Roberts Vilsons. Muļķu ķērājs. Neputns, 2024.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Viena no mūsdienu kultūras iezīmēm gan reālajā, gan virtuālajā tiešsaistes vidē — privātās telpas un īpašuma sardzē noliktās neskaitāmās paroles. Pietiek izveidot drošu paroli, to atcerēties, un tad tuvības pakāpi ar ārpasauli varam regulēt kā mašīnu. Tāds šķiet drošības protokolu slēptais apsolījums. Paroles glabā pieeju dažādiem mūsu personības aspektiem, veido slāņus, kas cits pēc cita jāatver, lai nokļūtu pie būtiskā. Bieži vien paroles pašas atklāj personības sava veida kodu — vārdu, dzīves gājuma datumus, slepenus notikumus un parādības, kas iemieso personiski svarīgu, tikai mums pašiem un varbūt arī tuvākajiem cilvēkiem zināmu situāciju nospiedumu rakstu, kas patiesībā ir kā mīnu lauks — uzkāpsi kādai, un kāds eksplodēs, atvērsies, izlīs emocijās, atmiņās, runas plūdos, it kā meklējot ceļu atpakaļ pie sevis.
