Džimija Kārtera vērtībās balstītas ārpolitikas mantojums

Nereti ir izskanējis viedoklis, ka ārpolitikai ir jābūt balstītai pragmatiskā reālpolitikā, neiekļaujot ideālismu vai vērtības savos apsvērumos. Daži apgalvo, ka vērtības kā cilvēktiesības un citas starptautisko tiesību normas ieņem otro vietu aiz aukstasinīgajiem spēka aprēķiniem. Šie eksperti secina, ka ārpolitikā “nav tāda lieta kā progresīva ārpolitika – vai konservatīva ārpolitika”, bet vienīgi nemainīgas valsts intereses, kur vajadzības gadījumā pat jāmet līkumu ap starptautiskajām normām.

Šajā ziņā ASV prezidents Džimijs Kārters bija pretstats Donaldam Trampam. Atskatoties uz nesen aizsaulē aizgājušā Kārtera (1977 – 1981) paveikto, kļūst labi redzams, ka ārpolitika tomēr var būt ne tikai vērtībās balstīta, bet arī sekmīga. Turklāt vērtību akcenti var visnotaļ atšķirties no tradicionālas ārpolitikas, kas iestigusi cēlu, bet trafaretu saukļu vienveidībā.

Tuvie Austrumi un miers

Globālā skatījumā Kempdeividas vienošanās, samierinot ienaidniekus Izraēlā un Ēģiptē un pārtraucot Izraēlas okupāciju Sīnaja pussalā, bija Kārtera ārpolitikas augstākais sasniegums. Viņš arī bija pirmais ASV prezidents, kurš atbalstīja Palestīnas valsts izveidi. Tomēr Kārters nespēja ievirzīt Izraēlas politiku tālredzīgākās sliedēs, domājot par tās palestīniešu teritoriju okupāciju. Pirms 18 gadiem, būdams Nobela prēmijas laureāts, bijušais prezidents pārmeta Izraēlai palestīniešu “briesmīgu apspiešanu, vajāšanu un aparteīda politiku” Rietumkrastā.

Kārters apzinājās, ka taisnīgs miers ir būtiska vērtība, kuras labā ir vērts pašaizliedzīgi strādāt. Šodien, izņemot globālās klimata pārmaiņas, vislielāko kaitējumu videi var nodarīt karš. Ekocīds Ukrainā un Gazas totālā iznīcināšana ir skaudri apliecinājumi tam, ka ne velti Eiropas Savienības līguma primārais mērķis ir “miers”.

PSRS: cilvēktiesības un bruņojumu kontrole

Prezidenta Kārtera laikā stingra PSRS atturēšanās politika mijās ar cilvēktiesību aizstāvību un apņēmību – pirmo reizi pēdējo 150 gadu laikā – neiesaistīt ASV bruņotos spēkus ārzemju konfliktos. Vienlaikus viņš atbalstīja ofensīvo ieroču ražošanu un jaunas paaudzes raķešu izvietošanu Eiropā, tādejādi dodot skaidru signālu Padomju Savienībai. Tomēr Kārters, kā bijušais ASV zemūdeņu virsnieks, arī apzinājās nepieciešamību kontrolēt kodolieročus, parakstot SALT II līgumu ar PSRS par kodollādiņu ierobežošanu.

Šodienas kara apstākļu gaisotnē nav populāri runāt par bruņojuma kontroli. Arī 2020. gadā, kad kopā ar Frīdriha Ēberta fondu rīkoju konferenci par bruņojuma kontroli Baltijas jūras reģionā, skeptiķi apšaubīja šādas diskusijas lietderīgumu. Toties, līdz ar Krievijas agresiju Ukrainā redzam, ka kodolieroču draudi vairs nav “melnais gulbis” un tie ir kļuvuši par faktoru, ko drošības politikai ir jāņem vērā. Diemžēl šie draudi arī lika Baidena administrācijai pārāk piesardzīgi dozēt bruņojuma atbalstu Ukrainai.

Laikā, kad kodolieroču skaits Krievijā un ASV ir gandrīz trīskāršojies kopš SALT II līguma, ir palielinājusies arī iespēja, ka notiek nejaušs uzbrukums. Jau aukstā kara laikā piedzīvojām divas dokumentētas epizodes, kurās PSRS virsnieki neizpildīja kļūdainas instrukcijas palaist kodolieroču uzbrukumu uz ASV. Tāpēc aprēķins, ”jo mazāk, jo labāk”, vēl ir spēkā. Un “jo tālāk” – arī. Diemžēl patlaban kodolieroči Kaļiņingradā atrodas tikai 70 km no mūsu robežas un visdrīzāk būtu NATO uzbrukuma mērķis konflikta gadījumā ar Krieviju. Neaizmirstam: radioaktīvi vēji mēdz pūst no rietumiem.

1970-tajos gados baltiešu disidenti Ints Cālītis, Lagle Pareka un citi aicināja uz plašu kodolieroču brīvu zonu Baltijas jūras telpā, lai spertu pirmo soli Baltijas valstu noņemšanai no ASV pretuzbrukuma mērķu kartes. Vienlaikus šāds solis būtu piešķīris atsevišķu statusu denuklearizētām Baltijas republikām.

Pēc Ukrainas kara vērtībās balstīta ārpolitika varētu apsvērt dažādus reģionālus kodolieroču ierobežojumu variantus kā daļu no Latvijas un ES/NATO drošības politikas. Skaidrs, ka jebkādiem ierobežojumiem pārsvarā būtu simboliska saspīlējuma mazināšanas nozīme, bet vecais aforisms – “Kamēr diplomāti runā, lielgabali klusē” – ir vērā ņemams. Viena starptautisko attiecību definīcija mieram ir, ka “nav karš” (“the absence of war”). Arī Kārters to iegaumēja.

Kārteru mēdz atcerēties par nespēju atgūt Irānas revolucionāru sagūstītos ASV ķīlniekus, bet daudzi ir piemirsuši, ka tieši Kārters aktualizēja stingru aizstāvību PSRS – arī Latvijas – disidentiem un noslēdza savu prezidentūru, piesakot boikotu Maskavas olimpiādei pēc padomju agresijas Afganistānā.

Kad Eiropas Parlaments cilvēktiesību pārkāpumu dēļ aicināja valstu vadītājus nepiedalīties Ķīnas 2008.gada un 2022.gada olimpiādes atklāšanas ceremonijās, Latvijas prezidenti un Ārlietu ministrija ignorēja šos aicinājumus, lai gan solidaritātes izpausme, pasīvi nosodot netaisnīgas represijas, nebūtu nozīmīgi kaitējusi mūsu attiecībām ar ĶTR.

Savukārt principiālai nostājai var būt liels spēks. Čehijas prezidents Vāclavs Havels reiz atzina, ka, atrodoties ieslodzījumā, Kārtera politika viņu iedvesmoja un ka tā esot “likusi PSRS zaudēt savu pašpārliecību”. No tā varam secināt, ka arī cilvēktiesības var būt daļa no pragmatiskas ārpolitikas ar reālu ietekmi.

Kārters kā kristietis saprata piedošanas spēku. Viņš piešķīra amnestiju tiem, kuri Vjetnamas kara laikā bija izvairījušies no iesaukšanas ASV armijā.

Ietekmes sfēras un reputācijas kapitāls

Izsludinot ārpolitiku, kam vienīgā vērtība ir ASV intereses, Tramps ir paziņojis par iespējamu Panamas kanāla zonas atkārtotu pārņemšanu. Savukārt tieši Kārters bija tas, kurš, spītējot sabiedriskai domai, sāka likvidēt daļu no ASV koloniālā mantojuma, atdodot kanālu panamiešiem. Tādejādi viņš būtiski stiprināja ASV reputāciju Rietumu puslodē. Tā ir pamācība, ko ir vērtīgi iegaumēt visām lielvalstīm, veidojot attiecības savās iedomātās ietekmes sfērās. Jau Trampa pirmajā valdīšanas laikā izskanēja draudi iebrukt Venecuēlā, kas būtu atkārtojis vairākkārtējās ASV intervences Dienvidamerikā, izmantojot savas varas pozīcijas.

Tie valstu vadītāji, kas ignorē starptautisko normu konvencijas, riskē zaudēt savu spēju piesaistīt atbalstu savas valsts politikai. Tādejādi ASV morālās autoritātes pagrimums pēc Irākas kara padarījis koalīciju veidošanu demokrātisko spēku atbalstam arvien grūtāku. Mūsu ANO pārstāvniecības vadītāja Sanita Pavļuta-Deslandes to plašāk raksturojusi: “Mums liels izaicinājums (..) saglabāt plašo atbalstu Ukrainai un Krievijas nosodījumu, it īpaši ņemot vērā, kā attīstās diskusijas Tuvajos Austrumos.”

Ķīna, zaļā politika un mazas valstis

Vēl citā jomā redzam, ka Ričards Niksons uzsāka tuvākas attiecības ar komunistisko Ķīnu, bet tas bija Kārters, kurš nodibināja pilna apjoma diplomātiskās attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku. Vienlaikus viņš arī aicināja vairot reliģiskās brīvības Ķīnā, pieprasot tās valdībai normalizēt kristīgās ticības statusu. Šodien gan redzam, ka arvien totalitārāka Ķīnas vara apspiež gan kristiešus, gan faluņgun reliģiju, gan uiguru musulmaņus u.c. Reliģiskās domas brīvība arī ir nostiprināta ES pamatlīgumos.

Kamēr Kārtera laikā zaļai politikai vēl nebija tik liela ārpolitiska nozīme, viņa rūpes par cilvēciskumu politikā ir pamats tam, kāpēc ir jāvirza ES Zaļo kursu neatkarīgi no tā, vai sabiedrības vairākums to pieprasa. Tīrs gaiss un klimata pārmaiņu izraisīto plūdu un vētru novēršana arī ir daļa no tālredzīgas vērtību ārpolitikas. Šo politiku ir jāprot vadīt, nevis tikai sekot pūļa vairākumam, kas iebilst pie pirmajām neērtībām vai pakalpojumu sadārdzināšanās pazīmēm.

Mazas valstis kā Islande, tai pirmajai atzīstot Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu de iure, ir pierādījušas, ka principiāla politika, atsaucoties uz starptautisko likumu normām, kāda tā bija arī Kārteram, var stiprināt valsti, nevis to vājināt. Mēs varam pateikties ASV prezidentam, ka viņš pasaulei atgādināja šo patiesību. Tiesa, viņa pretinieki to izmantoja, lai nozākātu Kārtera ārpolitiku kā vārgulīgu. Taču garākā vēstures nogrieznī redzam, cik pozitīvs ir bijis šīs politikas “sausais” atlikums, pat dodot grūdienu PSRS iziršanai.

Arī Latvijai ir iespējams spēcīgāk paust vērtības ārpolitikā. Tādas, kas ar savu konsekvenci vairo mūsu un Eiropas drošību.

Autors ir politologs (Čikāgas Universitāte), Brīvības un solidaritātes fonda valdes loceklis