Režisors Viesturs Meikšāns pirms pieciem gadiem pievērsās biznesam, kas izrietēja no viņa pamatprofesijas. Viņš izveidoja Viestura Meikšāna Runas skolu, kas nu peld plašākos ūdeņos — raidierakstu pasaulē
Nebija tā, ka Viesturs Meikšāns (44) savu biznesu pirms pieciem gadiem būtu sācis veiksmes viļņa augšgalā. Kā režisors viņš 15 gadu garumā bija iestudējis izrādes Latvijas vadošajos teātros, vairākkārt saņēmis Spēlmaņu nakts balvas par gada labākajām izrādēm teātrī un operā. Skatītāji noteikti atceras viņa iestudējumu Mihails un Mihails spēlē šahu Latvijas Nacionālajā operā un izrādi Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās Valmieras Drāmas teātrī, kā arī Septiņi Fausti Latvijas Nacionālajā teātrī. Meikšāns teātrī iestudēja vairāk nekā 30 izrādes.
Līdz pienāca izsīkuma brīdis. Nebija balvu, teātri vairs aktīvi nepiedāvāja lielās zāles. Krīzes posmi radošās profesijās ir katram, bet — kā atrast motivāciju turpināt? Meikšāns atrada atbildi uz šo jautājumu, aizejot no teātra. Viņam jau bija iestrādes publiskās runas mācīšanā un tās izmantoja — nodibināja Viestura Meikšāna Runas skolu. Sāka ar savu pamattēmu, bet tagad piedāvā klātienes un tiešsaistes mācības ar daudziem tēmu komplektiem.
Šogad uzņēmējs stūri pagriezis pavisam jaunā virzienā un piedāvā klientiem raidierakstu izveidi. Pasaulē tā ir ļoti populāra niša, kurā uzņēmēji satiekas ar saviem klientiem, lai runātu ne tikai par produktu, bet arī par vērtībām un interesēm.
Nauda un kultūra?
Savu biznesu Meikšāns izveidoja, kad jau bija ieguvis sociālo kapitālu kā režisors. Vai tas palīdzēja ātri uzņemt apgriezienus? «Jā, tas man ļoti palīdzēja,» viņš saka. «Es izmantoju vārdu «režisors», arī piesakot savu skolu. Esmu dzirdējis no citiem uzņēmējiem, ka tieši šis mārketinga pieskāriens labi strādā. Vienīgi sākumā bija jābūt drosmei, lai pozicionētu sevi kā publiskās runas pedagogu.»
Pirms Runas skolas viņš bija mēģinājis izveidot arī savu teātri. Kopā ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu domājuši, kā to realizēt. Tāpēc mentāli ar domu par savu projektu jau bija apradis. Bizness, protams, ir kas cits. Bet Meikšāna gadījumā tam ir saistība ar viņa pamatprofesiju — režiju.
«Kultūras nozarē tādus kā es bieži vien uzskata par nodevējiem,» viņš ir vaļsirdīgs. «Esmu dzirdējis tieši šāda vārda izmantošanu.» Kāpēc tā? «Tur, kur ir kultūra, lielākoties nav naudas. Tur, kur ir nauda, par to parasti ir stereotipi. Kultūras darbinieki dzīvo ar domu, ka māksla un nauda nav savienojamas. Prasa par privātstundu 10 eiro, «kā tad es prasīšu vairāk». Tā ir sevis nenovērtēšana.»
Pēc pieredzējušā režisora un uzņēmēja domām, savā ziņā tās ir pedagoģiskā mantojuma sekas, un šāda pieeja — ka māksla un nauda nav saistītas — tiek nodota no paaudzes paaudzē. «Kad pats studēju Kultūras akadēmijā, nevienā mācību kursā netika pieminēts, kā mums, jaunajiem režisoriem, ieiet teātros, kā sevi pozicionēt, kādu stratēģiju izmantot. Bija attieksme — mēģiniet sevi pierādīt! Ja man būtu zināšanas, kā savu mākslu pārdot, es varbūt zinātu, kā [režijā] startēt Eiropā,» viņš domā.
Tomēr viens labs piemērs, pēc uzņēmēja domām, Latvijas teātros ir — Alvis Hermanis, kurš zinājis, kā tikt Eiropā. «Viņš ir ne tikai supertalantīgs mākslinieks, bet arī spējīgs mārketinga cilvēks — labs pārdevējs. Viņu pamanīja Eiropā, jo viņam bija ļoti labs, gudri izdomāts produkts. Kad Hermanis 90. gadu sākumā pārņēma teātri Lāčplēša ielā, tā bija bedre. Viņš izcili savienoja visus elementus, un sanāca rezultāts, kādu zinām,» saka Meikšāns.
Viņš uzskata, ka Hermanis vienmēr bijis ļoti labs režisors stratēģis. «Reti kur Eiropā ir tādi stratēģiski režisori. Ja Latvijas jaunajiem režisoriem mācītu stratēģiju, kā tikt Eiropā, kā izlauzties, tas būtu lielisks grūdiens.»
Reklāma feisbukā
Pirms lēciena biznesā Meikšāns ilgi mēģinājis saprast, kas ar viņu un teātri notiek, kāda varētu būt nākotne. «Man kā režisoram bija kāpumi un kritumi, kā visiem. Kādā brīdī vairs nebiju gatavs teātrī strādāt «studenta režīmā»: ar ļoti maziem budžetiem,» stāsta Meikšāns. Viņš teātrī jau bija daudz izdarījis, sasniedzis un saprata — ja šajā jomā paliek, tad grib strādāt kopā ar ļoti labiem aktieriem un atbilstošu budžetu. Tam bija vajadzīga pretimnākšana no teātru puses, bet tādu viņš radošās krīzes posmā nesaņēma. «Es nevainoju teātru direktorus, tieši pretēji. Latvijā strādāt par teātra direktoru nozīmē iet pie uzņēmējiem un prasīt naudu. Citādi nevar iestudēt. Tā ir grūta situācija.»
Kā radoša personība Meikšāns jutis, ka teātrī visu laiku tiek finansiāli mīcīts un spiests skrūvspīlēs. Tādos apstākļos strādāt vairs nav bijis interesanti. «Jutu prieku un azartu izveidot savu publiskās runas skolu. Tas man patika, nesa arī finansiālu ieguvumu un gandarījumu klientu acīs,» viņš stāsta.
Jā, emocionāli ir žēl, ka jau divus gadus nav uztaisījis nevienu izrādi. «Ļoti gribu vēl uztaisīt izrādes un filmas! Man ir komanda, ieskaitot izcilo scenogrāfi Moniku Pormali, kura saka: Viestur, kad? Jautājums ir par budžetu — tam vispirms jābūt.»
Biznesā Meikšāns sāka ar reklāmu feisbukā plašai auditorijai. Pirms gadiem septiņiem bija mācījies kādos biznesa kursos. Tie ielikuši pamatu izpratnei, kā darbojas reklāma sociālajos tīklos. Tālāk turpinājis mācīties pats — daudz lasījis par šo tēmu. «Ar viena cilvēka atbalstu palaidu Runas skolas mājaslapu. Sāku reklāmas feisbukā. Skatījos, kādus cilvēkus tas interesē.»
Sākumā tie bijuši cilvēki, kuriem patīk dažādi kursi un pašizaugsme. Palēnām viņš sācis mācīt grupas un attīstījis digitālos kursus — šādu grūdienu devis pandēmijas laiks, kad cilvēki bija spiesti mācīties un strādāt attālināti. «Lēnām audzēju piedāvājuma un arī klientu apjomu,» Meikšāns saka.
Tagad viņa skolā pieejami digitālie kursi 42 stundu apjomā, bet klātienes mācībās ir četras dažādas tēmas: publiskās runas pamati, argumentēšanas prasmes, pārdošanas prasmes, small talk prasmes un stāstniecība, kas cilvēkiem noder lielākām konferencēm. Savukārt digitālajos kursos ir ļoti daudz tēmu, tajā skaitā — kā labi komunicēt, ja esi introverts. Šī tēma latviešus interesē.
«Es aizvien mācos. Arī aplaužos,» Meikšāns atzīstas. «Kad pirmo reizi ir apgrozījums 10—20 tūkstoši eiro mēnesī, tas šķiet fantastiski. Ja līdzīgs apgrozījums turas pāris gadus, tā ir norāde, ka kaut kas labi nestrādā. Jādomā, kā augt! Tāpēc paplašinu savu darbību ar raidierakstu pasauli. Manas Runas skolas kursi ļoti labi darbojas, es varu to vadību deleģēt citiem profesionāļiem un ķerties klāt jaunai sfērai, kurai ir nākotne,» viņš paskaidro.
Režija, bet biznesā!
Interesanti, vai viņam kā režisoram, kurš gadiem radis organizēt veselu kolektīvu un panākt, ka tas klausa, biznesā nebija grūti, kad klienti kaut ko nevar — nesanāk, un viss? Aktieri taču režisora norādes izpilda vienmēr! «Ik pa laikam ir klienti, kuri mēģina pamācīt mani, kā labāk vajag,» Meikšāns pajoko.
«Mans uzdevums ir būt korektam. Uzklausīt. Tomēr palikt pie sava, jo esmu pārbaudījis ar simtiem cilvēku, ka mana metode strādā, un varu to pierādīt. Krupīšus noriju, viss kārtībā!» Reizēm klientu ieteikumi ir labi, jo visas industrijas viņš nevar pārzināt, bet uz Runas skolu nāk daudzi — sākot no lauksaimniekiem un beidzot ar juristiem, finansistiem, valsts pārvaldes darbiniekiem, pedagogiem, skolu direktoriem.
«Svarīga ir pacietība,» Meikšāns skaidro. «Ja klients ir pret kaut ko, saku — bet vai tu negribi pamēģināt? Teātrī ir līdzīgi: aktieri ir izpildītāji, bet viņiem ir režisorisks funktieris. Es nevaru teikt: muļķības! Man jārespektē mākslinieks. Tāpēc saku — pamēģināsim, vai tad tev roka nokritīs? Tas prasīs piecas minūtes! Ja kaut kas nestrādā, ejam citu ceļu.» Viņa atziņa: vienmēr palīdz abpusējs respekts.
Ja biznesā vajag pārrunāt kādu lēmumu, Meikšānam ir, pie kā vērsties: viņa tēvs Jānis Meikšāns ir ārsts, kurš jau vairākas desmitgades veiksmīgi strādā farmācijas biznesā. «Mums vienmēr ir, ko runāt,» jaunais Meikšāns atzīst. «Tēvs ir ļoti talantīgs vadītājs. Uzņēmējs ar stratēģisku domāšanu, labām argumentēšanas prasmēm. Viņš Mepha [Latvijā] sāka audzēt no nulles, bet ātri pārlēca augstā līmenī, vadot uzņēmumu visā reģionā. Man biznesā patīk ķimerēties: lēnām būvēt no nulles uz augšu.» Starp citu, Meikšāns seniors pametis darbu slimnīcā un iesaistījies biznesā 38 gadu vecumā. Kad Meikšāns juniors aizgāja no teātra un izveidoja Runas skolu, viņam arī bija 38 gadi.
Augoša industrija
Četri gadi biznesā ar pandēmijas posmu pa vidu tāds ieskrējiens vien ir, bet uzņēmējs jau sper nākamo attīstības soli, un tie ir raidieraksti. «Raidieraksti pēc būtības ir tāds pats komunikācijas rīks kā sociālie tīkli, tikai garā formātā,» Meikšāns skaidro. Kas klausās raidierakstus? «60% ir uzņēmēji — aktīvie, uzņēmīgie cilvēki.»
Pāriet uz šo formātu nav bijis grūti, jo Meikšāns bieži konsultējis par video un audio materiālu taisīšanu. Scenārija radīšana ir viņa pamata nodarbošanās kā režisoram. Tāpēc zināšanas un prasmes, lai piedāvātu raidieraksta izveidi kā produktu, viņam jau bija.
Kam īsti noder raidieraksti? Meikšāns atbild: «Uzņēmējiem, kuri gatavi taisīt personīgo zīmolu — mēs klausāmies tevi kā personību un gribam uzturēt kontaktu ar tevi arī nākotnē.»
Raidieraksti pasaulē ir ļoti augoša industrija, un viņš meklējis tirgu, kas aug. «Šī industrija aug par 30% gadā. Tas nozīmē, ka tu ielec braucošā vilcienā,» saka uzņēmējs. Šobrīd viņš testē savu piedāvājumu Latvijas tirgū. Kad sapratīšot, ka viss strādā, pārslēgšoties uz angliski runājošo auditoriju — klientiem visā pasaulē.
«Vēl nākamais solis būtu taisīt tādus kā centrus dažādās pasaules pilsētās, kur cilvēki var nākt un skatīties, ko mēs piedāvājam. Esmu izpētījis, kā ASV strādā raidierakstu producēšanas kompānijas. Piemēram, Orlando uzņēmēji nopirkuši privātmāju elitārā rajonā, un tur izveidotas septiņu dažādu raidierakstu stilu studijas. Cilvēki, kuri grib raidierakstu, bet negrib no nulles paši visu taisīt, atbrauc un ieraksta,» Meikšāns pastāsta.
Viņš palepojas, ka arī pašam nu ir tāda studija. «Varam no nulles uztaisīt labu produktu, tavu raidierakstu, kurā tu runāsi par tēmu, kas tevi interesē. Pieslēgsim tev profesionālu režisoru, scenāristu — varam tekstu uzrakstīt pilnībā vai uzlabot, lai tas ir aizraujošs,» viņš skaidro. Ārzemēs esot arī runātāju piedāvājums: ja negribi pats, tavā vietā par tēmu pēc scenārija runās kāds cits.
Pēc uzņēmēja domām, tagad ir ļoti izdevīgs laiks sākt savu raidierakstu, jo Latvijā tas vēl ir nenovērtēts komunikācijas kanāls, bet katrā nišā drīz būs TOP3 spēlētāji. Pirmajiem ir vislielākās iespējas!
Vai Meikšānam ir atbilde, kāpēc raidierakstu industrija aug tik strauji? «Mārketinga filozofija to nosaka: aiz katra produkta jābūt personībai. Mūsdienās nevienu vairs neinteresē saukļi uz reklāmas plakātiem. Mēs gribam saikni ar individualitāti, emocijām. Gribam cilvēka stāstu. Raidieraksta formāts to ļauj.»
Pēc viņa domām, katram biznesam jāsaprot: ja neesi sociālajos tīklos, tavs bizness ir apdraudēts! Tajā pašā laikā aktivitātēm jābūt gudrām, jo cīņa «ar elkonīšu izplešanu» būs arvien trakāka. «Tiem, kas savu raidierakstu izdomās pēc pieciem gadiem, būs daudz grūtāk nekā tiem, kas to izdarīs šodien,» saka Meikšāns.
Vai raidieraksti nav vēl viens izdedzināšanas risks cilvēkiem — visu laiku taču jābūt formā un jāražo saturs? «Tā nav. Vari braukt atpūsties uz Himalajiem vai kur nu katrs vēlas, tikai jāsaražo raidieraksti uz priekšu. Tāpēc ir labi, ja ir palīgi,» atbild režisors.
Liels izaicinājums būs spert nākamo soli un eksportēt raidierakstu pakalpojumu. Taču Meikšāns tam ir gatavs. «Citur pasaulē es neesmu populārs režisors, «Viesturs Meikšāns» tur nestrādās. Citur pat manu vārdu nevar izrunāt,» viņš mierīgi atzīst.
Jau izpētījis raidierakstu producēšanas kompānijas pasaulē: tām nav teātra un komunikācijas bāzes. Tās visbiežāk ir mārketingā vai PR balstītas. Šeit latviešu uzņēmējs saredz savu iespēju izsisties — viņš prot raidierakstu pasauli uzlūkot ar režisora aci, kuram aplaudējuši tūkstoši.
Kāpēc vērts veidot savu raidierakstu?
- Latvijā tas vēl ir nenovērtēts komunikācijas kanāls. Tiem, kas savu raidierakstu izdomās pēc pieciem gadiem, būs daudz grūtāk.
- Nevienu mūsdienās vairs neinteresē saukļi uz reklāmu plakātiem. Mēs gribam saikni ar individualitāti, emocijām.
- Raidieraksta formāts to ļauj. Raidieraksti pasaulē ir ļoti augoša industrija, tā aug par 30% gadā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Pagaidām nav neviena komentāra