Dzejniece Laima Līvena 20. gadsimta 70. gados
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
No Kurzemes puses nākusī Laima Līvena (īstajā vārdā Laimdota; 9.06.1943.—22.10.2006.) bija starp tiem nedaudzajiem latviešu dzejniekiem, kuriem izdevās neiekļūt padomju konjunktūras valgos ne daiļrades gaitu sākumposmā, ne vēlāk. Viņas pirmais krājums Caur ziemas dienām iznāca 1967. gadā. Tur ir par ziemas un lietus sapņiem, vecāsmātes segu, kartupeļu laiku, bet ne ar vārdu nav atsauces uz t. s. oktobra revolūciju, kurai togad svinēja pompozu jubileju.
Līvena ir astoņu dzejoļu krājumu autore, pieci no tiem publicēti padomju okupācijas periodā: Caur ziemas dienām (1967); Šūpoles (1970); Diena (1974); Zem klajas debess (1981); Pacelt no zemes vārdu (1987). Jau Latvijas neatkarības gados iznākuši vēl divi — Starp tumsu un gaismu (1998); Bezlaicīte (2005), kā arī bērnu dzejas apkopojums Mārča dzejoļi (1996). Grāmatu nosaukumi (arī dzejoļi) rāda dzejnieces tuvību dabai un tās ritmiem. Knuts Skujenieks viņu sauca par romantisku ideālisti ar labu sirdi un taisnu prātu, Dieva dotu talantu.
