Marija Petrova, sporta vingrotāja

Marijas Petrovas vārds pavisam nesen ierakstīts sporta vingrošanas vēsturē.
Foto — Edgars Pohevičs

Marijas Petrovas vārds pavisam nesen ierakstīts sporta vingrošanas vēsturē. Foto — Edgars Pohevičs

Kad 23. septembra rītā liepājniece Marija Petrova (17) ieraudzīja Starptautiskās Vingrošanas federācijas lēmumu, meitene neticēja savām acīm. Sauca mammu, jo nebija pārliecināta, vai sapratusi pareizi. Viņas vārdā tagad nosaukts sporta vingrošanas elements! Federācija norāda, ka tas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem, ko vingrotājai var piešķirt, un «padara viņu nemirstīgu». Nevienai Latvijas sportistei līdz šim nekas tāds nebija izdevies. Tagad Marija no saviem treneriem bieži dzird: «Petrova, izpildi Petrovu!»

Liepājnieces vārdā nosaukts elements, ko veic uz līdztekām. Tas paredz, ka vingrotāja pārlec pāri zemākajai, gaisā apgriežoties ap savu asi par 360 grādiem, un tad ķeras pie augstākās. Elementu pirms diviem gadiem izdomāja Marijas trenere Irina Daņilova, kura trenē arī Latvijas izlasi. «Viņa bieži izdomā kaut ko neparastu. Citi treneri uzreiz var pateikt — tā ir Daņilovas audzēkne,» stāsta Marijas mamma Anna. Viņa piedalās sarunā, jo Marija neslēpj, ka ir ļoti uztraukusies. No pēkšņās publicitātes jūtas apmulsusi. Jaunums ātri aplidoja ne tikai Liepājas medijus, bet sasniedza arī nacionālos ziņu portālus un pat Latvijas Televīzijas Sporta ziņas

Lai elementu nosauktu vingrotājas vārdā, tas vispirms jānofilmē un jāiesniedz Starptautiskās Vingrošanas federācijas tehniskajai komitejai. Komiteja katram elementam piešķir grūtības pakāpi no A līdz J. Marijas veiktais elements novērtēts ar D. «Tā ir ceturtā grūtības pakāpe, ļoti augsta,» paskaidro otra Marijas trenere Larisa Roslova. Pēc tam elements starptautiskās sacensībās jāveic bez kļūdām. Liepājniece to izdarīja Eiropas čempionātā, kas maija sākumā notika Itālijas pilsētā Rimini. Tātad atbildi gaidīja apmēram pusgadu. 

Kā vispār veicās čempionātā? «Mans sasniegums bija tur nokļūt,» atbild Marija. Viņa ir trešā labākā sporta vingrotāja Latvijā, bet treniņu apstākļi Liepājā nav salīdzināmi ar tiem, kādi ir citu valstu un arī citu Latvijas pilsētu sportistēm. Zāle, kurā Liepājas meitenes trenējas, nav atbilstoša sporta vingrošanas parametriem. Trūkst arī modernu treniņu rīku, piemēram, nav bedres ar porolona klučiem, kas palīdz apgūt sarežģītus akrobātiskos lēcienus.

Turklāt Marija ir daudz garāka nekā citas sporta vingrotājas. Viņas augums sasniedz 1,75 metrus. Eiropas čempionātā pārējās sportistes bija «kā tādi nogriezti krūmiņi, tikai es tāda gara», meitene ar smaidu stāsta. Tāpēc ir pateicīga visiem saviem treneriem Irinai, Larisai un Ņikitam Gertmanam par to, ka noticējuši viņas spējām nodarboties ar šo sportu.

Lai varētu pilnvērtīgāk nodoties treniņu procesam, no šā gada Marija pārgājusi uz mācībām attālināti Rīgas Tālmācības vidusskolā. Pirms tam mācījās Liepājas Raiņa vidusskolā. Viņa uzskata, ka panākumu pamatā ir darbs, nevis talants. Sporta vingrošanā meitene trenējas no sešu gadu vecuma. Ģimenē aug trīs bērni, un vecāki uzskatīja, ka visiem nepieciešams nodarboties ar kādu sporta veidu. Nevis lai kļūtu par profesionāliem sportistiem, bet savas veselības un rakstura rūdīšanas dēļ. «Galvenais, ko iemāca sporta vingrošana, ir nebaidīties un nežēlot sevi,» uzskata Marija.

[video width="848" height="480" mp4="https://ir.lv/wp-content/uploads/2024/10/WhatsApp-Video-2024-10-01-at-09.24.52.mp4"][/video]

Līdzīgi raksti

Sofija Jansone, atzinība filozofijas olimpiādē

Sajūta, kad priekšā ir balta lapa un ir nepieciešams laiks, lai prāta zobratiņi iegrieztos un rastos pavediens tekstam, Sofijai Jansonei patīk. Maija vidū viņa to piedzīvoja Bari Itālijā, kur notika Starptautiskā filozofijas olimpiāde. Tajā startēja skolēni no 54 valstīm, un starp vairāk nekā 100 dalībniekiem Latviju pārstāvēja ne tikai Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 12. klases skolniece Sofija, bet arī Elza Šlosberga no Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas. Sofijas eseja novērtēta ar atzinību.N

Uģis Skangals, baltās vārnas aprūpētājs

Balto brīnumu uz veterināro klīniku Liepājā atnesusi kāda kundze, kura to pamanījusi Grīzupes ielā zem automašīnas. «Putns ir gana liels, lai vecāki to izmestu no ligzdas, bet nepietiekami izaudzis, lai varētu lidot un sevi aizsargāt,» paskaidro veterinārārsts. Brīdis starp putnu bērna un pusaudža vecumu esot visbīstamākais, jo viņus apdraud kaķi, suņi, mašīnas… Kundze pamanījusi, ka ap vārnu jau spieto vietējie suņi un kaķi. Klīnikā vārnu uzņēma Uģa kolēģe, veterinārārste Eiženija Roze, taču brīnumputnu nāca skatīties arī pārējie. «Nespēju noticēt!» iesaucas Uģis. Tas esot katra ārsta, ornitologa un dzīvniekmīļa sapnis. «Pagājušajā rudenī Kanādā bija redzēts balts alnis. Albīnisms ir ārkārtīgi reta parādība.» Tiesa, pirms kāda laika albīna vārna esot redzēta Kolkas tuvumā, un zināms, ka viena dzīvo Tallinas zoodārzā.Pēc īsas apspriedes tika nolemts, ka putnam vislabāk

1 no 2 miljoniem Beāte Zonnenberga-Zamberga

Samanta Petakova, 300 maratonu finišētāja

Dažiem tas var šķist nenopietni, bet visus, kuriem tuvojas 30 gadu slieksnis, varu nomierināt — nav šaubu, ka dzīve var pilnvērtīgi sākties arī pēc 30 gadu vecuma. Samanta Petakova (39) tam ir labs apliecinājums. «Ieliku breketes, nokārtoju autovadītāja apliecību un noskrēju 300 maratonus,» viņa palepojas. Samanta ir vienīgā latviete, kura 42 km maratonu noskrējusi jau 300 reižu. Iepriekšējais rekords bija 273, un kopš 2009. gada tas vēl nebija pārspēts. Titula saņēmējs bija vēl viens maratonu kolekcionārs Gunārs Akerbergs. 274. finiša slieksni Samanta sasniedza pērn augustā, bet līdz šāgada aprīlim paspēja sakrāt jau 300 maratonus. Rekords ar rezervi.Samantai skri

1 no 2 miljoniem Evelīna Stiene, speciāli Ir

Klāvs Ozols un Pēteris Bērziņš, Latvijas pārlaivotāji

Latvijā netrūkst cilvēku, kuri brīvās dienas labprāt pavada, dodoties pārgājienos gar Baltijas jūras krastu, — daži pat mērojuši visus 497 kilometrus no vienas robežas līnijas līdz otrai. Arī aktīvās atpūtas entuziasti Klāvs Ozols (30) un Pēteris Bērziņš (27) šogad vēlējās šķērsot Latviju, taču doma par iešanu gar jūras krastu nešķita pārāk oriģināla. «Gribējām izdarīt ko tādu, ko līdz šim neviens vēl nebija darījis, tāpēc iedomājāmies izpētīt, vai iespējams tikt no Zilupes Latgalē līdz pat Bernātu ragam Kurzemē pa upes ceļiem,» stāsta Pēteris. Lai piepildītu sapni kļūt par pirmajiem, kas izlaivo cauri visai Latvijai, sagatavošanās darbos un fiziskajos treniņos pagāja gandrīz gads.Vispirms bija jāizveido upju karte. Latv

Jaunākajā žurnālā