Taisnīgas konkurences nodrošināšana Latvijā – kad?

  • Jānis Lielpēteris
  • 09.08.2024.
Ilustratīvs attēls no Pixabay.com

Ilustratīvs attēls no Pixabay.com

Konkurences neitralitāte ir būtisks princips, lai nodrošinātu godīgu un efektīvu tirgus darbību. Šis princips ir īpaši svarīgs Latvijā, kur ekonomikas izaugsme un ilgtspēja ir cieši saistītas ar privāto un publisko sektoru līdzsvarotu attīstību.

Vēlos atgādināt, ka konkurences neitralitātes mērķis ir nodrošināt, ka visi tirgus dalībnieki, gan publiskie, gan privātie, darbojas vienlīdzīgos apstākļos. Publiskām personām un to kapitālsabiedrībām ir pienākums nodrošināt brīvu un godīgu konkurenci, nedodot priekšrocības savai kapitālsabiedrībai un nediskriminējot privātos tirgus dalībniekus.

Kāda ir realitāte?

Esošais tiesiskais regulējums ir ļoti saudzīgs, un tā ievērošana lielā mērā balstās uz publisku personu goda prātu, faktiski radot situāciju, ka tiesību normu ierobežojumi darbojas tiktāl, ciktāl to pieļauj paši subjekti, kuriem šie ierobežojumi ir paredzēti. Tiesiskajam regulējumam trūkst piespiedu mehānismu, kas garantētu tā izpildi. Pašlaik tiesību sistēma paredz, ka publiskām personām nav atbildība par tiesību normu nepildīšanu. Ir situācijas, kad ir negatīvi Konkurences padomes atzinumi, ka publiskām personām nav pamata nodarboties ar komercdarbību, taču šādi atzinumi netiek ņemti vērā.

Savukārt, ja privātpersona nepilda tiesību normas, tad vienmēr tiek izstrādāti instrumenti, kas paredz atbildību par normu nepildīšanu, kas attiecīgi rada nevienlīdzīgu attieksmi starp tiesību subjektiem, kas darbojās vienā tirgū. Tādējādi arī nereti publiskie līdzekļi tiek izlietoti nesaimnieciski vai pat izšķērdīgi. Piemēram, veselības aprūpē ēkas un būves tiek nodotas bezatlīdzības lietošanā vai tiek veikti ieguldījumi pamatkapitālā zaudējumu segšanai, kultūras nozarē nevienlīdzīgu konkurenci rada publiskā sektora kapitālsabiedrību pieeja infrastruktūrai, publiskajam līdzfinansējumam un informācijai, savukārt profesionālajā izglītībā, arī sporta un izglītības jomā, publisku personu izglītības iestādes saņem gan valsts finansējumu, gan peļņu no dalības dažādos apmācību projektos. Šo piemēru vēl ir ne mazums, turklāt vairākās nozarēs.

Arī jaunākais Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) veidotais Ekonomikas pārskats par Latviju, kurā cita starpā norādīts, ka izvērtējums par regulējuma un valsts kapitālsabiedrību klātbūtnes ietekmi uz konkurenci joprojām ir vājš. Šķēršļi jaunu uzņēmumu ienākšanai pakalpojumu nozarēs ir augsti. Kā viens no ieteikumiem norādīts paplašināt Konkurences padomes pilnvaras attiecībā uz tirgus izpētes veikšanu un normatīvo aktu novērtēšanas uzsākšanu, kā arī valsts kapitālsabiedrību lietderības izvērtēšanu, lai nodrošinātu konkurences neitralitāti.[1]

Raksts turpināsies pēc reklāmas

Patiesībā, tas, ka uz nepilnībām godīgas konkurences nodrošināšanai sāk norādīt arī OECD, ne tikai nevalstiskais sektors, ir patiešām satraucoši. Vēl jo vairāk – arī dati par situāciju tuvējās kaimiņvalstīs liecina, ka Latvijas gadījums ir sevišķs – Lietuvā kopumā ir 44 valsts kapitālsabiedrības, bet valsts ņem dalību vēl 27 citās kapitālsabiedrībās, bet pašvaldībām pieder 225 kapitālsabiedrības, Igaunijā kopumā ir 28 valsts kapitālsabiedrības un 150 pašvaldību kapitālsabiedrības, kamēr Latvijā šie skaitļi ir ievērojami lielāki – Latvijā ir 77 valsts kapitālsabiedrības, valsts kapitālsabiedrības ir dalībnieces vēl 66 kapitālsabiedrībās, bet Latvijā kopumā ir 313 pašvaldību kapitālsabiedrības[2]. Zinot visu trīs Baltijas valstu ekonomiskās attīstības rādītājus, kurus vēlreiz neatkārtošu, ir jābūt skaidram, ka privātā kapitāla attīstība un aizsardzība ir visas sabiedrības interesēs, jo tikai veselīga uzņēmējdarbības vide tirgus ekonomikas apstākļos var veicināt visas sabiedrības labklājību. Ir jārada konkurētspējīgāka vide valsts attīstībai. No godīgas konkurences iegūs visa sabiedrība.

 Foto - 

Patiesībā, tas, ka uz nepilnībām godīgas konkurences nodrošināšanā sāk norādīt arī OECD, ne tikai nevalstiskais sektors, ir patiešām satraucoši. Vēl jo vairāk – arī dati par situāciju tuvējās kaimiņvalstīs liecina, ka Latvijas gadījums ir sevišķs. Piemēram, Lietuvā kopumā ir 44 valsts kapitālsabiedrības, un valsts kapitālsabiedrības ņem dalību vēl 27 citās kapitālsabiedrībās, savukārt pašvaldībām pieder 225 kapitālsabiedrības. Igaunijā ir 28 valsts kapitālsabiedrības un 150 pašvaldību kapitālsabiedrības. Kamēr Latvijā šie skaitļi ir ievērojami lielāki – Latvijā ir 77 valsts kapitālsabiedrības, valsts kapitālsabiedrības ir dalībnieces vēl 66 kapitālsabiedrībās, un kopumā Latvijā ir 313 pašvaldību kapitālsabiedrības.

Šie skaitļi liecina, ka Latvijā valsts un pašvaldību līdzdalība uzņēmējdarbībā ir daudz lielāka nekā kaimiņvalstīs. Zinot visu trīs Baltijas valstu ekonomiskās attīstības rādītājus, ir skaidrs, ka privātā kapitāla attīstība un aizsardzība ir visas sabiedrības interesēs. Tikai veselīga uzņēmējdarbības vide tirgus ekonomikas apstākļos var veicināt visas sabiedrības labklājību. Ir jārada konkurētspējīgāka vide valsts attīstībai, jo no godīgas konkurences iegūs visa sabiedrība.

Konkurences kropļošanas izbeigšana ir politisks jautājums. Kopumā, visās nozarēs, lai likvidētu konkurences kropļojumus ir nepieciešams papildināt tiesisko regulējumu. Pirmkārt, ir būtiski palielināt kompetento iestāžu un organizāciju atzinumu juridisko svaru, lai nodrošinātu, ka to sniegtie vērtējumi tiek ņemti vērā lēmumu pieņemšanā. Otrkārt, jāievieš pienākums izbeigt līdzdalību komercdarbībā, ja kompetentā institūcija ir konstatējusi, ka tiesiska pamata šādai iesaistei nav. Tas palīdzēs novērst situācijas, kurās publiskās iestādes bez tiesiska pamata konkurē ar privāto sektoru. Treškārt, jānosaka amatpersonu atbildība par tiesību normu nepildīšanu vai pārkāpumiem, lai nodrošinātu, ka visi rīkojas atbilstoši spēkā esošajiem tiesību aktiem.

 

Autors ir LTRK valdes loceklis, politikas daļas direktors

[1] Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) veidotais Ekonomikas pārskats par Latviju

[2] Publiski pieejami dati par kapitālsabiedrību daudzumu Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. Pieejams šeit.

https://www.fin.ee/en/public-procurement-state-aid-and-assets/state-assets/state-stakeholdings; https://www.valstskapitals.gov.lv/images/userfiles/GP2022_LV_Parskats-par-valsts-un-pasvaldibu-kapitalsabiedribam-un-dalam-2022-gada.pdf; https://governance.lt/wp-content/uploads/2023/11/VKC-VVI-Metine-Ataskaita_2023_EN_.pdf;

Reklāma

Līdzīgi raksti

Viedoklis Intars Miķelsons

Pirms uzticies, pārbaudi!

Uzņēmējdarbība vienlaikus ir gan dinamiska un aizraujoša, gan arī riskanta. Saskaņā ar Uzņēmumu reģistra datiem Latvijā darbojas gandrīz 200 tūkstoši uzņēmumu, tikai aptuveni divas trešdaļas no tiem iesniedz gada pārskatus, bet vēl mazāk ir tādu, kuros ir reģistrēti darbinieki. Tas rada sarežģījumus atrast patiešām uzticamus klientus un sadarbības partnerus.

Viedoklis Jorens Liopa

Vai valsts digitālo pakalpojumu pārvaldība ir drošās rokās?

Eiropas valstu pieredze un OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) jaunākie pārskati nepārprotami apliecina — ilgtermiņā digitālās pārvaldības efektivitāti nosaka trīs savstarpēji cieši saistīti virzieni: vienota koordinācija, kompetence un drošība. Tās valstis, kuras šos principus ievieš konsekventi, spēj efektīvāk izmantot resursus, nodrošināt augstāku infrastruktūras drošības līmeni un ieviest kvalitatīvus, uz iedzīvotāju vajadzībām vērstus digitālos pakalpojumus.

Viedoklis Romans Djakons

Kā spēcināt Latvijas izglītības sistēmas konkurētspēju?

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par veidiem, kā stiprināt Latvijas augstākās izglītības konkurētspēju, jo pastāv riski, ka Latvija kā valsts var zaudēt augstākās izglītības jomu. No vienas puses – Latvijas jauniešu kļūst mazāk, no otras puses – arvien vairāk no tiem dažādu iemeslu dēļ izvēlas studēt ārvalstīs. Es uzskatu, ka izglītības konkurētspējas stiprināšana ir jāsāk jau vidusskolā, jo spēcīga vidējā izglītība ļaus mums noturēt gan vairāk studentus Latvijā, gan cels kopējo izglītības līmeni.

Viedoklis Aivars Kagainis

Vai patvaļīga būvniecība Latvijā ir regulāra prakse?

Latvijā joprojām daudzi būvniecības projekti tiek īstenoti pēc principa “mans īpašums - darīšu, kā gribu”. Šāda prakse ir ļoti izplatīta, un tās sekas redzamas gan privātajos īpašumos, gan publiskajos objektos. Būvdarbi tiek uzsākti bez projekta, bez saskaņošanas un bieži arī bez būvatļaujas.

Jaunākajā žurnālā