«Te nu esam tuvāk mērķim — Cesvaines pils tornis ir aptuveni 650 metru attālumā.» Autora foto
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 5
Ceļā dzen apsēstība ar Jāņa Ezeriņa noveli
Šis tornis, nevienmērīgi noaudzis ar melnu efeju, kā sakropļots pirksts pacēlās no savilktās mūra dūres un zaimojoši slējās pret debesīm.
Mervins Pīks. Tits Groāns
Retais spēs turēties pretī kārdinājumam izmēģināt roku jomā, kurā pats esi tikai amatieris. Kaut vai tādēļ, lai sev apliecinātu, ko būtu varējis sasniegt, ja būtu pievērsies tai nopietni. Šādu amatieriska pētnieka apsēstību manī raisīja Jāņa Ezeriņa novele Tornis. Skolā neizlasīju ne reizi, bet pēdējos mēnešos — laikam reizes piecpadsmit. Lai noskaidrotu autora nolūku, stāsta starprindi, izvilktu gaismā to ikdienišķo notikumu, no kura būvēts stāsts par krāsotāju Zvanupu, kurš 1918. gada pavasarī nolīgts atjaunot Joahima fon Burcharta muižas torni. Cerēju atrast, piemēram, Rihardam Valdesam adresētu Ezeriņa vēstuli, kurā līdztekus lūgumam atsūtīt naudu papirosiem un čarkai (tādas ir!) atradīšu rindas, kas atklās, kādēļ torņa stāvs kļuvis par centrālo asi šajā Pirmā pasaules kara stāstā (tomēr neatradu). Bet lai! Cik gan var klausīties sadzeltējušo papīru čukstu duetā ar parketa čerkstiem bibliotēkas tumsā. Jādodas laukā, turp, kur nemirstīgā rakstnieka tēls vadīs manus soļus un abi kopā novedīsim šo padarīšanu līdz galam. Pārliecība teica, ka kāroto gluži mistisko garīgo radniecību ar tekstu varēšu tvert tikai tur, kur teksts tapis. Tādēļ uzreiz pēc rekomendācijas vēstuļu dabūšanas sametu koferus braucienam uz Madonu un Cesvaini.1 Vēlējos pieredzēt, kā «tornis ar savu ēnu apciemo meistaru, un viņi pa vecam satiekas». Biju paļāvīgs — tur saraudzītie skati ļaus pavisam citām acīm izlasīt noveli.
