Molberts ir Edija Masaļska septītais uzņēmums. Radies pandēmijas laikā, tas ar savu saldējumu uzreiz iekarojis klientu sirdis un garšas kārpiņas. Bet uzņēmēja stāsts māca, ka labas lietas prasa īsto laiku, darbu un ticību
Bet kā lai izvēlas, ja vilina gan dubultās šokolādes braunija, gan Kolumbijas kafijas, aveņu un banānu ar zemesriekstu sviestu un šokolādes gabaliņiem? Tāds izmisums pārņem, stāvot Molberta saldējuma vitrīnas priekšā. Piedāvājumā ir 16 garšas, un gribas pagaršot visas. Saldējumu pasniedz lielā, kraukšķīgā pašu ceptā vafelē. Pie stenda Āgenskalna tirgū mēdzot būt tādas rindas, ka citi tirgotāji sūdzas — viņu klientiem nav, kur apgriezties. Liekas, Rīgas saldējuma apdziedātājs Čaks šim krēmīgajam kārumam varētu veltīt veselu dzejoļu krājumu.
Molberta stāsts sākās 2020. gadā — pandēmijas mājsēdes laikā, bet uzņēmuma dibinātājs un vadītājs Edijs Masaļskis saka: «Par Molberta sākumu uzskatu laiku ap 2009. gadu, kad sāku darboties uzņēmējdarbībā.» Šo gadu laikā pamēģināti seši projekti un uzņēmumi — no picērijām līdz auto ķimikālijām un tīrīšanai —, kas nav līdz galam izdevušies, bet septītais izrādījies viņa veiksmīgais numurs. «Molberts ir tieši tāds, kāds ir, pateicoties visām kļūdām un neveiksmēm.»
To arī māca uzņēmuma stāsts — labas lietas prasa laiku un pacietību. «Iepriekšējos gados pirms Molberta nebija tādas dienas, kad neiešautos prātā — jāmet miers un jābeidz! Bet tajā pašā laikā bija ticība, ka kaut kas taču būs; ja šis neizdosies, vienkārši jācenšas noturēties, un laiks piespēlēs.» Tomēr reizēm jāsajūt, ka iepriekšējam projektam jāliek punkts, saka Edijs. «Daudzi no malas pārmeta, ka padodos, bet ir brīdis, kad tas jādara, lai var pārmesties tālāk. Ilgtermiņā tā nav padošanās.»
Gribas kaut ko savu
Uzņēmēja gars Ediju ir virzījis visu dzīvi. Viņa mammai bija savs bizness, un dēls no agras bērnības redzēja, kā tas ir. «Brīvības sajūta, ka pats vari kalt plānus un izlemt, kur atvērt jaunus veikalus.» Taču tam ir arī ēnas puse — mamma bieži bija darbā līdz deviņiem vakarā, un nācās pašam gatavot sev ēst. Iespējams, tas arī radīja interesi par kulināriju. Vairāki Edija uzņēmumi saistīti ar ēdināšanu. Pirmais — picērija dzimtajā Tukumā. «Nebija nekādas pieredzes, vienkārši gribējās darīt kaut ko savu.» Galvenokārt nevis tādēļ, lai sapelnītu daudz naudas, bet gan lai izjustu neatkarību un iespēju realizēt savas idejas, nevienam neatskaitoties, viņš stāsta. Apdomājot biznesa iespējas, picērija šķitusi viena no vienkāršākajām, ar ko sākt.
Edijs Latvijas Universitātē izstudēja vadības zinības. Studiju laikā divas vasaras devās strādāt uz Lielbritāniju, kur sapazinās ar veiksmīgiem uzņēmējiem. «Man bija interese par viņiem, tāpēc gāju runāties — kāda ir ikdiena, ko dara?»
Edijs ir strādājis arī algotu darbu. Kad 2014. gadā Latvijā tika atvērts pirmais Subway sviestmaižu restorāns, Edijs bija tā vadītājs. Pusgadu strādājis arī ēdināšanas uzņēmuma Daily vadībā. «Kad pēc četriem gadiem Subway [Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī] savu laiku bija izsmēlis, saprotot, ka Latvijā nav sendviču kultūras, īpašnieks piedāvāja man pārņemt telpas.»
Latviešu garšas kārpiņām
Bija 2020. gads, pandēmija, un Edija picērijai Mozzo Pizza Zigfrīda Annas Meirovica bulvārī neklājās spoži. «Trīs gadus klupdami krizdami cīnījāmies, bet kovids pielika punktu.» No Rīgas centra pazuda klienti — tūristi, skolēni, cilvēki, kas ikdienā dodas uz darbu. «Sapratu, ka laiks strauji iztek — ieņēmumi samazinājās, bija milzīgs nodokļu parāds, Valsts ieņēmumu dienests jau klauvēja pie durvīm.»
Jau pirms pāris gadiem Edijs bija iedomājies par saldējuma ražošanu. «Bet nebija ticības, ka būs pirktspēja, jo laba saldējuma saražošana ir dārga.» Viņa picērija gadu sadarbojās ar amerikāņu saldējuma ražotāju Ben&Jerry’s. To labi pirka, un radās pārliecība, ka cilvēki tomēr ir gatavi maksāt par labu saldējumu. «Pats arī ēdu, bet likās — var vēl labāk uztaisīt.» Edijs spriež, ka vidējā latvieša garšas kārpiņām Ben&Jerry’s varētu šķist pārāk salds. «Bieži vien pašam trauciņa apakšā palika končas un šokolādes.»
Mājsēde un picērijas nedienas mudinājušas domāt — nav, ko zaudēt. «Jāpamēģina vēl pēdējo reizi.» Liepājā par 500 eiro atrada nelielu, lietotu saldējuma gatavošanas aparātu un mājās sāka eksperimentēt — ja citiem nevajadzēs, paši ar sievu un abiem bērniem notiesās. «Izrādījās, ka arī citiem ļoti vajag.»
2020. gada rudenī Molberts sāka piegādāt saldējumu pasūtītājiem ne tikai Rīgā, bet arī uz Liepāju un Valmieru. Sākumā Molberts bija viena cilvēka orķestris. «Visu darīju pats. Man bija uzstādījums, ka nekādu naudu nekur neieguldu.» Tā kā picērijai bija sakrājies 40 tūkstošu eiro nodokļu un īres parāds, nemaz nebija brīvu līdzekļu, ko ieguldīt. «Pats uztaisīju logo, mājaslapu, e-veikaliņu. Ir pietiekami vienkārši instrumenti, kā to izdarīt.» Edijs uzskata, ka vienkāršais, paša spēkiem radītais dizains uzņēmumam nāca tikai par labu.
Lai pašiem garšo
Kādu laiku paralēli Molbertam vēl turpināja darboties picērija. No rīta līdz septiņiem vakarā Edijs strādāja picērijā, tad sākās nakts maiņa — līdz trijiem četriem naktī ar kolēģi Viktoriju taisīja saldējumu. Katru otro dienu veica piegādes. «Likās, ka tas ir ceļš, kas mums jāiet, — Molberts būs piegādes bizness!» Bet, tiklīdz mājsēde beidzās, cilvēki atgriezās pilsētā, un piegādes strauji apsīka.
2021. gada pavasaris atnesa pārmaiņas. «Atteicāmies no picērijas un Vecrīgas vietiņu pārtaisījām par saldējuma veikalu.» Kopš 2022. gada ir stends Āgenskalna tirgū. Pērnvasar atvērts veikals Blaumaņa ielā. Vēl saldējumu var pasūtīt internetveikalā, Bolt Food un Wolt platformā. Citos veikalos Molberts pagaidām nav nopērkams. Lai arī sadarbības partneri regulāri uzrunā, Edijs laipni atsaka. «Mūsu klienti visu apēd, un vēl nevaram tik daudz saražot.»
Dodot uzņēmumam vārdu, Edijs gribēja, lai tas nesaistās ar saldējumu. Kā sākt no baltas lapas. Molberts ir kā mākslas darbs, bet krāsu vietā mākslinieks Edijs ņem ogas, karameles, pašu gatavotus braunijus un cepumus. «Galvenais — lai pašiem garšo. Tā kā saviem bērniem gribas dot visu labāko, tas ir maksimāli tīrs, bez krāsvielām un konservantiem, pēc iespējas dabīgāks.» Kā sakombinēt garšas un kas cilvēkiem patīk, iemācījusi pieredze, strādājot ēdināšanas uzņēmumu aizkulisēs. «Ar sievu daudz ceļojam un vienmēr pamēģinām dažādus ēdienus. Braucam uz tādām vietām, kur var gūt interesantus iespaidus, piemēram, baudīt desertus.» Edijs atzīst, ka nav liels saldummīlis, vairāk iecienījis sāļos ēdienus. «Bet saldējumos man patīk pārsteiguma brīdis — varu radīt un pārsteigt citus. Tas dod laimes sajūtu.»
Apgūt saldējuma gatavošanu nemaz nav bijis grūti. «Mūsdienās kaut ko iemācīties ir elementāri. Vienkārši atveram Google, pat nav jāmeklē pavārgrāmatās.» Bet Molberta saldējums ir īpašs ar to, ko tam liek klāt, un tas notiek pēc sajūtām. «Paši cepam braunijus, cepumus, taisām karameles, biezeņus. To, kas pašam garšo, lieku iekšā.» Ar gadiem nāk sapratne, kas ir laba recepte un kas nav.
Šahs ar 16 garšām
Molberta recepšu bankā jau ir vairāk nekā 100 garšu, nemitīgi top arī jaunas. Tagad Edijs tikai rada jaunās receptes, bet ikdienā saldējumu ražo darbinieki. Pašlaik uzņēmums nodarbina 20 cilvēku komandu, bet, tā kā saldējums ir ļoti sezonāls produkts, vasarās darbinieku skaits pieaug.
Īstā māksla ir nevis uztaisīt saldējumu, bet visu kā lego salikt kopā, saka Edijs. «Lai ir 16 pietiekami dažādas garšas un katrs, kurš atnāk, varētu kaut ko atrast.» Desmit no tām, piemēram, visu laiku iecienītākā — vaniļas ar brauniju un sāļo karameli —, ir nemainīgas, bet sešas — sezonālas. Rudenī, ābolu ražas laikā, vitrīnā atgriežas ābolkūkas saldējums ar karameli. Šajā sezonā siltais laiks atnesis ķiršu un šokolādes, melleņu un plūškoka, citrona un magoņu, kā arī upeņu siera kūkas garšas. Ir arī saldējumi vegāniem.
Ar garšu sešpadsmitnieka sastādīšanu ir līdzīgi kā šahā — jāspēj kontrolēt visus kauliņus. Ja garšu klāsts nav pareizi sabalansēts, var gadīties tā, ka kādu lielisku garšu klienti neizpērk. «Varbūt garša nav slikta, bet citas ir tik daudz labākas, ka tā vienkārši nobāl uz to fona.»
Labāks par itāļu gelato
Par Molbertu ir sajūsmā arī tūristi no Itālijas, kuriem pašiem mājās ir slavenais itāļu gelato. Itāļu saldējumam parasti nav piejaukumu, garšas ir diezgan «tīras» — zemenes, avenes, pistācijas —, stāsta Edijs. «Viņiem liekas neparasti, ka saldējumā var būt iemaisītas karameles, brauniji, cepumi un upenes.»
Nesen Edijs devās uz Romu speciālā gelato izpētes misijā, baudīja saldējumu 15 vietās. «Divās bija labi — redzēju, ka visu gatavo uz vietas. Bet 80 procentos ir paciņa ar zemeņu saldējuma pulverīti, ko sajauc ar vājpienu, un saldējums ir gatavs.» Bet uz paciņas — milzīgs penteris ar konservantiem, krāsvielām un visādiem brīnumiem, viņš saka. «Mūsu sastāvdaļu sarakstiņš ir ļoti īss — saldais krējums, piens, cukurs, olu dzeltenumi un, piemēram, ķiršu saldējumam dabīgi ķirši un šokolāde.» Saldo krējumu piegādā Jaunpils pienotava, piens nāk no Tukuma, kafiju grauzdē latviešu uzņēmums Andrito, bet lielu daļu ogu un augļu iepērk no vietējiem zemniekiem.
Viena no Molberta firmas zīmēm ir stikla burciņa. Testējot nekā cita nebija pa rokai, paņēma burciņu, un izrādījās, ka tā labi uzvedas saldētavā, saldējums skaisti izskatās, un tas ir ilgtspējīgs risinājums, kas Edija ģimenei ir būtiski. Molbertam ir sava depozīta sistēma — atnes burciņu atpakaļ un dabū 50 centu atlaidi nākamajam saldējumam. Nedēļas nogalē Āgenskalna tirgū pie Molberta atgriežas ap 200 burciņu.
Kas būs tālāk? Jau no paša sākuma Edijam bijis skaidrs, ka tirgot saldējumu lielajos pārtikas ķēžu veikalos viņš nevēlas, pagaidām nav plānu arī eksportēt.
Kā ielauzties tirgū, kurā piedāvājums ir tik bagātīgs? Vienmēr var atrast, ar ko atšķirties, domā Edijs. Šādām bažām nevajadzētu atturēt no kādas jomas iekarošanas. Molberta veiksme ir «komplekss pasākums», uzskata uzņēmējs. «Nav nekādas mākslas nokopēt un uztaisīt tādu pašu saldējumu.» Bet Molbertu veido ikkatrs elements. «Ieskaitot ilgtspējīgu iepakojumu, garšu dažādību un vegāniskas garšas, dabīgus produktus un nosaukumu, kas cilvēkiem patīk.»
Un vēl savu lomu spēlē pacietība, uzdrīkstēšanās un īstais laiks. «Kad sākās pandēmija, man sākās otrā dzīvība. Bija cilvēki, kas ierāvās sevī, lai to pārdzīvotu, bet man tas šķita iespēju laiks: forši, jo ir pārmaiņas un kaut kas notiks citādi.» Iepriekšējo uzņēmumu pieredze ietrenējusi lielu emocionālo noturību un vēlmi turpināt, par spīti šķēršļiem. Vienalga, kādi ir nodokļi un pirktspēja, — jākoncentrējas nevis uz to, ko nevar ietekmēt, bet gan uz to, kādas zināšanas, iespējas un resursi ir paša rokās, saka uzņēmējs.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Iespēja būt radošam un realizēt savas idejas.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Sākt tērēt naudu, ko vēl neesi nopelnījis.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Sākt ar minimāliem līdzekļiem un audzēt biznesu lēni. Būt pacietīgam.»
Pagaidām nav neviena komentāra