Uldis Bērziņš 1970. gadā. Foto — Vilnis Dumbergs, LNB krājums
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3
Vienmēr šķitis, ka dzejnieks un tulkotājs poliglots Uldis Bērziņš (1944—2021) ir pārdabiska būtne, nav parastais cilvēks kā mēs visi. Jaunības fotogrāfijās tumšos kamzoļos, gariem matiem līdz pleciem un kuplu bārdu viņš man atgādina faunu — kaislo, mežonīgo lauku, kalnu un mežu dievu, ganāmpulku sargātāju. Īsts milzis, labais burvis, spēka mitriķis, kurš spētu pat lāci pārplēst, ja vajadzīgs, bet, nebīsties, neplēsīs taču. Koka karote tam rokā, siena kaudze galvā, kājās marsiešu bikses, dibenā cauras, nezāles tam saaugušas pautos, pa priekšu kviesis un nezvēra asinis tek.
Kad namdaris Radītājs taisa galaktikas, liekot elektronu pie elektrona, Uldis Bērziņš stāv klātī kā nagla un pieraksta svarīgāko, lai mēs, lasītāji, zinām savu vietu viņu kopīgajā plānā — piepildīt cauro Visumu ar esmi.
