Dainis Īvāns mainījis tēlu, nodomāju, kad viņš, melnu bereti galvā, ienāk redakcijā. Izrādās, no beretes viņš vairs nešķiroties, kopš nācies iejusties dzejnieka Knuta Skujenieka tekstā un arī galvsegā, kad piedalījās pēc savas mazmeitas Paulīnas un dzejnieka vēstuļu sarakstes veidotā muzikālā izrādē Kā klājas?. Skujenieks ar Īvāna mazmeitu sarakstījies pēdējos sešus mūža gadus.
Mūsu tikšanās iemesls ir spēlfilmas Zeme, kas dzied pirmizrāde. Dainis kļuva par filmas scenārija līdzautoru, kad režisoram Mārim Martinsonam radās ideja izveidot stāstu par latviešu nācijas dzimšanu Pirmo latviešu dziedāšanas svētku laikā 1873. gadā. Filmas ceļš līdz skatītājiem bijis garš. Sākotnēji to vēlējās izrādīt uz Dziesmusvētku 150. gadadienu 2023. gadā. Īvāns četrus gadus pavadījis vismaz 100 grāmatu ielenkumā par dziesmusvētku tēmu.
Viņš emocionāli bilst, ka gandrīz apraudājies, kad Valmierā, kuras estrādē filmēja dziesmusvētkus, ieraudzījis Pirmo dziedāšanas svētku kostīmos ietērptos brīvprātīgos. “Likās, ka ar laika mašīnu esam iebraukuši tajā laikā un vienlaikus redzam mūsdienu cilvēku sejas,” saka Dainis. Par galveno cilvēku filmēšanas laikā viņš uztvēris operatoru Jāni Jurkovski, apbrīno kostīmu mākslinieces Katrīnas Liepas, grima mākslinieces Aijas Beatas Rjabovskas, mākslinieka Mārtiņa Kalsera darbu. Filmas uzņemšanā piedalījušies vairāk nekā 2000 cilvēku – filmējušies apmēram pusotra tūkstoša brīvprātīgo dziedātāju.
Īvāns teic, ka nav kino vēsturnieks, bet ir pārliecināts, ka šī ir pirmā spēlfilma, kas Latvijā uzņemta nevis pēc kāda literāra darba, bet balstoties uz reālu notikumu un vēsturisku personību izpēti. Milzīgs darbs, meklējot autentiskumu un tā laika izjūtas. Tādu filmu varot uzņemt reizi simt gados, teic Dainis.
Vai tagad jūties atdevis parādu jaunlatviešiem?
Jūtos, it kā parāda atdošana ir sākusies. Mums okupācijas laikā nebija iespējas jaunatviešus novērtēt. Arī Latvijas starpkaru periods bija pārāk īss. Neesam apzinājušies, ka faktiski viss, kas ar mums ir noticis, īstenībā ir, pateicoties viņiem.
Grāmatai, kuru kopā ar režisoru Māri Martinsonu esam uzrakstījuši, papildus nosaukums ir Zeme, kas dzied, 1873. gads. Tas bija liktenīgs gads, un Dziesmusvētki ir latviešu tautas piedzimšana. Tā bija izšķiršanās, vai mēs identificējamies kā latviešu tauta. Tai laikā ļoti aktuāls bija jautājums, uz kuru pusi ies latvieši. Grāmatā pieminu Augustu Bīlenšteinu, kurš Laimīga cilvēka dzīvē apraksta epizodi, kad viņš, kādu ceļa gabalu kopā braukdams ar krievu gubernatoru, spriedelē, kam tad mēs izdosim to latviešu līgavu – vai vācietim, kurš ņems ar mīlību, kā uzskata Bīlenšteins, vai arī krievam, kurš ņems ar varu. Iezīmējās divas perspektīvas. Ja šie cilvēki, kas organizēja pirmos dziedāšanas svētkus, nebūtu pateikuši, ka mums ir trešais ceļš un izvēlamies to, varbūt te tagad būtu kaut kas pavisam cits. Tā bija pirmā atbrīvošanās no nebrīves un pirmais solis uz savu valsti.
Filmā galvenais varonis ir Rihards Tomsons, kuru spēlē aktieris Andris Bulis, un viņa draugs Jānis Baumanis (aktieris Ainārs Ančevskis). Dzīvē Tomsons un Baumanis bija draugi. Bieži domāju, ka Rihards Tomsons ir absolūti nenovērtēta personība. Viņš ir pirmais mūsu akadēmiski izglītotais agronoms. Rīgā viņa vārdā nosaukta maziņa, necila Tomsona ieliņa. Reiz Aizkrauklē, pilsētā, kura ilgu laiku greznojās ar Pētera Stučkas pieminekli un saucās par Stučku, teicu, ka te vajadzētu uzcelt pieminekli Tomsonam, jo viņš nācis no turienes. Bez viņa izšķiršanās un spējas organizēt, savilkt kopā latviešus diez vai šie Pirmie dziedāšanas svētki būtu notikuši.
Vai Tomsons filmā ir galvenais varonis?
Grūti teikt. Ja salīdzinām ar Latvijas Tautas frontes laiku, tajā bija “lielais sešinieks” – vairāki cilvēki, kas faktiski vadīja visus procesus. Bija arī pašorganizētā tauta.
Arī filmā parādās “lielais sešinieks”, kas bija latviešu tautas piedzimšanas brīdī. Tas ir Tomsons, arhitekts Jānis Baumanis, kurš tajā brīdī bija Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks, Krišjānis Kalniņš, tikko ieradies no Maskavas, atnāca ar liberālisma idejām – ka latviešu tautas glābiņš ir self government – viņš lietoja angļu terminu, jo tāda latviski nebija. Tas ir mūsu ceļš – biedrības, pilsoniskās sabiedrības veidošana.
Tur ir Bernhards Dīriķis, opozīcijā šiem saimnieciskajiem vīriem un tai pašā laikā topošais preses magnāts, kuru iedvesmojis Kronvaldu Atis, atbildēdams uz jautājumu, vai vispār Baltijā ir jēga dibināt latviešu avīzes. Klāt arī pats Kronvaldu Atis, kurš saka: tur nav nekādu šaubu – tā tauta ir mūžīga. Vēl ir Rīgas Latviešu biedrības grāmatvedis un kasieris Pēteris Šiliņš. Grāmatā apspēlēju, kā top valoda – viņa uzvārds bijis Šiliņš, Šilings, Siliņš. Tas ir laiks, kad vēl nav nekā – ne valodas, ne latvisko uzvārdu, taču šie cilvēki pasaka – būs. Un tā notiek. Tas ir kolektīvais spēks, kurš iet uz dziedāšanas svētkiem.
Režisora iecere varbūt sākumā bija stāstīt tikai par Pirmajiem dziedāšanas svētkiem, bet mana misija, pieaicinot klāt pie scenārija ar Trešās atmodas pieredzi, bija ielikt iekšā tās sajūtas. Pētīdams un lasīdams, sapratu, ka sajūtas ir ļoti līdzīgas, ja ne pat identiskas, ieskaitot manis nupat atklāto domu par “lielo sešinieku”. Bija lielā kopība. Viņi, savā starpā pastrīdoties, nebūt ne vienprātīgi un ļoti draudzīgi, nebūt ne sadodamies rokās, saprata, ka ir kaut kāds lielāks mērķis. Ir ģeniāli noformulēta Riharda Tomsona runa pirmo dziedāšanas svētku atklāšanā un arī, noslēdzot svētkus. Viņš saka: atcerieties, ja pa sirmās Rīgas vārtiem 26. jūnijā ienāca kurzemnieki un vidzemnieki, lai satiktos ar rīdziniekiem, tad pa šiem vārtiem iziet vienota latviešu tauta. Latviešu tautas nebija, bija tikai dažādos novados dzīvojoši latviski runājoši cilvēki. Viņi piepeši tapa par tautu.
Vāciskā Rīga, kur nebūt netiek ar sajūsmu uzņemti pirmo dziedāšanas svētku dalībnieki, vienā acumirklī top par latviešu kultūras galvaspilsētu. Vīriem ir bažas, ka tiek gatavotas provokācijas pret svētku dalībniekiem. To dokumentāli ir aprakstījis Kaudzītes Matīss. Lai novērstu vāciešu provokācijas, tiek uzaicināti dažādu augstskolu latviešu studenti no Berlīnes, Cīrihes, Tērbatas, Pēterburgas, Maskavas, lai apsargā Dziesmusvētku gājienu. Daži aculiecinieki raksta, ka šie vairāki desmiti stalto latviešu studentu kārtības sargu ar sarkanbaltām lentēm – tās ir Tērbatas literāro vakaru krāsas – pirmoreiz vēsturē izskatās kā diži bruņinieki iepretī nošļukušiem cara policistiem un žandarmiem. Tā ir Rīgas ieņemšana. Un šo svētku hits ir dziesma Rīga dimd. Iedomājieties, latvieši iegājuši un sāk dimdināt Rīgu! Man svarīgais Vietalvas koris, kurš piedalījās svētkos un būtībā ir pelnījis pirmo balvu, to nesaņem tikai tāpēc, ka dziesmu karā viņi nodzied Rīga dimd, skatītāji aplaudē un liek dziedāt otrreiz un trešoreiz. Tā viņi nedabūja nodziedāt pārējās konkursa dziesmas.
Filmas scenārijs ir balstīts uz reāliem notikumiem, esi studējis vēsturiskus dokumentus, atmiņas.
Viena no grāmatām, ko izmantoju gan scenārija, gan grāmatas rakstīšanā, ir Matīsa Kaudzītes Atmiņas no tautiskā laikmeta. Viņam ir tas skaistais Dziesmusvētku rezumējums – dziesmusvētki ir kā liesma, kas reizēm var nodzist, bet tai virsū ir pelnu kārta. Ik pa brīdim mēs varam to pelnu kārtu parušināt un liesma atkal iedegsies. Šī filma bija pelnu rušināšana un liesmas uzpūšana.
Nebūdams kinovēsturnieks, saprotu, ka šī ir pirmā vēsturiskā kostīmfilma latviešu kinematogrāfa vēsturē. Mums ir Dvēseļu putenis, Vella kalpi, bet šīs filmas ir saistītas ar literāriem darbiem. Zeme, kas dzied varoņi ir dokumentāli personāži, kuri darbojas noteiktos apstākļos. Negāju uz arhīviem, izņemot Misiņa bibliotēku, izmantoju to, kas par Dziesmusvētkiem un šo laiku ir izpētīts, bet nav apkopots. Arī akadēmiskie vēsturnieki, piemēram, Vita Zelče pēta jaunlatviešus, bet specifiski kā kustību. Man uz galda visu laiku stāvēja Zelčes grāmata Nezināmā par sievietēm un emancipāciju Latvijā. Šī filmas tēma, domāju, būtu interesanta ne tikai latviešiem, bet arī visai pasaulei. Baltijā šie svētki ir pirmais tāda mēroga mūzikas festivāls, kurā piedalās sievietes. Rokoties sieviešu tēmā, lasīdams atmiņu lauskas, sapratu, ka Vecpiebalgā sievietēm tiek iedotas balsstiesības. Vecpiebalgas labdarības un dziedāšanas biedrība pirmie ieraksta statūtos, ka var balsot neatkarīgi no dzimuma un viena balss nav vērtīgāka par otru. Tas ir unikāls fakts, jo nekur Eiropā tolaik nekā tāda nebija, Krievijas impērijā – pavisam noteikti. Tolaik, piemēram, Rīgas Latviešu biedrībā sieviete nedrīkstēja vadīt Labdarības komisiju, lai gan faktiski tā bija sieviešu pārziņā. Blakus pielika zicpriekšsēdētāju vīrieti. Piemēram, Katrīna Dombrovska, milzīga kokrūpniece, bija Labdarības biedrības vadītāja, bet viņai blakus bija Jānis Baumanis, kurš varbūt neko nedarīja, bet viņam tur bija jābūt.
Interesanti ir ar tērpiem. Mums visiem ir mīļa Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesma Manai Dzimtenei. Tajā ir vārdi: “Nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos, un pirmie dziedāšanas svētki ir sākušies.” Es ņemu nedaudzās fotogrāfijas, bet tos vadmalas svārkus nekur neredzu – ir pēc pēdējās Eiropas modes ģērbušies kungi un kundzes. Cilvēki tolaik nevilka tautastērpus, kur nu vēl vadmalas svārkus. Uzģērba labāko. Manu Vietalvas kori, piemēram, varēja atšķirt pēc skaistām melnām frakām un melniem glazē cimdiem.
Arī Rihards Tomsons bija frants. Viņu pat apsmēja, ka no Londonas modes nama vai Parīzes sev pasūta apģērbu un ģērbjas kā sprukstiņš – ļoti moderni.
Filmā tautas vidū esi redzams pats, arī Guntis Ulmanis, Māris Sirmais, Vilis Vītols un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Vai speciāli gribējāt viņus iemūžināt?
Man uzreiz bija skaidrs, ka, filmēdami Dziesmusvētkus, nefilmējam vēsturi, bet turpinām to vēstures serdi, mugurkaulu, kurš mūsos atrodas joprojām. Tāpēc nepārtrauktība ir jāparāda ar cilvēkiem. Ja skatāmies vēsturiskās fotogrāfijās cilvēku sejās, it sevišķi runājot par Vietalvu, redzu – tur ir mani radinieki un es viņos turpinos. Tāpēc man likās svarīgi, ka tie paši cilvēki parādās mūsdienu cilvēka veidolā. Dziesmusvētkos, kā Kronvaldu Atis aicināja, bija jāpiedalās visiem latviešiem. Gan tiem, kuri dzied, gan tiem, kuri nedzied. Tomsons pēc tam rakstīja, ka Dziesmusvētki apvienoja dažādu šķiru un kārtu latviešus, ne tikai no dažādiem novadiem. Latvieši 19. gadsimtā dzīvoja ļoti segregētā sabiedrībā. Latviešu jaunekļiem, tiem pašiem jaunlatviešiem, lielai daļai sievas bija vācietes. Ne tāpēc, ka vācietes vairāk mīlētu, bet viņiem vienkārši nebija saskarsmes ar latviešu meitenēm, kurām nebija skolu, viņas nebija izglītotas, dzīvoja pavisam citās aprindās. Rihardam Tomsonam sieva bija latviete, ērģelnieka meita, vietējās inteliģences pārstāve. Pārējiem bija vācietes.
Man likās svarīgi parādīt, ka arī mūsdienās sabiedrība neatkarīgi no pozīcijas, ko ieņem, ir vienota. Vienotības ideja, kas parādījās pirmajos Dziesmusvētkos, turpinās joprojām. Filmā, starp citu, piedalās gandrīz visi mūsu bijušie kultūras ministri. Bija uzaicināti piedalīties arī visi prezidenti, bet piedalījās tikai Guntis Ulmanis. Arī mani uzaicināja, cītīgi trīs mēnešus audzēju bārdu, jo esmu kā saimniekpapus no Vietalvas. Speciāli aicinājām virsdiriģentus, jo tā ir filmas pievienotā vērtība. Domāju, ka simts gadu laikā tādu filmu Latvijā vairs neuzņems. Pēc laika šis būs arī dokumentāls materiāls.
Filma ir par Dziesmusvētku piedzimšanu pirms 150 gadiem, bet tagad diriģents Mārtiņš Klišāns satraukts, ka skolēnu dziesmusvētkos nākamgad nebūs, kas dzied. Kas pa šiem gadiem ir nogājis greizi?
Tāpēc jau filma ir vajadzīga – to var uztvert kā pieminekli vai atgādinājumu, vai atdzīvinājumu. Manuprāt, pirms skolēnu dziesmusvētkiem šī filma būtu jāredz visiem kolektīviem, kas piedalīsies. Lai redz, kur sākas dziesmusvētki. Mūsdienu cilvēku nelaime ir tā, ka daudziem liekas – esam sākušies šodien, nekas pasaulē pirms mums nav bijis. Bet ir jāapzinās pagātne, pamati, uz kuriem stāvam.
Nesaku, ka mums vajadzētu raudāt par sabiedrības vispārējo izglītotības līmeni vai populismu, kas valda apkārt. Viss ir labojams. Bet nelaime, domāju, slēpjas cilvēkos, ko sauc par eliti. Gan Tautas frontes lielais sešinieks, gan jaunlatvieši – varbūt 10 vai 20 cilvēki, nekas vairāk -, bija ārkārtīgi izglītoti. Tomsons bija ar renesanses laikmeta ģēnija vispusību un enerģiju apveltīts. Varam daudz runāt, ka tauta pašorganizējas, bet ir vajadzīgs, kas to apvieno, un tie ir šie enerģijas pilnie cilvēki. Otrā atmoda ir Tautas padome, strēlnieku vadoņi, bet pirmie bija koru vadoņi. Ne velti Auseklis pēc tam esejā rakstīja – Dievs, dod katrai tautai tādus dziesmu vairogus un āvas, un āvas ir militārs termins. Vēlāk bez koru vadoņiem ir mūsu strēlnieku vadoņi, kuri ar ieročiem pierāda, ka varam aizstāvēt un izcīnīt savu brīvību. Trešais karš ir sintēze, kad Tautas fronte sākas ar politiskiem dziedāšanas svētkiem Mežaparkā un nevardarbīgo pretošanos. Un galu galā tagad mums ir armija un esam NATO. Bet visās šajās trīs atmodās ir bijis kaut kāds nesavtīgu un godīgu cilvēku elites kodols.
Te jāpakāpjas atpakaļ pie Jāņa Baumaņa. Izcils arhitekts. Kad viņam kā Latviešu biedrības priekšniekam vajag apvienot latviešu tautu, celt biedrības namu, svētku estrādi, viņš to dara pilnīgi bez atlīdzības. Rihards Tomsons, līdzās Katrīna un Jēkabs Dombrovski, kuriem pieder viena no lielākajām kokzāģētavām un kokrūpniecības uzņēmumi Rīgā. Skatījos Rīgas Latviešu biedrības ziedojumu listēs – ja citi ziedo divciparu vai trīsciparu skaitli, kas tajā laikā ir ļoti liela summa, Dombrovskis uzsviež ziedojumu listē četrciparu skaitli. Viņam ir svarīgi piedalīties. Tomsons, kam pieder Krievijas impērijā lielākā minerālmēslu fabrika, Maskavas forštatē dibina latviešu skolu, Avotu ielā kopā ar Katrīnu Dombrovsku bija atvēris pirmo nabagu ļaužu ķēķi – pirmo labdarības iestādi, kur cilvēki par lētu naudu varēja paēst labus ēdienus. Ir milzīga spēja pašupurēties un dot, neprasot sev kaut ko pretī.
Un tad pārlecam uz mūsdienām, paskatāmies mūsdienu pseidobagātniekus. Ko viņi ir izdarījuši? Lasu par nemitīgiem skandāliem, kaut kādās slepenās sarunās kaut ko dala, kas pieder citiem, bet pats nav neko izdarījis, nav devis. Tā varbūt ir lielākā nelaime. Arī tas politiķis, kurš iet uz Saeimu un rēķina, ko viņš dabūs sev. Trūkst pašupurēšanās, kas ir ļoti, ļoti vajadzīga.
Filozofe Maija Kūle nesen teica, ka Latvijā trūkstot stingra idejiska mugurkaula. Kā tu domā?
Vēsturē ir dekadences periodi, neesmu tik pesimistisks. Šobrīd ir dekadence. No pragmatiskā viedokļa raugoties, arī jaunlatviešiem nebija izdevīgi būt latviešiem. Viņus atplestām rokām pieņemtu vācieši, jo latviešiem tai laikā bija diezgan liela pārvācošanās tendence, kas, starp citu, bija arī zināms eiropeiskums. Dziedāšanas svētkos ne tikai radījām latviešu tautu, bet pieteicām sevi kā nacionālu Eiropas nāciju, kas atbilst tā laika – 19. gadsimta vidus – jaunās Eiropas tautu revolūcijas idejām. Neviens nav izolēts. Visas modernās Eiropas, Rietumu progresīvās idejas viņos atbalsojās. Jaunlatviešiem būtu ļoti viegli aiziet vāciešos. Par krieviem pat nerunāsim. Krišjānis Valdemārs dzīvoja Maskavā, un tomēr viņš neaiziet krievos. Viņš gan brīdina par krievu briesmām, ka pārkrievošana varētu būt briesmīgāka nekā pārvācošana. Bet viņi izvēlas latvisko ceļu.
Tagad, nākdams pa Bruņinieku ielu un apkārt skatīdamies skatlogos, domāju – vai nu mani, vai arī jebkuru ārzemnieku, kas Latvijā iebrauc, uzskata par idiotu – vai tad viesnīca vienmēr jāsauc par hotel, restorāni par restaurant, cafe, degvielas uzpildes stacijas par Circle. Telefons man uzbāzīgi rāda ziņu par jaunu Michelin restorānu, kurš saucas briesmīgā, neizrunājamā vārdā – Džons šefs hol (John Chef’s Hall). Vai tas restorāns atklāts kaut kur Šanhajā vai Kalkutas priekšpilsētā? Izrādās – Latvijā. Atveru saiti par Michelin restorāniem, tur vispār ir kādi trīs latviski izrunājami vārdi. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem ir kaut kāds mazvērtības komplekss, viņi neapzinās, kur dzīvo. Man negribētos iet uz šādiem restorāniem.
Jaunlatviešu laiks bija tas periods, kad visas šīs Eiropas līmeņa personības mēģina ievest gan latviešu valodu, kuru, piemēram, Kronvaldu Atis uzskata par Eiropas pērli un bagātību, gan domā jaunus latviskus nosaukumus un vārdus. Filmā redzam, ka Jānis Baumanis ņem rokās penstiķi. Rihards Tomsons viņam aizrāda, bet Kronvaldu Atis teic, ka tas jāsauc par zīmuli, ka kuvērs ir aploksne.
Mēs tagad ejam pretējo ceļu. Bagātību, kas pieder Eiropai, savā mazvērtības kompleksā gribam atņemt.
Vai pēc klanīšanās krievu valodai tagad vietā nāk angļu?
Par angļu valodu – tā ir kā masaliņas vai bērnu slimība. Mazvērtības kompleksi, ja cilvēks nevar restorānam iedot latviešu nosaukumu, liecina par garīgu nabadzību. Angļu valodu paši izvēlamies. Mums nav nomācošas sajūtas, kad sākam to lietot, bet tai pašā laikā ir jānes arī latviešu valoda. Redzam, ka arī angliski vai vāciski runājoši cilvēki brīnišķīgi apgūst latviešu valodu un viņiem tas liekas svarīgi.
Ar krievu valodu ir citādi, jo tā ir uzspiesta valoda, tā ir okupantu valoda, mēs runājam par uzspiesto krievelību. Dzejnieces Liānas Langas atkrieviskošanas kampaņa sasaucas ar tādu teicienu, ko jau labi sen pirms visiem kariem dzirdēju no profesora Leona Taivāna, kurš ir strādājis Maskavā. Viņš teica – mums nav ko pārāk piepūsties un lepoties, jo paši sliktā nozīmē esam puskrievi – baisais Krievijas provinciālisms ir visur iekšā. Ar to nav vienkārši tikt galā. Žurnāls Domuzīme publicēja lielisko čehu rakstnieka Milana Kunderas rakstu pēc 1968. gada sacelšanās Čehijā. Viņš pateica – savus tankus krievi pēc kāda laika ir spiesti izvest, bet kopā ar tankiem viņi apzināti ieveduši visus savus čehovus, tolstojus. Lielais humānists Tolstojs prasīja poļu dumpiniekiem galvas cirst ar zobenu, arī dzejnieks romantiķis Tjutčevs bija ārkārtīgi sašutis, ka Baltijas ģenerālgubernators Suvorovs negribēja apbalvot slepkavniecisko ģenerāli Muravjovu, kurš apspieda poļu sacelšanos, šāva un kāra, arī deportēja. Pēc poļu sacelšanās notika pirmās vēsturiskās deportācijas no Ludzas apriņķa – tūkstošiem vietējo iedzīvotāju tika izsūtīti un vietā atvesti Krievijas krievi.
Krievu kultūra ir ievesta apzināti. Un tad uz jums sāk šaut tanki, ko sauc par krievu kultūru. Par to rakstījis arī Nobela prēmijas laureāts literatūrā Česlavs Milošs eseju krājumā Dzimtā Eiropa, kuru lasīju pirms 20 gadiem. Tolaik domāju, ka viņš pārspīlē, sacīdams apmēram tā – es nedodu ne grasi par tā saucamo krievu kultūru, jo redzu, ka tā neko nav izdarījusi sabiedrības labā.
Kā vērtē Liānas Langas atkrieviskošanas akciju?
Domāju, ka tas ir ļoti vajadzīgs, un vajadzētu iesaistīties arī cilvēkiem, kas ir apguvuši latviešu valodu. Galu galā cilvēks, kuram krievu valoda ir dzimtā, bet apguvis latviešu, kļūst par latviešu valodas nesēju. Viņš kaut ko labu dod šai valodai un pasaulei.
Runa būtībā ir par mūsu apziņas atkrieviskošanu no Staļina vai Putina krieviskuma. Arī pasaulē ir strīdi, cik no krievu kultūras mums vajag. Uzskatu, ka šobrīd nevajag, ir jāiepauzē. Ja paskatos, piemēram, mūsu Nacionālās operas un baleta repertuāru, reizēm liekas, ka viņi piedalās Putina karā pret Ukrainu, turklāt Krievijas pusē. Ar Čaikovska Riekstkodi ir piedrazots viss decembra repertuārs. Tā parādām, ka nevaram iztikt bez “lielās Maskavas” atnestās kultūras, kura kā tanki ir ievesta un šauj uz mums. Arī Bostonas simfoniskais orķestris, kas maijā brauks uz Latviju, atskaņos brīnišķīgu krievu mūziku laikā, kad pasaulē ir bezjēdzīgs karš, kad katru dienu tiek nogalināti tūkstošiem cilvēku un raudāt gribas par netaisnību, kā iznīcina vienu tautu un kā pasaule uz to noskatās. Bet mums te būs viena ļoti jauka programma ar krievu mūziku.
Mūsu krieviski raidošajā Radio 4 ļoti bieži tagad esmu dzirdējis ukraiņu dziesmas. Pēkšņi pamanām, ka ir tāda tauta, kuru vairs neaizēno “lielā brāļa” kultūra. Šis ir brīdis, kad vajag parādīt – pasaulē ir daudz dārgumu, kurus okupācijas rezultātā nemaz nebijām spējuši iepazīt un izbaudīt.
Savukārt, ja latviešu apkalpojošais personāls krievu cilvēkam, kurš grib runāt latviski, bliež pretī krieviski, to varētu uzskatīt par diskrimināciju, jo viņu pazemo – tu ne uz ko neesi spējīgs, esi tāds krieviņš. Tāpēc attieksme ir ārkārtīgi atkarīga pat nevis no viena cilvēka, bet no tiem, kuri sevi uzskata par tautas vadoņiem vai līderiem. Jaunlatviešu laikā tie daži desmiti cilvēku spēja lauzt, Kronvaldu Ata eseja par kaunīgajiem latviešiem sagrāva priekšstatus, ka mums jāpāriet vācietībā. Vajag iztaisnoties un cīnīties ne jau tāpēc, ka esam labāki, bet tāpēc, ka mums pieder visas Eiropas vērtības. Tāpēc arī šodien tam nevajadzētu palikt tikai politiķu, bet arī garīgās elites līmenī. Ir ļoti liela nozīme, ka ne tikai Liāna Langa pasaka – ir jābūt ar stāju, bet ka to atkārto viens, otrs, trešais. Pietiktu, ja tie būtu daži desmiti cilvēku, tad mainītos sabiedrības attieksme, viņi būtu paraugs.
Mums nesekmējas, ekonomikā Baltijā atpaliekam no kaimiņiem, ir milzu skandāls ar Rail Baltica izbūvi. Kāpēc tā?
Skatījos filmu par Ukrainas prezidentu Zelenski. Viņš ir visas Rietumu pasaules līderis. Zelenskis pateica vienu lietu – es mīlu Ukrainu, tās ir manas mājas, tie ir mani cilvēki, nevaru padoties ļaunumam un atdot zemi iznīcināšanai. Es teiktu, ka mums tajos cilvēkos, kas pieņem lielos lēmumus par valsti, nav sajūtama mīlestība pret Latviju. Ka viņš ir gatavs pats iet bojā, bet lai Latvija dzīvo. Dominējošais, kas nāk pretī un tiek uzņemts kā pilnīgi parasta lieta, kaut gan ir perversija, – grābšana, raušana, izvairīšanās no atbildības, no likuma, tukša ļerkstēšana. Nesen televīzijā viens no ministriem visas runas laikā nespēja neko sakarīgu pateikt. Un tādu ir ļoti daudz, sistēma ir tāda, ka tieši tie arī noturas amatos. Ja neko nepateiksi un neko nedarīsi, paliksi pie varas.
Ko darīt? Neieliksi katram sirdī mīlestību pret dzimto zemi.
Jā, bet kādam augstākam mērķim ir jābūt. Mēs satikāmies filmas un jaunlatviešu dēļ, tāpēc atgādināšu, ka viņi visu laiku domāja par augstāko mērķi, ja gribi izdzīvot, būt mūžīgs. Un mēs redzam, ka šie cilvēki ir kļuvuši mūžīgi tikai tāpēc, ka ir domājuši par lielo mērķi. Galu galā jāatgādina Jura Rubeņa slavenā runa Tautas frontes 2. kongresā, kad organizācija draudēja izjukt. Viņš teica – aizmirstiet uz vienu brīdi savu nepatiku vienam pret otru, atcerieties, ka mums ir augstāks mērķis. Es pat nedomāju, ka ir vajadzīgs īpašs mugurkauls. Lūdzu, tas mugurkauls ir – tie ir pirmie dziedāšanas svētki, dziedāšanas kustība, kas tagad apsīkst. Kā var apsīkt? Mūsu cilvēks ir pakļāvies masu psihozei ar telefona bakstīšanu, ka ļaušanās manipulācijām ar ķīniešu saziņas rīkiem ir vērtīgāka un vajadzīgāka par radošu darbu, kas ir dziedāšana, piespiešanās kaut ko darīt. No šīs vides arī nāk politiķi. Tāpēc izrāviens ir iespējams vienīgi ar spēcīgu inteliģences – cilvēku ar galvu, sirdi, mīlestību – spēju atgādināt augstāko mērķi, jo tas nekur nav pazudis. Tā ir mūsu pastāvēšana valodā, kultūrā, saules mūžu Latvijai.
Mēs nedrīkstam arī nokārt degunu. Nevar tā būt, ka viss ir lineāri, nemainīgi. Acīmredzot kādam kritienam ir jābūt, lai kaut kas atsāktos no jauna. Mūsu ienaidnieks visu laiku stāsta, ka esam neizdevusies valsts, neizdevusies tautiņa, sociālie tīkli pilni ar šīm gaudām.
Ko tu teiktu tiem, kam bail no kara Latvijā?
Šis laiks ir pierādījis, ka nekas nav neiespējams – sliktā nozīmē. Līdz pēdējam brīdim cilvēki neticēja, ka Krievija var iebrukt un karot Ukrainā. Protams, karš var pievirzīties pie mums, bet ir jāsaprot, ka tieši tāpēc mums ir jābūt ļoti atbildīgiem un jāgatavojas tam. Vissliktākā reakcija uz draudošajām briesmām ir mēģinājumi bēgt vai prātošana par bēgšanu, padošanos. Tad sabruks pilnīgi viss. Vienīgais glābiņš ir gatavoties pretoties. Kad sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā, teicu mītiņā – Ulmanis 1940. gadā izlēma nepretoties, bet Ukrainas prezidents – pretoties. Tas ir vienīgais pareizais ceļš. Mums ir mācība. Tiklīdz būsim atslābuši, liksies, ka viss ir kārtībā, būsim zaudējuši.
Mēs runājam, ka valstī tiešām nenotiek tā, kā mēs gribētu. Bet ir jābūt gatavībai, kādam cilvēkam, kas tāpat kā Zelenskis pasaka – te ir mūsu zeme, te ir mūsu cilvēki un nākotne. Mūsu bērni grib te dzīvot, neatdosim savu zemi.
Ja dažiem cilvēkiem liekas, ka Latvija ir maza vienība, man acis atvēra igauņu rakstnieka Jāna Kaplinska grāmata Tā pati upe, kuras varoņi spriež – tepat blakus ir Krievijas Pleskavas apgabals. Tur dzīvo vairāk cilvēku nekā visās Baltijas valstīs kopā. Bet ko pasaulei nozīmē Pleskavas apgabals un ko nozīmē Latvija, Lietuva un Igaunija? Spēks nenozīmē tikai cilvēku skaitu. Latvijas nākotnei par labu var nākt tikai drosme, pašapziņa un cīņasspars kā jaunlatviešiem. Tas mūs izvilks.
Komentāri (1)
Martins Kalseris 19.11.2024. 17.16
Filmas mākslinieks ir Mārtiņš Kalseris
0