. Millera lugā varoņi pakāpeniski saprot to, ko sākumā nesaprata. Kāds pārsakās, neuzmanīga kustība, un noslēpumi atklājas. Mičules pasaulē rodas sajūta, ka visiem jau no sākuma viss ir skaidrs.

Pēc izrādes domāju, vai man šis lasījums patīk labāk par Millera «detektīvu», un… iespējams. Mičules izrādē pazūd sentimentalitāte, melodramatiskums, toties lugas varoņi ir asāk tverti. Man šķiet, ar šo iestudējumu režisore nejautā, kas notiek pasaulē, bet konstatē. Tas ir… skaudrāk? Bezcerīgāk?

Izrādi ir vērts skatīties aktieru dēļ. Viņi savos varoņos izceļ kādu spilgtu rakstura iezīmi. Signe Dancīte (Sjē) veido stervozās sievietes stereotipu, Everita Pjata-Gertnere (Lidija) tam iepretim «gaišo sievišķību» raksturo ar palēninātām kustībām un muļķīgu smaidu. Kaspara Kārkliņa doktors Beiliss un Armanda Kaušeļa Frenks Lūbijs iegrimšanu mietpilsoniskumā rāda gan no izmisuša, gan apmierināta vīrieša perspektīvas: iznākums jau viens un tas pats, lai kādus vārdus katrs runātu kaimiņu pļāpās. Savukārt Rolanda Beķera smalki nospēlētais Džordžs Dīvers atgādina tukšu polietilēna maisiņu, kuru mētā apkārtējo ietekme; uzvalks par lielu, stāja liecina, ka mugurkaula nav, sejā nepārejoša moku izteiksme.

Ja runājam par konflikta centru, tad režisores pieeja, manuprāt, gan mazliet nodarījusi pāri Kelleru ģimenes «otrajam plānam». Mārtiņa Kalitas atveidotais Kriss Kellers ir karā izdzīvojis un līdz pēdējam brīdim dzīvo ilūziju varā par savas ģimenes godīgumu. Viņa iekšējais ceļš sanāk gabalos saraustīts, bez īstas cēloņsakarības, jo aktierim uz skatuves lielākoties nav, uz ko reaģēt. Madara Kalna, kas spēlē Krisa iecerēto Eniju, uz šī fona savu varoni veido ciniskāku, mērķtiecīgāku, bet arī pārliecinošāku. Viņa varbūt arī nezināja patiesību par pagātnes notikumiem, tomēr to, uz cik skarbiem kompromisiem gatava savas laimes vārdā, Enija zina labi, pirms vēl ieradusies Kelleru mājā.

Bet īstie «ieguvēji» šādā iestudējumā, protams, ir «vecie Kelleri» — Ģirta Krūmiņa atveidotais Džo un Ineses Kučinskas Keita. Tas ir neparasts pāris, bet saskanīgs, jo abi spēlē monolītus cilvēkus. Krūmiņš savu lomu veido ar groteskas piešprici un spēlē vairāk varoņa novērtējumu. Viņa Džo ir manipulators, kurā vienīgā interese dzīvē ir par katru cenu piezemēties uz kājām. Nav tur nekādu morāles normu, smalku jūtu, iekšēju konfliktu — pārpārēm pragmatisks cilvēks, kurš pieradis vienmēr uzvarēt.

Kučinskas spēles maniere ir psiholoģiskāka. Viņas Keita ir ne mazāk ciniska par vīru, viņai tāpat ērta dzīve nozīmē daudz, un šī sieviete zina, ka tās labā gatava upurēt jebko. Taču vienlaikus varonei ļoti sāp. Un tā šajā «raksturu galerijā» parādās satriecoši interesants, žilbinošā meistarībā veidots tēls: briesmone, kurai līdzi just diez vai ir iespējams, tomēr Keita ir ārkārtīgi cilvēciska.

Par ko šodien ir šis izrādes stāsts? Ja godīgi, nezinu. Man šķiet, ka septiņdesmit gadus sena Amerikas īstenība nav gluži tas, kā pašlaik dzīvojam mēs. Taču — tēmas un realitātes fragmenti būs atpazīstami. Un varbūt «šodiena» šoreiz parādās ne tik daudz stāstā, cik režisores attieksmē. Katrā ziņā pārbaudīt, vai redzat pasauli tikpat drūmu kā Inese Mičule, ir vērts.