Gunārs Bībers. Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu. Neputns, 2024.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
1975. gadā laikrakstā Padomju Jaunatne divdesmitpiecgadīgā Silvija Radzobe intervē četrdesmittrīsgadīgo Gunāru Bīberu, un viņš saka: «Grūti atrast tādu iestādes vadītāju, kurš pret saviem darbiniekiem būtu tik prasīgs kā skolēni pret skolotāju. Paklausīsimies, ko par skolotāja profesiju saka kādas Rīgas vidusskolas 8. klases skolēni: — Jā, kādu gan es vēlētos savu skolotāju? Katrā ziņā — draugu. Lai es rastu pie viņa padomu grūtos brīžos. — Skolotājs var būt arī vecs, tikai ar noteikumu — ja tajā mājo liels jaunības gars. Tādēļ, ka jauns skolotājs sapratīs skolēnu domas un dzīves izpratni.»
Jau agrā jaunībā kļuvis par pamatskolas skolotāju, Gunārs Bībers visu mūžu ir saglabājis ticību savai pamatprofesijai, ar savas pirmās audzināmās klases skolēniem turpinājis tikties un sarunāties līdz pat sirmam vecumam. Arī tad, kad kļuvis par atzītu literatūrzinātnieku, teātra kritiķi un pētnieku, augstskolu profesoru, viņš vislabāk juties, stāvot auditorijas priekšā un katrai jaunai audzēkņu paaudzei stāstot par to, ko tajā konkrētajā brīdī zinājis un domājis. Un klausītājus nemainīgi uzrunājis vienā vārdā: «Cienījamie!»
