Viena nāve, sešas dzīves

Gandrīz divas diennaktis kā labi strādājošs pulksteņmehānisms — tā no malas izskatās sešas vienlaikus veiktas transplantācijas. Tajās iesaistījās daudzi desmiti mediķu un koordinatoru

Lūgumu veikt donora orgāna transportēšanu robežsardzes aviācijas un speciālo operāciju dispečers saņēma 15. marta rītā, tikai īsu brīdi pēc tam, kad kādam vīrietim Ziemeļkurzemes Reģionālajā slimnīcā tika apstiprināta smadzeņu nāve. Šis cilvēks nekad neesot izteicies par orgānu ziedošanu pēc nāves, un arī formālas elektroniskas atzīmes par to E-veselības informācijas sistēmā nebija. Lēmumu nācās pieņemt tuviniekiem. Atbilde bija: «Piekrītam.» Tas aizsāka veselu notikumu lavīnu, kuras rezultātā tika izglābta dzīvība četriem cilvēkiem un diviem ievērojami uzlabota dzīves kvalitāte.

128 cilvēki gaidītāju sarakstā

Ventspils slimnīcā saspringts bija jau iepriekšējās dienas rīts, kad ar galvas smadzeņu aneirismu ieveda kādu cilvēku vidējos gados. Paplašinājums smadzeņu artērijā jau bija plīsis, un tas izraisīja smadzeņu nāvi.

Katrai slimnīcai ir instrukcijas, kā rīkoties šādā situācijā. Jo rodas cerība, ka vienas dzīvības zaudējums ļaus izglābt kādu citu. Vai pat vairākas. Latvijā orgānu transplantāciju veic tikai Stradiņa slimnīcā Rīgā, un pērn tur notika 75 šādas operācijas — trīs reizes pārstādīta sirds, 46 nieres un viena akna. Vēl 25 pacientiem radās iespēja uzlabot redzi.

Diemžēl donoru orgānu pieejamība ir kritiski zema — īpašā sarakstā šobrīd reģistrēti 128 pacienti, kuriem transplantācija nepieciešama steidzami. Visvairāk gaida jaunu nieri, bet 13 cilvēkiem nepieciešama arī jauna sirds.

Saprotot, ka Ventspils slimnīcā ievestā pacienta dzīvību vairs nevar glābt, mediķi sāka testus, lai apstiprinātu galvas smadzeņu nāvi. Tikmēr Ziemeļkurzemes Reģionālās slimnīcas galvenais ārsts, transplantoloģijas koordinators Edijs Ilziņš, anesteziologs reanimatologs ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi, sazinājās ar Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāja vietnieku klīniskajos jautājumos Aleksandru Maļcevu, kurš ziņu padeva tālāk. «Galvas smadzeņu nāves apstiprināšanas process var aizņemt līdz pat 24 stundām,» skaidro Maļcevs, kurš 14. un 15. martā koordinēja visu transplantācijas procesu.

Todien Nacionālajā transplantācijas koordinācijas dienestā Stradiņa slimnīcā dežurēja speciāli mācīta transplantācijas koordinatore, vispārējās aprūpes māsa Svetlana Bezručko. Viņas uzdevums bija nekavējoties doties uz Ventspili un izvērtēt, vai vispār būs iespējams veikt transplantāciju, kā funkcionē katrs potenciālā donora orgāns.

«Visbiežāk ziedotais orgāns ir nieres. Taču, ja donora vecums atbilst sirds un aknu ziedošanai, tiek izvērtēti arī šie orgāni,» paskaidro Maļcevs.

Potenciālais donors jāizvērtē arī vizuāli, izslēdzot aizdomas par narkotiku lietošanu, piemēram, vai nav dūrienu pēdu. Jāpiefiksē augums un svars, jo šie parametri ir būtiski, piemeklējot orgāna saņēmēju. «Ja donors ir garš, ar ievērojamu svaru, viņa orgānus nevar saņemt maza auguma smalkas uzbūves cilvēks,» paskaidro Maļcevs.

Orgānus nevarētu izmantot, piemēram, ja konstatētu kādu neārstējamu vīrusu vai baktēriju izraisītu infekcijas slimību, kā arī audzēju ar metastāzēm. «Tas ir ārkārtīgi būtiski. To visu nepārbaudot, transplantācijas gadījumā orgāna saņēmējs no laikus nekonstatētas infekcijas aizietu bojā,» stāsta Maļcevs. Un uzreiz īpaši paslavē dakteri Ilziņu. «Jau kopš pirmā zvana viņš pildīja ārkārtīgi svarīgu uzdevumu — nodrošināja, lai potenciālā donora orgāni joprojām pilnvērtīgi darbojas un tos būtu iespējams pārstādīt.»

Svetlana Bezručko pēc izvērtējuma deva zaļo gaismu, 14. marta vakarpusē piezvanot Maļcevam, kurš savukārt sazinājās ar aknu, nieru un sirds transplantācijas komandu vadītājiem Stradiņa slimnīcā. Iepazīstināja ar pirmo analīžu rezultātiem un vaicāja, vai nepieciešams veikt vēl papildu izmeklējumus. Šajā gadījumā tos nevajadzēja. «Turpinājām gaidīt, kad tiks noslēgta smadzeņu nāves diagnostika un koordinators būs noskaidrojis mirušā tuvinieku attieksmi pret orgānu pēcnāves ziedošanu transplantācijai,» stāsta Maļcevs.

Saruna ar tuviniekiem

Viens no smagākajiem uzdevumiem ir saruna ar iespējamā donora tuviniekiem. «Lai gan Latvijā ikvienam cilvēkam ir iespēja izteikt savu gribu pēc nāves kļūt par orgānu donoru, šādu ierakstu vietnē E–veselība diemžēl veicis retais,» saka dakteris Ilziņš. Ja pacients būtu fiksējis savu «jā», šis smagais lēmums nebūtu jāpieņem viņa tuviniekiem. Mediķi viņus vienkārši informētu par to.

«Tuviniekiem bija dubulttrieciens — vispirms viņi uzzināja par tuva cilvēka nāvi, pēc tam viņiem tika uzdots jautājums par orgānu ziedošanu,» saka Ilziņš. Viņš saka paldies viņiem par pozitīvu atbildi. «Nevaru izteikt vārdos, cik pateicīgs esmu šiem cilvēkiem. Tā ir cēla, nenovērtējama rīcība.»

Kad pēc ilgāka pārdomu brīža ar asarām un aprautiem teikumiem tuvinieki 15. marta rītā deva savu piekrišanu, bija laiks ieslēgt nākamo ķēdes posmu. Ilziņš atkal zvanīja Maļcevam — donors būs, turklāt iespējamas vairākas transplantācijas. Savas komandas sāka mobilizēt Stradiņa slimnīcas Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis un Sirds ķirurģijas centra virsārsts Uldis Strazdiņš. Piemēram, sirdi pārstāda kardioķirurgi, kuru komandā ir desmit un pat vairāk cilvēku, tajā skaitā kardiologi, operāciju māsas un anesteziologi. Visi šie cilvēki bija nekavējoties jāapzina un jāizsauc uz operāciju.

«Koordinējot transplantācijas procesu, man grūtākais bija laika sprīdis starp tuvinieku piekrišanu un orgānu nogādāšanu uz Stradiņa slimnīcu. Sakoordinēt vairākas transplantācijas brigādes nav viegli. Vienmēr ir satraukums, vai sirds ir aizvesta laikus un aknas slimnīcā tiks nogādātas pēc iespējas ātrāk,» stāsta Maļcevs. Papildu stresu radīja tas, ka aknu transplantācijai bija jāpieaicina divi ārsti no Karolinskas universitātes slimnīcas Zviedrijā, kas šādas operācijas veic regulāri. «No mums nebija atkarīgs, vai un cikos viņi ieradīsies Rīgā, un arī tas radīja lielu satraukumu,» atceras Maļcevs. Par laimi, zviedri drīz izlidoja ar airBaltic reisu. «Kad viņi bija Rīgas lidostā, varēju uzelpot.»

Tikmēr Maļcevs organizēja ziedoto orgānu transportēšanu, zvanot Specializētās medicīnas centram, kas strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta paspārnē. Viņi sniedz palīdzību slimnīcām gadījumos, kas «ir sarežģītāki, nekā pierasts ikdienā», skaidro centra vadītāja Maija Bušmane. Parasti pie telefona centrā dežurē divi mediķi. 15. marta rītā bija Janas Buncleres-Petrones un Kristapa Mālera maiņa. Kristaps atceras, ka saņēmis lūgumu palīdzēt no Ventspils uz Rīgu atvest četrus orgānus un audus. Tam bija nepieciešamas divas specializētās automašīnas. Trešo auto nodrošināja pati Stradiņa slimnīca. Savukārt helikopteru parasti lūdz Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēkiem vai Valsts robežsardzei. Mēdz gadīties, ka helikopteri ir aizņemti vai nevar lidot laikapstākļu dēļ. Kristaps tūdaļ sazinājās ar abiem dienestiem. Šoreiz palīdzēt varēja robežsardzes helikopters, kurš ikdienā bāzējas Ludzā. Tam no Latgales reģiona bija jāplāno vairāk nekā 400 kilometru tāls lidojums uz Kurzemi.

Uz Kurzemi ar speciālo transportu devās trīs orgānu izņemšanas brigādes — nierēm, aknām un sirdij. Atsevišķā, nespecializētā automašīnā brauca arī acu ārstu brigāde. «Mēs to tagad varam izstāstīt vienā teikumā, bet, lai visu sakoordinētu un tas notiktu nepieciešamajās minūtēs, vajadzīgs liels darbs,» paskaidro Bušmane. Dispečers Mālers apstiprina, ka transporta organizēšanai vien bija nepieciešami vairāki desmiti zvanu.

Svarīga katra minūte

Tikmēr mediķi jau bija aprēķinājuši — sirds izņemšanas operācija sāksies pēc pulksten 15, tātad helikopteram Kurzemes lidostā jābūt gatavībā pulksten 17. Sirds transportēšanā svarīga ir katra minūte. «Sirds pie orgāna saņēmēja jānogādā un jāpārstāda četru stundu laikā no brīža, kad tā izņemta,» saka Maļcevs. «Jo agrāk, jo labāks rezultāts,» papildina sirds ķirurgs Strazdiņš. Aknām gaidīšanas laiks ir mazliet ilgāks — 12 stundas, nierēm — 24 stundas. Tāpēc tās no Ventspils veda ar auto. Visilgāk var gaidīt radzene, kurai nav asinsvadu — pat 14 dienas, ja tā ir atbilstoši sagatavota, saka oftalmoloģe Anete Kursīte.

Pēc helikoptera nolaišanās Rīgā mediķi ar atvesto sirdi skrēja uz Specializētās medicīnas centra transportu, kas īpašo sūtījumu nogādāja Stradiņa slimnīcā.

Sirds ķirurgs Uldis Strazdiņš stāsta: «Kamēr mediķi mobilizēja savas komandas, notika sazināšanās ar pacientiem, kuri pēc analīzēm bija atzīti kā vispiemērotākie transplantācijai.»

Nieru transplantācijai uzrunāja divus cilvēkus. Viens nieres gaidīšanas sarakstā bija atradies 202 dienas, tātad vairāk nekā astoņus mēnešus. Otrs — mazliet vairāk nekā divus mēnešus. «Tā mēdz gadīties, jo orgānu pārstāda tam cilvēkam, kuram vislabāk der. Līdz ar to cilvēks var gaidīšanas sarakstā būt gadu un jauno orgānu nesagaidīt, bet var būt tikko sarakstā iekļauts un orgānu saņemt. To nekad nevar paredzēt,» skaidro Maļcevs. Esot bijuši gadījumi, kad cilvēks jaunu orgānu saņem jau dažas dienas pēc iekļaušanas sarakstā.

Aknu transplantācija bija nepieciešama cilvēkam pusmūžā ar aknu vēzi 2. stadijā. Prognozētais dzīves ilgums šādā situācijā ir četri gadi. «Transplantācija bija vienīgā iespēja šim cilvēkam palīdzēt,» saka Stradiņa slimnīcas Gastroenteroloģijas nodaļas virsārste Aiga Stāka.

Savukārt sirds transplantāciju vajadzēja kādam pacientam ar smagu sirds mazspēju.

Visi šie pacienti ir iepriekš informēti, ka pašiem iespējami ātri jāierodas slimnīcā, ja ir atrasts piemērots orgāns. Tur viņiem veic atkārtotas analīzes, lai saprastu, vai stāvoklis nav pasliktinājies un transplantācija ir iespējama.

Nogurumu nejūt

Ceļš ar specializēto transportu no Rīgas uz reģionālo slimnīcu aizņēma vairāk nekā divas stundas, tad sekoja vairāku stundu darbs operāciju zālē un pēc tam atkal divu stundu brauciens atpakaļ uz Stradiņa slimnīcu, nu jau kopā ar izņemtajām nierēm, aknām un radzeni. Bet priekšā vēl garas un sarežģītas transplantācijas operācijas.

Mediķi stāsta, ka stresa dēļ šādās situācijās nogurumu īsti nejūt, viņi strādā kā uzvilkti pulksteņi līdz brīdim, kamēr viss darbs ir padarīts. Parasti nav laika paēst, toties uzmundrinājumam daudz dzer kafiju.

Aknu un sirds transplantācija notika paralēli vienā laikā, bet nieru transplantācija, kā saka ārsti, «pusparalēli», jo bija jāpagaida, kamēr atbrīvojas anesteziologu brigāde. «Šajā gadījumā situāciju atviegloja tas, ka transplantācijas notika vakarā un naktī, kad regulāro operāciju plūsma slimnīcā ir daudz mazāka. Plānveida operācijas parasti notiek rītos,» paskaidro transplantologs.

Transplantologs Jānis Jušinskis, kurš veica gan donora aknu, gan nieru izņemšanu un vēlāk piedalījās nieru transplantācijā, pirmo brīdinājuma zvanu par gaidāmo darbu saņēma mājās. Sākotnēji liela satraukuma nav bijis, jo vēl nebija precīzi zināms, vai transplantācija tiešām būs iespējama. Nākamajā rītā «mēs devāmies ceļā», atceras Jušinskis. Orgānu izņemšana ilgusi aptuveni četras stundas bez aizķeršanās. Vienīgi uzreiz bijis skaidrs, ka nieru un aknu uzbūve šajā gadījumā ir specifiska un būs nepieciešamas īpašas prasmes to pārstādīšanai. Gan nierēm, gan aknām bijušas vairākas artērijas.

«Nieru saglabāšanai un pārvešanai ir divas metodes — pēc izņemšanas nieres ievieto konservantā vai pieslēdz pie aparāta, kas nieres nepārtraukti skalo ar konservantu. Šajā gadījumā gan nierēm, gan aknām bija izmainīta anatomija, kuras dēļ nebija iespējams nieres pieslēgt pie aparāta,» stāsta transplantologs.

Komanda Stradiņos no reģionālās slimnīcas pārradusies vēlu vakarā, operāciju zāle tajā brīdī bijusi daļēji brīva. «Viens galds bija pieejams uzreiz, uz otra galda notika steidzama operācija, anesteziologu brigāde bija aizņemta. Tāpēc veicām vispirms vienu nieru transplantācijas operāciju, pēc tam otru.» Vienu pacientu operēja pats Jušinskis un transplantologs Igors Losevs, otru — transplantologi Viktors Ševeļovs un Olga Jegorova.

«Nieru sagatavošana operācijai ilga aptuveni stundu, zināms laiks bija nepieciešams asinsvadu izskatīšanai, pati transplantācija ilga aptuveni trīs stundas,» atceras Jušinskis. Pārstādīto nieri ar ultrasonogrāfijas palīdzību pārbaudīja gan uz operāciju galda, gan vēlāk nodaļā. Uzreiz bijis skaidrs, ka niere «aiziet», sāk darboties. «Pacienti jautā — vai viss kārtībā? Pirmajā dienā pēc operācijas daudz čurā, kustas. Es atbildu — mierīgi būs tad, kad iesit mājās ar strādājošu transplantātu. Bet pavisam mierīgi būs pēc gada, kad būs izdzīvots ar diezgan nopietnu imūnsupresiju un neiegūsit ne infekciju, ne komplikāciju,» saka Jušinskis.

Viņš uz Kurzemi izbrauca 15. martā ap pulksten 12, bet darbu operāciju zālē beidza tikai nākamās dienas rītā ap pieciem. No slimnīcas aizgāja ap vienpadsmitiem. «Viss, ko gribēju, — paēst, ieiet dušā un pagulēt,» pasmaida Jušinskis. Pavisam mierīgs prāts par pacientiem, kuriem pārstādītas nieres, viņam būšot tikai pusgadu vai pat gadu pēc operācijas. 

«Tikai» sešas stundas

«Par to, ka varētu notikt aknu transplantācija, uzzināju 14. marta vakarā,» atceras aknu ķirurgs Artūrs Ozoliņš. Šī nav rutīnas operācija, tāpēc bijis zināms stress. Galīgo apstiprinājumu saņēma 15. marta rītā. «Tiklīdz bija gatavi donora analīžu rezultāti, kopā ar gastroenteroloģēm Aigu Stāku un Jeļenu Ivanovu izvērtējām, kurš no gaidītāju sarakstā esošajiem ir vispiemērotākais,» atceras ārsts. Pēc tam ķirurgs kopā ar radiologiem sāka pētīt gan donora, gan orgānu saņēmēja asinsvadu un anatomiskās īpatnības. «Aknām apasiņošana var būt ar anatomiskām īpatnībām,» paskaidro Ozoliņš. Šajā reizē tieši tā bija — aknas apasiņoja nevis viena, bet divas artērijas. «Bija jāsaplāno operācijas taktika un jāparedz, ka asinsvadu diametrs būs mazāks nekā tad, ja būtu viena liela artērija.»

Paralēli sazinājās ar Karolinskas universitātes slimnīcas kolēģiem, kuri gadā veic vairāk nekā simt aknu transplantāciju. Salīdzinājumam — Stradiņos līdz šim gadā notika mazāk nekā piecas. Ārsti no Zviedrijas izlidoja trijos pēcpusdienā un jau ap pieciem bija Rīgā. Lidostā viņus sagaidīja Egija Lapiņa, Stradiņa slimnīcas galvenā ārsta vietniece, slimnīcā — pats dakteris Ozoliņš. Pēc tam slimnīcā «gājām iepazīties ar pacientu, vēlreiz pārskatījām izmeklējumus, attēlus».

Aknu saņēmēju Stradiņos sāka operēt brīdī, kad donora orgāns vēl tikai bija ceļā uz Rīgu. Orgānu ievieto speciālā konservācijas šķīdumā vairākos sterilos maisos un tad termokastē ar ledu. Daudzkur pasaulē aknu saglabāšanai un transportēšanai izmanto perfūzijas aparātu, kas ļauj ievērojami drošāk saglabāt un izvērtēt orgānu kvalitāti, pat atlikt saņēmēja operāciju, ieplānojot to parastas darba dienas stundās. Stradiņa slimnīcai pagaidām šādas iekārtas nav.

Slimo aknu izņemšana slimniekam Rīgā bija sarežģīta. Šī procedūra «bieži ir visas operācijas sarežģītākā daļa», saka Ozoliņš. Slimības dēļ orgāns bija ciets, tam bija daudz blakus asinsvadu. Bija krietni jāpapūlas, lai aknas izņemtu bez liela asiņu zuduma.

Aknu transplantācijas operācijā piedalījās aptuveni 20 cilvēku. Tā esot bijusi ātrākā aknu transplantācija Stradiņos — «tikai» sešas stundas, stāsta Ozoliņš. Sākās pēc astoņiem vakarā, beidzās trijos naktī. Bieži vien šādas operācijas ilgst 10—12 stundas.

Visvairāk ārstus uztrauc tas, vai aknas pēc pārstādīšanas sāks darboties. «Aknas atbild par asinsreci. Brīdī, kad orgāns tiek izņemts, asinrece ir vāja. Tāpēc anesteziologam jāgatavojas īpaši, liela loma ir tam, lai būtu nodrošināti visi asins komponenti. Tiklīdz ielikta jaunā akna, piešūti visi asinsvadi un viss ir kārtībā, diezgan drīz asinsrece uzlabojas un sāk izdalīties žults,» skaidro Ozoliņš. Šajā gadījumā jau diezgan ātri bijusi pārliecība, ka akna funkcionē. «Ja viss ir kārtībā arī trešajā un ceturtajā dienā, ir liela cerība, ka tā būs arī turpmāk.» Šobrīd pacients jūtas labi un jau saviem spēkiem bijis uz kontroles vizīti pie ārsta.

«Pēc operācijas pulksten četros no rīta zviedru kolēģus aizvedu uz viesnīcu. Mazliet atslābu tikai svētdien ap pulksten 12, kad viņus aizvedu uz lidostu. Taču arī pēc tam katru dienu apmainījāmies ar informāciju par aktuālajām analīzēm. Kad trešajā dienā pacientu pārveda uz nodaļu, kļuva mazliet mierīgāk, bet tā pavisam mierīgi tad, kad pacientu jau izrakstīja,» stāsta Ozoliņš.

Viņš izsaka sirsnīgu pateicību donora radiniekiem, kas piekrita orgānu ziedošanai. «Aknu slimību gadījumā alternatīvas diemžēl nav. Ja transplantācijas iespēju nav, cilvēks aiziet bojā. Droši varu teikt, ka donors izglāba dzīvību vairākiem cilvēkiem.»

«Sliktāk vairs nevarēja būt»

Jaunas sirds gaidītāju sarakstā iekļauj cilvēkus ar smagu sirds mazspēju, kuru atlasi veicis sirds transplantācijas konsīlijs. Kritiskā veselības stāvokļa dēļ katram no šiem cilvēkiem laiks ir nevis sabiedrotais, bet ienaidnieks. 

Šoreiz vislielākā spriedze bija jāpiedzīvo Uldim Strazdiņam, sirds ķirurgam ar lielu pieredzi. Viņam donora sirds četru stundu laikā bija ne tikai jānogādā no Kurzemes Rīgā, bet arī laikus jāieoperē. «Braucu pie stūres, kad 14. marta vakarā saņēmu ziņu par iespējamu sirds transplantāciju. 15. marta rītā apstiprinājās, ka būs jābrauc tai pakaļ uz Kurzemi un pēc tam Stradiņa slimnīcā jāpārstāda,» stāsta ārsts.

Svarīgā orgāna gaidītājiem veic imunoloģiskās saderības pārbaudi. «Viņi ik pa laikam nodod asins paraugus, kas glabājas laboratorijā. Parādoties transplantācijas iespējai, šie paraugi tiek salīdzināti ar donora audiem,» paskaidro Strazdiņš. Ja viss saskan, pacientu izsauc uz slimnīcu. Šajā gadījumā vispiemērotākais kandidāts bija cilvēks pusmūžā, kurš pārcietis vairākus miokarda infarktus, un sirds muskuļa vietā bija izveidojušies rētaudi. «Sirsniņa zaudēja pumpja funkciju. Tā darbojās tikai par ceturtdaļu,» saka Strazdiņš. Tas izpaudās kā izteikts elpas trūkums, nogurdināmība, kopumā «sliktāk vairs nevarēja būt».

Kamēr Kurzemē noritēja sirds izņemšana, citi mediķi Rīgā veica saņēmēja gatavošanu operācijai. No brīža, kad donora sirsniņa tiek apturēta, līdz brīdim, kad sirdij jābūt ieslēgtai saņēmēja asinsritē, dotas tikai četras stundas.

Donora sirdsdarbību aptur ar konservējoša šķīduma palīdzību. Tas arī pasargā sirdi no bojājumiem, kamēr necirkulē asinis. Tad izņemto orgānu ievieto speciālos šķīdumos, maisos un visbeidzot speciālā konteinerā. «Tad sākas īsts sprints. Katra ietaupītā minūte spēlē par labu sirds kvalitātei,» skaidro sirds ķirurgs.

Uz Kurzemi ar specializēto transportu devās ne tikai pats Strazdiņš, bet arī sirds ķirurgs Jānis Lācis, anestezioloģe Katrīna Rutka, operāciju māsa Renāte Orbitāne un mākslīgās asinsrites speciāliste Gunita Leksere. Atpakaļ uz Rīgu ar operācijai sagatavoto sirdi helikopterā lidoja Strazdiņš un Lācis.

Bieži vien, kamēr sirds vēl ir ceļā, orgāna saņēmēju jau sāk operēt. Tā notika arī šoreiz. «Veicām transplantāciju, kurā saskaņoti darbojās vairāk nekā 20 cilvēku, vesels orķestris. Viens es nevarētu izdarīt neko. Lai transplantācija un tālākā ārstēšana būtu veiksmīga, nozīmīgs katra iesaistītā cilvēka individuālais veikums,» saka Strazdiņš. Operācija ilga vairāk nekā četras stundas. Par to, ka sirds darbojas labi, liecina sirdsdarbības atjaunošanās, parādās pulss, pārstādītā sirds spēj nodrošināt asinsspiedienu. «Kad pacients kontrolējamā stāvoklī nonāk intensīvajā terapijā, ķirurgiem lielais sasprindzinājums it kā ir beidzies. Taču es nevarēju vien sagaidīt nākamo rītu, kad varēšu apskatīt un novērtēt pacientu, lai pārliecinātos, ka viss tiešām ir kārtībā,» atklāj ārsts.

Uz Kurzemi kardiologs devās 15. martā ap pulksten 12.30, mājās pēc operācijas atgriezās tikai 16. martā ap diviem naktī. Tā viņam bijusi īsta svētlaime — pēc neskaitāmajām kafijas krūzēm beidzot padzerties tīru ūdeni. Aizmigt gan nav bijis viegli, kaut ķermenis noguris, prāts vēl «trakojis».

Nākamajā rītā Strazdiņš uzreiz pēc pamošanās devies uz slimnīcu. «Pacients jutās labi, pats elpoja, sirdsdarbība bija stabila. Nedaudz parunājāmies, un arī es ieguvu sirdsmieru. Nu jau pacients izrakstīts no slimnīcas,» saka sirds ķirurgs. 

Atgūt acu gaišumu

Pateicoties donora orgāniem, dzīves kvalitāte ievērojami uzlabojusies arī diviem cilvēkiem, kam bija nepieciešama radzenes transplantācija.

Uz Kurzemi pēc radzenēm devās oftalmoloģe, ķirurģe Inesa Markeviča, bet  transplantāciju Stradiņos veica oftalmoloģe Anete Kursīte. «Eksplantācijas operāciju parasti veic, izņemot acs ābolus,» skaidro Kursīte. Radzene transplantācijai jāsagatavo 48 stundu laikā no donora nāves brīža. Acs ābolu izņemšana ilga aptuveni pusotru stundu, tad tos nogādāja Stradiņa slimnīcā un laboratorijā ievietoja speciālā šķīdumā. Tajā radzeni iespējams uzglabāt divas nedēļas.

Katra pārstādīšanas operācija ilga aptuveni divas stundas. Viens no radzenes saņēmējiem bija cilvēks pusmūžā, kuram pēc smagas traumas viena acs ir zaudēta pilnībā, bet otrai bija cietusi radzene. Tajā bija izveidojusies čūla, un pastāvēja draudi, ka radzenē var izveidoties caurums un cilvēks aci var zaudēt pavisam. «Veicām radzenes transplantāciju un kataraktas operāciju. Prognoze nav izcila, tomēr ir skaidrs, ka vīrietim nebūs jāzaudē acs,» uzsver ārste.

Otrs pacients bija cilvēks cienījamā vecumā, kuram abās acīs bija distrofiskas pārmaiņas. Radzene bija zaudējusi formu, kļuvusi plāna, un redze neatgriezeniski pasliktinājās. Vienā acī redzes asums bija 10 procenti, otra acs atšķīra tikai gaismu no tumsas. «Operējām aci, kura varēja atšķirt gaismu no tumsas. Šobrīd pacients ar operēto aci redz jau 20 procentus, un iespējams, ka nākotnē redze vēl krietni uzlabosies,» saka Kursīte.

Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāja vietniekam Aleksandram Maļcevam pilnīgs atslābums nācis tad, kad viņš saņēmis ziņu par visu orgānu veiksmīgu pārstādīšanu. «Kā vienmēr pēc veiksmīgām operācijām, milzīgā spriedze lēnām transformējās pozitīvā pacēlumā. Ar labi paveikta darba sajūtu sestdien, 16. martā, ar ģimeni devos uz laukiem Daugavpils novadā paciemoties pie mammas, ieiet pirtī. Pirmdienas rītā zvanīju reģionālajam koordinatoram, lai pateiktos par darbu,» atceras Maļcevs. Un vēlreiz piebilst — liels paldies donora ģimenei par to, ka transplantācijas vispār varēja notikt! «Šī ir dāvana, kuru nav iespējams novērtēt.»