Inese Zandere. Stikla burtnīca. Neputns, 2024.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 5
Maija beigās sēžu zem savas «skaistākās ābeles pasaulē»1 ar nesen «izplaukušo» Ineses Zanderes dzejkrājumu Stikla burtnīca (redaktore Ieva Lešinska), un drīz pagaist gan laiks, gan prātā pazibējušās reminiscences, gan tas, ko gribēji teikt, bet aizmirsi.
Dizaina autores Antas Pences veidotās nelielās, trauslās grāmatas vāks ir mīksts kā spilvens. Regulāri izkārtotie izciļņi atgādina uz loga rūts palikušus pilienus vai burbuļplēvi, kādā iesaiņo vārīgus priekšmetus. Maigi zilganā krāsa spirdzina un mierina, un vedina atcerēties zilos vākos tērpto Zanderes dzejkrājumu Putna miegā pirms desmit gadiem.
Jaunāko izdevumu apjož četri apjomīgi dzejprozas teksti, kas gandrīz atgādina esejas vai epifānijas. Starp tiem iepildīti īsāki, verlibrā rakstīti dzejoļi, divi dzejas cikli. Krājuma nosaukuma iemesls jāmeklē tāda paša nosaukuma dzejas ciklā, kur stikls — logs, kurā kā «aizsvīdušā lappusē rakstu / ar pirkstu burtus aizvelkot pāri malai» (48) — kļūst par viegli vizualizējamu robežu starp divām pasaulēm: ārējo un iekšējo, laicīgo un mūžīgo. Grāmata atgādina burtnīcu, kurā ielīmēti gabaliņi no dzīves.
