Tartifs Maksima Busela tēlojumā ir pati sirdsšķīstība un tramība: ka tik kādam netrāpīties pa ceļam, ka tik nepatraucēt vai neaizsegt sauli. Elmīra — Veronika Plotņikova. Foto — Vadims Kožins.
Moljēra Tartifs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī inscenēts tik negaidīti, ka to atšifrēt spēj tikai «kolektīvais saprāts»
Izrādās, opcija «zvans draugam» noder ne tikai viktorīnās. Franču klasicisma dramaturga Moljēra slavenākās komēdijas Tartifs iestudējums Sergeja Golomazova režijā man radīja tieši tādu pašu intelektuālās bezizejas situāciju, kādā palaikam nonāk V. I. P. un citu prāta spēļu dalībnieki. Kas īsti bija tas, kas norisinājās manu acu priekšā, pa brīžam patiesi aizrāva un finālā apstulbināja?
Žana Batista Moljēra komēdijas sižetu veido liekulīgā svētuļa Tartifa mērķtiecīgā darbošanās, lai iegūtu ne tikai bagātā Orgona pilnīgu uzticību, bet arī tiktu pie viņa meitas Mariannas kā laulātās draudzenes, sievas Elmīras kā mīļākās un visbeidzot pie visas viņa pasaulīgās mantas. Taču brīdī, kad Tartifs ar baudu vēro, kā tiesu vīrs paziņo Orgonam, ka tam jāatstāj sava māja, ierodas karaļa virsnieks un arestē… pašu liekuli. Karalis Saule — vārdā gan neminēts — kā tāds deus ex machina iejaucas Tartifa blēdībās un atkal nodibina kārtību. Un izrādes pirmais cēliens liek ticēt, ka viss notiks, kā Moljērs paredzējis.
