Ticot uzvarai.* Kad vīrs frontē

Ukrainas karavīra sieva Marija Sinčaka stāsta par ieslīgšanu depresijā un spēju no tās izkulties, sākot palīdzēt citām līdzīgām sievietēm

Kijivā dzīvojošā Marija Sinčaka (36) savas attiecības ar vīru smaidot sauc par «Romeo un Džuljetas stāstu, tikai ar labām beigām». Volodimirs jeb Vova ir viņas lielā un vienīgā mīlestība, atbalsts un «drošais patvērums». Abi iepazinās 14 gadu vecumā draugu kompānijā un uzreiz esot sapratuši, ka ir radīti viens otram.

21 gada vecumā mīlnieki apprecējās un tajā pašā gadā piedzima dēls Saša. Ģimenes dēļ Marija upurēja savu karjeru, lai gan viņa jau bija iestājusies teātra institūtā, kur apguva diktores, TV raidījumu vadītājas un kinoaktrises profesiju.

Kad 2013. gadā Ukrainā sākās tā dēvētā Pašcieņas revolūcija, jaunā sieviete īpaši neinteresējās par to, kas notiek galvaspilsētās centrālajā laukumā. Viņa pati stāsta, ka toreiz esot bijusi ļoti tālu no politikas un visu uzmanību veltījusi dēlam, vīram un darbam — dažādu pasākumu organizēšanai. Tas viss mainījās 2014. gadā, kad viņas māsas vīrs devās aizstāvēt Doneckas apgabalu no okupantiem. Arī Marijas sirdī «kaut kas iedegās» — viņa iesaistījās brīvprātīgo kustībā, kas sūtīja pārtiku un citas preces militārajai vienībai, kurā dienēja viņas radinieks. «Viņa lēmums cīnīties manī izraisīja ļoti spēcīgas emocijas — es biju sajūsmā par tādu varonību! Arī es gribēju palīdzēt, kā vien spēju, un līdz ar to arī vairāk sāku izprast, kas īsti notiek manā valstī,» atceras Marija.

2022. gada februāra sākumā Sinčaku ģimene, kurā tagad aug divi dēli, līdzīgi kā daudzi citi ukraiņi, uzzināja, ka Krievija gatavojas pilna mēroga iebrukumam. Kāds armijā dienošs radinieks pat prognozēja precīzu uzbrukuma laiku, taču Marija tam sākumā neticēja. Viņa nesapakoja savu X stundas somu un nedomāja par evakuāciju. Tajās dienās viņas domāja tikai par savas mīļotās vecmāmiņas bērēm, kas bija ieplānotas 24. februārī.

«Mēs, kas tajās briesmīgajās dienās palika Kijivā, saucām sevi par dinozauriem,» jaunā sieviete rūgti pasmejas. Galvaspilsēta lielākoties bija tukša, veikalos bija maz pārtikas, arī degvielas stacijās beidzās rezerves. Marija atceras, ka vissāpīgāk bija mierināt divus gadus veco dēlēnu, kuram visu laiku ļoti gribējās savus mīļākos augļus — banānus. Puisēns esot raudājis pat miegā. Par laimi, paziņām izdevās kādā veikala atrast pāris banānu un arī kastīti ar svaigām olām. Marija, kura sākumā ticēja, ka karš ātri beigsies, saprata, ka tomēr ir pienācis laiks izvest bērnus no aktīvās kara zonas, tāpēc marta vidū ģimene pārcēlās pie radiniekiem kādā ciematā Aizkarpatu reģionā valsts rietumos.

«Man šķiet, ka mans vīrs jau no paša sākuma apzinājās, ka pievienosies Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Viņš gandrīz katru dienu teica: «Gatavojies, drīz es došos dienēt!» Es iebildu: «Nē, mums ir mazs bērns! Ko tu vispār runā!» Kad ieradāmies Aizkarpatos, mums bija jāreģistrējas kā iekšēji pārvietotajām personām. Un Vova uzreiz man teica: «Es neslēpšos. Es iešu un teikšu, ka esmu no Kijivas, es reģistrēšos.» Man bija ļoti bail, taču vienlaikus es viņu atbalstīju un priecājos, ka man līdzās ir īsts vīrietis. Viņš aizgāja reģistrēties un jau tajā pašā dienā saņēma pavēsti.»

Apārstējis veselības problēmas, Volodimirs dienestu sāka 2022. gada oktobrī. Tajā laikā ģimene jau bija atgriezusies savā Kijivas dzīvoklī, kas atrodas 24. stāvā. Sākās pirmie Krievijas enerģētikas raķešu uzbrukumi infrastruktūras objektiem, kas izraisīja elektrības padeves pārtraukumus. Lai gan līdzās bija abi dēli, Marija stāsta, ka viņu pārņēmusi vientulības sajūta. It īpaši tad, kad, ejot uz veikalu vai dodoties uz rotaļu laukumu, viņa satika citus pārus, kuru tēvi aizvien bija kopā ar savējiem. Marija juta, ka kaimiņienes un draudzenes nezināja, kā atbalstīt jauno sievieti, kā ar viņu runāt, jo pašu vīri bija mājās. Šie cilvēki parasti novērsa acis un pat sāka izvairīties.

Protams, Mariju atbalstīja viņas vecāki, kas arī dzīvo Kijivā. Taču ļoti gribējās, lai morālu un fizisku atbalstu sniedz arī citi apkārtējie cilvēki. Piemēram, uznest pārtikas maisus uz 24. stāvu, kad elektrības zuduma dēļ nestrādāja lifti. Varbūt uzaicināt uz kafiju vai vienkārši pajautāt, kā viņai klājas. 

Jaunā sieviete juta, ka viņu sāk pārņemt depresija un steidzami jāmeklē psiholoģiskā palīdzība. Tā Marija nonāca militārpersonu sievu atbalsta grupā, tur viņa saprata, ka līdzās ir daudzas citas sievietes, kuras piedzīvo tādu pašu emociju gammu. Jau trešajā dienā pēc iesaistīšanās šajā grupā Marija jutās labāk. Marija sāka prātot, kā viņa pati varētu atbalstīt citas karavīru sievas. Sarīkoja fotosesiju, lai jaunajām paziņām tie būtu kaut vai mazi svētki — ar skaistu grimu un tērpiem.

«Mēs gribējām pievērst uzmanību tam, ka tieši uz mums, karavīru sievām, paļaujas mūsu bērni un vīri. Mēs ejam uz darbu, diennakts režīmā rūpējamies par saviem bērniem, strādājam brīvprātīgo darbu. Un vēl atbalstām savus vīrus, jo daudzi no viņiem frontē atrodas dažādā emocionālā stāvoklī — laiku pa laikam viņus vajag «izvilkt». Mobilajās tērzētavās mēs gaidām no viņiem plusiņu, kas nozīmē, ka viss kārtībā. Protams, tas ir grūti, ir pastāvīgs stress. Tieši par to gribējām pastāstīt ar savu fotosesiju,» stāsta Marija.

Tagad jaunā sieviete pelna naudu ar dabīgas kosmētikas tirgošanu, joprojām piedalās brīvprātīgo kustībā, kas vāc palīdzību viņas vīra vienībai. Vāc arī ziedojumus, lai nopirktu protēzi 19 gadus vecajam brāļadēlam Dimam, kurš zaudēja labo roku, karojot Doneckā. 

Ilgu laiku Marija cerēja, ka drīz pienāks pirmo iesaukto karavīru demobilizācija. Taču tagad viņa vairs neskaita dienas, jo baidās ieslīgt jaunā depresijā. «Man vissvarīgākais ir tas, lai viņš atgriežas dzīvs un vesels. Kas notiks tālāk, es nezinu. Man šķiet, ka tagad daudziem cilvēkiem ir tāds stāvoklis, kad dvēselē ir melns caurums. Bet man gribas ticēt brīnumam, kad labais uzvar ļauno, gluži kā pasakās. Mans vīrs kalpo savai valstij, viņš ir varonis. Bet es vienkārši ticu.»

Marijas vīrs Volodimirs ar dēliem Sašu un Dāvidu.
Foto no personīgā arhīva

*Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas finieris atbalstam. #KopāParUkrainu