Dāvana vai slogs?

Labāka noturība krīzēs, bet mērenāka izaugsme un lielāka piesardzība labajos laikos. Tā par ģimenes uzņēmumiem spriež pētnieki, bet ko saka viņi paši? Ir Nauda ielūkojas četros ģimenes biznesos

Nevienā pasaules valstī nav tik daudz senu uzņēmumu kā Japānā, izpētījusi Latvijas Universitātes doktorantūras studente Jeļena Luca. Vairāk nekā 25 tūkstoši kompāniju tur ir vecākas par 100 gadiem. Turklāt lielākā daļa no tām darbojas pat vairākas simtgades. Papīra ražotne Genda Shigyō strādā kopš 771. gada, bet senākā ikebanas jeb japāņu ziedu kārtošanas mākslas skola Ikenobō — kopš 15. gadsimta. Abus šos uzņēmumus joprojām pārvalda ģimenes, kuru senči tos izveidojuši. Ikenobō skolas gadījumā — jau 45. paaudze!  

Latvija ar šādiem biznesiem lepoties pagaidām nevar. Okupācijas gadi lieguši te attīstīties pat gadsimtus senām firmām. Bet arī mums jau ielikti iedīgļi, lai uzņēmumi varētu augt simt gadus un ilgāk. Kopš valsts neatkarības atjaunošanas daudzu firmu dibinātāji nodevuši vadības grožus saviem bērniem, kas nu jau biznesā sāk iesaistīt arī nākamo paaudzi.

Ģimenes uzņēmumu Latvijā pa­tiesībā ir diezgan daudz, izpētījis pirms diviem gadiem atklātais Baltijas ģimenes uzņēmumu institūts. Sijājot kompānijas datubāzēs un atlasot tādas, kuru apgrozījums pārsniedz divus miljonus eiro, pētījuma autori Anete Pajuste un Jānis Bērziņš secināja, ka no 4087 komersantiem 38% jeb 1560 ir tādi, kas uzskatāmi par ģimenes uzņēmumiem, jo to kontrolpakete pieder vienam cilvēkam (942) vai vairākiem cilvēkiem ar vienādu uzvārdu un vismaz vienu vietu uzņēmuma valdē (618).

Pētnieki vēlāk cer turpināt izpēti, aptverot arī mazākas firmas. Visticamāk, to vidū ģimenes uzņēmumu īpatsvars būs vēl lielāks. Pasaulē pieņemts uzskatīt, ka ģimenes uzņēmumi veido līdz pat 70% no visām kompānijām, stāsta Pajuste, viena no institūta dibinātājām.

Ideja par šādu institūtu viņai dzima pēc farmācijas milža Olainfarm vadītāja Valērija Maligina nāves. Anete iepriekš bija iegādājusies šī uzņēmuma akcijas, un viņai šķita, ka mantinieku cīņas kompāniju neietekmē labi. Sāka par to interesēties vairāk un atklāja, ka Baltijā nav nevienas organizācijas, kas atbalstītu ģimenes uzņēmumus un mudinātu domāt par savlaicīgu un strukturētu biznesa nodošanu nākamās paaudzes rokās. 

Lai uzņēmumi nepazustu no ekonomikas, mantiniekiem nespējot vienoties par turpmāko darbu. Turklāt problēma nākotnē kļūs arvien svarīgāka. 80% no visām pētījumā analizētajām ģimenes firmām joprojām pieder to dibinātājiem, tātad paaudžu maiņa tajās nav notikusi. Aptaujājot 114 ģimenes uzņēmumus, doktorante Luca noskaidroja, ka 85% vēlētos savu lolojumu nodot tālāk nākamajai paaudzei savā ģimenē, bet vienlaikus lielākajai daļai nav nekāda formāla vai neformāla plāna, kā to organizēt. 

Izpētot finanšu rādītājus, Pajuste un Bērziņš secināja, ka ģimenes uzņēmumiem atšķirībā no parastām firmām ir augstāki rentabilitātes rādītāji, lielāka peļņa un arī lielāka aktīvu atdeve. Tiem ir arī mazākas parādsaistības, kas liecina par lielāku piesardzību.

Ģimenes uzņēmumi vairāk baidās no iespējamiem zaudējumiem nekā no neiegūtas peļņas, secina Latvijas Universitātes asociētā profesore Ilona Baumane-Vītoliņa. Tas rada labāku noturību krīzēs, bet vienlaikus arī mērenāku izaugsmi. Ģimenes uzņēmumiem biežāk rūp nevis īstermiņa labums, bet kapitāla audzēšana nākotnei, ģimenes reputācija un vietējo kopienu atbalstīšana, stāsta Pajuste. Pētījumā atklājies, ka ģimenes firmas krietni biežāk atrodas reģionos ārpus Rīgas un nereti tur sponsorē kādus vietējai kopienai būtiskus pasākumus vai vajadzības. 

Vēl viens būtisks pluss un mīnuss reizē ģimenes uzņēmumos ir zemā darbinieku mainība, pastāsta Baumane-Vītoliņa. No vienas puses, tas ir labi, jo starp darbiniekiem un īpašniekiem ir abpusēja lojalitāte. Vienlaikus lojālie pirmspensijas vecuma darbinieki bieži vien nespēj pielāgoties straujām izmaiņām. Svarīgi, lai šādos brīžos uzņēmumā būtu ienākusi jaunā paaudze, kas var stiprināt vecākās paaudzes dzīves gudrību ar jaunām prasmēm, paskaidro Baumane-Vītoliņa.

«Vectēvs miljonārs, tēvs akcionārs, dēls huligāns. Kas tālāk?» 90. gadu beigās tā dziedāja latviešu supergrupa Prāta vētra. Patiešām — kas tālāk? Vai nākamās paaudzes spēj novērtēt mantojumā saņemto bagātību vai tomēr biežāk izkaisa to vējā? «Tas ir viens no mītiem,» pasmaida Anete Pajuste. Esot arī gadījumi, kad nākamās paaudzes bagātību izputina, tomēr, apmeklējot vairākas ģimenes uzņēmumiem veltītas konferences Amerikā, kur Anete šobrīd uzturas, viņa novērojusi, ka 3. un 4. paaudzes mantinieki ļoti atbildīgi izturas pret saņemto ģimenes turību. Viņi negrib būt paaudze, kas to zaudē. 

«Tā ir papildu atbildība un savā ziņā arī slogs,» saka Pajuste. To pašu viņa redz Latvijā, kur uz institūta organizētiem pasākumiem nāk uzņēmumu otrā paaudze. Dibinātājiem bija jāpārdzīvo ļoti sarežģītie gadi pēc neatkarības atjaunošanas, savukārt otrā paaudze esot ar labu izglītību, strukturēti. «Viņi ir ļoti motivēti darīt vairāk korporatīvās pārvaldības sakārtošanas jomā, kā arī paplašināt uzņēmuma darbību un ieviest inovatīvus risinājumus.» Būtisks priekšnoteikums pētnieces ieskatā tam ir ģimenes vērtību nodošana no paaudzes paaudzē. «Jau astoņu gadu vecumā bērnam pie vakariņu galda tiek stāstīts par ģimenes un uzņēmuma vērtībām,» viņa min piemēru un piebilst, ka nevar cerēt uz šādas atbildības pēkšņu rašanos jaunietim 18 gadu vecumā. 

Rakām, rakām…

Gabaliņu aiz Bernātiem, uz dienvidiem no Liepājas, nelielajā Otaņķu ciemā mājo graudu pārstrādes un loģistikas uzņēmums Otaņķu Dzirnavnieks jeb OtankiMill. Otaņķi ir nelieli, bet uzņēmums gan ne. Pērn tas apgrozīja gandrīz 29 miljonus, nopelnīja 900 tūkstošus eiro un deva darbu 135 cilvēkiem.

Mūs šeit sagaida uzņēmuma saimnieks Ričards Riepšs. Pirms 28 gadiem, 1996. gadā, saimniekot šeit sāka viņa tētis Konstantīns. Tolaik te nebija jaudīgu graudu pārstrādes iekārtu, stāvlaukumā rindā nestājās modernas kravas automašīnas. Te bija vienkāršas dzirnavas, uz kurām vietējie, dažs labs pat zirga pajūgā, brauca ar graudu maisiem.

Uz sarunu apsēžamies sapulču telpā. Tās sienas rotā fotogrāfijas no Dakaras autosacensībām. Otaņķu Dzirnavnieks atbalsta vienu no ekipāžām, pirmo kravas automašīnu, kas sacensībās startējusi no Baltijas valstīm. Pie stūres tajā sēdās zemnieks no Lietuvas. «Gribas kaut ko bišķiņ atdot arī Lietuvai atpakaļ, tas mums ir ļoti liels tirgus,» paskaidro Ričards. 

Ar Lietuvu viņu vieno ne tikai bizness. Ričarda tētis ir lietuvietis, 60. gados pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Savas lietuviešu saknes uzņēmējs nav aizmirsis, prot arī valodu. Lietuvā mīt daudzi radi, tētim bija pieci brāļi un divas māsas. Viens no tēva brāļiem izveidoja dzirnavas Lietuvā, bet tētis ar brāļadēlu — Otaņķos. Tolaik tētim bija jau 60 gadu, šo biznesu viņš veidoja, vairāk domājot par Ričarda, ne savu nākotni. «Lai es varētu iesaistīties, atrast vietu dzīvē,» pastāsta uzņēmējs. Dēls ātri vien pārņēma iniciatīvu. Zemnieki uz dzirnavām brauca arvien retāk, bija skaidrs, ka mainās laiki un tiem jāmainās līdzi. 

90. gadu beigās ģimene sāka pirkt graudus, malt miltos un vadāt pa ceptuvēm. Liepājā tolaik tādu bija vairāk nekā 20. Nopirka kravas mašīnu, sāka vest cukurbietes uz Liepājas cukurfabriku. Palēnām bizness dabiski attīstījās. Ričards allaž uzņēmās vairāk darbu, nekā šķita iespējams paveikt. Tā no nelielām dzirnavām nepilnu 30 gadu laikā izaudzis liels un veiksmīgs bizness. «Es pat nemāku izstāstīt, kā mēs te tikām. Kaut kā rakām, rakām, rakām…» aizdomājas Ričards.

Graudi joprojām ir uzņēmuma centrā. Otaņķos ražo graudus un dažādus graudu produktus. Pasaulē pašlaik tiek meklētas kultūras, ar kurām aizstāt rīsus, un Otaņķos tam top laba alternatīva — pašlaik modē esot pērļu grūbas. Tās uzņēmums liek ātri pagatavojamos Gudro graudu maisījumos. Ražo arī putraimus, miežu grūbas. Pāris tūkstošus tonnu graudu izaudzē pašu meitasuzņēmums, vēl aptuveni piecus tūkstošus tonnu gadā iepērk. Aptuveni 90% no saražotā tiek eksportēti pa visu pasauli. Uz kurieni, Ričards nestāsta. Negrib konkurentiem atklāt labos noieta tirgus, bet atklāj, ka pašlaik sarunas notiek arī ar Ķīnu. 

Uzņēmums nodarbojas arī ar beramkravu pārvadājumiem. Lai tie būtu pēc iespējas efektīvāki, vadā ne tikai savām, bet arī citu uzņēmumu vajadzībām un pamatā pa visām trim Baltijas valstīm, šad tad arī citur Eiropā. Uz ceļiem dienā esot ap 200 OtankiMill kravas mašīnu, kas reti kad brauc tukšas. Uzņēmums noslēdzis līgumu arī ar Ķēdaiņu cukura rūpnīcu, viņi apkalpo visus Latvijas zemniekus, kas vēlas nodot cukurbietes lietuviešiem. Sezonas laikā dienā uz Lietuvu nogādā aptuveni četrus tūkstošus tonnu biešu. Vēl uzņēmums nodarbojas ar mēslu iestrādi laukos. Darbu dažādošana ļauj ar pilnu jaudu strādāt visu cauru gadu.

Ričarda brālēns pameta uzņēmumu 2007. gadā. Viņi bija iegādājušies arī veco Zelta zvaigznes cehu, kur ražoja marinētus gurķus, taisīja ābolu un smiltsērkšķu sulu. Brālēns palika pie konservēšanas, bet Ričards turpināja ar graudu biznesu. Tētim pašlaik ir 87 gadi, šad tad atbrauc pie dēla, apskatās, kā notiek saimniekošana. Parasti viņam esot arī savas idejas un domas par ražošanas procesiem, joprojām ir uzņēmuma mazākuma līdzīpašnieks. Ričards nepiekrīt, ka uzņēmējdarbībā būtu bijis piesardzīgs, drīzāk daudz riskēts, meklētas jaunas iespējas. «Katra neizmantotā iespēja var būt kaut kas zaudēts,» viņš spriež. Un piebilst: «Protams, pret tēvu ir atbildība. Jāattaisno viņa uzticības mandāts.» 

Ričarda ģimenē ir četri bērni, vecākajiem 15, jaunākie vēl neiet skolā. Vai gribētos, lai uzņēmumā vēlāk saimnieko nākamā paaudze? «Protams, tas būtu patīkami…» piesardzīgi saka Ričards. «Tas man būtu gandarījums, ja bērni varētu pārņemt, bet es to negribu nevienam uzspiest. Negribas nobiedēt bērnus,» viņš turpina. Pašam vēl spēka daudz, bērni par uzņēmumu fanojot, to viņš uzskata par labu zīmi. Vecākie vasarās arī pamēģinājuši pastrādāt. «Tas jau ir rādītājs, gribu saskatīt tajā pozitīvo.»

Ar vēsu prātu!

Nelielais veikaliņš Jelgavā zum kā bišu spiets. Karameļu darbnīcā skolēnu grupiņa aizrautīgi min, no kāda dārzeņa iegūts tumši sarkanais šķidrums burciņā, kas vēlāk ietonēs viņu pašu gatavotās karameles. Nav biete. Melnais burkāns! Karameļu gatavošanas nodarbību bērniem vada atraktīva jauniete. Ražotnes līdzīpašnieces Il­zes Priževoites dēla draudzene. Ilze smaidīga steidz mums pretī.

Izstaigājušas ražotnes telpas, kur uz sudrabainām letēm meitenes vij krāsainus saldumus, apsēžamies uz sarunu Ilzes kabinetā. Drīz vien durvīs galvu pabāž Ilzes brālis. Atvedis atpakaļ paletes pēc saldumu izvadāšanas pa veikaliem.

Kaut kur tepat ražotnē ir arī Ilzes māsa Inga Zagdaja, šī biznesa idejas autore. Viņai ne visai patīk runāt ar žurnālistiem. Tam viņai esot māsa. Atbildības ir sadalītas. Ilze rūpējas par biznesa vadību, Inga par ražošanu. Brālis izvadā pasūtījumus, mammas māsa un brāļameita strādā pasūtījumu komplektēšanā, Ilzes dēls nodarbojas ar pārdošanu, viņa draudzene vada veikala darbu un rūpējas par komunikāciju sociālajos tīklos, Ingas dēls aizrāvies ar saldumu gatavošanu. Ilgus gadus ģimenes lielākais atbalsts bijusi Ilzes un Ingas mamma Biruta. Saldumu ražotnē viņa savulaik pavadījusi daudz laika.

Ilze uzslavē visus Karameļu darbnīcas darbiniekus. Ne tikai ģimenes locekļus. Daudzi strādājot uzņēmumā kopš pirmās tā dienas un kļuvuši kā daļa no ģimenes. Darbinieku mainība esot ļoti maza. Kopš uzņēmuma dibināšanas 2014. gadā tas ieskrējies līdz gandrīz 600 tūkstošu eiro apgrozījumam un vairāk nekā 20 tūkstošu eiro peļņai gadā. Nodarbināti 19 darbinieki. 

Desmit gadu laikā arī saldumu ražotāja piedāvātais produktu klāsts kļuvis daudz plašāks. Tās vairs nav tikai dzīvespriecīgi krāšņās karameles. Veikala plauktos izkārtotas lielas želejkonfektes vardes un gekona formās, zefīri, marmelādes, mājas šerbets un citi gardumi. Gadā uzņēmums saražo aptuveni 40 tonnas karameļu vien. Viss ir roku darbs. Karameļu krāsošanai tiek izmantotas dabiskas krāsvielas — beta karotīns dzeltenajiem un oranžajiem toņiem, spinātu un nātru sula zaļajiem un melnais burkāns sarkanajiem. Krāsa karamelēs mainās skābekļa iedarbībā. Tonis atkarīgs no tā, cik ilgi karameļu meistari staipa saldo masu. Lielākā daļa saldumu tiek notiesāti tepat Latvijā, bet esot arī eksports uz Zviedriju, Dāniju, Itāliju, arī Igauniju un Lietuvu.

Karameļu darbnīcas pirmsākumi meklējami 2013. gadā. Ilze tolaik strādāja par juristi. Māsa viņai pastāstīja savu ideju — ražot dabīgas, skaistas, ar rokām darinātas karameles. 

Ilze uzreiz nenoticēja šai ideja. «Ko tur ar čupačupu var nopelnīt?!» viņa atceras savas šaubas. Inga nepadevās. Bija pati pagatavojusi karameles un piezvanīja māsai — rīt viņa tirgos saldumus tirdziņā tepat Jelgavā, un vajadzīga palīdzība. «Kad es pirmo reizi ieraudzīju, kā viņa to dara, man likās, ka tas ir kaut kāds brīnums! Tas bija viens no maģiskākajiem brīžiem manā dzīvē,» atminas Ilze. 

Kopš tā laika viņa vairs nevarēja palikt malā. Abas nolēma kopīgi sākt darbu pie saldumu ražotnes. «Tā mums ar māsu sanācis, ka viņai ir spēja ar savām rokām radīt skaistas, garšīgas un labas lietas, bet es savukārt tik ļoti to mīlu un ticu tam, ko viņa dara, ka man nav grūti par to stāstīt un lepoties,» nosaka Ilze. Kā ar emociju uzbangošanu, kad uzņēmumā kopā strādā tik plašs ģimenes loks? «Es melošu, ja teikšu, ka problēmas nav bijušas,» pasmaida Ilze. 

Tomēr ģimenē ir viens nerakstīts likums. «Mēs esam viens par otru. Un nekad dzīvē mēs nepieļaujam domu, ka kāds cits ģimenes loceklis varētu vēlēties apzināti mūs aizvainot un padarīt dzīvi grūtāku. Ja mēs šo esam skaidri pieņēmuši, ar konflikta situācijām ir vieglāk tikt galā.» Vienlīdz svarīga esot arī robežu novilkšana — nelīšana otra lietā. 

Ilze kā biznesa vadītāja apņēmusies situācijas allaž vērtēt bez emocijām, tikai objektīvi. «Mans galvenais uzdevums ir vienmēr noturēt ļoti vēsu prātu starp visiem darbiniekiem, bez emocijām. Domāju, ka nevienam nav šaubu, ka mana prioritāte ir godīgums pret visiem,» viņa saka.

Kopējos svētkos un atpūtas pasākumos ģimene cenšas pēc iespējas mazāk runāt par darba dzīvi. Vai tas, ka tik daudziem ģimenes locekļiem šis uzņēmums ir iztikas avots, liek biznesa attīstībā būt piesardzīgākai? Ilze noliedzoši pakrata galvu. «Es pilnīgi noteikti neteiktu, ka mēs pirmos gadus bijām ļoti piesardzīgi. Godīgi teikšu — man bija sajūta, ka es vienkārši spiežu pilnu gāzi un diezgan daudz riskēju.» 

Vēlāk no sliedēm izsitusi pandēmija, tad gan, protams, bija nepieciešama liela piesardzība, lai krīzi pārdzīvotu. Tomēr viņa nepiekrīt, ka piesardzīgāku darīja tas, ka uzņēmumā strādā ģimenes locekļi. «Neraugoties uz to, vai viņi ir tavi asinsradinieki vai nav, tie ir cilvēki ar savām ģimenēm, un tu jūti par viņiem visiem atbildību.» Vai Ilze ir domājusi par uzņēmuma nākotni, tā turpināšanos nākamajās paaudzēs? «Laikam tomēr vēl ne, bet es ceru, ka tas notiks ļoti dabiski.» 

Tas ir kā hobijs

Mārupes novada Brīvkalnos acis sajūsmā iemirdzas, redzot krāsainos krāšņumaugu podus. Rozā un violetas pelargonijas. Ziedošu viršu podi. Nokareni zaļumi kā milzīgas meža veča bārdas. Plašā siltumnīca un noliktava šeit izbūvēta tikai šopavasar, tas bijis sešus gadus ilgs projekts, kas beidzot īstenojies, pastāsta ziedu un augu vairumtirdzniecības uzņēmuma Onava īpašnieks Vilnis Onkelis. 

Viņa klienti lielākoties ir Latvijas dārznieki, mazākā apjomā augi tiek tirgoti arī Lietuvā un Igaunijā. Lai zinātu jaunākās dārzniecības modes tendences, ko iekļaut piedāvājuma klāstā, jau 30 gadus ik janvāri uzņēmums piedalās pasaulē lielākajā dārzkopības izstādē Vācijas pilsētā Esenē. Šā gada jaunums, piemēram, ir nokarenie virši, uzzinu uzņēmumā. 

Jaunās telpas ļaus jau nākamajā sezonā dārzniekiem piedāvāt kolekcijas, lai aktuālākos un arī sen pārbaudītos augus var aplūkot dzīvē. Un ir, ko redzēt. Uzņēmuma mājaslapā izvēlei ir vairāk nekā 20 tūkstoši dažādu augu, ko piedāvā 40 piegādātāji pārsvarā no Vācijas un Nīderlandes. 

Tas ir liels lēciens kopš 1994. gada, kad Viļņa mamma Anita Onkele, tolaik Bulduru Dārzkopības vidusskolas puķkopības pasniedzēja, nodibināja uzņēmumu. Viņa sāka ar sēklām. «Tepat Piņķos, mājās uz dīvāna, tika šķirotas sēklu paciņas, dalītas pasūtījumos pa visu Latviju. Cauru gadu tika braukts apkārt pa ciemiem un pilsētām,» Vilnis atminas pirmsākumus. Viņš pabeidza Bulduru Dārzkopības vidusskolu un 2005. gadā kopā ar sievu Lindu sāka Onavā strādāt uz pilnu slodzi. Dažus gadus vēlāk mamma veselības problēmu dēļ no darbības uzņēmumā atsacījās, un Vilnis ar Lindu turpināja saimniekot vieni paši. Palīgā nāk arī citi ģimenes locekļi. Piemēram, tētis izvadā pasūtījumus. Tieši mūsu tikšanās dienā izbraucis Jēkabpili, Rēzekni un Balvus. Viļņa brālis Roberts palīdzējis izveidot uzņēmuma pirmo mājaslapu, kas ļāva veikt automātisku pasūtījumu apstrādi.

Vai emocijas reizēm netraucē vadīt biznesu kopā ar sievu? Vilnis noliedzoši krata galvu. «Mums viss ir dabīgi un plūstoši attīstījies. Man liekas, ka sāls ir tajā, ka mums abiem tas ļoti patīk, tas ir kā hobijs.» Viņš gan piebilst, ka darbs prasa daudz un piecos vakarā tas nebeidzas. Ģimenē aug arī divas meitas, 10 un 15 gadus vecas. «Viņas jau no bērna kājas saprot, kas ir uzņēmējdarbība. Viņām nav nekādu ilūziju, skaidri zina, kā nauda rodas mūsdienās un ko tas prasa,» stāsta Vilnis. Vaicāts par nākotni un to, vai meitas kādreiz varētu iesaistīties uzņēmuma vadīšanā, Vilnis atbild, ka dod meitām absolūti brīvu izvēli. «Ja vēlas, var nākt palīgā,» viņš piebilst. Šovasar arī nāca. Meitas sāka ar to pašu darbiņu, ko savulaik darīja tētis, — aplīmēja paciņas.

Apstāšanās ir depresija

Iespējams, tā ir pirmā šāda vieta Latvijā. Nelielā koka būdiņā ceļa malā Jaunmārupē  saimniecība Mārtiņro­zes ir iekārtojusi pašapkalpošanās veikaliņu. Plaukti ir pilni. Tieši pie ieejas žāvēti āboli un ogu pastilas. Tālāk kastēs kārtojas āboli, burkāni, kāposti, kukurūzas vāles un citas rudens veltes. Tam seko vesela rinda ar dažādām burciņām — harčo zupas sagataves, marinēti gurķi ar čili vai mārrutkiem, paprika želejā, skābēti kāposti. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Gada laikā mājaslapā tiek piedāvāts ap 200 dažādu pašu rokām izaudzētu vai gatavotu gardumu. Vairāk nekā 20 zupu sagataves! 

Par veikalā izliktajiem gardumiem pircējs var norēķināties pats, ievadot summu terminālī un nopīkstinot maksājumu karti. «Viņi domā, ka es neredzu, bet es visu redzu,» pasmaida Oskars Liepiņš, šīs vietas saimnieks, kad vaicāju, vai veikaliņš nav saskāries ar zagļiem. Pāris mēģinājumu bijis, bet saimnieks tos apturējis. 

Neviena recepte, ko saimniecība iekļāvusi savu produktu sortimentā, nav nākusi no interneta meklētājiem, Oskars pastāsta. Visas pašu atklātas. Iedvesmu un garšvielas saimniecība ņēmusi no Gruzijas. Uz turieni ik pa laikam viņi aizbrauc pēc jaunām sajūtām un idejām, brauks arī šogad vēlākā rudenī. Oskaram tur patīk ne tikai ēdienkarte, bet arī vietējo mentalitāte, atvērtība un laipnība. 

Visu Mārtiņrozēs pagatavoto un izaudzēto viņi izvadā arī pasūtījumos pa pierīgu. Tirgo arī dažos veikalos un, protams, arī savā pašapkalpošanās stendā. Pieprasījums gan ir tik liels, ka pasūtījumi stājas rindā divas nedēļas uz priekšu. Sanāk, ka nevis sagatavo burciņas un tad tirgo, bet gatavo speciāli pēc pasūtījuma. Oskars par to priecājas, jo tas ļauj labi plānot darbus.

Pirms apsēžamies uz sarunu pie galdiņa starp stendu un iežogotām koka mājiņām, ap kurām cilpo trīs truši, Oskars uzsver: «Šis tiešām ir ģimenes uzņēmums, kurā katram ir sava vieta. Ja man nebūtu meitas vai dēla, par manu sievu nemaz nerunājot, tā visa nebūtu.» Mārtiņrožu zeme ģimenei pieder kopš 1992. gada. Sākumā Oskara sievas Violettas vecākiem. Tā bija viņu senču zeme, ko izdevās privatizēt. 4,2 hektāri un vēl hektārs meža. 

Zemes darbi Oskaram nebija sveši, viņš tos prata jau kopš bērnības. Un nebija divu domu, ka vecākiem jāpalīdz arī Mārtiņrozēs. Audzēja lauku labumus un veda tirgot. Sākumā nebija nekādas domas par saimniecību, Oskars stāsta. Tā bijusi vieta, kur gūt baudu, pavadīt brīvdienas. Uzslēja turpat 3×3 metrus lielu būdiņu, kur ģimenei padzīvoties.

Tad pienāca 2009. gads. Oskars bija arvien kāpis pa karjeras kāpnēm un kļuvis par uzņēmuma Piebalgas Alus valdes locekli, viņam tolaik bija 37 gadi. Vairs nebija, kur kāpt vēl aug­stāk. «Par valdes priekšsēdētāju es tur nekad mūžā nebūtu ticis,» viņš pasmaida. Galvā iesēdās apziņa, ka pēc 50 gadu vecuma viņš uzņēmumā vairs nebūs vajadzīgs un jāsāk domāt, ko darīt nākamajā dzīves cēlienā. Oskars nav no tiem, kas varētu dzīvot no uzkrājumiem un gaidīt pensiju.

«Varbūt skarbi skan, bet es gribu aiziet ar frēzi rokās. Negribu apstāties, jo man apstāšanās momentāni ir depresija. Nemāku sēdēt pie dīvāna kājām gaisā,» viņš par sevi pasmaida. Par nopelnīto ģimene varētu būt «braukājusi pa salām», bet tā vietā visu naudu ieguldīja zemē, Mārtiņrozēs. Raka dīķi, cēla zemes līmeni, būvēja siltumnīcas un iekopa laukus. Notika tā, kā Oskars bija paredzējis, bet pāris gadus par agru.

2018. gadā Oskars palika bez darba. Tieši šajā gadā viņš ar sievu bija nodibinājis zemnieku saimniecību, bet vēl gribējās paeksperimentēt, saprast, kas strādā un kas ne. Finansiālais drošības spilvens vēl nebija gatavs. Bet citu variantu nebija — bija jāstartē. Divi sākuma gadi bijuši baisi. Pirmo gadu Oskars dzīvoja uzslietajā koka būdiņā, gulēja uz saliekamās gultas. Ziemā to piesildīja ar infrasarkano sildītāju. Viņš gatavoja augsni, lai visa ģimene varētu pārcelties uz Mārtiņrozēm.

«Aizbraucu uz mājām Rīgā aptuveni reizi divās nedēļās, tad tur bija baiss paskats spogulī,» viņš tagad smaida par pārdzīvotajām grūtībām. Galu galā viss izdevās. Šis ir sestais saimniecības darbības gads, un nupat jau sākot kļūt vieglāk. Oskars par to ir laimīgs, jo ceļš līdz tam bijis smags, «ar kaulu sāpēm no rītiem, kad tu nevari piecelties». 

Liepiņiem nav sezonas un nesezonas. Strādā visu cauru gadu. Vasarā ir audzēšana un ražošana, pavasarī puķu un dārzeņu stādu audzēšana, rudenī un ziemā gatavo zupu sagataves, skābētus kāpostus un citus mājaslapā nopērkamos labumus. Pērn saimniecība apgrozījusi aptuveni 45 tūkstošus eiro. Liepiņiem ir divi bērni — 23 gadus vecais dēls nākotni saista ar citu nozari, bet sešpadsmitgadniece Daniela šogad iestājusies Bulduru Dārzkopības vidusskolā, viņu interesē saimniecība, un jau tagad viņai ir vērtīgas idejas par tās attīstību. Oskars ar roku norāda uz vietu laukā aiz stendiņa. Tur Daniela grib uzcelt puķu siltumnīcu, un vecāki atbalsta. Vēl vairāk. Ir nolēmuši, ka uz pilngadību meitai dāvinās pusi no saimniecības, lai var saimniekot kopā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem