Tālis Pumpuriņš, Toms Ķikuts, Imants Cīrulis. Latvijas valsts dibinātāji. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2018. Gints Zelmenis, Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis. Latvijas Satversmes sapulce deputātu biogrāfijās, 1920—1922. Latvijas Nacionālais arhīvs, 2024.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Kolektīvā atmiņa ir nepārtraukts sabiedrības dialogs ar sevi. Tas ir stāsts, ko mēs pirmām kārtām stāstām sev. Mēs to mainām, ieviešam tajā jaunus varoņus vai antivaroņus, mēs simboliski fiksējam šos stāstus publiskajā telpā — uzstādot vai nojaucot pieminekļus, pārdēvējot ielas vai izvietojot piemiņas plāksnes, izdarot atzīmes kalendārā. Lai cik paradoksāli tas izklausītos, mūsu kolektīvās atmiņas prakses ir cieši saistītas arī ar kolektīvo aizmiršanu. Atcerēšanās un aizmiršana ir vienas monētas divas puses: jo vairāk jāatceras, jo vairāk mēs aizmirstam. Jo ilgāks laiks ir pagājis kopš notikumiem, jo lielāka varbūtība ir tos aizmirst, bet, ja šie notikumi tiek vitalizēti ar politiskās vai kultūras atmiņas palīdzību, tie pārvēršas par vienkāršotiem mitoloģizētiem stāstiem.
