Rakstnieks Egons Līvs 1983. gadā. Foto — Uldis Briedis
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
«Esmu parādnieks savas paaudzes priekšā, par kuru nav rakstīts gandrīz nemaz vai arī rakstītāji neganti melojuši…»1 — tik skarbi savu daiļradi vērtējis latviešu rakstnieks, scenārists un publicists Egons Līvs (īstajā vārdā Egons Gūtmanis, 31.08.1924.—1.04.1989.).
Mūsdienu acīm pārskatot Līva darbību, šķiet, ka parāds ir nolīdzināts, jo viņš centies pateikt sev būtisko arī tad, kad bija grūti to izdarīt, un atklāti runājis par savu pieredzi tad, kad to jau varēja. Līvs kopā ar Ēvaldu Vilku, Visvaldi Lāmu, Miervaldi Birzi un Zigmundu Skujiņu pārstāv 20. gadsimta 20. gados dzimušo latviešu prozaiķu paaudzi, kas izjutusi abu totalitāro režīmu un Otrā pasaules kara smagumu un literatūrā pieteicās 50. gadu otrajā pusē un beigās. Šīs paaudzes pieredzes raksturojumam nereti izvēlēta rētas metafora, jo padomju sistēmā tai nācās izjust savas pagātnes izvēļu sekas un klusējot sadzīvot ar iegūtajām traumām.
